Otrā pasaules kara laikā pati vērienīgākā partizānu kustība bija vācu okupētajā Dienvidslāvijā. Lai uzturētu tur kārtību, vāciešiem nācās uz Dienvidslāviju sūtīt veselas divīzijas, kas būtu lieti noderējušas frontē, taču arī tās neko daudz nespēja panākt. Virsroku ņēma partizāni, kurus komandēja harismātiskais horvātu komunists Josips Brozs Tito.
Dienvidslāvijas prezidents Josips Brozs Tito bija 60 valstu 119 augstāko apbalvojumu kavalieris. Starp tiem bija arī padomju ordenis Pobeda (Uzvara) - viena no pasaulē dārgākajām godazīmēm, kas izrotāta ar 174 briljantiem un, pēc antikvāru aplēsēm, varētu maksāt ap 20 miljoniem dolāru. Šī ordeņa kavalieri bija vien 16 izredzētie - Staļins, desmit viņa maršali, ASV un Lielbritānijas armiju komandieri Eizenhauers un Montgomerijs, Polijas maršals Mihals Rola-Žimerskis un karalis Mihajs I, kurš to saņēma par Rumānijas izstāšanos no kara. 1945. gadā ar to apbalvoja arī Josipu Brozu Tito par izciliem panākumiem liela mēroga kauju operāciju laikā. Patiesi, partizānu kara mērogi Otrā pasaules kara gados Dienvidslāvijas Karalistē (Serbu, horvātu un slovēņu karalistē) bija iespaidīgi - Tito partizāni izrādīja vērmahtam pašu nopietnāko pretestību visā Eiropā. Viņi spridzināja tiltus, pārrāva komunikāciju un sakaru līnijas, organizēja diversijas uz dzelzceļiem, iznīcināja svarīgus kara objektus, likvidēja okupācijas administrācijas darbiniekus, nelielas diversantu grupas medīja virsniekus un parastus ierindniekus, uzbruka patruļām un garnizoniem, atbrīvoja ieslodzītos un karagūstekņus.
Vācieši attiecīgi atbildēja ar vēl nežēlīgākām represijām. Lūk, rindas no vērmahta ģenerāļa Edmunda Glaizes-Horstenau ziņojuma Berlīnei par kāda dienvidslāvu ciema «tīrīšanu»: «Iztīrījām līdz pēdējam vīrietim, kā arī sievietēm un bērniem…» Tās apdzīvotās vietas, kuru iedzīvotājus turēja aizdomās par sadarbību ar partizāniem, nodedzināja līdz pamatiem. Par desmit nonāvētiem vācu karavīriem nošāva vairāk nekā 3000 civiliedzīvotāju. Taču visas šīs zvērības panāca tikai to, ka Tito partizānu pulkos ieplūda arvien jauni cīnītāji. Uz mežiem devās veseli ciemati - no maza līdz vecam, ar visiem mājlopiem. Pretošanās kustība bija visas valsts mērogā - tā Dienvidslāvija deva piemēru pārējai okupētajai Eiropai.
Kāda sieviete izkliedz kaujas saukli, un pēc tam viņai piebalso simtiem pagaidām vēl dzīvo miroņu…Vīrieši, sievietes un bērni ar zvērīgu apņēmību metās uzbrukumā mūsu pozīcijām. Gluži kā vilku bars, kas mēģina izlauzties cauri cilvēku un kara tehnikas slazdiem.
Partizāni, kuri ieņēma pilsētas
Kara gados Dienvidslāvijā pastāvēja atsevišķas teritorijas, kur vara piederēja partizāniem - piemēram, Užices republika. Te atradās Dienvidslāvijā lielāka kara rūpnīca. Republika pastāvēja vien 67 dienas, taču to laikā te saražoja 21 000 Mauser karabīņu, 3000 ložmetēju, 2 700 000 patronu, 18 000 granātu, 38 000 mīnu, divus tankus un trīs lielgabalus. Kara beigās zem Tito karogiem bija sapulcēti vairāk nekā 800 000 karotāju. Jau 1941. gada beigās partizāni kontrolēja vairāk nekā 40 Serbijas, Melnkalnes, Horvātijas, Bosnijas un Hercegovinas un Slovēnijas pilsētu. 1942. gadā viņi atbrīvoja piekto daļu visas Dienvidslāvijas teritorijas - 45 tūkstošus kvadrātkilometru!
Taču arī dzīvā spēka zaudējumi bija milzīgi. Tos savos memuāros apraksta vācu kara korespondents Kurts Nērs, kurš bija aculiecinieks partizānu mēģinājumam pārraut aplenkumu: «Sākās visbriesmīgākais. Kāda sieviete izkliedz kaujas saukli, un pēc tam viņai piebalso simtiem pagaidām vēl dzīvo miroņu…Vīrieši, sievietes un bērni ar zvērīgu apņēmību metās uzbrukumā mūsu pozīcijām. Gluži kā vilku bars, kas mēģina izlauzties cauri cilvēku un kara tehnikas slazdiem. Vīrieši nāk lavīnveidīgi, gatavi nāvei, nedomājot ne par kādu padošanos.»
Partizāni gāja bojā ne tikai militārās sadursmēs, bet arī no slimībām un visai pieticīgiem sadzīves apstākļiem gan kalnos, gan mežos, īpaši jau ziemas periodā. Taču, par spīti visām grūtībām, Tito nemiernieki pamazām kļuva par varenu spēku un 1944. gadā kopā ar Sarkanās armijas daļām atbrīvoja Belgradu. Pēc šiem notikumiem Hitlers par Tito galvu apsolīja 100 000 reihsmarku prēmiju.
Pat Staļins rēķinājās ar Balkānu lauvu un lūdza viņam atļauju ievest karaspēku Dienvidslāvijas Karalistē, garantējot tā izvešanu tūlīt pēc kauju operāciju beigām. Tito piekrita ar nosacījumu, ka atbrīvotajās teritorijās darbosies tikai Dienvidslāvijas likumi un tās varasiestādes; nekāda cita vara te nav spēkā! Henrijs Kisindžers rakstīja: «Valsts, kura vienatnē ir karojusi pret Osmaņu un Austrijas impērijām, nevarēja pieļaut, ka tās teritorija kļūst par caurstaigājamu sētu svešiem karaspēkiem.» Tieši šī iemesla dēļ Rūzvelts nepiekrita plānam par angļu un amerikāņu vienību desantēšanu Dienvidslāvijā.
Vai var apgalvot, ka Tito bija izcils karavadonis un stratēģis? Te viedokļi dalās. Jā, viņam bija bagātīga militārā pieredze - Pirmajā pasaules karā viņš bija austroungāru armijas apakšvirsnieks, 1915. gadā netālu no Bukovinas kaujā guva smagu ievainojumu un krita gūstā. Vēlāk Maskavā, mācoties komunistu specskolā, viņš apguva militāro sagatavošanās kursu, arī taktikas un stratēģijas zināšanas.
Viņa kādreizējais cīņubiedrs un vēlākais oponents Milovans Džilass savā grāmatā Tito - mans draugs un mans ienaidnieks raksta: «Karavadoņa talanta viņam nebija un nevarēja būt tieši viņa brāzmainā temperamenta dēļ - Josips bija ļoti nervozs un vienmēr uztraucās par personisko drošību. Viņš bieži vien atsauca savas iepriekšējās pavēles, ko nomainīja ar absolūti pretējām, bezmērķīgi žonglēja ar lieliem kaujinieku grupējumiem un tajā pašā laikā varēja pievērsties pilnīgiem sīkumiem.»
Taču tas ir maršala opozicionāra viedoklis - kādreizējais cīņubiedrs Džilass viņu nosodīja par personiskā kulta izveidi, grezno dzīvesveidu un citiem buržuāziskiem atavismiem. Taču, ja dziļāk pastudējam to gadu Dienvidslāvijas Karalistes vēsturi, saprotam, ka Tito līdera loma un nopelni savas tautas un valsts nākotnes labā ir milzīgi.
Sagrautā armija
1941. gada aprīlī Hitlers vācu aviācijai pavēlēja noslaucīt no zemes virsas Belgradu. 6. aprīlī 150 vācu bumbvedēji deva triecienu karaliskajai pilij, valsts iestādēm, kā arī iznīcināja Skopjes, Kumanovas, Nišas, Zagrebas un Ļubļanas lidlaukus. Dienvidslāvijas gaisa spēki kopumā zaudēja 200 lidmašīnas, vairāki desmiti nonāca okupantu rīcībā. Daļēji šajā sagrāvē bija vainīgas valstī samilzušās nacionālās un reliģiskās domstarpības.
Dienvidslāvijas gaisa spēku 205. bumbvedēju eskadriļu komandēja horvāts Mato Kuļinovičs. Viņš nepakļāvās pavēlei un nepārdzina lidmašīnas uz Grieķiju - tās tika jaunajai Horvātijas valstij, kura tika pasludināta 1941. gada 10. aprīlī. Taču daļa dienvidslāvu gaisa flotes tomēr nonāca pie sabiedrotajiem. Tā, piemēram, pie viņiem aizlidoja 20. hidroplānu eskadriļa, kas vēlāk kļuva par Tito partizānu aviācijas apakšvienību, un to komandēja Mileta Protičs. Līdz Ēģiptei nokļuva divi Do - 17K un četri S.79K bumbvedēji. Vēl četras lidmašīnas paspēja aizlidot uz Padomju Savienību. Tāpat uz Ēģipti, pārvarot itāļu flotes blokādi, aizkuģoja divas zemūdenes Smelij un Neboiša; tās vēlāk karoja zem Britānijas flotes karoga. Horvātu jūrnieki sadumpojās un pameta Dienvidslāvijas flotes kuģus. Savukārt 17. aprīlī Boku ostas līcī nogranda jaudīgs sprādziens: divi virsnieki - Sergejs Mašera un Milans Špasičs - atteicās nodot vāciešiem līnijkuģi Zagreb un uzspridzinājās kopā ar to. Visa karaliskā armija pašķīda pa vīlēm. Kā raksta vēsturnieki, gandrīz 40 procenti karavīru bija aplipināti ar komunisma ideju vīrusu. Ļoti daudzi dezertēja, bet vācu gūstā nonāca 375 000 virsnieku un ierindnieku. Tiesa, horvātus, maķedoniešus un ungārus drīz vien atbrīvoja.
Vai varēja izvairīties no kara?
Dienvidslāvijas Karaliste varēja glābties no okupācijas un milzīgiem ļaužu upuriem, ja vien būtu pievienojusies Trīspusējam paktam, ko tai piedāvāja Hitlers. Sākumā viss tiešām uz to gāja. 1941. gada 25. martā Vīnē Dienvidslāvijas premjers Cvetkovičs parakstīja nodomu protokolu par pievienošanos Trīspusējam paktam, taču jau tajā pašā dienā Belgradā sākās masu nemieri. Skanēja lozungi - Labāk karš nekā pakts!, Nost ar Hitleru!, Labāk zārks nekā verdzība! Tūkstošgalvaini pūļi mītingoja Ļubļanā, Kragujevacā, Leskovacē un citviet. Galvaspilsētā protestanti izdemolēja vāciešu informācijas biroju un dedzināja nacistu karogus. 27. marta naktī grupiņa virsnieku ar Dienvidslāvijas gaisa spēku virspavēlnieku ģenerāli Simoviču priekšgalā organizēja valsts apvērsumu. Tika gāzts kņazs-reģents Pāvels un kronēts tobrīd 17 gadus vecais karalis Petrs II. Pats dumpinieku ģenerālis uzņēmās rūpi par valdības veidošanu un nekavējoties vērsās pēc palīdzības pie Staļina. Kremlis, protams, reaģēja zibenīgi, un jau 5. aprīlī tika parakstīts līgums par draudzību un neuzbrukšanu starp PSRS Dienvidslāvijas Karalisti. Hitlers ar to nevarēja samierināties un pavēlēja gāzt Simoviča valdību. Taču tikai valdību! Tika deklarēts, ka horvāti, maķedonieši, Bosnijas iedzīvotāji un citi neserbu tautības pārstāvji Vācijas karaspēkam nav jāuzskata par pretiniekiem un tiem nav jākļūst par Anglijas un serbu šovinistu upurjēriem. Hitlers smalki izspēlēja galveno trumpja kārti, labi apzinoties šīs Balkānu valsts starpnacionālās problēmas.
Belgradas bombardēšanas operācijai tika piešķirts nosaukums Atriebība - to piedāvāja pats fīrers. Spēki bija acīmredzami nevienādi. Karalistei uzbruka no visiem iespējamiem virzieniem - Itālijas, Ungārijas, Rumānijas, Bulgārijas, itāļu anektētās Albānijas un Austrijas. Karalis Petrs II un viņa valdība evakuējās uz Kairu, bet pēc tam pārcēlās uz Londonu. Pats karš ilga tikai 11 dienas. Pēc Dienvidslāvijas Karalistes kapitulācijas lielākā daļa vācu armijas tika pārdislocēta uz PSRS pierobežu, kur tika veikti operācijas Barbarosa priekšdarbi - Dienvidslāvijas dēļ tā mazliet aizkavējās. Taču spēku pārgrupēšana izrādījās priekšlaicīga. Paies vien pāris mēnešu, un Hitlers būs spiests atgriezties Balkānos ar jaunām kājnieku divīzijām un tanku korpusiem, jo komunisti Broza Tito vadībā bija sākuši īstu partizānu karu.
Tito un Staļins.
Pirmais cēliens
1945. gadā Staļins nosūtīja uz Belgradu kinogrupu, lai Dienvidslāvijas kalnos uzņemtu mākslas filmu, kura vēstītu par Tito partizānu varoņdarbiem. Filmas demonstrācijas laikā Balkānu maršalam sametās kauns par to, cik otršķirīga loma bija uzticēta viņa varonim, jo īpaši jau vēsturisko notikumu kontekstā. Piemēram, filmas izskaņā aktieris, kurš atveido Tito, ar patosu slavina Staļinu, bez kura nebūtu uzvaras. Bet uzvaru taču izcīnīja Tito! Protams, Staļins viņam palīdzēja kara gados: deva kredītus, sūtīja ieročus un dalījās ar svarīgu informāciju.
Un vēl Tito bija pateicīgs Staļinam par savas dzīvības glābšanu. 1944. gadā vācu gaisa desantnieki reiha galvenā diversanta Oto Skorceni vadībā, kā arī vairākas SS divīzijas Bosnijas un Hercegovinas ziemeļrietumos, netālu no partizānu galvaspilsētas Drvaras, aplenca Tito nemierniekus, kuri slēpās alu labirintos. Operācijai Gājiens ar zirdziņu Hitlers bija devis tikai vienu uzdevumu - iznīcināt Tito, kurš bija apsolījis atbrīvot Balkānus no okupantiem. Josipam Brozam paveicās, turklāt divkārši! Kā atceras pats Tito: «Tajā laikā man Drvarā šūdināja maršala formu, bet bumbas sprādziena dēļ no tās palika vien skrandas. Vācu desantniekiem nācās mani meklēt pa visu pilsētu, bet tur visi zināja, kur es slēpjos. Katram vācietim bija mana fotogrāfija, un viņi to rādīja ikvienam: «Tito! Tito! Kur ir Tito?» Bet neviens viņiem neko neteica, pat bērni. No alas nevarēja iziet. Viens mūsu biedrs, brīnišķīgs jauns cilvēks, pamēģināja, un lode viņam tūlīt sašķaidīja galvu! Skaties uz to visu un saproti savu bezspēcību. Es paņēmu karabīni un gribēju šaut, bet man neļāva…»
Emigrācijā esošais Rankovičs vēlāk rakstīja, ka Tito izglābties palīdzējuši virsnieku skolas kursanti un viņu pasniedzēji, kuri aizturējuši vācu desantniekus teju tikai ar pistolēm un nažiem: «Apsardzes bataljona kareivji un jaunieši mira, kamēr viņš muka kopā ar savu sekretārīšu svītu.» Staļins viņa glābšanai bija atsūtījis lidmašīnu, kura ilgi planēja miglainajos kalnos, mēģinot saskatīt signālugunis uz zemes. Piezemēties nācās augstkalnē sarežģītos apstākļos. Maršalu evakuēja uz partizānu kontrolētu teritoriju - iznākumā ar garu degunu palika ne tikai Skorceni, bet arī britu premjers Čērčils, kurš bija gatavs Tito pārvest uz britiem piederošu anklāvu.
Tito un Staļins.
Otrais cēliens
Jā, Tito bija pateicīgs Staļinam par savu brīnumaino izglābšanos. Jā, Sarkanā armija piedalījās Belgradas atbrīvošanā. Kur bija Staļins 1943. gadā, kad Tito partizāni atradās bezdibeņa malā? Melnkalnē, netālu no Sutjeskas pilsētiņas, 127 000 vācieši (ieskaitot Alpu strēlnieku divīziju Edelweiss) aplenca nepilnus 20 tūkstošus partizānu. Viņiem uzbruka ar tankiem un aviāciju. Kauja ilga vairāk nekā mēnesi, un partizāni cieta milzīgus zaudējumus. No tīfa vien nomira 1000 cilvēku, un mirušos pat nebija iespēju apglabāt. Tito vērsās pēc palīdzības pie angļiem, un tie izpalīdzēja ar aviāciju.
Lai glābtu armiju, Tito deva pavēli pārraut aplenkumu. Partizāni apraka lielgabalus, sadedzināja dokumentus, nokāva visus savus zirgus pārtikas vajadzībām un tiešām pārrāva aplenkumu. Kā vēlāk rakstīja Džilass: «Kauja pie Sutjeskas ir revolucionārās armijas gara triumfs pār mūsdienu armiju - šis gars, bez šaubām, bija Tito vadoņa gara un mūsu kareivīgās un neuzvaramās tautas sakausējums.»
Komunistiem idejiski svešie angļi bija tie, kuri palīdzēja Tito pārdzīvot šo izšķirošo 1943. gadu. Līdz kara beigām viņi nodeva partizāniem vairāk nekā 60 000 tonnu ieroču un kara materiālu, angļu komandosi karoja plecu pie pleca ar Tito partizāniem. Čērčils uz Tito štābu, lai koordinētu kopējās operācijas, nosūtīja savu dēlu, majoru Rendolfu Čērčilu. Pēdējais gandrīz aizgāja bojā operācijas Gājiens ar zirdziņu laikā. Angļi regulāri bombardēja vācu pozīcijas, un 600 viņu lidmašīnas piedalījās uzlidojumam Belgradas kara rūpnīcām, pildot personīgu Tito lūgumu. Par to vēlāk viņam pārmetīs - re, horvāts, nepažēloja lielāko serbu pilsētu! Taču briti bombardēja arī horvātu Zagrebu - Josips taču bija internacionālists...
Brozam Tito piemita neticami instinktīva tālredzība - to atzīst pat viņa vēlākais oponents Džilass: «Viņš spēja intensīvi, uzmanīgi un koncentrēti domāt par tālāku un apņēmīgāku rīcību.» Jau paredzot iespējamo atšķelšanos no Staļina, Tito sāka tuvināties sabiedrotajiem. Jā, ar Padomju Savienību Dienvidslāvijas sarkanos vieno komunisma ideoloģija, bet ģeogrāfiski tā ir visai tāla. To saprata arī Čērčils. Sākumā viņš mēģināja tuvināt maršalu un monarhiju un piedāvāja Tito tikšanos ar karali Petru II. Pirmajos mēnešos britu premjers mēģināja dot arī stratēģiskus padomus, bet, redzot sarkano partizānu veiksmīgo darbību frontē un Tito komandiera spējas, sāka vērtēt viņu kā sev līdzīgu. Vēsturnieks Dedjers apraksta Tito un angļu premjerministra tikšanos: «Čērčils sāka ar to, ka paslavēja mūsu armiju, pēc tam pievērsās konkrētām kara operācijām Dienvidslāvijas teritorijā. Izteica nožēlu, ka ir par vecu, lai lēktu ar izpletni, citādi noteikti personīgi piedalītos. «Bet jūs taču esat atsūtījis savu dēlu,» Tito atbildējis. Šajā brīdī Vinstonam acīs esot sariesušās asaras… Vēlāk viņš maršalam uzdāvināja savu personīgo džipu.»
Tito un Staļins.
Trešais cēliens
Milovans Džilass uzskatīja, ka Staļins nav sapratis īpašo cīņas raksturu pašā Dienvidslāvijā. Viņš kritizēja partizānus un neticēja, ka civilisti bez militārās pieredzes un sagatavošanas var kļūt par regulāro armiju. Un vēl jo vairāk neticēja, ka partizāni var pārņemt valstī varu. Kritizēja arī pašu Tito - kāpēc jūs uz cepurēm nēsājat sarkanas zvaigznes? Jūs taču provocējat buržuāziju! Pienāca arī brīdis, kad Staļins sāka Tito pārliecināt, ka vajadzētu uz troņa atpakaļ nosēdināt Petru II. Tito vēlāk stāstīja: «Es ar pūlēm noturējos. Atbildēju, ka tas ir pilnīgi neiespējami - tauta vienkārši saceltos, jo Dienvidslāvijā viņš simbolizē nodevību; viņš taču aizbēga un atstāja savu tautu pašā grūtākajā brīdī. Turklāt Karageorgijeviču dinastija nekad nav bijusi ieredzēta korupcijas un atklāta terora dēļ. Staļins mirkli paklusēja un tad turpināja, - nevajag jau nosēdināt pavisam. Pagaidīt laiciņu un attiecīgajā brīdī - no muguras ar nazīti…» No tādas vecākā partijas biedra atklāsmes Josips uz brīdi esot zaudējis runas dāvanas.
Staļins mirkli paklusēja un tad turpināja, - nevajag jau nosēdināt pavisam. Pagaidīt laiciņu un attiecīgajā brīdī - no muguras ar nazīti…
Ar Staļinu ir ļoti grūti vienoties - viņš bija spītīgs un ļaunatminīgs. Tito piedāvāja variantu, ka Belgradā viņa partizāni ieies kā pirmie. Staļins piekrita. Norunāja arī to, ka padomju spēki izies no galvaspilsētas uzreiz pēc tās atbrīvošanas. Jā, protams! Un ienāks tie no Ungārijas teritorijas. Jā, jā, ūsainais māj ar galvu. Bet tad pēkšņi 1944. gada 28. septembrī PSRS oficiālā ziņu aģentūra TASS pavēstīja visai pasaulei, ka padomju virspavēlniecība esot vērsusies pie Dienvidslāvijas atbrīvošanas armijas ģenerālštāba un partizāniem ar lūgumu piekrist īslaicīgai padomju karaspēka ienākšanai valstī no Ungārijas puses. Un šis lūgums esot apmierināts! Dienvidslāvijā tas izraisīja šoku - kāds lūgums, nav taču bijis nekādu lūgumu! Jo neviens nezināja, ka Tito tobrīd ir Maskavā, tā bija slepena vizīte. Sarkanā armija iegāja Dienvidslāvijā, taču ne jau no Ungārijas, bet gan no Rumānijas un Bulgārijas! Staļins atkal visus bija piekrāpis - gan abvēru, gan vērmahta štābu, bet galvenokārt jau savu sabiedroto Brozu Tito.
To uzzinot, Čērčils nekavējoties izlidoja uz Maskavu. Vajag vienoties par pēckara Balkāniem - kā ietekmē paliks Dienvidslāvija, un kurā pusē ir Tito? Un tā aiz maršala muguras tika dalīta viņa bijušās karalistes plašā teritorija. Čērčils Staļinam piedāvāja - jūsu armija ir Rumānijā un Bulgārijā, mums tur arī ir savas intereses un aģenti. Neķildosimies par sīkumiem - vai esat ar mieru, ka Padomju Savienība saglabā 90 procentu ietekmi Rumānijā, briti - Grieķijā, bet Dienvidslāviju dala uz pusēm? Kamēr vēl tika tulkots premjera piedāvājums, Čērčils paņēma papīra lapu un uzraksta - Dienvidslāvija - 50 : 50. Staļins piekrītoši pamāja.
Daudznacionālais karš
Kā jau teikts, Tito bijušais cīņubiedrs Džilass stipri apšaubīja viņa karavadoņa spējas. Bet, kā lai tad dēvē cilvēku, kurš četrus gadus faktiski bija ienaidnieka pārspēku ielenkumā, taču beigās uzvarēja? Tito partizāni bija tautību ziņā ļoti liels mistrojums. Serbi, bosnieši, melnkalnieši, horvāti, slovēņi. Un tāds pats daudznacionāls atspulgs pretim: vācieši, itāļi, bulgāri, ungāri, rumāņi. Pa kalnu takām Tito sekoja ukraiņu SS divīzija Galīcija, horvātu ustaši, serbu brīvprātīgo SS vienība un no Serbijā dzīvojošajiem etniskajiem vāciešiem lielā mērā komplektētā SS divīzija Princis Eižens, kā arī albāņu SS divīzija Skanderbegs un krievu baltgvardu emigranti.
Krievi vispār nonāca grūtas izvēles priekšā. Divdesmito gadu sākumā Serbu, horvātu un slovēņu karaliste savā paspārnē uzņēma tūkstošiem Krievijas bēgļu, kuri deva uzticības zvērestu savai jaunajai dzimtenei. Viņu bērni dienēja Dienvidslāvijas armijā un vairāki simti gāja bojā 1941. gada aprīlī, aizstāvot to pret nacistiem. Taču sākās komunistu sacelšanās, un bijušos baltgvardus pārņēma panika - kas ar mums būs turpmāk? Rindas no ģenerāļa emigranta Skorodumova atmiņām: «Serbijā sākās komunistu sacelšanās, kas pārņēma visu valsti. Sākās krievu vajāšana, kuri no visām provincēm mēģināja aizbēgt uz Belgradu. Diemžēl krievu emigrācija nebija viendabīga. Neliela tās daļa, kreisie un padomju patrioti, sāka vaimanāt, ka nevajag karot ar boļševikiem, jo padomju varas intereses sakrītot ar Krievijas interesēm. Taču lielākā daļa - īstenie Krievijas patrioti - ņēma rokās ieročus, lai atkal cīnītos pret boļševikiem.»
Tā Tito partizāniem parādījās vēl viens naidnieks - Krievu korpuss. 1944. gadā tas sastāvēja jau no pieciem pulkiem, kurā dienēja karavīri vecumā no 17 līdz 70 gadiem. Kā atminas korpusa dibinātājs Skorodumovs: «Sirmie krievu ģenerāļi un virsnieki kopā ar jaunatni varonīgi cīnījās ne tikai pret horvātu un serbu partizāniem, bet arī regulārajām padomju armijas daļām.» Taču tajā pašā laikā arī Tito armijas rindās karoja tūkstošiem balto emigrantu un padomju kareivju, kuri bija izbēguši no koncentrācijas nometnēm. Tiesa, par krievu bataljonu galvenajiem komisāriem Tito allaž iecēla serbus.
Četņiki
Par vieniem no Tito galvenajiem pretiniekiem kļuva bijušās karaliskās armijas pulkveža un monarhista Dragoļuba Mihailoviča vadītie serbu četņiki. Mihailovičs vēlējās atjaunot monarhiju un karalisti pēc vecās piegrieztnes. Partizāni monarhisti sevi dēvēja par četņikiem (dumpiniekiem/nemierniekiem) un zvērestu nodeva, liekot roku uz Evaņģēlija: «Zvēru pie vienotā Dieva un visiem saviem radiniekiem, ka es kā Dienvidslāvijas Karalistes kareivis būšu uzticīgs tikai karalim un Tēvzemei…»
Visu cieņu ateistam un komunistam Tito, kurš zibenīgi reaģēja uz situāciju. 1941. gada vasarā viņš piedāvāja monarhistiem kopējiem spēkiem cīnīties pret okupantiem. Tā bija visai savdabīga sarkanās zvaigznes un divgalvainā ērgļa alianse. Taču kopējā cīņa beidzās ātri un visai traģiski - dienvidslāvi pagrieza stobrus pret dienvidslāviem. 1941. gada izskaņā Tito runās parādījās termini «kontrrevolūcija» un «reakcionārais lielserbu centrs», kuru aktīvi atbalstot vācu okupanti. Īstenībā Dienvidslāvijā sākās pilsoņu karš, un četņiki pašķīrās. Vieni turpināja karot kopā ar Tito komunistiem, bet otri cīnījās autonomi, saņemot palīdzību no antihitleriskās koalīcijas. Tāpat viņi glāba virs Dienvidslāvijas notriektos sabiedroto pilotus, bet pēc padomju un bulgāru karaspēka ienākšanas valsts teritorijā nodrošināja tos ar izlūkošanas informāciju. Trešā četņiku grupa iestājās Brīvprātīgajā antikomunistiskajā milicijā vai Serbijas valsts sardzē un kopā ar itāļiem un vāciešiem cīnījās pret Tito partizāniem, joprojām cerot uz monarhijas restartu. Par četņiku zvērībām pret notvertajiem partizāniem klīst baisi nostāsti, taču arī Tito sarkanie nebija pūkaini eņģeļi un gūstekņus sodīja bez garas domāšanas. Balto emigrantu un četņiku liktenis bija visai traģisks. 1945. gadā viņi mētājās pa Balkāniem, mēģinot nonākt Austrijā pie sabiedrotajiem, nevis iekrist sarkano nagos. 300 000 antikomunistu devās emigrācijā. Vēlāk angļi 23 000 bēgļu izdeva Dienvidslāvijai - Čērčils nostājās sarkanā maršala pusē. Nekā personīga, tikai kroņa interesēs.
Kulta dzimšana
Kara pirmajos mēnešos dienvidslāvu komunisti burtiski aizlūdza par Maskavu un Staļinu. Tika arī pieņemts lēmums kopēt padomju komunistus un veidot Broza Tito kultu, jo kara laikā taču ir nepieciešams vīrišķīgs un taisnīgs vadonis, tēvijas glābējs, kuram tauta sekos gan peklē, gan muklājos.
Šī ideja bija radusies 1942. gadā. Reiz sapulcējušies partizānu līderi Tito, Džilass, Rankovičs un Kardels. Un neviens cits kā vēlākais Tito nīdējs Džilass bija ieminējies: «Mēs pārāk maz popularizējam Tito. Mums vajag vadoni, ap kuru pulcējas un kuram uzticas masas. Tāpat kā krieviem, kuriem ir Staļins.» Tieši tad, kā apgalvo Rankovičs, sācies veidoties Tito kults, kas pēcāk pieņēma valstiskus apmērus. Kad viņam piešķīra maršala pakāpi, Tito esot bijis samulsis - - vai tik tas nav šauts pār strīpu? Vai krievi neapvainosies? Nē, viss kārtībā, krievi nevar apvainoties - tā cīņubiedri Tito mierinājuši. Mums taču arī ir tiesības uz savu maršalu!
Krievi neapvainosies? Nē, viss kārtībā, krievi nevar apvainoties - tā cīņubiedri Tito mierinājuši. Mums taču arī ir tiesības uz savu maršalu!
Attiecību krīze
Staļins paredzēja, ka agri vai vēlu Balkānu pretošanās galvenais varonis kļūs pašpietiekams un nekontrolējams, jo Tito patiesi bija ļoti harismātiska un neatkarīga personība. Tāpēc, lai izveidotu aģentūras tīklu, padomju specdienesti izmantoja laiku, kad Dienvidslāvijas kalnos uzņēma filmu. Daudzus dienvidslāvu komunistus, kuri iesaistījās filmas ražošanas procesā, padomju spiegi šantažēja, uzpirka un savervēja. «Seksuālajā orģijā» iesaistīja arī vienu no Tito miesassargiem, kuru vēlāk savervēja. Viņš lentē nefilmējās, bet pieskatīja Tito mīļoto vācu aitu suni Tīģeri. Pēc scenārija Tīģeris spēlēja Luksu - suni, kurš 1943. gadā gāja bojā, ar savu ķermeni aizsegdams Tito no aviobumbas šķembām. Taču miesassargs nebija vienīgais savervētais - padomju izlūkdienesta majors savaldzināja un rekrutēja šifrētāju no pašas Dienvidslāvijas kompartijas centrālkomitejas. Viņa par to ziņoja savai tiešajai priekšniecībai, tā līdz sirds dziļumiem satriecot Tito.
Staļina un Tito attiecības aizvien vairāk pasliktinājās. Varbūt Kremļa vadonis neuzticējās partizānu varonim, varbūt domāja, ka Tito slava pārspēs viņējo? Nē, nepārspēja. Viņi abi paliks vēsturē kā cilvēki, kuru milzīgās ambīcijas noveda tikai pie neveiksmīgiem mēģinājumiem pārveidot šo pasauli.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita