Ikviens, kurš kaut mazliet interesējas par militāro vēsturi, noteikti būs dzirdējis Kārļa fon Klauzevica vārdu. Šī prūšu ģenerāļa pirms 200 gadiem sarakstītā grāmata vēl šobaltdien tiek uzskatīta par militārās teorijas stūrakmeni.
Kārļa fon Klauzevica vārds militāro teorētiķu slavas zālē ieņem goda vietu. Prūšu ģenerāļa grāmata Par karu (Vom Kriege) tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem darbiem Eiropas militārajā vēsturē. Gandrīz divu gadsimtu laikā Klauzevics ieguvis virkni vairāk vai mazāk glaimojošu iesauku, piemēram, «Totāla kara apustulis» un «Militārās domas ļaunais ģēnijs». Viņš arī «vainots» lielākajās uzvarās un zaudējumos no Napoleona karu beigām līdz pat mūsdienām. Klauzevica apoloģēti uz jaunāko laiku karavadoņiem skatās no diviem aspektiem - ja karavadoņi ir bijuši «dabiski veiksmīgi», viņi tomēr sekojuši teorētiķa idejām, savukārt, ja Klauzevica sekotāji piedzīvojuši sakāvi, viņi tomēr kaut kādas idejas nav līdz galam sapratuši.
Tajā pašā laikā Klauzevica darbiem ir veltīta arī nopietna kritika, kurā būtisku lomu ieņem jautājums par Klauzevica kā komandiera spējām - vācu ģenerālis savas militārās karjeras laikā tika vērtēts kā spējīgs štāba, taču vājš kaujas virsnieks. Īpaši kritiski no šī viedokļa uz viņu raugās tādi prominenti britu militārie teorētiķi kā Lidels Hārts un Džons Kīgans. Neatkarīgi no tā Klauzevica vārds mūsdienās tiek daudzināts ASV militārās izglītības iestādēs, kurās vēl joprojām liela uzmanība tiek pievērsta militāro teorētiķu studijām, īpaši izceļot fon Klauzevicu un Suņdzi. Līdzīga attieksme pret vācu ģenerāli ir vērojama arī Maskavā.
Tradicionāli pētnieki, analizējot Klauzevica mantojumu, ir izvēlējušies divas pieejas. Pirmā ir analizēt Klauzevicu, meklējot praktiskus ieteikumus un vēl joprojām aktuālas domas. Lai gan, pēc Klauzevica domām, fundamentālai teorijai ir jābūt aprakstošai, nevis paredzošai, daudzas teorētiķa domas vēl joprojām ir aktuālas tikpat lielā mērā, cik XIX gadsimta kara vešanas pamatdomas un principi var attiekties uz mūsdienu karadarbību un karu kā sociālu, politisku un ekonomisku procesu.
Otrs variants ir lasīt Klauzevicu, meklējot nevis uz mūsdienām attiecināmu XIX gadsimta pieredzi, bet gan idejas, kas varētu pretendēt uz universālas domas statusu ikvienā laikmetā. Ņemot vērā Klauzevica prominento stāvokli militārās domas vēsturē, daudzi ievērojami teorētiķi iekrīt lamatās, meklējot kļūdas viņa grāmatās, piemēram, Džons Kīgans, analizējot Klauzevicu, novērtē vācu ģenerāļa darbu kā mēģinājumu radīt universālu teoriju par tādu karu, «kādam tam būtu jābūt», nevis par tādu karu, «kāds tas ir bijis un ir». Tiesa, viegli ir iekrist mūsdienu perspektīvas lamatās, mēģinot diskreditēt Klauzevicu un veidojot vispārējus spriedumus par viņa idejām, tās izraujot no konteksta vai piemērojot XX gadsimta polemikai.
Kara būtība
Par ko tad ir stāsts, un kādēļ Klauzevica darbi tiek uzskatīti par tik nozīmīgiem? Stratēģiskā līmenī Klauzevics ar loģiskas ķēdes palīdzību skaidro, kā veidojas sadursme starp dabisko tieksmi aktieriem uz politiskās skatuves koncentrēt visus resursus militāras uzvaras gūšanai un realitāti, kurā valstis nekoncentrē visu iespējamo šī mērķa sasniegšanai. «Absolūts karš», ko neierobežo laiks, telpa un resursi, ir domas eksperiments, kas nerealizējas reālajā dzīvē. Tā vietā karš sevī iekļauj plašas variācijas no vienkāršām spēka demonstrācijām līdz pat mērķim cīnīties līdz pilnīgai pretinieka iznīcināšanai un pilnīgai bezkompromisa uzvarai, lai ko tas maksātu.
Apskatot karu kā politisku procesu, nevar nepieminēt Klauzevica slavenāko tēzi: «Karš ir politikas turpinājums citiem līdzekļiem.» Angļu valodā autori bieži vien vienkāršo specifiskā vācu valodas vārda politik tulkojumu, skaidrojot to gan ar vārdu «rīcībpolitika», gan ar politisko procesu, attiecīgi lavierējot starp karu kā vienkāršu rīcībpolitikas daļu, ko veic varas turētāji, un karu kā politiskā procesa rezultātu. Vācu valodā vārds politik iemieso abas šī vārda skaidrojuma nianses; šajā kontekstā karš ir gan konfliktējošu pušu politikas daļa, gan process, kas nav iespējams tikai kā vienas puses darbības rezultāts. Šajā kontekstā karu kā politikas turpinājumu nevar nošķirt no citas Klauzevica tēzes - kara kā abpusēja procesa. Līdzīgā mērā jāprecizē vārds «turpinājums» (Fortsetzung) - karš nav politikas aizstājējs vai vienkāršs tās evolucionārs turpinājums; drīzāk karš ir uztverams kā politikas paplašinājums, politisko procesu papildinot ar vardarbību.
Atšķirībā no saviem priekšgājējiem Klauzevics, meklējot kara esenci, akcentu liek ne tik daudz uz stratēģisko vai taktisko līmeni, cik kara kā politiska, militāra un sociāla procesa būtību. Klauzevica tēzes ir ne tik daudz «padomi jaunajam karavadonim», cik padomi kara vešanā jaunajam valdniekam. Lielu uzmanību Klauzevics pievērš jautājumam - karš ir māksla vai zinātne? Zinātne, pēc Klauzevica domām, ir zināšanas par neapšaubāmo un skaidro, savukārt māksla ir radoša spēja. Protams, nošķīrums starp mākslām un zinātni nav absolūts, jo māksla prasa zināšanas, bet zinātne - radošumu. Klauzevica skatījumā taktika ir lielākā mērā zinātne, savukārt stratēģija - māksla. Lai gan XIX gadsimta sākumā runāt par sociālajām zinātnēm būtu pāragri (Ogista Konta idejas Eiropā izplatīsies dažas desmitgades pēc Klauzevica nāves), raugoties caur mūsdienu prizmu, Klauzevics skatās uz karu kā uz sociālu procesu - šāds skatījums vācu teorētiķi atšķir no viņa priekšgājējiem.
Ja kauja ar asinsizliešanu izpaužas kā šaušalīga aina, tam jākalpo tikai un vienīgi, lai karu uzlūkotu iespējami nopietnāk un ne jau lai atbilstoši cilvēkmīlestības jūtām ļautu sapņiem palēnām notrulināties, līdz atkal parādīsies kāds ar atkailinātu zobenu un nenocirtīs mums rokas.
Kara politiskā daba
Fon Klauzevics uz karu skatās kā uz procesu: karš ir nevis ļauns vai labs, bet gan politiska nepieciešamība, par kuru lemjot būtu jādomā ar skaidru domu, nevis emocijām. Ņemot vērā šo aspektu, fon Klauzevica idejas par kara pakārtotību politikai zināmā mērā var uztvert kā agrīnas pārdomas par nepieciešamību civilajām institūcijām īstenot kontroli pār militārajām. Šāda ideja iet roku rokā ar fon Klauzevica pārdomām par karu kā politiskā procesa daļu, kurā bruņotie spēki ir tikai instruments. Tiesa, tas rada arī nepieciešamību civilajām institūcijām būt kompetentām militāro līdzekļu lietošanas jautājumos. Šajā ziņā Klauzevics iekļaujas apgaismības laikmeta idejās, kas akcentē politiskās varas dalīšanu un sabalansētību. Apgaismības ideju ietekme uz Klauzevicu tomēr ir jāskata arī caur XIX gadsimta sociālo procesu prizmu, kas lika pierimt apgaismības filozofu ticībai cilvēka saprātam un racionalitātei.
Klauzevics kritizēja daudzu apgaismības filozofu intelektuālos mēģinājumus degradēt karu par vienkāršu spēli - vēlme izvairīties no ģenerālkaujas tikai pasliktina kopējo situāciju: «Ja kauja ar asinsizliešanu izpaužas kā šaušalīga aina, tam jākalpo tikai un vienīgi, lai karu uzlūkotu iespējami nopietnāk un ne jau lai atbilstoši cilvēkmīlestības jūtām ļautu sapņiem palēnām notrulināties, līdz atkal parādīsies kāds ar atkailinātu zobenu un nenocirtīs mums rokas.»
Divu gadsimtu garumā vairākkārt ir pasludināts Klauzevica ideju noriets, tomēr periodiskie intereses uzliesmojumi liecina par Klauzevica mērķa - universālu ideju radīšanu - sasniegšanu. Neraugoties uz modernā kara attīstību, Klauzevica idejas vēl joprojām tiek pētītas - par to liecina kaut vai dedzīgā kritika, ko daudzi autori publicē, mēģinot pasludināt vācu ģenerāļa grāmatu par intelektuālās vēstures atavismu, ko laiks nolikt muzeja plauktā.
Kaut gan mūsdienās karš ir atzīts par ļaunumu, tomēr militārās sadursmes turpinās. Nespēja savienot kara amorālo raksturu ar tā nenoliedzamo eksistenci apgrūtina lēmumu pieņemšanas procesu. Šādā ziņā Klauzevica skatījums militārā stratēģa uzdevumu - vadīt šo «nepilnvērtīgo politisko procesu» tā, lai tiktu nodarīts vismazākais kaitējums - ir daudz labāka vadlīnija nekā aicinājums vienkārši akli izvairīties no konfrontācijas. Pārfrāzējot teicienus «karš ir politikas turpinājums citiem līdzekļiem» un «karš ir vardarbības akts ar mērķi piespiest pretinieku pakļauties savai gribai» - tik ilgi, kamēr kāds būs gatavs izmantot karu politisko mērķu sasniegšanai, vienīgais veids, kā to nepieļaut, ir radīt pretiniekam iespaidu, ka pat ar kara palīdzību nebūs iespējams panākt pakļaušanos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita