Lielbritānijai piederošās Folklendu salas 1982. gada 2. aprīlī okupēja 600 argentīniešu desantnieki. Argentīna šo operāciju bija iecerējusi kā zibenskaru, uz ko otrā pasaules malā esošā Britānija nespēs atbildēt. Taču tas izrādījās kļūdains pieņēmums, jo britu premjerministre Mārgareta Tečere salas nolēma atgūt par katru cenu.
1982. gada 5. aprīlī no Lielbritānijas ceļā devās steigā saformēta flotes kaujas grupa, kurā bija iekļauti abi britu aviācijas bāzes kuģi Hermes un Invincible. 127 britu kara flotes un rekvizētajiem tirdzniecības kuģiem 8000 jūras jūdžu attālumā bija jānogādā salu atkarošanai nosūtītie 30 000 jūrnieki, lidotāji un jūras kājnieki. Viņus gaidīja grūts uzdevums: padzīt no Folklendām labi bruņotus pretiniekus, kuru apgādes bāzes atradās daudz tuvāk nekā britiem.
Aprīļa beigās britu flotes kaujas grupai sasniedzot Folklendu rajonu, sākās pirmās kaujas operācijas. 26. aprīlī britu speciālo uzdevumu vienības SAS kaujinieki ieņēma Dienviddžordžijas salu. Nākamajā dienā Lielbritānijas valdība pavēlēja sākt operāciju Sutton - desanta operāciju Folklendās. 30. aprīlī, ciešot neveiksmi pēdējiem mēģinājumiem konfliktu atrisināt mierīgā ceļā, britu kaujas grupa sasniedza Lielbritānijas valdības noteikto 200 jūras jūdžu konflikta zonu. 1. maijā britu Avro Vulcan bumbvedēji sāka stratēģiskas nozīmes objektu bombardēšanu Folklendās.
Argentīniešu flotes pretuzbrukuma plāns bija agresīvs - tas paredzēja no divām pusēm aptvert britu kaujas grupu un iznīcināt to ar modernajām Exocet pretkuģu raķetēm. Taču 2. maijā britu atomzemūdene Conqueror nogremdēja argentīniešu kreiseri General Belgrano, kas vadīja argentīniešu Dienvidu kaujas grupu, un pēc šī zaudējuma Argentīna atteicās no jūras operācijām un pievērsās gaisa karam. 4. maijā nāvējošu triecienu saņēma britu pretgaisa aizsardzības fregate Sheffield. Kuģis nogrima sešas dienas vēlāk, un, ņemot vērā, ka tobrīd britu spēku rīcībā bija tikai trīs Type 42 pretgaisa aizsardzības fregates, tas bija smags trieciens britu spēkiem.
No aviācijas uzbrukuma lidlaukam britiem nācās atteikties - pārāk tuvu atradās vietējo iedzīvotāju ciematiņš.
SAS reids Peblu salā
Lai gan britiem bija izdevies caursist Argentīnas flotes vairogu, pilnvērtīgai desanta operācijai bija nepieciešams iegūt pārsvaru gaisā. Būtisks drauds bija argentīniešu lidlauks nelielajā Peblu salā. Lidlaukā dislocētās FMA IA 58 Pucara un T-34 Mentor vieglās triecienlidmašīnas ne tikai apdraudēja desanta spēkus, bet arī laikus brīdināja argentīniešus par britu flotes manevriem. Uz salas atradās aptuveni 150 argentīniešu karavīri, tostarp jūras kājnieku vads ar četriem 75 mm bezatsitiena granātmetējiem.
No aviācijas uzbrukuma lidlaukam britiem nācās atteikties - pārāk tuvu atradās vietējo iedzīvotāju ciematiņš. Problēmas atrisināšanai talkā nāca Lielbritānijas speciālo uzdevumu vienības SAS vēsturiskās saknes - galu galā, vienība taču savulaik bija izveidota, lai Ziemeļāfrikā uzbruktu vācu un itāļu lidlaukiem. SAS karavīriem bija jāizsēžas salā ar helikopteriem no aviācijas bāzes kuģa Hermes, jāiznīcina lidlaukā izvietotās lidmašīnas, radars un to personāls. Uzdevumam bija atvēlētas četras tumsas stundas, taču izlūkpatruļa uzzināja, ka vēji aizkavēs helikopterus, tāpēc pēc plānu koriģēšanas misijai bija iespējams atvēlēt tikai pusstundu. Par prioritāti tika izvēlētas lidmašīnas. Patruļa trīs dienas iepriekš bija izsēdināta ar helikopteru netālu no salas un mērķi sasniedza, iroties ar kanoe laiviņām.
14. maija naktī sešus kilometrus no lidlauka divi britu Sea King helikopteri izsēdināja 45 SAS karavīrus. Uzdevuma veikšanai britu kaujiniekiem bija viens 81 mm mīnmetējs, daži L1A1 vienreizlietojamie prettanku granātmetēji un M-16 triecienšautenes. Katrs vīrs nesa vismaz 35 kilogramus smagu nastu, tai skaitā divas mīnmetēja mīnas un spridzināmos lādiņus.
Nakts aizsegā britu kaujinieki slepus iekļuva labi apsargātajā lidlaukā, un pēkšņi to izgaismoja eksplozijas - briti atklāja spēcīgu uguni pa argentīniešu pozīcijām, izvietojuma vietām un lidmašīnām. Vienlaikus britu flotes kuģis Glamorgan pa lidlauku atklāja uguni no 114 mm lielgabala. Uguns aizsegā septiņi kaujinieku pāri izvietoja sprāgstvielas ap lidmašīnām, sabojāja to elektroniku un sašāva degvielas tvertnes.
Pārsteiguma efekts neļāva argentīniešiem izrādīt nopietnu pretestību - ievainojumus guva tikai viens britu karavīrs. Plkst. 3.35 naktī viss bija beidzies - lidlaukā dega 11 lidmašīnas un munīcijas noliktava. «Tā bija vienkārša, bet izcila operācija, ko godam var iekļaut vienības vēsturē,» vēlāk komentēja viens no SAS virsniekiem. Prieki gan bija īsi, jo tikai dažas dienas vēlāk virs okeāna avarēja viens no Sea King helikopteriem - tā dzinējā naktī ieskrēja kāds putns. No 29 SAS kaujiniekiem, kuri atradās helikopterā, izdzīvoja tikai deviņi. Tas bija smagākais SAS zaudējums kopš Otrā pasaules kara.
Jaunas atziņas
Uz kauju Santkarlosa līcī ar interesi raudzījās visas pasaules militārie teorētiķi - tā bija pirmā kauja vēsturē, kur modernam flotes grupējumam bija jāatvaira modernās aviācijas koncentrēti uzbrukumi. Iznākumā drīz vien uz karakuģiem visā pasaulē sāka parādīties tuva un ļoti tuva rādiusa pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas. Vēl viena būtiska atziņa bija par masu mediju lomas pieaugumu modernajā karā - argentīnieši pie savu bumbu detonatoriem sāka piestrādāt pēc tam, kad no BBC reportāžām uzzināja, ka vairākas bumbas nav sprāgušas.
Bumbu aleja Sankarlosa līcī
21. maija naktī pirmie britu karavīri no 3. Speciālo uzdevumu brigādes izsēdās Sankarlosa līča krastos. Tonakt bija plānots izsēsties 4000 britu karavīriem. Plkst. 2.50 argentīniešu garnizons, kurā bija 60 karavīri, pamanīja britu desantniekus un atklāja uguni no 81 mm mīnmetējiem un diviem 105 mm bezatsitiena lielgabaliem. Argentīniešiem izdevās notriekt divus britu helikopterus un vienu Harrier iznīcināju.
Argentīniešu plānā sauszemes spēkiem kaujā bija ierādīta visai statiska loma. Ņemot vērā, ka pēc General Belgrano nogremdēšanas Argentīnas karakuģi Folklendām vairs netuvojās, tagad viss kauju smagums gulās uz Argentīnas gaisa spēkiem. Lai gan Argentīnas rīcībā bija gandrīz simt lidmašīnu (britu rīcībā bija tikai 26 Harrier iznīcinātāji), argentīniešu kaujasspējas būtiski ietekmēja attālums: A-4 Skyhawk iznīcinātājiem kaujas uzdevuma veikšanai bija nepieciešamas divas uzpildes gaisā, savukārt Mirage 5 iznīcinātājiem bija jāiztiek ar papildu degvielas tvertnēm, jo tos nevarēja uzpildīt gaisā. Lielākoties argentīniešu lidmašīnas nesa 1000 mārciņu smagas nevadāmās bumbas, kas paradoksālā kārtā bija ražotas Britānijā.
No vienas puses, argentīniešiem britu izvēlētā izsēšanās vieta bija pārsteigums, bet, no otras, argentīnieši apzinājās, ka uzvaru Folklendās var gūt, tikai ieņemot galvaspilsētu Stenliju, tādēļ galvenos spēkus koncentrēja pilsētas aizsardzībai. Arī britiem dažādu problēmu bija pāri galvai: desantkuģiem nācās koncentrēties relatīvi ierobežotā teritorijā un palikt tur līdz pat operācijas beigām, turklāt bija jādomā arī par abu aviācijas bāzes kuģu aizsardzību, kas radīja galvassāpes britu eskorta spēku komandieriem.
Argentīnieši visai agresīvi centās padzīt pretinieku no Sankarlosa līča. Lai gan britu kuģi bija moderni, tie nebija paredzēti izturēt 300 kilogramu smagu bumbu triecienus, tādēļ piecu dienu laikā argentīniešiem izdevās nogremdēt trīs britu kuģus - fregates Ardent un Antelope, kā arī iznīcinātāju Coventry. Vienlaikus argentīnieši uzbruka arī britu flotes galvenajiem spēkiem. Vienā no šiem uzlidojumiem bojā gāja rekvizētais tirdzniecības kuģis Atlantic Conveyor, ko nogremdēja divas gaiss-jūra Exocet raķetes. Eksplozija iznīcināja ne tikai kuģi, bet arī trīs no četriem uz tā klāja esošajiem smagajiem Chinook helikopteriem, kā arī piecus Wessex helikopterus, kas bija ļoti svarīgi britu spēku mobilitātei. Attālums pāri Folklendu salai tagad kājniekiem bija jāmēro kājām.
Argentīniešu uzlidojumu neveiksmes
Britu fregate Broadsword, visticamāk, būtu nogrimusi, ja vien kuģim trāpījusī bumba būtu uzsprāgusi. Fregatei Antelope liktenis nebija tik vēlīgs: lai gan kuģim trāpījušās divas bumbas nesprāga, taču nesprāgušās munīcijas ekspertu mēģinājumi tās neitralizēt beidzās ar neveiksmi - viena no bumbām eksplodēja pēc mēģinājuma to neitralizēt ar nelielu spridzekli, un kuģa kapteinis deva pavēli pamest izpostīto fregati. «Pēc manām domām, argentīniešu piloti parādīja lielu drosmi. Būtu muļķīgi teikt kaut ko citu,» atzīmēja Džons Nots, Lielbritānijas aizsardzības ministrs. Taču argentīniešu uzlidojumu efektivitāti mazināja blīvais britu pretgaisa aizsardzības vairogs, kura dēļ argentīnieši bija spiesti lidot zemu, tādēļ daļa bumbu detonatoru nepaspēja iedarboties, un iznākumā 13 bumbas, kas trāpīja britu kuģiem, nesprāga. «Būtu viņiem seši labāki detonatori, un mēs zaudētu,» vēlāk atzina lords Deivids Kreigs, Lielbritānijas Gaisa spēku štāba komandieris.
Kauja par Stenliju
Kamēr plosījās gaisa kaujas, briti turpināja izsēdināt krastā desantniekus, jūras kājniekus, vieglos tankus un Rapier pretgaisa aizsardzības sistēmas. 27. maijā karadarbības zonā ieradās pasaulē lielākais pasažieru laineris Queen Elizabeth I, atvedot 5. jūras kājnieku brigādi. Lai gan britiem izdevās ieņemt placdarmu relatīvi viegli, grūtākais bija vēl tikai priekšā - pēc Chinook helikopteru zaudēšanas britu karavīriem neatlika nekas cits, kā vien kājām soļot pāri visai salai, turklāt to darot arktiskos apstākļos un līdzi stiepjot smagas ekipējuma somas.
Tikmēr 2. Britu gaisa desanta pulks virzījās uz Gūsgrīnas augstieni - vienu no atslēgas punktiem kaujā par Folklendu galvaspilsētu Stenliju, kuras ieņemšana bija nepieciešama, lai izlauztos no ieņemtā placdarma. 14 stundu ilgā kaujā 690 britu desantnieki no aizsardzības pozīcijām izsita vairāk nekā 1100 argentīniešu karavīru. Kaujā krita 18 britu desantnieki, tostarp desantnieku bataljona komandieris pulkvedis Džonss, kurš pēc nāves saņēma Viktorijas krustu - augstāko Lielbritānijas militāro apbalvojumu. Argentīnieši zaudēja 55 kritušos, bet vēl 961 karavīru briti saņēma gūstā. Gūsgrīnas kauja atvēra britiem vārtus uz Folklendu galvaspilsētu Stenliju.
11. jūnijā sākās britu noslēdzošais uzbrukumus ar mērķi ieņemt augstienes uz rietumiem no Stenlijas - Herietas, Lingdonas un Divu māsu kalnus. Tās bija asiņainas kaujas, kas bieži vien vainagojās ar tuvcīņu. Divu māsu kalns bija labi nocietināta argentīniešu pozīcija, kam briti pietuvojās tumsas aizsegā bez artilērijas sagatavošanas uguns. Britu 45. jūras kājnieku speciālo uzdevumu vienības vadu, ko komandēja leitnants Deitors, argentīniešu uguns bloķēja sarežģītos apstākļos - palikšana uz vietas nozīmēja nāvi, taču arī uz priekšu ar ierastajām uzbrukuma metodēm nevarēja tikt. Atcerējies stāstus no Otrā pasaules kara literatūras, leitnants Deitors savai triecienšautenei uzlika durkli un cauri ložmetēju ugunij metās triecienā. Pārsteigtie britu karavīri sākumā apjuka, taču jau pēc mirkļa pievienojās komandierim. Vienība izlauzās cauri argentīniešu aizsardzībai un vienu pēc otra tuvcīņā iztīrīja argentīniešu bunkurus. 13. un 14. jūnijā britu desantnieki ieņēma arī Tubledovnas un Viljama kalnus, kā arī Vairlesas krauju.
Stenlija bija ielenkta, un demoralizētajiem argentīniešiem atlika tikai padoties. 1982. gada 14. jūnijā britu jūras kājnieki pacēla Lielbritānijas karogu Folklendu rietumos. Drīz vien sākās argentīniešu karagūstekņu repatriācija. Kopā kaujās par Folklendām gāja bojā 904 cilvēki (no tiem 649 bija argentīnieši), bet ievainojumus guva 1188 argentīniešu un 777 britu karavīri. Par Britu impēriju un karalieni savas dzīvības atdeva 255 britu karavīri - 86 flotes jūrnieki, 124 sauszemes spēku karavīri, 27 jūras kājnieki, desmit tirdzniecības flotes jūrnieki un astoņi jūrnieki no Honkongas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita