Aukstā kara gados cīņa starp Rietumu pasauli un komunistiem norisinājās ne tikai bruņošanās jomā un konfliktos dažādās pasaules malās, bet arī kinematogrāfā. Taču abu pušu pieeja te bija atšķirīga.
Galvenā atšķirība starp Rietumu un padomju kinoindustriju bija finansējuma avotos. Holivuda dzīvoja pēc pašfinansēšanās principa un tādēļ uzņēma tādas filmas, lai miljoniem skatītāju būtu gatavi par tām maksāt, pērkot kino biļetes. Savukārt PSRS kino tapa valsts pasūtījuma ietvaros un finansēja to valsts. Arī te peļņa bija nozīmīgs rādītājs, jo kino bija diezgan būtisks valsts budžeta papildināšanas avots, taču vēl svarīgāka bija ideoloģija. Tādēļ arī piedzīvojumu filmas, kas veltītas atklātiem vai slēptiem konfliktiem ar pretējo nometni, iznāca tik radikāli atšķirīgas.
Vārdā nenosauktais naidnieks
Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados padomju kinematogrāfam vēl nebija raksturīga ļoti izteikta ienaidnieka tēla radīšana. Piemēram, 1957. gadā iznākušajā fantastiskajā piedzīvojumu filmā Divu okeānu noslēpums ienaidnieks vispār netiek atšifrēts. Jā, te ir kaut kādi sliktie tēli, kuri par varītēm cenšas kaitēt Padomju Savienībai, taču viņu valstiskā piederībā netiek norādīta un apzīmējums negatīvajiem varoņiem ir īss un konkrēts - vienkārši «ienaidnieks».
Pats filmas sižets (scenārijs veidots pēc tāda paša nosaukuma rakstnieka Grigorija Adamova fantastikas romāna) ir panaivs - gandrīz vienlaikus Atlantijas un Klusajā okeānā neizskaidrojamos apstākļos nogrimst divi kuģi, no kuriem viens pieder PSRS, bet otrs Francijai. Lai noskaidrotu lietas apstākļus, uz negadījumā vietu tiek nosūtīta superslepena un supermoderna padomju zemūdene Pionieris, kuras vizuālā tēla radīšanā filmas režisors nepārprotami ietekmējies no Žila Verna romāna par kapteiņa Nemo un viņa zemūdenes Nautilus piedzīvojumiem. Telpas Pionierī ir plašas kā augstākās kategorijas viesnīcā, visapkārt ir videokameras (atcerēsimies, ka tas ir 1957. gads!), kas apkalpes locekļiem ne tikai ar lielu ekrānu palīdzību ļauj sazināties savā starpā, bet arī kaut kādā mistiskā veidā redzēt zemūdeni un ūdenslīdējus no malas. Ak jā, par ūdenslīdējiem - tie tērpti folijas, atvainojiet, īpaša sakausējuma skafandros, kas ļauj ienirt trīs kilometru dziļumā un traukties tādā ātrumā, ka var panākt pat izšautu torpēdu.
Taču šķēršļus zemūdenes ceļā liek «ienaidnieki», no kuriem viens iefiltrējies pat zemūdenes apkalpē. Beidzas viss laimīgi: «ienaidnieki» tiek neitralizēti un noskaidrots, ka kuģus nogremdējuši kaut kādi vārdā nenosaukti spēki, kas neapdzīvotās salās izveidojuši pilnībā atomatizētas bāzes, no kurām tad uzbrūk garām braucošajiem kuģiem. Kādēļ «ienaidnieki» tā rīkojas un kāds ir viņu darbības mērķis, uz šiem jautājumiem atbilžu nav, taču tas nevienu īpaši nemulsina. Skatītājiem filma patika, un 1957. gada PSRS skatītāko filmu reitingā tā ieņēma augsto sesto vietu. Daži kritiķi gan to nodēvēja par primitīvu «bojeviku», taču saņēma pretsparu no žurnāla Sovetskij Ekran lasītājiem, kuri uzskatīja, ka filma ir interesanta un skatāma visai ģimenei.
Tikpat anonīms bija ienaidnieks 1958. gada filmā Pie Tisas - robežu nelegāli šķērsojis subjekts, kurš uzdodas par atvaļinātu sarkanarmieti un kāro uzspridzināt tiltu pār Tisas upi. Pavēles viņš saņem no kaut kāda Šefa, kas atrodas robežas otrā pusē. Te gan mums ir divi neatbildēti jautājumi. Pirmais: nav skaidrs, kur tad Šefs īsti dzīvo, jo Tisas upes krastā ir vai nu Ungārija, vai Rumānija, kur arī pie varas ir komunistu režīms, un diez vai no šīm valstīm kāds varētu veikt diversijas pret Padomju Savienību. Otrais: kādēļ gan Šefam no visiem padomju tiltiem tik ļoti nav iepaticies tieši šis? Lai vai kā, robežsargi beigu beigās notver diversantu, kura morālo bezdibeni papildus akcentē arī tas, ka viņš ir «atkantējis» meiteni pašam varonīgākajam robežsargam, kaut gan īstenībā nemaz negrasās viņu precēt.
Ar anonīmu ienaidnieku nācās cīnīties arī 1964. gada lentes Pēdas okeānā varoņiem - padomju jūrniekiem, kuri izmēģina jaunas konstrukcijas akvalangu. Kā redzam, jūras tematika tolaik bija topā. Protams, par akvalangu interesi izrāda arī nenosauktas valsts izlūkdienests, taču tā aģenti prognozējami cieš fiasko un tiek apcietināti.
Kara atbalsis
Piecdesmito un sešdesmito gadu padomju piedzīvojumu filmas nereti bija veltītas Otrā pasaules kara atskaņām. Piemēram,1968. gadā tapusī filma Klusā sezona stāsta par padomju izlūku Ladeiņikovu, kurš kādā vārdā nenosauktā rietumvalstī mēģina sadzīt pēdas doktoram Hāsam - viņš savulaik nacistu koncentrācijas nometnēs veicis eksperimentus ar ieslodzītajiem, bet tagad kāda koncerna uzdevumā izstrādā gāzi, kas ļauj salauzt cilvēku gribu un padarīt viņus par nedomājošiem pavēļu izpildītājiem. Skaidrs, ka, ja šāds ierocis nonāktu kapitālisma valstu rokās (kā viens no potenciālajiem pircējiem tiek minēta Rietumvācija), tad sociālisma nometnei draudētu briesmas. Tādēļ Ladeiņikovs ar kāda bijušā koncentrācijas nometnes ieslodzītā palīdzību mēģina sadzīt pēdas Hāsam un atņemt viņam visus dokumentus, kas saistīti ar šo projektu. Tas arī beigu beigās izdodas. Tiesa, Ladeiņikovs gan krīt vietējās policijas rokās un ir spiests trīs gadus pavadīt aiz restēm, lepni noraidot visus piedāvājumus sadarboties, taču beigu beigās viņu apmaina pret kādu Padomju Savienībā iekritušu Rietumu spiegu.
Klusā sezona līdzīgu spiegu gabalu vidū izcēlās ar ļoti nopietnu pieeju avotiem. Proti, scenārija pamatā ir stāsts par reālu padomju izlūku Kononu Molodoju, kurš Liebritānijā bija vācis informāciju par tur strādājošiem vācu zinātniekiem ar nacistisku pagātni - tiesa, ne gluži par gribu atņemošas gāzes izstrādāšanu. Molodojs kā piesegu izmantoja spēļu automātu tirdzniecības firmu, kas strādāja tik veiksmīgi, ka pat nesa peļņu padomju izlūkdienestam. Beigu beigās gan Molodoju apcietināja un, kā parādīts arī filmā, apmainīja pret Maskavā arestētu britu izlūku. Filmā redzamajai spiegu apmaiņai gan kuriozu pieskaņu piešķīra tas, ka padomju izlūku tēloja lietuviešu aktieris Donāts Baņonis, bet angļu spiegu - arī lietuviešu aktieris Laimons Noreika. Dzima pat joks, ka divus lietuviešus vienu pret otru apmainījuši. Par to, cik nopietni filmas veidotāji piegāja lietai, liecina arī tas, ka pāris minūtes garus ievadvārdus tajā saka slavenais padomju izlūks Rūdolfs Ābels, aicinot pievērst uzmanību «neredzamās frontes» cīnītāju darbam.
Interesanti, ka sākumā Ladeiņikova loma bija paredzēta aktierim Vjačeslavam Tihonovam, taču viņam savu īsto spiegu filmu vēl nācās pagaidīt - par to kļuva septiņdesmito gadu sākumā uzņemtais superpopulārais seriāls Septiņpadsimt pavasara mirkļi. Tas ir par Otrā pasaules kara pēdējiem mēnešiem, taču Aukstā kara vēsmas tajā labi jūtamas, jo stāsts ir par to, kā padomju izlūks Štirlics mēģina izzondēt, kurš no augsta ranga nacistiem meklē kontaktus ar amerikāņiem. Zemteksts bija skaidrs - paskat, jau tajā laikā amerikāņi bija gatavi draudzēties ar kara kurinātājiem un noziedzniekiem!
Amerikāņi sešdesmitajos gados jau bija kļuvuši par pastāvīgiem padomju politisko detektīvfilmu veidotāju «klientiem», taču vēl arvien bieži vien tika meklēta saikne ar Otrā pasaules kara notikumiem. Piemēram, 1965. gadā uzņemtajā filmā Spēle bez noteikumiem darbība norisinās Vācijā drīz pēc kara beigām. Galvenie sliktie tēli ir amerikāņu izlūkdienesta darbinieki, kuri par varītēm cenšas savervēt kādu no gūsta atbrīvotu, taču PSRS vēl neatdotu meiteni, kuras radinieks ir viens no vadošajiem padomju raķešu konstruktoriem. Jaunkundzei saskaņā ar nekrietno jeņķu ieceri vajadzētu no viņa izdibināt visus noslēpumus un nodot ASV. Plāns gan izgāžas, jo padomju pretizlūkošanas dienesta virsnieki atbrīvo amerikāņu rokās esošos padomju pilsoņus (apsargā viņus, protams, bijušie esesieši, kas tagad strādā amerikāņu labā) un beigās vēl arī arestē augsta ranga amerikāņu izlūku, kurš, izliekoties par Omāra Haijāma daiļrades speciālistu, sadomājis apmeklēt Maskavu. Izklausās šis sižets mazliet muļķīgi kaut vai tādēļ, ka četrdesmito gadu vidū PSRS nebija nekādu raķešu tehnoloģiju, ko būtu vērts izspiegot, taču to noskatījās 31 miljons skatītāju visās padomju valsts malās.
Vēl pirms Štirlica piedzīvojumiem lielu popularitāti sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā ieguva kinofilmu triloģija Ceļš uz Saturnu, Saturna gals un Kauja pēc uzvaras. Pirmās divas bija veltītas padomju izlūkiem, kuri kara laikā iefiltrējušies abvēra mācību centrā Saturns, bet pēdējā notikumiem pēc kara, kad bijusī nacistu aģentūra ģenerāļa Reinharda Gelena vadībā atrod patvērumu pie amerikāņiem, kuri nekaunās izmantot viņu pakalpojumus, bet padomju izlūki iefiltrējas arī jaunajā organizācijā.
Pēc skatītāju lūguma...
Lai gan tagad vecās padomju filmas par spiegiem var šķist naivas un muļķīgas, pirms pusgadsimta skatītājiem tās gāja pie sirds itin labi. 1965. gadā notikušā PSRS Kinematogrāfijas kongresa dalībnieki pat saņēma vēstules no pionieriem, kuri aicināja uzņemt vairāk tādu filmu: «Mēs gribam redzēt filmas par padomju cilvēku varonību, par čekistu cīņu ar visādiem mūsu dzimtenes ienaidniekiem, īpaši lūdzam uzņemt filmu par bērniem, kuri palīdz robežsargiem.» Lūgums rada dzirdīgas ausis, un sešdesmito gadu beigās tiešām uzņēma vairākas filmas par čekistu cīņu pret PSRS ienaidniekiem - tiesa, tās droši vien uzņemtu arī bez pionieru vēstulēm.
Vēl konkrētāka bija kāda G. Rogova vēstule: «Manuprāt, jāsāk saukt pie atbildības mūsu pretiniekus iepriekšējā un jaunajā karā - kara idejas nesējus. Vajag visu mākslas veidu spēku, īpaši jau kino, vērst pret kara kurinātājiem, pirmkārt, jau amerikāņiem un angļiem.»
Domāts - darīts. Pavisam laikā no piecdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem padomju kinostudijas uzņēma apmēram 50 filmas, ko var raksturot kā politiskos detektīvus. Kurss uz šāda žanra veidošanu tika aizsākts piecdesmito gadu vidū. Domāšanas virzienu ļoti spilgti ilustrē kādā padomju kinematogrāfistu sanāksmē paustais kinorežisora Borisa Metaļņikova viedoklis: «Mums pilnīgi pamatoti norādīja, ka patlaban norisinās nopietna ideoloģiskā cīņa. Buržuāziskā kritika uzbrūk kinomākslai un sociālistiskā reālisma principam. Par to mēs nedrīkstam aizmirst. Taču nedrīkstam aizmirst arī par cīņu pret negatīvām parādībām mūsu pašu aizmugurē. Mums ir jāražo filmas iekšējam patēriņam. Nelaidīsim tās ārējā tirgū. Māksla vienmēr ir bijis ass ierocis, unmēs nedrīkstam notrulināt tās asmeni.»
Politiskie detektīvi, ko dažādas padomju kinostudijas sāka uzņemt vienu pēc otra, nepārprotami bija domāti iekšējam tirgum, jo mēģināt pārdot kādai rietumvalstij «ķinīti» par varonīgajiem padomju izlūkiem jebkurā gadījumā bija bezcerīgi. Sešdesmitajos gados PSRS arī būtiski samazināja ārvalstu filmu iepirkšanu, uzliekot tām augstu ideoloģisko latiņu.
Desantnieki, jūras kājnieki un pārējie
Ja piecdesmitajos un septiņdesmitajos gados modē bija psiholoģiski detektīvi, kuru mērķis bija parādīt padomju izlūku grūto darbu, kurā ieročus izmanto ļoti reti, tad astoņdesmitajos kinostudijas iesoļoja jau ar jaunu skatu uz dzīvi. Proti, sižetam jābūt asākam un nav jāvairās no kaušanās un šaušanas.
Toni uzdeva žanra celmlauzis, 1979. gadā uzņemtā piedzīvojumu filma XX gadsimta pirāti. Te vairs nebija nekādu psiholoģisko drāmu, nebija arī ārzemju spiegu un padomju čekistu. Sižets vijās ap padomju kuģi Ņežina, kas dodas uz Vladivostoku ar opija kravu medicīniskām vajadzībām, taču ceļā tam uzbrūk pirāti, atņem opiju un kuģi kopā ar apkalpi nogremdē. Tomēr varonīgajiem padomju jūrniekiem (viņu vidū ir arī Maijas Eglītes atveidotā kuģa bibliotekāre Maija) izdodas glābšanas laivā pamest grimstošo kuģi un sasniegt salu, kura, kā izrādās, kalpo tiem pašiem pirātiem par bāzi. Tālāk seko revanšs - padomju jūrnieki uzbrūk pirātiem, kuri, neko ļaunu nenojaušot, pēc veiksmīgās operācijas žūpo un uzdzīvo. Daudz šaušanas un visiem padomju jauniešiem par lielu atklājumu kļuvušās karatē cīņas mākslas, bet finālā padomju jūrnieki, protams, gūst virsroku. Kaut gan pirātu nacionālā piederība filmā skaidri nav norādīta, tomēr pats galvenais sliktais stipri izskatās pēc amerikāņa - nu, kurš gan cits vilktu mugurā baltu uzvalku un pīpētu cigāru?
Daudziem par lielu pārsteigumu XX gadsimta pirāti kļuva par visu laiku skatītāko padomju filmu, ko tikai 1980. gadā vien noskatījās apmēram 90 miljoni cilvēku, turklāt malu malās kā sēnes pēc lietus izauga karatē pulciņi. Padomju kinoindustrijas vadība saprata, ka ir uzdūrusies īstai zelta dzīslai, un dažos nākamajos gados laida klajā virkni asa sižeta filmu, tikai tagad jau to sižetiem pievienojot mazliet ideoloģiskās mērces. Varbūt tieši ideoloģiskās piedevas nevienai no šīm filmām neļāva sasniegt XX gadsimta pirātu panākumus, toties partijas sekretāri varēja atskaitīties par paveikto propagandas darbu. Minēsim dažus piemērus.
1982. gada filma Atgadījums kvadrātā 36-80- stāsts par amerikāņu zemūdeni, kurai netālu no PSRS krastiem no ierindas iziet kodolreaktors un piedevām uzkaras arī dators, kurš kontrolē raķešu palaišanu. Pasaule nonāk uz kodolkara sliekšņa, ko novērst var tikai padomju jūrnieki un lidotāji. Taču ietiepīgais zemūdenes komandieris (to atveido latviešu aktieris Pauls Butkēvičs) neieklausās ne krievu, ne zemūdenes mehāniķa (vēl viens latvietis - Ivars Kalniņš) brīdinājumos un atsakās pieņemt palīdzību. Vēl vairāk - Butkēvičs pat nošauj Kalniņu, kurš, sapratis, ka ziepes ir lielas, mēģina gumijas laivā bēgt. Beigu beigās gan amerikāņiem tik un tā nākas pašiem savu zemūdeni nogremdēt, lai nenotiktu vēl lielāka nelaime. Intersanti, ka daļēji sižets balstīts patiesos notikumos, tikai ar pāris izmaiņām, no kurām būtiskākā ir tā, ka līdzīgu kodolreaktora avāriju 1961. gadā piedzīvoja nevis amerikāņu, bet padomju zemūdene K-19, kurā vairāki apkalpes locekļi gāja bojā. Pārdesmit gadu vēlāk par šo incidentu filmu ar Harisonu Fordu galvenajā lomā uzņēma Holivuda.
Jāsāk saukt pie atbildības mūsu pretiniekus iepriekšējā un jaunajā karā - kara idejas nesējus. Vajag visu mākslas veidu spēku, īpaši jau kino, vērst pret kara kurinātājiem, pirmkārt, jau amerikāņiem un angļiem.
1986. gadā uz ekrāniem nonāca piedzīvojumu filma Vientuļais kuģojums, kas bija visīstākais Aukstā kara produkts. Sižets īsumā: kaut kur Indijas okeānā netālu viena no otras mācības veic padomju un amerikāņu karakuģu eskadras, taču ASV politiķi ir sākuši domāt par bruņošanās sacensības piebremzēšanu. To nevar pieļaut ieroču rūpnieki, kuri tādā gadījumā cietīs milzu zaudējumus, tādēļ viņi saziņā ar amerikāņu izlūkdienestu nolemj veikt provokāciju - izšaut uz padomju kruīza kuģi raķeti, bet vainu novelt uz krievu karakuģiem. Skaidrs, ka tādos apstākļos bruņošanās sacensība atsāksies ar jaunu sparu un kapitālistu bankas kontos ieripos miljardi. Uzdevumu nolemj uzticēt majoram Hesaltam (šajā lomā mūsu pašu Arnis Līcītis), kurš savulaik «sabridies» Vjetnamā un tagad vēlas reabilitēties. Šim nolūkam Hesaltu nosūta uz neapdzīvotu salu Indijas okeānā, kas patiesībā nemaz nav tik neapdzīvota - viltīgie amerikāņi tajā ierīkojuši slepenu raķešu bāzi. No tās tad uz kruīza kuģi tiek izšauta raķete, kas kaut kādas ķibeles dēļ trāpa mikroskopiskā laiviņā, ar kuru jauns amerikāņu pāris brauc meklēt nogrimušus dārgumus. Operācija ir izgāzusies, turklāt amerikāņu pāris aizpeld līdz saliņai, kas atrodas akurāt blakus amerikāņu slepenajai bāzei, un pa rāciju noraida SOS signālu. Kā pirmais notikuma vietā ierodas (neskaitot amerikāņu zemūdeni, kura nevienam netaisās palīdzēt) padomju karakuģis, kura komandieris laipni aicina abus amerikāņus uz klāja. Amerikāņu puisis, kurš izskatās pēc hipija atsakās - sak, mēs tiem krieviem neuzticamies, un vispār godīgiem hipijiem nav vietas uz komunistu kuģa! Bet velti, jo naktī no blakus salas ar deltaplāniem atlido Hesalta grupas aģenti, lai novāktu lieciniekus - viņi nošauj amerikāņa sievu un vienu padomju jūrnieku, kas palicis pieskatīt katastrofā izdzīvojušos, bet tad hipijs nošauj viņus pašus.
Bonds, Rembo un Rokijs
Ja padomju kinematogrāfs ilgus gadus bija pārņemts ar cīņu pret amerikāņu imperiālismu, tad Holivudai bija svarīgākas lietas darāmas, un ar izteikti pretpadomju filmu štancēšanu līdz pat Vjetnamas karam tā īpaši neaizrāvās. Pa kādam izņēmumam gan gadījās, piemēram, 1962. gada filma Mandžūrijas kandidāts, kas vēsta par Korejas kara laikā komunistu gūstā kritušu amerikāņu karavīru, kurš ar hipnozes palīdzību ieprogrammēts pēc atgriešanās mājās nogalināt prezidenta amata kandidātu. Filma iznāca tieši Karību krīzes laikā un guva diezgan lielu ievērību. Vēl iespaidīgāka izrādījās divus gadus vēlāk Sidnija Lumeta uzņemtā Drošības sistēma, kas stāstīja par amerikāņu stratēģisko bumbvedēju vienību, kura saņem kļūdainu pavēli nomest atombumbas uz Maskavu. Kad ASV prezidentam tā arī neizdodas atsaukt pavēli, viņš informē par incidentu krievus, kuri notriec lielāko daļu bumbvedēju, tomēr vienam izdodas sasniegt mērķi. Bet pēc tam, lai nomierinātu saniknotos komunistus, prezidentam nākas atļaut viņiem uzmest vienu bumbu arī Ņujorkai.
Kopumā gan Holivuda ilgu laiku priekšroku deva politiskiem trilleriem par dažādām iekšējām sazvērestībām, atklātu cīņu pret komunistiem atstājot tādu pasaku tēlu ziņā kā Džeimss Bonds. Bondiānas pirmajās filmās, kad aģenta 007 lomu atveidoja Šons Konerijs, viņš cīnījās pret multinacionālo noziedzības sindikātu Spectre, taču pēc Rodžera Mūra atnākšanas astoņdesmitajos gados kārta pienāca arī komunistiem, kuri filmā Astoņkājīte bija sadomājuši Rietumvācijā izvietotā amerikāņu kara bāzē uzspert gaisā atombumbu. Labi, ka aģentam 007 allaž ir gatava nākt talkā kāda apburoša VDK aģente. Tomēr kopumā Bonds visas garās filmu sērijas laikā ar komunistiem un čekistiem cīnījies ir diezgan epizodiski.
Cita lieta - amerikāņu rīkļurāvējs Džons Rembo, kurš ar komunistiem cīnās gan Vjetnamā, gan Afganistānā. Silvestra Stallones atveidotais supervaronis ienaidniekus slaktē dučiem - gan ar dažādiem šaujamajiem, gan ar aukstajiem ieročiem, gan kailām rokām. Līdz konfliktam ar komunistiem 1985. gadā nonāca arī cits Stallones varonis - bokseris Rokijs Balboa, kuram ringā nācās atriebt drauga nāvi, cīnoties ar divmetrīgo padomju bokseri, pie viena arī armijas virsnieku un sazin par kādiem nopelniem Padomju Savienības Varoņa zvaigzni saņēmušo Ivanu Drago - tā bija viena no pirmajām Dolfa Lundgrēna lomām.
Tomēr viena no aizkustinošākajām bija 1984. gada filma Sarkanā rītausma, kas vēsta par PSRS, Kubas un Nikaragvas armiju iebrukumu Savienotajās Valstīs. Jā, Amerika tiek pārsteigta nesagatavota un okupēta, pa Detroitas un Aspenas ielām braukā padomju bruņutransportieri, Vašingtona un Ņujorka ir nopostītas kodolsprādzienos, taču vienkāršie amerikāņu patrioti nepadodas. Bariņš jauniešu Kolorādo štatā izveido partizānu vienību un uzbrūk padomju armijas bāzēm un karaspēka kolonnām. Pusaudžus var saprast, jo invāzijas pirmajās minūtēs krievu desantnieki ir nošāvuši viņu mīlēto un cienīto vēstures skolotāju - skaidrs, ka okupanti nevar atstāt dzīvu cilvēku, kurš jaunatni audzinājis patriotisma garā. Cīņa ir ilga un asiņaina, taču visi tic, ka uzvarēs demokrātija!
Otrā rītā padomju jūrnieki saprot, ka kaut kas te nav kārtībā, un nosūta jūras kājnieku vienību izpētīt kaimiņu salu - to pašu, kur slepenā bāze. Hipijs piesakās līdzi, un tiek arī paņemts komplektā ar visu savu plinti. Tālāk seko apšaude ar Hesalta padotajiem, kuri mēģina uzbrukt jūras kājniekiem, pēc tam seko iebrukums bāzes vadības centrā. Īsti laikā, jo Hesalts, sapratis, ka priekšnieki viņu pašu bija iecerējuši pēc operācijas novākt, gatavojas izšaut raķeti uz padomju eskadru, lai izprovocētu nelielu kariņu. Tomēr pēdējā brīdī jūras kājnieku majors nospiež pareizo pogu, lai apturētu raķetes staru, seko kārtējā šaudīšanās, amerikāņu zemūdenes un divu kuteru nogremdēšana, taču beigās uzvar labais. Tiesa, ciešot zaudējumus, jo Hesalta vietnieks pirms nāves iešauj mugurā majoram. Morāle - cēla mērķa vārdā ir vērts ciest zaudējumus. Filmu noskatījās 40 miljoni skatītāju, kas uz XX gadsimta pirātu fona nav daudz, tomēr tā kļuva par 1986. gada otru skatītāko lenti Padomju Savienībā.
Muļķības un klišejas
Amerikāņu filmas, kuras stāstīja par komunistiem un PSRS parādījās pagrīdes videosalonu laikā, publiku sajūsmināja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, beidzot varēja pieskarties aizliegtajam auglim un redzēt filmas, kas agrāk bija aizliegtas. Bet, otrkārt, tās, atspoguļojot komunisma pasauli, bija pārpilnas ar dažādām muļķīgām kļūdām, ko uzreiz pamanīja ikviens padomju pilsonis. Te kāds filmā redzamais padomju virsnieks uzplečus uzlicis otrādi, te pa čekas galvenās mītnes Lubjankā gaiteņiem lietišķi skraida armijas ierindnieki, kuriem reālajā dzīvē tur pilnīgi noteikti nav vietas. Turklāt visi komunisti amerikāņu filmās runāja lieliskā angļu valodā.
Sākumā līdzīgi grēkoja arī padomju kinematogrāfs, jo tā piecdesmito un sešdesmito gadu filmās arī fašisti un amerikāņu spiegi runāja krieviski, taču astoņdesmitajos jau tika atrasts risinājums - imperiālisti runāja angļu valodā (te nepārprotami tika izmantota dublāža, jo retais padomju aktieris tolaik spēja pateikt kaut ko vairāk par «senkjū» un «plīz»), bet pa virsu angliskajam tekstam laida aizkadra tekstu, kas to bezkaislīgi pārtulkoja krieviski. Interesanti, ka «amerikāņi» filmās (ļoti bieži šīs lomas uzticēja Baltijas republiku aktieriem) runāja akurāt tādā angļu valodā, kā to mācīja padomju skolās. Vēl viena klišeja, kas regulāri tika izmantota padomju kino - amerikāņi visas sarunas allaž risināja pie galda, uz kura atradās alkohola pudeles. Īpaši mīļš padomju režisoriem bija viskijs Johnnie Walker Red Label - laikam tā pudeles bija visvieglāk dabūt. Šādām ainām vajadzēja demonstrēt amerikāņu apšaubāmo morālo stāju, jo padomju virsnieki glāzīti varēja pacelt tikai divos gadījumos - vai nu pieminot kritušo biedru, vai arī atzīmējot pēc veiksmīga operācijas noslēguma saņemtos apbalvojumus. Savukārt jeņķi varēja pat dežūras laikā bumbvedējā spēlēt kārtis uz naudu, turklāt pakāpē vecākais nekaunīgi apspēlēja jaunāko - šāda aina ir filmā Atgadījums kvadrātā 36-80.
Tomēr Holivudas pieļautās muļķības acīs dūrās vairāk. Piemēram, bokserim Ivanam Drago pie mundiera piespraustā Padomju Savienības Varoņa zvaigzne, ko realitātē par sasniegumiem sportā gluži tomēr nedeva vis. Vai Arnolda Švarcenegera milicijas darbinieka apliecība filmā Sarkanais karstums, kas nepavisam neatgādināja īsto - reālajiem miličiem bija apliecības sarkanos vākos, bet Ārnijs plātās ar milicijas žetonu, kas ir tīrs fantāzijas auglis.
Modē nāca arī filmas, kuras bija veltītas padomju armijas mācībām realitātei pietuvinātos apstākļos. Populārākās bija divas - Īpašas uzmanības zonā un Atbildes gājiens, ko grūti nosaukt citādāk kā par odu padomju armijas varenībai, īpaši jau gaisa desanta karaspēkam. Viens no galveno lomu atveidotājiem - moldāvu aktieris Mihajs Volontirs, kurš tēloja pieredzējušo desantnieku praporščiku, kļuva par tādu kā Rembo padomju līdzinieku vēl pirms Silvestra Stallones grāvēju iznākšanas Atlantijas okeāna otrā krastā.
Situācija sāka mainīties līdz ar Gorbačova perestroiku - tās laikā ASV un Krievija sāka vairāk sarunāties un arī abu valsts ierindas pilsoņi saprata, ka otrā pusē nemaz nav tādi zvēri, kā līdz šim licies. Parādījās pat filmas, kuru darbība notika gan PSRS, gan ASV - viena no jaukākajām bija 1988. gadā uzņemtā Sarkanais karstums ar Džimu Beluši un Arnoldu Švarcenegeru galvenajās lomās, turklāt pēdējais tēloja padomju milici Ivanu Danko (kā gan citādi saukt krievu, ja ne par Ivanu?), kurš nosūtīts ķer krievu mafiju uz Ameriku. Mainījās laiki, un mainījās ienaidnieka tēls.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita