Otrais pasaules karš izcēlās ar barbariskām pilsētu bombardēšanām, ko īstenoja visas konfliktā iesaistītās puses. Katrai no tām bija sava iecienītā metode mērķu sasniegšanai. Britu aviācijas trumpis bija nakts uzlidojumi.
Otrā pasaules kara gaisa uzbrukumi beidzās ar Japānas atombombardēšanu. 1945. gada 6. augusta agrā rītā no Marianas atola Tinianas salas Klusajā okeānā gaisā pacēlās sešu B-29 bumbvedēju grupa un devās uz Japānas pusi. Attālums bija 2500 kilometru jeb sešas lidojuma stundas. Lidmašīnu vienībā bija meteoizlūki, novērošanas lidmašīnas un bumbvedējs ar atombumbu, kurai bija piešķirts nosaukums Mazulis. Nepaveicās Hirosimai, jo todien virs tās bija skaidras debesis. Ap plkst. 8.00 no 9000 metru augstuma atombumba tika nomesta uz pilsētu un eksplodēja 576 metru augstumā. Cilvēce nu bija iesoļojusi jaunā laikmetā. Pēc trīs dienām, 9. augustā, līdzīgs liktenis piemeklēja Nagasaki.
Hirosimā pašā atomsprādzienā dzīvību zaudēja ap 80 000 cilvēku. Ļoti daudz, taču tas nebija rekords upuru skaita ziņā vienā uzbrukumā. Pirms tam daudzkārt ASV bumbvedēji Japānu tika bombardējuši ar parastajām fugasa un degbumbām. Vērienīgākais uzlidojums notika 1945. gada 10. martā, kad par bombardēšanas mērķi kļuva Tokija. Todien uzbrukumā piedalījās 334 B-29 bumbvedēji. Pilsētā izcēlās plaši ugunsgrēki, un bojāgājušo skaits tiek lēsts virs 100 000 cilvēku. Līdzīgi cieta arī citas lielākās pilsētas. Japānas pilsētas tad vairumā bija būvētas no koka un papīra, tādēļ ugunsgrēki tajās bija īpaši postoši.
Tomēr japāņi pat nedomāja padoties. Amerikāņu admirāļi un ģenerāļi ar šausmām gatavojās desanta izcelšanai Japānas salās. Plānojot tika aprēķināts, ka iebrukumā dzīvību varētu zaudēt pusmiljons amerikāņu karavīru. Par to, ka kritušo būs daudz, neļāva šaubīties sīkstā un pašaizliedzīgā Uzlecošās saules zemes karavīru pretestība ārējā aizsardzības perimetrā. Japāņu zaudējumi tika prognozēti reizes astoņas lielāki. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, divas nomestās atombumbas, pēc kurām Japāna kapitulēja, izglāba miljoniem dzīvību, kas tiktu zaudētas amerikāņu tiešā iebrukuma gadījumā. Rūzvelta piekāpība Staļinam Jaltā, lai pierunātu PSRS piedalīties karā pret Japānu, izrādījās lieka. Staļins ne tikai dabūja praktiski visu iekāroto Eiropā, bet arī teritorijas Tālajos Austrumos.
Vērienīgākais uzlidojums Japānai notika 1945. gada 10. martā, kad par mērķi kļuva Tokija. Bombardēšanā piedalījās 334 B-29 bumbvedēji. Izcēlās plaši ugunsgrēki, un bojāgājušo skaits tiek lēsts virs 100 000 cilvēku.
Katru dienu pa Hirosimai
Citādi notikumi ritēja Eiropā notiekošajā gaisa karā virs Vācijas. Vēsturnieks Marks Soloņins ir aprēķinājis, ka, sākot no 1944. gada ziemas beigām, uz Vāciju un tās satelītiem katru dienu tika nomesta viena līdz pusotras «Hirosimas». Un tā diendienā līdz pat kara beigām, gandrīz veselu gadu. Lauvas tiesa neapšaubāmi tika pašai Vācijai, bet tika bombardētas arī satelītvalstis un okupētās teritorijas. Hirosimas Mazuļa jaudas ekvivalents tiek rēķināts 16-18 kilotonnās trotila. Amerikāņu eksperti, kad novērtēja postījumu apmēru Hirosimā, aplēsa, ka tādus bojājumus var nodarīt 2,1 kilotonna parasto bumbu. Pārējā jauda «aiziet debesīs», jo sprādziens izplatās uz visām pusēm. Tādēļ atombumbas tika uzspridzinātas nevis uz zemes virsmas, bet gan puskilometra augstumā, lai nodarītu maksimālu postu.
Ja 1939. gadā briti uz Vāciju nometa 31,5 tonnas bumbu, 1944. gadā tikai viņu «dāvanu» vien apjoms sasniedza jau 533 926 tonnas. Pavisam RAF (britu gaisa spēki) un USAAF (ASV aviācija) Otrā pasaules kara laikā uz Trešo reihu nometa 1 597 077 tonnas bumbu! Skaidrs, ka absolūtais vairums tika pilsētām. Dažādi autori min mazliet atšķirīgus skaitļus, bet to būtība nemainās. Iepriekš minētās tonnas nosauktas Igora Drogovoza grāmatā Gaisa zibenskarš (Воздушный блицкриг). Ir aprēķināts, ka uzlidojumos bojā gāja 593 000 reiha mierīgo iedzīvotāju. Lai cik tas drausmīgi arī neizklausās, varēja būt arī daudz vairāk. Taču no vēl lielākiem upuriem izdevās izvairīties vācu punktualitātes, labas civilās aizsardzības organizācijas un pietiekamas infrastruktūras dēļ. Tomēr 7,5 miljoni cilvēku palika bez dzīvesvietas. Masīviem gaisa uzbrukumiem tika pakļautas 4/5 vācu pilsētu, kurās mitinājās vismaz 100 000 iedzīvotāju. 70 pilsētās tika sagrauta vismaz puse māju. Un tikai vācu vēlme pretoties sagrauta netika. Tieši 1944. gadā vācu rūpniecība sasniedza maksimālo ieroču ražošanas apjomu - visvairāk tanku un pašgājējlielgabalu vienā mēnesī tika saražots šī gada vēlā rudenī. Vācijas gadījumā teorija, ka ar sistemātisku bombardēšanu var salauzt nācijas gribu pretoties, nenostrādāja.
Nelaimīgā nejaušība
Taču gaisa kara sākums Eiropā nemaz tik drausmīgs nešķita. «Dīvainajā karā» līdz 1940. gada pavasarim briti uz Vāciju vairāk meta skrejlapas, nevis bumbas. Līdzīgi rīkojās arī vācieši. Arī pēc Francijas sakāves nekas būtiski nemainījās. Čērčils un Hitlers saviem lidotājiem bija aizlieguši bombardēt pilsētu dzīvojamos rajonus un aprobežoties ar militāriem mērķiem. Bet tad notikumu gaitā iejaucās nejaušība, un, lielā mērā pateicoties tai, briti uzvarēja gaisa kaujā par Angliju. Proti, 1940. gada naktī no 24. uz 25. augustu dažas vācu bumbas, kas bija domātas aviorūpnīcai Ročesterā un degvielas noliktavām pie Temzas, nokrita Londonas dzīvojamajos rajonos. Čērčils nosprieda, kas tas ir bijis vācu apzināts solis, tādēļ pieprasīja sarīkot atriebības akciju. Angļu bumbvedēju aviācijas pavēlniecība gan iebilda, ka uzlidojumi pretinieka pilsētu dzīvojamiem rajoniem ir bezjēdzīgi, tomēr bija spiesta piekāpties, un jau 26. augustā britu bumbvedēji nometa bumbas uz Berlīni. 81 bumbvedēja nakts uzlidojums bija pirmais no četriem, ko briti veica desmit dienu laikā. To nodarītie postījumi militārai infrastruktūrai bija nenozīmīgi - pēc vācu datiem, pirmajā uzlidojumā Berlīni sasniedza un bumbas nometa mazāk par desmit lidmašīnām. Tobrīd nakts uzlidojumiem vēl nebija pieejamas precīzas navigācijas un tēmēšanas sistēmas, arī slaveno bumbvedēju Lancaster laiks vēl nebija pienācis.
Pēc šiem uzlidojumiem Hitlers paziņoja, ka britu bandīti bombardē vācu pilsētas un ciemus. Līdz šim fīrers izvairījies no līdzīgas taktikas, jo cerējis, ka angļi apdomāsies. Tomēr Čērčils to iztulkojis kā vāciešu vājumu, tādēļ tagad pilnā mērā izjutīs atbildes triecienus. Pēc Hitlera pavēles naktī uz 6. septembri 68 vācu bumbvedēji veica pirmos plānotos teroristiskos uzlidojumus Londonai, bet 7. septembrī vācu aviācija sāka pirmo masīvo dienas uzbrukumu Londonai. Turklāt tas notika brīdī, kad Luftwaffe ar milzu pūlēm beidzot bija izcīnījusi kundzību gaisā, bez kuras desants Britu salās nebija iedomājams. RAF iznīcinātāju spēki septembra sākumā bija gandrīz izsmelti, to lidlauki sabombardēti un nespēja nodrošināt lidmašīnu apkalpošanu. Lielākā daļa pilotu bija tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Ja vācieši arī turpmāk konsekventi uzbruktu RAF iznīcinātāju infrastruktūrai, britu iznīcinātāju aviācija kā tāda pārstātu pastāvēt. Tā nebija sagadīšanās, ka 7. septembra uzbrukums Londonai izdevās īpaši sekmīgs, nesastopot pretestību. Pēc tam uzbrukumi pilsētām turpinājās, bet tikmēr britu iznīcinātāju bāzes palika novārtā. Rezultātā 15. septembrī, kad vācieši atkal mēģināja atkārtot tādu pašu masīvu uzbrukumu Londonai, viņus atkal sagaidīja Hurricane un Spitfire iznīcinātāji pārsteidzoši kuplā skaitā. Šī īsā atelpa, kuras laikā vācieši triecienus pavērsa pret angļu pilsētām, ļāva RAF iznīcinātājiem «atkopties» un izglāba Angliju. Tagad 15. septembri briti svin kā uzvaras dienu gaisa kaujā par Angliju.
Nakts uzlidojumi
Sekoja tā sauktais Blitz - vācu aviācijas uzlidojumi Anglijai, kas turpinājās no 1940. gada septembra līdz pat 1941. gada maijam. Tā laikā Luftwaffe izpildīja 40 000 lidmašīnu uzlidojumu, lielākoties naktī, Anglijas rūpniecības un militārajiem objektiem, arī pilsētām. Uz Anglijas zemes nometa 40 000 tonnu bumbu, kas nogalināja 41 000 cilvēku. Neko līdzīgu Luftwaffe vēlāk nespēja paveikt visa kara garumā. 1941. gada jūnijā sākās vācu uzbrukums PSRS, kurā piedalījās arī lielākā daļa Luftwaffe lidmašīnu. Angļi nu varēja atviegloti uzelpot un sākt domāt par atbildes triecieniem. Pagaidām gan viņi vēl nebija tiem gatavi, taču Londonā notiekošie regulārie ugunsgrēki, kurus nebija ar ko dzēst, jo pa Temzu tecēja degoša nafta no sagrautajām naftas glabātavām, piešķīra britiem apņēmību atriebties nīstajiem nacistiem.
1941. gada sākumā britu bumbvedēju aviāciju pamatā veidoja divmotoru bumbvedēji, kuriem uzdevums bombardēt Vāciju bija pārāk grūts. Taču izmēģinājuma lidojumus jau veica pirmie četrmotoru bumbvedēji. Jau 1938. gadā sāka izmēģināt Stirling bumbvedēju, tam sekoja Handley Page Halifax un Avro Manchester, taču vēl vajadzēja sākt to sērijveida ražošanu. Britu aviācijas slavenākais bumbvedējs Avro Lancaster pirmo lidojumu veica tikai 1941. gada janvārī. Bombardēšanas plānus nopietni sarežģīja vācu pretgaisa aizsardzība, kas jau no kara pirmās dienas bija augstā līmenī. Tādēļ angļu ģenerāļi, lai neciestu smagus zaudējumus, bija izšķīrušies par nakts bombardēšanas taktiku.
Tai bija gan plusi, gan mīnusi. Priekšrocība bija tā, ka tobrīd nakts laikā britu bumbvedēji virs Eiropas sauszemes varēja justies samērā droši, jo pretgaisa aizsardzība diennakts tumšajā laikā bija neefektīva. Reihs vēl tikai stiprināja savu zenītartilēriju, bet vācu nakts iznīcinātāji - galvenais britu nakts bumbvedēju bieds - vēl nebija sasnieguši nopietnu darbības efektivitāti.
1940. gada naktī no 24. uz 25. augustu dažas vācu bumbas, kas bija domātas aviorūpnīcai Ročesterā un degvielas noliktavām pie Temzas, nokrita Londonas dzīvojamajos rajonos. Čērčils nosprieda, kas tas ir bijis vācu apzināts solis, tādēļ pieprasīja sarīkot atriebības akciju.
Problēma bija vien tā, ka bombardēšanas precizitāte naktī bija nožēlojama. 1941. gada augustā Deivids Bats britu valdībai iesniedza ziņojumu par bombardēšanas rezultātiem, ko citādi kā par katastrofāliem bija grūti nosaukt. Kaut gan bumbvedēju lidotāji parasti braši ziņoja, ka visas bumbas ir nomestas tieši mērķī, taču dīvainā kārtā vāciešus tas īpaši neuztrauca. Tādēļ tika nolemts izpētīt šo problēmu. Rezultāti bija šokējoši, jo Bata pētījums atklāja, ka naktī vidēji tikai viena no trim lidmašīnām bumbas nometa tuvāk par astoņiem kilometriem no mērķa. Bombardējot Francijas piekrastes ostas, šis rādītājs bija mazliet labāks - divas no trim lidmašīnām, savukārt zenītartilērijas labāk piesegtajās Vācijas pilsētās vairs tikai viena no četrām, bet Rūras rūpniecības rajonā vispār viena no desmit. Mēnesnīcas naktīs precizitāte mazliet uzlabojās, bet izteikti tumšajās naktīs gandrīz visas bumbas nokrita velns zina kur, tikai ne mērķī.
Saprotot, ka tik zemas efektivitātes uzlidojumi ir bezjēdzīgi, britu bumbvedēju aviācijas pavēlniecība 1942. gada februārī nolēma mainīt taktiku. Tagad tika nolemts, ka nakts bombardēšanas objekti būs pilsētas - galu galā, tik milzīgam mērķim grūti būtu netrāpīt. Tas, ka pilsētās diez vai atradās militāri mērķi, nebija svarīgi. Par bumbvedēju aviācijas komandieri tika iecelts maršals Artūrs Hariss, un Vācijas postīšana varēja sākties. Saskaņā ar britu aprēķiniem katrs bumbvedējs, pirms to notriec vai sabojā, vidēji varētu veikt 14 kaujas lidojumus, no kuriem katrā uz Vāciju nomestu trīs tonnas bumbu. Tika pieņemts, ka puse bumbu nokritīs mērķī. Bombardēt bija paredzēts pilsētas, kurās dzīvoja vismaz 100 000 iedzīvotāju, jo aplēses liecināja, ka viena tonna bumbu bez pajumtes atstās 100-200 cilvēkus. Ja viss ritētu pēc plāna, iznākumā bez mājām paliktu 22 miljoni vāciešu, kam, pēc britu ieceres, vajadzētu salauzt viņu pretošanās garu. Lai šo uzdevumu izpildītu, vajadzēja uzbūvēt vismaz 10 500 četrmotora bumbvedējus, nokomplektēt tos ar apkalpēm, kā arī sagādāt pietiekamus degvielas un aviobumbu krājumus. Gigantiskais darbu apjoms un izmaksas angļus nemulsināja, jo tika uzskatīts, ka šis ir taisnākais ceļš, kā sagraut Vāciju.
Leģendārais bumbvedējs
No britu bumbvedējiem efektīvākais izrādījās Lancaster. Saskaņā ar statistikas datiem viena šī modeļa lidmašīna vidēji veica 21 kaujas lidojumu, kamēr Halifax un Stirling tikai 15. Pavisam tika saražotas 7 377 dažādu modifikāciju šī tipa lidmašīnas. Tai tika uzstādīti četri Rolls-Royce Merlin šķidruma dzesēšanas dzinēji, kas tad arī kļuva par vienu no galvenajiem šo bumbvedēju panākumu iemesliem. Lancaster bija klasisks Otrā pasaules kara smagais bumbvedējs ar spārnu vēzienu 31,09 metri un laukumu 120 kvadrātmetri. Tā pilnā masa sasniedza 30 tonnas, bet četri dzinēji ar 1280 zirgspēku jaudu nodrošināja maksimālo ātrumu 450 km/stundā. Lidojuma attālums bija ap 4600 km, bet augstuma griesti ap 6000 metru. Bumbu krava atkarībā no lidojuma attāluma bija no maksimālajām desmit tonnām līdz sešām tonnām. Aizsardzības bruņojums gan nebija izcils - tikai astoņi 7,7 mm Browning ložmetēji. Nakts uzlidojumos gan tam nebija tik izšķirošas nozīmes.
Manchester saražoja tikai 209 eksemplāros, jo šis projekts izrādījās neveiksmīgs tā dzinēju konstrukcijas dēļ. Tam bija divi dubultie šķidruma dzeses dzinēji, kas izrādījās ļoti kaprīzi un ugunsnedroši. Savukārt Stirling un Halifax nolidoja visu karu - pirmo saražoja 2832, bet otro 6176 eksemplāros.
Arvien precīzāka bombardēšana
Briti nebūtu briti, ja nepacenstos paaugstināt bombardēšanas efektivitāti. Tika izstrādātas un kara laikā izmantotas trīs tēmēšanas sistēmas. Viena no tām bija hiperboliskā tēmēšanas sistēma, kuras variantu 1940. gadā bija izmantojuši arī vācieši. Šī sistēma ļāva mērķī trāpīt ar precizitāti +/- viens kilometrs. Nākamās sistēmas darbības pamatā bija magnetrons, kas ļāva radiotālmēram ļoti precīzi izmērīt attālumu, bet tas nodrošināja tēmēšanas precizitāti līdz 100 metriem. 1942. gada 21. decembrī angļi ar šīs sistēmas palīdzību diezgan precīzi sabombardēja Krupa rūpnīcu Esenē. Mazliet vēlāk smagajiem bumbvedējiem dzīvi atviegloja divmotoru iznīcinātāji De Havilland Mosquito, kas lidoja pa priekšu un ar gaismas signāliem vai degbumbām iezīmēja mērķus. Bet par pēdējo vārdu bombardēšanas precizitātē kļuva centimetru radiolokatori, kas britiem ļāva izveidot tēmēšanas sistēmu E-2S, kuras pamatā bija zemes virsmas skenēšana ar lidmašīnas radiolokatora palīdzību. To sāka izmantot 1943. gada sākumā. Bumbvedēju vienībai pa priekšu tumšā naktī lidoja daži ar E-2S aprīkoti bumbvedēji, kuri savos lokatoru ekrānos redzēja zemes virsmu un pēc tās kontūrām atrada vajadzīgos mērķus. Tie tika «iezīmēti» un saņēma bumbu krusu arī no pārējiem bumbvedējiem.
Vācijas pilsētu postīšanai galvenokārt tika izmantotas degbumbas. Tas bija relatīvi lēti un efektīvi. Ja vēl kopā ar degbumbām vai pirms tām nometa fugasa bumbas, kuras «atvēra» māju dakstiņu jumtus, tad vispār postaža bija pilnīga. Hamburga 1943. gada vasarā piedzīvoja trīs masīvus britu aviācijas nakts uzlidojumus, kuros kopumā piedalījās 2355 lidmašīnas, turklāt 25. augusta dienā savu artavu deva arī 235 amerikāņu bumbvedēji. Briesmīgākais bija uzlidojums, kas notika naktī uz 28. jūliju, kad pilsētā izveidojās ļoti spēcīga ugunsvētra. Tiek lēsts, ka tajā dzīvību zaudēja ap 40 000 cilvēku. Vēja ātrums sasniedza 240 km/stundā, bet temperatūra 800 grādus pēc Celsija. Izdega viss pilsētas centrs, arī vecpilsēta. Pavisam šajos uzlidojumos gāja bojā vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, bet miljons palika bez pajumtes.
Bija arī «eksotiskas» bumbas. Tādas kā 5443 kilogramus smagās Tallboy un 9980 kilogramu Grand Slam. Tās izmantoja īpašos gadījumos pret grūti iznīcināmiem mērķiem. Piemēram, 41 Grand Slam bumba tika nomesta uz zemūdeņu bāzēm un dzelzceļa viaduktiem. Ar Tallboy tika bumbotas vācu raķešu V-2 rūpnīcas, tuneļi, raķešu palaišanas iekārtas, arī līnijkuģis Tirpitz Norvēģijā.
Naktī vidēji tikai viena no trim lidmašīnām bumbas nometa tuvāk par astoņiem kilometriem no mērķa. Zenītartilērijas labāk piesegtajās Vācijas pilsētās vairs tikai viena no četrām, bet Rūras rūpniecības rajonā vispār viena no desmit.
Vācu atbildes soļi
Lielākās briesmas britu nakts bumbvedējiem draudēja no vācu nakts iznīcinātājiem. Īpaši pēc tam, kad tiem parādījās borta radiolokators. Efektivitāti nakts iznīcinātāja veidolā atguva novecot sākušais divmotoru Bf-110. Nakts debesīs galvenā vairs nebija manevrēšanas spēja un liels ātrums, bet iespēja ilgi atrasties gaisā, kā arī vieta radiolokatoram. Nakts iznīcinātāju no gaidīšanas zonas uz mērķi vadīja radiolokatori no zemes. Ja sākumā pret nakts bumbvedējiem plaši tika izmantoti prožektori, tad, attīstoties lidmašīnu radiolokatoriem, nakts iznīcinātāji jau bez to palīdzības spēja atrast pretinieka bumbvedējus. Notika nepārtraukta vācu nakts iznīcinātāju, britu bumbvedēju un britu nakts iznīcinātāju-pārtvērēju sacensība. Pēdējie Vācijas nakts debesīs medīja vācu nakts iznīcinātājus, tā cenšoties pasargāt savus bumbvedējus.
Šī sacensība deva milzīgu grūdienu radioelektronikas un radaru attīstībai, jo pretinieki katram jaunam līdzeklim un paņēmienam meklēja un atrada «pretindi». Mazliet rezultatīvāki tehniskajā sacensībā izrādījās briti, kuriem bija labāki lidmašīnu radiolokatori. Tomēr britu nakts bumbvedēju zaudējumi līdz pat kara beigām bija lieli. Arī vācu nakts iznīcinātāji ne mirkli nevarēja justies pilnīgā drošībā, un daudzi no tiem tika notriekti. Vainīgs te, protams, bija izcilais Mosquito. Sevišķi efektīvi nakts iznīcinātāja lomā Mosquito kļuva kara beigu posmā. Tie bija pārāki par lielāko daļu vācu nakts iznīcinātāju, līdzvērtīgs pretinieks bija vien He 219. Par laimi britiem, vācieši birokrātisku iemeslu un personisko ambīciju dēļ šo lielisko iznīcinātāju saražoja tikai nelielā skaitā. Līdzīgs stāsts ir arī par reaktīvo iznīcinātāju Messerschmitt Me-262, kura ražošanu paši vācieši novilcināja par veselu gadu. Šī «bremzēšana» noteikti izglāba dzīvību daudziem sabiedroto lidotājiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita