Trīsdesmitajos gados teju vai visa pasaule zināja padomju polāro lidotāju vārdus, kuri bez nolaišanās no Maskavas pāri Ziemeļpolam aizlidoja uz Maskavu. Taču krietni mazāk bija to, kuri zināja, ka šie lidojumi bija daļa Staļina plāna Arktikas iekarošanai un placdarma sagatavošanai uzbrukumam Amerikai.
Karš Ukrainā novērsa visas pasaules uzmanību no Kremļa agresīvās politikas galējos ziemeļos, un no atmiņas pagaisa 2021. gadā Krievijas publicētais video, kurā redzams, kā trīs krievu atomzemūdenes uzpeld Arktikā, salaužot pusotru metru biezu ledu. Šāda spēka demonstrācija skaidri parādīja Putina ambīcijas Arktikas iekarošanā. Taču Ziemeļu Ledus okeāna militarizācija sākās daudz agrāk, vēl Staļina laikā.
Svešu karogu novākt, amerikāņus - arestēt...
Josifs Džugašvili savulaik četrus izsūtījuma gadus nodzīvoja aiz polārā loka, Turuhanskā. Varbūt tieši tur pavadītais laiks vēlāk viņu vedināja uz pārdomām, ka Ameriku taču var sasniegt ne tikai pāri Klusajam vai Atlantijas okeānam, bet arī tuvākā maršrutā - pāri Ziemeļpolam. Kad divdesmito gadu sākumā Staļins sagrāba savās rokās varu Padomju Savienībā, nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš ķērās pie Arktikas plānveidīgas apguves. Līdz trīsdesmito gadu vidum Ziemeļu Ledus okeāna salās un piekrastē tika uzbūvētas 19 radiometeoroloģiskās stacijas. Lai nostiprinātu ietekmi šajā reģionā, jau 1924. gadā no Vladivostokas uz Vrangeļa salu, kas atrodas uz ziemeļiem no Čukotkas, tika nosūtīts karakuģis Krasnij oktjabrj, kura apkalpes uzdevums bija šajā salā nodibināt padomju varu. Uz Vrangeļa salu pretendēja arī ASV, tādēļ kuģa kapteinis Boriss Davidovs bija saņēmis instrukcijas, ko darīt, sastopot amerikāņus: «Rīkoties, vadoties pēc faktiskā spēku samēra. Vajadzības gadījumā arestēt amerikāņu kuģa apkalpi. Ja virs salas būs uzvilkts svešs karogs, tas jānovāc, bet masts jānogāž.» Padomju jūrnieki salā tiešām sastapa 13 eskimosus un amerikāni Vollesu, visus arestēja un aizveda uz Aļasku, kur palaida brīvībā, bet virs salas pacēla sarkano karogu.
Rīkoties, vadoties pēc faktiskā spēku samēra. Vajadzības gadījumā arestēt amerikāņu kuģa apkalpi. Ja virs salas būs uzvilkts svešs karogs, tas jānovāc, bet masts jānogāž.
1924. gada novembrī padomju ārlietu resors oficiāli paziņoja, ka PSRS pieder visas teritorijas Sibīrijas ziemeļu piekrastē. Vienkāršāk sakot, Kremlis pieteica īpašumtiesības uz visām jūrām un salām, kas atradās starp Sibīrijas ziemeļu piekrasti un Ziemeļpolu. Izņēmums bija vien dažas salas, ko jau agrāk bija atklājusi Norvēģija. Krievija vēl šobaltdien uzskata šo visu teritoriju par savu.
1928. gadā padomju valdības paspārnē tika izveidota Arktiskā komisija, kuras pirmais uzdevums bija apgūt teritorijas galējos ziemeļos. Oficiāli tika uzsvērts, ka tas viss tiek darīts tikai pētnieciskos nolūkos, taču par patiesajām iecerēm liecināja tas, ka par komisijas vadītāju iecēla pieredzējušo militāristu Sergeju Kameņevu, kurš agrāk bija vadījis Sarkanās armijas štābu, bet 1927. gadā bija iecelts par aizsardzības tautas komisāra Klimenta Vorošilova vietnieku. Komisijas rīcībā bija nodoti hidroplāni Junkers, ko 1929. gadā aizstāja ar padomju ražojuma bumbvedējiem TB-1 un militārajām izlūklidmašīnām Ju-20, ko bija projektējuši vācu inženieri.
Ekspedīciju galvenais uzdevums bija izlūkošana un atbalsta punktu iekārtošana. Tos veidoja gan Vrangeļa salā, gan arī Franča Jozefa zemē, kur šis uzdevums bija uzticēts Oto Šmita vadītajai ekspedīcijai, kas 1928. gadā tur ierīkoja tobrīd vistālāk ziemeļos esošo ģeofizisko observatoriju un radiostaciju. 1930. gadā Kremlis pieņēma lēmumu veikt kuģojumus pa ziemeļu jūras ceļu no Baltās jūras līdz Bēringa šaurumam vienas navigācijas laikā, kas agrāk bija praktiski nepaveicama lieta. 1932. gada vasarā un rudenī Oto Šmita vadītā ekspedīcija ar ledlauzi Sibirjakov tiešām pirmo reizi vienā navigācijā izbrauca ziemeļu jūras ceļu. Pēc šī brauciena Šmitu iecēla par Ziemeļu jūras ceļa galvenās pārvaldes priekšnieku, bet par vietnieku kļuva aviācijas speciālists Marks Ševeļovs.
1933. gada 2. augustā sāka darboties bēdīgi slavenais Baltās-Baltijas jūras kanāls (Belomorkanal), kura celtniecības laikā bojā gāja tūkstošiem ieslodzīto. Kanālam bija stratēģiska nozīme: tagad karakuģi, ko būvēja rūpnīcās Ļeņingradā vai Gorkijā, varēja bez problēmām nonākt Pasaules okeānā, jo vairs nevajadzēja šķērsot «pudeles kaklu» pie Dānijas. Bet 1952. gadā, kad pabeidza Volgas-Donas kanālu, okeānā varēja nokļūt arī trešās lielākās kuģubūvētavas Mikolajivā ražotie kuģi, kuriem agrāk nācās tikt cauri Bosforam un Gibraltāram.
Svarīgs solis Ziemeļu Ledus okeāna militarizācijā bija kuģubūvētavas ierīkošana Arhangeļskas apkaimē, kurai saskaņā ar partijas vadības lēmumu vajadzēja būt «mazliet lielākai par Mikolajivu». Tā tapa Molotovskas kuģubūvētava, kurā 1939. gadā tika uzsākta pirmā līnijkuģa būve.
Lidojumi pāri Ziemeļpolam
Savu artavu ziemeļu apgūšanā deva arī propagandas aparāts, kas aizgūtnēm slavināja ledaino plašumu skarbo romantiku. Kā atceras rakstnieks Zinovijs Kaņevskis, tad trīsdesmitajos gados Arktikas apgūšana kļuva pat par sižetu rotaļām bērnudārzos, bet polārpētnieki tika pasludināti par varoņiem: «Pats vārds «polārpētnieks» Padomju Savienībā kļuva par varonības simbolu, bet Ziemeļpola iekarotāju un polāro ekspedīciju dalībnieku biogrāfijas tika publicētas laikrakstu pirmajās lappusēs tikpat detalizēti kā trīsdesmit gadus vēlāk pirmo kosmonautu biogrāfijas.»
Ikviens padomju pilsonis vēl nākamajās divās paaudzēs bija informēts par Ivana Papaņina ekspedīciju un tvaikoņa Čeļuskins katastrofu, pēc kuras polārpētnieki labu laiku gaidīja glābējus, sēžot uz ledus. Krietni mazāk bija to, kuri zināja, ka Papaņina ekspedīcijas locekļus uz ledus gabala, kas gar Grenlandi dreifēja Amerikas austrumu piekrastes virzienā, nogādāja četri smagie bumbvedēji ANT-6 (TB-3), kā arī pavadošā lidmašīna ANT-7. Bet polārpētnieku glābšanas operācijas laikā nogāzās dirižablis SSSR-V6. Arī Čeļuskina ekspedīcijas dalībnieku glābšanā no Aļaskas piekrastes ledājiem piedalījās padomju bumbvedēji. Kad ieviesa Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, pirmie to saņēma tieši polārie lidotāji - Anatolijs Lapidevskis un seši viņa kolēģi, kuri piedalījās Čeļuskina ekspedīcijas glābšanā.
Taču viņu slavu aizēnoja trīs lidotāji, kuri 1937. gada jūnijā veica lidojumu bez nosēšanās no Maskavas uz Vankūveru ASV, lidojot pāri Ziemeļpolam - Valērijs Čkalovs, Georgijs Baidukovs un Aleksandrs Beļakovs. Lidojums norisinājās tiešā Staļina kontrolē, bet organizēja to gaisa spēki. Interesanti, ka arī otrā pusē lidotājus sagaidīja cilvēki uzplečos, jo lidmašīna piezemējās militārajā bāzē.
Siltā uzņemšana Amerikā līdz sirds dziļumiem satrieca padomju lidotājus. Baidukovs vēlāk aprakstīja, kā bāzes komandants, vēlākais Eiropas pēckara atjaunošanas plāna autors, Džordžs Maršals aizvedis lidotājus pie sevis uz mājām: «Ģenerālis Maršals saprata, ka mēs labprāt nomainītu silto lidojuma apģērbu. Viņš tūlīt sāka mums nest civilos uzvalkus no savas garderobes. Kopā ar ģenerāli ilgi smējāmies, kad man, piemērot Maršala bikses, nācās tās aizpogāt zem zoda. Pat Beļakovam, kurš bija garākais no mums, nācās atteikties no ģenerāļa laipnā piedāvājuma, jo uzvalki bija pārāk lieli.» Tad Maršals izsauca uz mājām drēbniekus, bet vēl pēc brīža nodeva lidotājiem sveicienus no prezidenta Rūzvelta, kurš gan parasti svētdienās ar valsts lietām nenodarbojās.
Ar ovācijām padomju aviatorus sagaidīja arī vienkāršie amerikāņi, kuriem Čkalovs pie Maršala mājas teica īsu uzrunu, ko noslēdza ar vārdiem: «PSRS un ASV tautām ir jādzīvo uz vienas zemeslodes saticībā un ar kopīgu darbu jāpadara cilvēces dzīve krāšņāka.» No Vankūveras lidotājus aizveda uz Kaliforniju, kur katram kaklā uzmauca rožu vainagu, turklāt tos pasniedza skaistumkaralienes. Lidlaukā aviatorus sagaidīja milzīgs pūlis, plīvoja ASV un PSRS karogi, kā arī karogs ar uzrakstu «Kalifornijas komunistiskā partija sveic varonīgos lidotājus par viņu izcilo sociālistisko sasniegumu.»
Mēnesi vēlāk cita padomju lidmašīnas apkalpe Mihaila Gromova vadībā pārspēja Čkalova rekordu, veicot vēl vienu lidojumu bez nosēšanās pāri Ziemeļpolam, tikai šoreiz nosēžoties Kalifornijā. Te der piebilst, ka gan Čkalovs, gan Gromovs lidojumu veica lidmašīnās ANT-25, kas bija uzbūvētas tikai divos eksemplāros, taču vēlāk šis modelis tika uzlabots un laists sērijveidā ar nosaukumu ANT-36 jeb DB-1 - otrais nosaukums ir no militārās sfēras un nozīmē tālās darbības bumbvedēju.
Pēc atgriešanās dzimtenē 1938. gada 17. martā slavenie lidotāji un jaunizceptie Padomju Savienības Varoņi tika uzaicināti uz pieņemšanu Kremlī, kur skanējušās runas radikāli atšķīrās no tā, ko Čkalovs teica amerikāņiem. Pirmais uzstājās Staļins, aicinot neklanīties Rietumu priekšā: «Kas tad ir varoņdarbs, cik tas maksā? Neviens amerikānis, francūzis vai anglis jums to nepateiks, jo viņam ir tikai viens vērtību mērs - dolārs, mārciņa vai franks. Tikai mēs, padomju cilvēki, esam sapratuši, ka talants un cilvēka varonība - tie ir miljardu miljardi nicināmo dolāru. [..] Es aicinu iedzert par tiem, kuri grib dzīvot (zālē skan ovācijas), dzīvot pēc iespējas ilgāk, par mūsu lietas uzvaru!»
Runājot par «nicināmajiem dolāriem», vadonis gan noklusēja, ka Čkalovam par lidojumu pāri Ziemeļpolam bija piešķirta prēmija 30 000 rubļu apmērā. Par to nevārda neteica arī pats varonis, kurš atbildes runā paziņoja: «Visu Padomju Savienības Varoņu vārdā apsolu biedram Staļinam, ka mēs tā karosim, kā viņš pat iedomāties nevar!» Pēc šiem vārdiem sekoja ilgstošas ovācijas. Bet pusgadu vēlāk Čkalovs nositās, izmēģinot iznīcinātāju I-180.
Staļins gan noklusēja, ka Čkalovam par lidojumu pāri Ziemeļpolam bija piešķirta prēmija 30 000 rubļu apmērā. Par to ne vārda neteica arī pats varonis, kurš atbildes runā paziņoja: «Visu Padomju Savienības Varoņu vārdā apsolu biedram Staļinam, ka mēs tā karosim, kā viņš pat iedomāties nevar!»
Gaidot iebrukumu Aļaskā
Otrais pasaules karš netraucēja padomju ekspansijai Arktikā. Ziemeļu jūras ceļu nu jau izmantoja regulāri, turklāt kara sākumā krievi to ļāva mērot tobrīd vēl sabiedrotās Vācijas kreiserim Komet, kas tādā veidā no Indijas okeāna varēja atgriezties mājās. Tas gan komunistiem netraucēja vienlaikus sadarboties ar ASV, kur padomju pārstāvniecības atklāti iepirka jaunākos projektus aviācijā un kuģubūvē. Piemēram, polārā aviācija sāka saņemt pēc licences ražotās lidlaivas Catalina, kurām līdzīgu tobrīd nebija, jo tās spēja bez nolaišanās lidot 20 stundas.
1941. gada 3. aprīlī lidojumiem polāros apstākļos modificēts padomju smagais bumbvedējs TB-3 kļuva par pirmo lidmašīnu, kas nolaidusies Ziemeļpolā uz ledus. Tās apkalpe tur veica vairākus pētījumus, nodibināja radiotelegrāfa sakarus ar Maskavu, bet pēc tam iekāpa atpakaļ lidmašīnā un devās mājup.
Izlūkdarbība Arktikā netika pārtraukta arī kara laikā. Staļins pat pamanījās lendlīzes piegādes izmantot, lai izspiegotu ASV - ne jau velti amerikāņiem lidmašīnas ļāva nogādāt tikai līdz Aļaskai, kur tās pārņēma padomju piloti un tālāk lidoja uz PSRS. Neba nu rūpes par amerikāņu lidotāju labsajūtu vadīja Staļinu - gluži vienkārši padomju aviatori, saņemot lidmašīnas Aļaskā, pie viena arī izspiegoja tuvāko apkārtni. 1945. gada martā grupā, kas Aļaskā saņēma lendlīzes ietvaros piešķirtos kuģus, bija iekļauti pat vairāki profesionāli izlūki.
Uzreiz pēc kara Staļins nosūtīja uz Arktiku kārtējo ekspedīciju, šoreiz no ASV saņemtā transportlidmašīnā Douglas C-47. Tā galamērķi sasniedza 1945. gada 2. oktobrī, kļūstot par pirmo lidmašīnu, kas Ziemeļpolu sasniegusi polārās nakts apstākļos. Pēc tam padomju aviācija izlūklidojumus Ziemeļu Ledus okeānā sāka veikt cauru gadu. 1945. gadā bija 107 šādi polārie lidojumi, bet gadu vēlāk jau 228. Arī polārās aviācijas skaitliskais sastāvs pieauga no 33 lidmašīnām 1945. gadā līdz 56 lidmašīnām 1947. gadā.
Arvien pieaugošā padomju aktivitāte Arktikā kļuva par vienu no iemesliem, kas ASV vadību piespieda mainīt attieksmi pret bijušo sabiedroto. Ja 1945. gada augustā, viesojoties Maskavā, Dvaits Eizenhauers runāja par ciešu PSRS un ASV draudzību, tad jau 1947. gadā viņš paziņoja, ka nepieciešams domāt par aizsardzību no padomju draudiem: «ASV un Kanādas bruņotajiem spēkiem ir nepieciešams vienāds bruņojums, vienāda sagatavošana un vienāda doktrīna, cik tas vien ir iespējams.» Abas kaimiņvalstis sāka saskaņot aizsardzības pasākumus, un nav daudz jādomā, pret ko tie bija vērsti.
1948. gadā sagatavotajā Apvienotās izlūkošanas komitejas ziņojumā jau tika akcentēts, ka kara gadījumā Staļins jau no pirmajām dienām neaprobežosies tikai ar operācijām Eirāzijā vien: «PSRS var sagrābt ikvienu mūsu bāzi Aļaskā, kas atrodas padomju transportkuģu darbības rādiusā. Taču, ņemot vērā, ka padomju jūras un gaisa spēkiem būs svarīgākas prioritātes (īpaši tas attiecas uz gaisa desanta karaspēku un transporta aviāciju), tiek uzskatīts, ka padomju operācijas pret Aļasku un Aleutu salām aprobežosies ar uzlidojumiem (šim nolūkam var izmantot no 100 līdz 300 bumbvedējiem un apmēram tikpat iznīcinātāju, kas pacelsies no bāzēm Austrumsibīrijā un varbūt Kamčatkā) galvenajiem militārajiem objektiem Aļaskā un zibenīgiem jūras spēku reidiem pret vājajām amerikāņu bāzēm.»
Taču patiesībā Staļins bija iecerējis Ameriku bombardēt un desantus tur izcelt ne tikai no Kamčatkas vien. Savu lomu noteikti spēlētu arī arktiskā aviācija. Mūsdienās Putina propaganda gan mēģina apgalvot, ka padomju militāristi Arktiku sākuši apgūt, tikai reaģējot uz pieaugošo ASV agresivitāti, turklāt uzsvars likts uz iznīcinātājiem, nevis bumbvedējiem, jo to pacelšanās un nolaišanās uz ledus esot bijusi pārāk sarežģīta, taču patiesībai šie stāsti īsti neatbilst.
Realitātē jau 1948. gadā rīkotās slepenās ekspedīcijas Ziemeļi-2 mērķis bija noskaidrot, kā Arktikas ledājos ierīkotie lidlauki varētu tikt izmantoti kara aviācijas vajadzībām, kā arī izmēģināt polārajos apstākļos izmantojamo ekipējumu. Tajā pašā laikā tika veikti pētījumi, lai noskaidrotu, vai ledlauža pavadībā ledājos varētu pārvietoties līnijkuģi, kreiseri, aviācijas bāzes kuģi un zemūdenes, kā arī iespēju, vai minētie karakuģi to varētu darīt bez ledlauža. Ekspedīcijā Ziemeļi-2 bija iesaistīti 225 cilvēki un 19 lidmašīnas, no kurām tikai viena bija civilā. Pārējās bija militāras: transportlidmašīnas Li-2 un C-47, izlūklidmašīna Tu-6, bumbvedējs Pe-8 un iznīcinātāji La-11. Taču pēdējo sūtība nebija dzimtenes debesu aizsardzība no agresora, jo šīs lidmašīnas oficiālais nosaukums ir «tālās pavadības iznīcinātājs», tātad tā uzdevums bija pavadīt stratēģiskos bumbvedējus Tu-4 un aizsargāt no pretinieka iznīcinātājiem. La-11 izstrādāja 1946. un 1947. gadā tieši lidojumiem ziemeļos, jo tā motors bija pielāgots ekspluatācijai lielā aukstumā.
Lidotājs Mihails Kaminskis atskaitē par šo ekspedīciju rakstīja: «Šā gada aprīlī Arktikas austrumos [tātad tuvāk Amerikai nekā Eiropai - aut.] spīdoši tika īstenotas mācības, kuru laikā tika pierādīta iespējamība ierīkot pretgaisa aviācijas bāzes uz dreifējoša ledus.» Atsevišķā pielikumā viņš arī norādīja: «Atšķirībā no iepriekšējā kara, kas Arktiku skāra tikai viegli, nākamais karš, pēc visa spriežot, Arktiku padarīs par niknu kauju arēnu.» Diemžēl pilns ziņojuma teksts vēl joprojām ir noslepenots. Taču ievērības cienīgs ir fakts, ka par Trešo pasaules karu šis pieredzējušais aviators, kurš Arktiku bija izlidojis krustu šķērsu, raksta kā par jau izlemtu jautājumu.
Vēl pirms ekspedīcijas Ziemeļi-2 1948. gada martā valdība pieņēma lēmumu par militāro lidlauku būvēšanu Ziemeļaustrumāzijas arktiskajā piekrastē - tātad tiešā Aļaskas tuvumā. Šajā apkaimē agrāk pastāvēja lidlauki bez betona seguma, taču 1948. gadā sākās nopietnāku lidlauku būve ar pamatīgiem skrejceļiem un personāla kazarmām. No šiem lidlaukiem vajadzēja startēt lidmašīnām, kas vēlāk nosēstos uz ledus, uzpildītu degvielu un pēc tam dotos bombardēt Ameriku. Savukārt apgādes vajadzībām ieslodzītie būvēja autoceļus un dzelzceļus līdz par Ziemeļu ledus okeānam.
Bumbvedēji uz ledus
1948. gada vasarā ASV bruņotie spēki veica štāba mācības, kuru scenārijs paredzēja, ka, sākoties Trešajam pasaules karam, Padomju Savienība cita starpā realizēs «sabotāžas kampaņu un graujošas operācijas pret ASV, tajā skaitā bioloģiskos uzbrukumus un mēģinājumus saskaldīt ASV spēkus ar gaisa desantu palīdzību Aļaskā». Tika pieļauts, ka Nomas pilsētas rajonu padomju karaspēks kontrolēs vismaz kara pirmajās divās nedēļās.
Padomju virzība uz Ziemeļpolu ieguva arvien izteiktāku militāru raksturu, ko uzskatāmi demonstrēja gaisa ekspedīcija C-4, kas norisinājās 1949. gada maijā. Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada ekspedīciju dalībnieku skaits bija pieaudzis divarpus reižu. Tagad uzdevums bija ne tikai izmēģināt jaunus maskēšanās paņēmienus, bet arī veikt bombardēšanu un izsēdināt desantu uz dreifējoša ledus. Pirmo reizi vēsturē tika veikti lēcieni ar izpletni virs Ziemeļpola - 15 grādu salā no 600 metru augstuma nolaidās divi izpletņlēcēji. Degvīns tādā aukstumā sasalst, tādēļ vēsturisko notikumu atzīmēja ar spirtu, kam pa virsu uzkoda azotē noglabātu sīpolu. Par veiksmīgo operāciju abi desantnieki saņēma ordeņus.
Tas, ka ekspedīcijas tika rīkotas aprīlī un maijā, nav sagadīšanās, bet gan lielāka plāna sastāvdaļa. Proti, tobrīd Rietumeiropā lauku ceļi ir apžuvuši, tātad ir īstais laiks «atbrīvošanas karagājienam» līdz pat Gibraltāram. Bet, lai galvenā pretinieka uzmanību novērstu no Eiropā notiekošā un «vispasaules revolūcijas» galvenās frontes, pašā laikā būtu iebrukums Amerikā no ziemeļiem. Polārās ekspedīcijas tika organizētas lielas slepenības apstākļos - lidmašīnām sarkanās zvaigznes nomainīja ar uzrakstiem Aeoroflot, bet lidotājus un tehnisko personālu pārģērba civilās aviācijas formās.
Īpaša bija ekspedīcija Ziemeļi-5, kas notika Korejas kara priekšvakarā, kam bija visas iespējas pāraugt Trešajā pasaules karā. Tā norisinājās līdz tam neapgūtās teritorijās, kur līdz tam cilvēks vēl nebija spēris kāju, turklāt platība bija lielāka nekā abām iepriekšējām ekspedīcijām kopā ņemtām. Dalībnieku skaits pārsniedza astoņus simtus, jo ekspedīcijā bija iekļauts arī vesels desantnieku bataljons, kas 1950. gada 9. maijā pilnā sastāvā izsēdās Ziemeļpolā, kur sarīkoja mācību šaušanu. Desantnieku grupas tika izsēdinātas arī uz dreifējoša ledus.
Atšķirībā no iepriekšējā kara, kas Arktiku skāra tikai viegli, nākamais karš, pēc visa spriežot, Arktiku padarīs par niknu kauju arēnu.
Ar desantiem vien mācības neaprobežojās. «Ekspedīcijas uzdevums bija smago kaujas lidmašīnu, vieglo un transporta lidmašīnu ekspluatācijas un bāzēšanās iespēju uz dreifējoša ledus padziļināta izpēte. Vēl uzdevumos bija aviācijas ķīmisko līdzekļu, strēlnieku un artilērijas ieroču, kravas planieru, jauna desanta bruņojuma, dažāda kalibra fugasa aviobumbu, prettanku mīnu, jauna veida armijas apģērbu un pārtikas izmēģināšana, kā arī nocietinājumu būve no ledus un sniega, lidlauku izbūve un saglabāšana un dreifējoša ledus, autoceļu būve un ledus tiltu izveidošana starp atsevišķiem dreifējošā ledus laukiem. Pirmo reizi pasaules vēsturē iznīcinātāji un pikējošie bumbvedēji veica pārlidojumu no kontinenta uz kontinentu caur Ziemeļpolu. Turklāt pirmo reizi vēsturē smagie bumbvedēji Tu-4 veica nosēšanos un pacelšanos uz dreifējošā ledus. Ar to tika atrisināts jautājums par nenogremdējamu aviācijas bāzu izveidošanu,» teikts arhīva lietas izziņā. Lidlauku iekārtošanā tika izmantoti mehāniskie sniega tīrītāji un papildu ledus kārtas uzliešana, lai skrejceļu padarītu biezāku un izturīgāku. Mācību laikā tika izmantotas ķīmiskās aviobumbas ar īpašu iprīta maisījumu, kas bija efektīvs arī salā. Diemžēl visas šīs operācijas detaļas vēl arvien ir noslepenotas.
Taču zināms ir tas, ka ekspedīcijas Ziemeļi-5 laikā lidmašīnas 338 reizes veica nosēšanos uz dreifējošā ledus, turklāt to veica arī bumbvedējs Tu-4, kas tolaik bija galvenais padomju atombumbu nesējs. Papildu blakne bija tukšās degvielas mucas, kas vēl šobaltdien mētājas kaut kur ledājos.
Skaidrs, ka Amerika nevarēja uz to tā vienkārši noskatīties. 1951. gada aprīlī Amerikas Savienotās Valstis un Dānija beidzot ratificēja līgumu par Grenlandes aizsardzību, kas bija noslēgts vēl pirms desmit gadiem - 1941. gada 9. aprīlī ar domu aizsargāt salu no Vācijas kara flotes. Bet tagad agrākā eskimosu ciemata vietā salas ziemeļrietumos uzbūvēja Tules aviācijas bāzi, kur izvietoja bumbvedējus B-36 un B-47 ar kodolieročiem - no šīs bāzes tie varēja sasniegt PSRS galvenos centrus.
Taču Tules bumbvedēji nebija tie, kas novērsa lielo karu. Pirmkārt, nomira Staļins. Otrkārt, sākās raķešu laikmets, kas izslēdza pat Pirra uzvaras iespēju, jo atbildes trieciens garantēja abu kodollielvalstu iznīcināšanu. Proti, kurš izšaus pirmais, tas nomirs otrais. Pēc ledus lidlaukiem vairs nebija vajadzības, un apokaliptiskais baltais neprāts, kā toreiz likās, palika tālā pagātnē...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita