Kritiskā brīdī visi cīņai izmantojamie līdzekļi ir labi - šo patiesību pierāda ukraiņi, kuri visai sekmīgi frontē izmanto maksima ložmetējus, kuru ziedu laiki bija vēl pirmā pasaules kara gados.
Karš Ukrainā ir kļuvis par vietu, kur militārās tehnoloģijas tiek ieviestas, izmēģinātas un uzlabotas. Iris-T pretgaisa aizsardzības sistēmas papildina bezpilota lidaparāti, ATACAMS raķetes - satelītnovērošanas sistēmas. Taču paradoksālā kārtā pat laikā, kad Ukrainā nonāk aizvien vairāk modernu ieroču, kaujaslaukā darbu turpina pildīt arī pārsteidzoši vecas konstrukcijas. Daudz ir dzirdēts par sešdesmit, septiņdesmit un vairāk gadu vecām artilērijas sistēmām, piemēram, D-20 haubicēm vai T-62 tankiem. Tiesa, šādu sistēmu izmantošana drīzāk liecina par izmisumu, nevis kaujasspējīgāko sistēmu izmantošanu. Taču ir arī kāds piemērs, kas liecina - īstajos apstākļos reizēm vecas konstrukcijas ierocis spēj pārspēt pat modernākos mūsdienu analogus.
Kamēr lentē ir patronas un stobra rezervuārā ūdens, Maksima ložmetējs var šaut nepārtraukti. Vienīgais iemesls, kādēļ tam būtu jāmaina stobrs, ir gadījumi, kad stobra vītnes intensīvas šaušanas dēļ ir nodilušas.
Muzeja eksponāts frontē
Šis leģendārais veterāns Ukrainas kaujaslaukos ir 1910. gada parauga Maksima ložmetējs. Tā priekštecis ir pirms vairāk nekā 140 gadiem Hairama Maksima izgudrotais ierocis, kas revolucionāri izmainīja Pirmā pasaules kara kaujaslaukus. Masīvais, vairāk nekā 68 kilogramus smagais ložmetējs ar tā padomju versijai raksturīgo vairogu un diviem metāla riteņiem mūsdienās lielākoties ir atrodams militārajos muzejos, nevis kaujaslaukos. Latvijā, piemēram, tas ir apskatāms Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā par Pirmo pasaules karu un latviešu strēlniekiem.
Ukrainā Maksima ložmetējs apvieno pēdējā gadsimta militāro vēsturi. 1910. gada konstrukcijas Maksima ložmetēji šauj ar 7,62x54 kalibra patronu - vienu no retajām mūsdienās lietotajām patronām ar paplašinātu čaulītes bāzi, kas vēl joprojām tiek izmantota Dragunova sistēmas snaiperšautenēs SVD un Krievijas modernākajā ložmetējā Pečņeg.
«Maksims ir efektīvs tikai gadījumos, kad notiek liels uzbrukums - tad tas tiešām strādā. Tā nu mēs to izmantojam katru nedēļu,» intervijā BBC ironiski norādīja kāds ukraiņu karavīrs. Tikmēr krievu mediji sarkastiski apraksta ukraiņu maksimus kā pierādījumu drīzajai valsts sakāvei, kaut gan 2022. gadā pašā Krievijā daļa mobilizēto saņēma slavenās amerikāņu ražojuma Thomson mašīnpistoles, ko vēl Otrā pasaules kara laikos PSRS lendlīzes ietvaros saņēma no ASV.
Atšķirībā no Tomsona automātiem, kuru nonākšana mūsdienu armijā drīzāk uzskatāma par vienreizēju pārpratumu, ukraiņi Maksima ložmetējus izmanto jau krietnu laiku - 2016. gadā internetā bija atrodami videosižeti, kur ukraiņu karavīri pozīcijās izvieto smagos ložmetējus. 2016. gadā Ukrainas aizsardzības ministrs deva atļauju Maksima ložmetējus izņemt no valdības rezervēm. Tobrīd Ukrainas bruņojumā bija saglabājušies vairāk nekā 35 000 maksimu, kas ražoti laikā starp 1920. un 1950. gadu. Ieročus pēc pieprasījuma saņēma Ukrainas teritoriālās aizsardzības vienības, kas nekautrējās antīkos ložmetējus aprīkot ar modernu optiku un citiem uzlabojumiem. Patlaban Ukraina ir vienīgā pasaules valsts, kas 1910. gada parauga Maksima ložmetēju ir oficiāli saglabājusi bruņojumā un izmanto kaujaslaukā.
Patronas ir, ūdens arī netrūkst
Lai gan gadsimtu vecā konstrukcija pēc mūsdienu standartiem ir novecojusi - gandrīz 70 kilogramus smagais ložmetējs ir piecreiz smagāka nasta nekā padomju PK vai vācu MG3 -, Maksimam ir vairākas priekšrocības. Nozīmīgākā no tām ir ūdens dzesēšana: kamēr lentē ir patronas un stobra rezervuārā ūdens, Maksima ložmetējs var šaut nepārtraukti. Vienīgais iemesls, kādēļ tam būtu jāmaina stobrs, ir gadījumi, kad stobra vītnes intensīvas šaušanas dēļ ir nodilušas. Vēsturē spožiem burtiem ir ierakstīta Maksima konstrukcijas ložmetēju uzticamība - Pirmā pasaules kara laikā taktisku apsvērumu dēļ kaujaslaukā pie Sommas britiem 12 stundas vajadzēja nepārtraukti apšaudīt vācu kontrolē esošu krustojumu. Uzdevumu veica Maksima ložmetēja konstruktīvie brālēni - desmit Vikersa sistēmas ložmetēji, kas 12 stundu laikā izšāva gandrīz miljonu patronu bez nevienas kļūmes. Tiesa, bija jānomaina simt stobru, bet munīcijas, smēreļļu piegādē, lādēšanā tika iesaistīta visa rota.
Maksims ir arī ļoti precīzs ierocis - ložmetēja svars nodrošina tā stabilitāti šaušanas laikā. Lai gan tas ir paredzēts izmantošanai distancēs līdz vienam kilometram, ar maksimiem var droši apšaudīt pretinieku pat trīsreiz tālākā distancē.
Šī iemesla dēļ nav pārsteigums videomateriālos redzamie maksimi, kuriem karavīri uzstādījuši laidi, optiskos tēmēkļus un pat stobra liesmas un trokšņa slāpētājus. Šāds ierocis labi pilda savus uzdevumus aizsardzības pozīcijās, kur tas nav tālu jānes uz karavīra pleciem. Citā video redzams neierasts savienojums - Otrā pasaules kara stila rāmis ar četriem maksimiem apvienots ar tālvadības mehānismu, kas to ļauj tēmēt vertikālā un horizontālā plaknē. Šī sistēma paredzēta cīņai ar Shahed 136 droniem, ko Krievija katru dienu izmanto pa mērķiem Ukrainā. Pat vienkāršākas konstrukcijas ir piemērotas šādu uzdevumu veikšanai - to spilgti demonstrēja Ukrainas 118. teritoriālās aizsardzības brigāde, kas publicēja internetā video ar diviem sapārotiem maksimiem, kas uzstādīti uz ZAZ Tavria pikapa. Maksima ložmetēji ir vienkārši un uzticami, to munīcija vēl joprojām ir pieejama lielā skaitā, bet ūdens Ukrainā netrūkst.
Taču laikā jāapzinās, ka tas ir krīzes laika risinājumus. Sākoties Krievijas uzbrukumam Ukrainai, ukraiņi no sen aizmirstām rezervēm izņēma arī citus ieročus, tostarp gan Degtarjova ložmetējus DP (slavenos Otrā pasaules kara ložmetējus ar diskveida magazīnu virspusē), gan to pēcteci RPD. Viens no iemesliem, kāpēc ukraiņi saglabā maksimus, ir Ukrainas nespēja saražot efektīvu alternatīvu klasiskajam Kalašņikova sistēmas ložmetējam PK. Ukrainas 2016. gada radītajam PK līdziniekam Mayak KM nav bijusi veiksmīga konstrukcija, jo ložmetējs nav efektīvs distancēs virs 400 metriem. Šī iemesla dēļ Ukrainā pašlaik darbībā ir īsts ložmetēju muzejs - frontē redzami gan ierastie PK, gan no iznīcinātiem krievu tankiem nomontēti un kājnieku vajadzībām pielāgoti PKT, gan gadsimtu senie maksimi. Šai kolekcijai pa vidu atrodami arī Rietumu ražojuma ložmetēji - gan vērmahta lietotā MG-42 pēctecis MG-3, gan beļģu FN MAG, gan amerikāņu M2 Browning.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita