Ir plaši zināmas ilgstošās un asiņainās zemgaļu cīņas ar krustnešiem, taču rodas jautājums - kas ar zemgaļu zemēm un zemgaļiem notika pēc tam, kad 1290. gadā viņi nodedzināja pēdējās pilis un devās uz lietuviešu zemēm?
Livonijas viduslaiku rakstītajos avotos tiešas ziņas par zemgaļiem to agrāk - XII-XIII gadsimtā - apdzīvotajā teritorijā neparādās. Tas izskaidrojams ar zemgaļu nelielo skaitu pēc intensīvajiem krusta kariem XIII gadsimtā, kā arī pēc zemgaļu aiziešanas uz Lietuvu. Daudzi zemgaļi XIV-XVI gadsimtā dzīvoja Lietuvas teritorijā.
Pēc arheologu aplēsēm, zemgaļu zemju iedzīvotāju skaits XI-XII gadsimtā bija 17 000-24 000 cilvēku. Saskaņā ar arheoloģisko izrakumu materiāliem, kas uzrāda zemgaļiem raksturīgus priekšmetus un apbedīšanas tradīcijas, kopš XIII gadsimta beigām zemgaļi migrēja uz kaimiņu Upītes un Šauļu zemēm, gar Nevēžas upi līdz tagadējam Kauņas apvidum, cauri Šauļu zemēm gan uz Žemaitijas vidieni, gan uz galvaspilsētu Ķērnavas un Viļņas apvidu. Zemgaļu elite - labieši, karavīri un amatnieki - ieguva īpašas tiesības un apmetās Lietuvas lielkņazistes galvenajos aizsardzības centros.
Posta gadsimti
Zemgaļu dienvidu zemju Lietuvas teritorijā iedzīvotāju skaits sāka pieaugt pēc 1435. gada, kad iestājās ilgstošs miers pēc ordeņa sakāves pie Sventājas. XVI gadsimta senās zemgaļu Dobenes zemes dienvidu daļu jau apdzīvoja žemaiši, Sidabres un Žagares zemju dienvidu daļu - augštaiši.
Kā vēsta Vācu ordeņa priesterbrāļa Hermaņa no Vartbergas hronika, XIV gadsimtā zemgaļu apdzīvotajā teritorijā Livonijā turpinājās intensīva karadarbība, iebrukušie lietuvieši aizdzina gūstā iedzīvotājus, bieži valdīja bads un sērgas, kādēļ šī teritorija bija apdzīvošanai maz piemērota. Zināms, ka 1315. gadā Livonijā valdīja liela dārdzība un bads. Ļaudis no bada nonāvēja savus bērnus, vārīja un ēda no kapiem izraktus vai no karātavām noņemtus līķus. Arī 1351. gadā fiksēta liela mirstība. Šajā laikā uz dzīvi Livonijā gribēja pārcelties lietuvieši no Stripeives, Upītes, Mezeviltes un Ansteitenas zemēm, taču mestrs viņiem to neatļāva.
Lai pasargātu pierobežas joslu no lietuviešu sirotājiem, Vācu ordeņa Livonijas atzars Zemgalē cēla pilis. 1329. gadā tika uzceltas Mežotnes un Tērvetes koka pilis, 1335. gadā mestrs Eberhards no Monheimas uzcēla Dobeles pili. Tā kļuva par komturejas, kas aptvēra teju visu Zemgali, centru.
1329. gada februārī mestrs Eberhards no Monheimas devās karagājienā pret žemaišiem, bet bija spriests griezties atpakaļ lielā sala dēļ. 1345. gadā Lietuvas karalis Aļģirds organizēja lielāko zināmo lietuviešu iebrukumu Livonijā. Lielais lietuviešu karaspēks ieņēma un nopostīja Tērvetes pili, nespēja ieņemt stipri nocietināto Jelgavas pili, taču no tās apkārtnes aizveda gūstā 600 cilvēku. Tālāk Aļģirds devās uz Siguldu, kur cita starpā pavēlēja nocirst galvu pašpasludinātajam «līvu karalim». Visā zemē viņš nogalināja vairāk nekā 2000 cilvēku un daudzus aizveda gūstā.
1361. gadā lietuviešu karavīri aizgāja līdz Lielvārdei un aplenca Jelgavu. Zemgaļu zemes ļoti ilgu laiku bija gan sirojumu objekts, gan sirotāju tranzīta teritorija, tādēļ tās bija izpostītas un mazapdzīvotas.
Hermaņa no Vartbergas hronikā bieži minēta kuršu dalība ordeņa karagājienos, taču zemgaļu - nekad. Tomēr nevar izslēgt arī zemgaļu dalību karagājienos pret lietuviešiem. Tā 1377. gadā Livonijas landmaršals Robins ar Cēsu, Siguldas, Kandavas, Jelgavas un Dobeles iedzīvotājiem devās karagājienā uz žemaišu Upītes zemi, kur visu izpostīja ar uguni un zobenu, aizveda gūstā 120 cilvēkus, nolaupīja 280 karazirgus un 260 liellopus.
Zemgaļu sūdzības
Pirmā liecība par zemgaļiem, kas apmetušies uz dzīvi ārpus zemgaļu teritorijas, ir pāvesta sūtņa Franciska no Moliano 1312. gadā Rīgā veiktās Rīgas arhibīskapijas sūdzību pret Livonijas ordeni izmeklēšanas protokoli. Kāds dominikāņu ordeņa mūks Veseris (Wesserus) no Turaidas liecināja: viņš dzirdējis stāstām, ka Zemgalē bijis kāds karalis vārdā Nameiksis (Nameyxe), kurš bijis kristietis tāpat kā citi no Zemgales. Viņš dzirdējis stāstām, ka kāds Vācu ordeņa brālis iecirtis pliķi šim karalim, kādēļ viņš kopā ar citiem atkritis no kristīgās ticības. Veseris pats bijis vietējā dižciltīgā atvase, kura tēvam piederējuši 40 arkli zemes Zemgalē.
Par ordeņbrāļu veiktu zemgaļu valdnieka personisku apvainojumu liecināja arī Rīgas domkungs Konrāds Rubro: kāds komturs vai vācbrālis iesitis pa žokli no sava novada ievēlētam dižciltīgam Zemgales vīram. Šī iemesla dēļ vēlāk tika izpostīta visa Zemgales zeme. Cits premonstriešu ordeņa mūks, Rīgas domkungs Matiass, apgalvoja, ka kāds vācbrālis esot iesitis pa zobiem kādam karalim jeb kungam no Zemgales. Tā viņš esot dzirdējis runājam dažus Rīgas domkungus, kuri tanī laikā bija uzturējušies Zemgalē. Viņš pats redzējis zemgaļu vēstniekus Rīgā.
Par zemgaļu sūdzībām pirms sacelšanās Kerknas klostera prāvests Igaunijā Heinrihs liecināja: Livonijas apgabalos esot dzirdamas valodas, ka ordeņbrāļi esot nekrietni apgājušies (male tractaverunt) ar Zemgales karali un daži no Zemgales nosūtījuši sūtņus pie Rīgas arhibīskapa, apsūdzēdami brāļus Zemgales cilvēku apspiešanā un nogalināšanā. Sūtņi teikuši: ja ordeņbrāļi to neizbeigs, zemgaļiem nāksies atteikties no ticības. Liecinieks pats to arhibīskapa klātbūtnē dzirdējis, un tas noticis pirms 33 gadiem, tātad ap 1279. gadu. Viņa tēvs pirms 30 gadiem, tātad ap 1282. gadu, bijis nosūtīts pie lietuviešu karaļa Traideņa, kurš sūtņiem teicis, ka negribējis pieņemt ticību, jo baidījies no zemgaļu biedējošā piemēra, lai ordeņbrāļi nerīkotos ar viņiem tāpat, kā tie rīkojušies Zemgalē.
Sāmsalas kapelāns Heinrihs Langemans dzirdējis vispārējas valodas, ka ordeņbrāļi izpostījuši zemgaļu bīskapiju, tāpēc zemgaļu tautas vēstnieki esot sūtīti uz Romas kūriju. Viņš pats runājis ar šiem zemgaļu sūtņiem un kopā ar tiem devies uz Romu. Uz Lietuvu aizgājušie zemgaļi arhibīskapam solījušies atgriezties baznīcas klēpī, ja arhibīskaps viņus aizsargātu no ordeņbrāļu pāridarījumiem. Tā kā arhibīskaps teicis, ka viņš nevar to panākt, sūtņi ap 1300. gadu devušies uz Romu, kur tikušies ar pāvestu Bonifāciju.
Livonijas apgabalos esot dzirdamas valodas, ka ordeņbrāļi esot nekrietni apgājušies ar Zemgales karali, un daži no Zemgales nosūtījuši sūtņus pie Rīgas arhibīskapa, apsūdzēdami brāļus Zemgales cilvēku apspiešanā un nogalināšanā.
Zemgaļu migrācija Latvijas teritorijā
Talsu pilstiesā atrodams vienīgais zināmais lēnis Kursā, kas piešķirts zemgalim vārdā Tiģis (Tyghe semigallus) - divi arkli pie Usmas ezera. 1334. gadā šī zeme «bez kunga tiesas došanas un klaušu pildīšanas» izlēņota Albertam no Dravas ciema pie Usmas ezera (Alberto de Drauen). Tas neizslēdz iespēju, ka zemgaļiem Kursā un citās Livonijas zemēs tika piešķirti arī citi lēņi.
Par zemgaļu un arī latgaļu jeb letu centieniem apmesties uz pastāvīgu dzīvi citās zemēs liecina Vācu ordeņa Kuldīgas komturijas lauksargu nodokļa maksātāju saraksts, kas tapis ap 1350. gadu. Kuldīgas pilstiesā atradies Ķimāles zemgaļu ciems (Semigalli de Kemalen), kur dzīvojuši saimnieki ar šādiem vārdiem: Stāvkulis (Stovkule), Jaungailis (Jovnegayle), Duvzmauds (Dovsemovde), Savedis (Sawe[d]e), Netavs (Nettowe), Jaunmauds (Jovnemovde), Cirstauts (Zirstovte), Gerķis (Gerke). Šis ciems atradies tagadējā Kuldīgas novada Padures pagastā.
Otrs zemgaļu ciems bija Ķēvele (Semigalli de Kewelen) ar saimniekiem: Maziņš (Masine), Varģis (Warge), Heniķis (Hennike), Dauģis (Dovge), Virīns (Viryne), Tunis (Tvne), Naruksis (Naruxe). Tas atradās Lielīvandes muižas novadā tagadējā Īvandes pagastā.
Salīdzinājumam var minēt Letu (Lettones) ciemu Kuldīgas pilsnovadā ar šādiem saimniekiem: Dranslavs (Dranslowe), Varsēdis (Warsede), Vesgribis (Vesgribbe), Priekšslavs Rāmais (Prexslowe Rome), Vaicedis (Wayzede), Gaidaids (Gayde[a]yde), Viteiķis (Viteyke).
Lauksargu nodokļa maksātāju saraksts liecina, ka zemgaļi lielākā skaitā pastāvīgi dzīvojuši kuršu zemēs, tāpat kā leti jeb latgaļi un līvi. Netieša liecība par zemgaļu un līvu ievērojamo skaitu Kurzemes iekšienē ir valoņu bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksts. 1413. gada rudenī de Lanuā ieradās Kurzemē pie tās dienvidu robežas: «Un es devos cauri Kurzemei, kas pieder Livonijas ordeņa kungiem, kuri ir pakļauti Prūsijas ordeņa kungiem, un es nonācu pilsētā, sauktā Liepāja, kas atrodas pie Liepājas upes, kura atdala Kurzemi no Žemaitijas. No Liepājas Kurzemē es devos uz Rīgu Vidzemē cauri daudzām pilsētām, pilīm un komturejām, kas tāpat pieder Livonijas mestram. Un vispirms caur Grobiņu, kas ir pils, tad caur Kuldīgu, kas ir pilsēta bez mūra, tad caur Kandavu, kas ir pils, un citām pilīm un pilsētām Kurzemes un Žemaitijas zemē, kas pieder Livonijas mestram, un cauri daudziem zemgaļu, kuršu un līvu ciemiem, kuriem katram ir sava valoda, un nonācu divas jūdzes no Rīgas pie lielas upes [Lielupes], ko sauc par Zemgaļu upi (Tzemigaller Aa).»
1315. gadā Livonijā valdīja liela dārdzība un bads. Ļaudis no bada nonāvēja savus bērnus, vārīja un ēda no kapiem izraktus vai no karātavām noņemtus līķus.
Kuršu lēņa tiesības Zemgalē
Zemju izlēņošana Zemgalē sākās tikai XV gadsimta sākumā, kas izskaidrojams ar vēlo Zemgales politisko pakļaušanu un ieilgušajām cīņām ar zemgaļiem. Arī šeit ordenim nācās izmantot izlēņošanas politiku, lai iegūtu zemgaļu labvēlību un panāktu postā pamesto aramzemju, kuru agrākie apstrādātāji bija gājuši bojā karos vai devušies trimdā uz Lietuvu, apstrādāšanu. Tomēr avotos minētie lēņavīru vārdi un kuršu tiesības liecina, ka vairums lēņu Zemgalē piešķirti kuršiem.
1444. gadā mestrs Heidenreihs Finke izlēņoja Pretsam (Fricim ?) Kērčus (Pretsam Kerchshus), viņa brālim Vecim (Vetsen) un padēlam Jēkabam (Jacob) vienu arklu zemes netālu no Dobeles pils, «pilssātā» (in der pilsaten) brīvi pēc kuršu tiesībām (auss frye tho Churischen Rechte), bez kunga tiesas došanas uz mūžīgiem laikiem.
Vārds «pilssāts» nenozīmē pilsētu vai priekšpili, bet gan lietots kā sens kursisks apzīmējums pļavai, kā arī uzplēstam labības laukam. Valodnieki J. Plāķis un J. Endzelīns uzskatīja, ka «pilsāts» varēja nozīmēt vietu, kas atradusies pils priekšā vai tai apkārt, un bijusi nocietināta ar vaļņiem. Vismaz Dobeles gadījumā tas nebija iespējams, jo lēņavīru zemes kopējais apjoms Dobeles pilsātā bija vairākus arklus liels. Visticamāk, «pilsāts» šinī gadījumā nozīmē Dobeles pils un miestiņa iedzīvotāju pļavu un aramzemju teritoriju. Šajā laikā Dobeles pilsātā jau bija izveidojusies kompakta daudzu vietējo lēņavīru zemju teritorija, par ko liecina Pretsa, Veča un Jēkaba kaimiņu zemju apsaimniekotāju vārdi: Smēde vai Šmēdiņš (Smeds), Hanss Vildavs (Hanns Wildowes), Pretsa tēvs Garais Viļums (lange Willem). 1511. gadā lēņavīru bija vēl vairāk: Ants Jēgers jeb Mednieks (Hante Jeger), Garais Ants Peise (Hente Peisse), Hanss Skrāle vai Krāle (Scrale).
Dobeles sīko lēņavīru jeb brīvnieku pienākumi pret ordeni ir minēti mestra Hermaņa Brigeneja 1546. gada lēņa grāmatā Janim Jupšem (Janne Jupsen). Viņš saņēma zemesgabalu Dobeles pilsātā, kurš agrāk bija piederējis Indriķim Kleistam un kuru vēlāk kā pļavu izmantojuši Pāvils Lābs, Kerstens Finke un Tomass Strāle. Zemesgabalu varēja brīvi izmantot, lietot un valdīt, tomēr Jupšem un viņa mantiniekiem, tāpat kā citiem brīvniekiem, ikgadus jārīko dzīres Dobeles komturam vai ordeņa augstākajām amatpersonām jeb kungiem (herschop); no citiem darbiem viņi ir brīvi.
Lēņu daudzuma un līdz ar to arī nopelnu ziņā Dobeles komturejā ievērojama bija Vildavu dzimta. Kursiskais uzvārds un tiesības, pēc kurām lēņi piešķirti, liecina par viņu vietējo izcelsmi, kaut arī XVII gadsimtā Vildavu pēcteči centušies to noliegt. Pirmais zināmais viņu lēnis ir 1444. gada 9. janvārī mestra Heidenriha Finkes no Overbergas piešķirtais arkls zemes Hansam Vildavam (Hans Wildau) Dobeles apgabalā pie pils, pilsātā. Izlēņotās zemes robežu aprakstā minēts svētais mežs (hilgen busch). Vieta lokalizējama tagadējā Dobeles novada Auru pagastā, uz austrumiem no Apguldes ezera, kur mūsdienās atrodas mājas Lielvildavas un Mazvildavas.
1469. gadā mestrs Johans no Mengedes izlēņoja Heinriham Vildavam un viņa īsteniem mantiniekiem zemesgabalu Dobeles apgabalā un pilsnovadā pēc tām pašām tiesībām, kādām pārējie lēņa turētāji Dobeles apgabalā valda savu izlēņoto zemi. Šim pašam vīram (Heinrich Willdow) 1470. gadā mestrs Bērends fon der Borhs izlēņoja pusarklu zemes Dobeles draudzē, Pilsāta pagastā (Pagaste tho Pillsahthe), ko iepriekš valdījis Pēteris Zariņš (Peter Sarrin), ar divām pļavām, pēc kuršu lēņa tiesībām (na curische leengudes rechte). Lēni 1471. gadā papildināja zemesgabals Heinriham Vildavam pie viņa vecajām robežām un Rudgales (Rudegall) ceļa. Vildavu nopelnu netiešo liecību sarakstu noslēdz mestra Hermaņa no Brigenejas 1545. gadā izlēņotais zemesgabals Lulofam Vildavam (Luloff Wildowen) Dobeles apgabalā pie Rudgales ceļa.
Pagāniskie ticējumi
XVI-XVII gadsimta autori uzsvēra pagānisma spēcīgo ietekmi visās Livonijas zemēs, un arī Zemgale nebija izņēmums. Ļoti populārajā Tallinas mācītāja Baltazara Rusova Livonijas hronikā, kas izdota 1584. gadā, teikts, ka pagāniskajiem livoniešiem pirms kristietības pieņemšanas bijušas arī kādas birzis un svētnīcas, kurās viņi nedrīkstēja cirst nevienu koku. Katram, kurš šajās svētnīcās ievainoja kādu koku vai zaru, bija jānonīkst un jānomirst.
Savā 1587. gadā izdotajā darbā Ziņojums par reliģijas lietām Kurzemes un Zemgales hercogistē hercoga Gotharda padomnieks Solomons Henings akcentēja: «Šī nevācu tauta senlaikos, kā arī pa daļai un slepeni arī mūsdienās, piekopa elkdievību, pielūdza sauli, mēnesi, zvaigznes, uguni, ūdeni, upes un citas radības, turēja kā dievus čūskas un ļaunus krupjus, kuri, kā es pats esmu redzējis, bija resni un uzpūtušies, un, kad tos sadragāja, nosita vai sašķaidīja, no to miesām iztecēja daudz piena. Par to sanāca kopā vecās burvju brēkiņas (Breckin), šausminājās un brēca: «Mana piena māte, mana piena māte!» Daudz vēl varētu stāstīt par to, kādu elkdievību un muļķības viņi ir piekopuši daudzajos svētajos mežos un viņu mirušo apbedīšanas vietās. Viņi ir bieži pārvērtušies vilka veidolā un, kā viņi paši saka, skrējuši vilkačos.»
Kurzemei raksturīgā svētvieta - svētais mežs - ir minēts 1444. gada Hansa Vildava lēņa grāmatā. Ziņas par svētajiem mežiem Kurzemē rosina domāt, ka tie ir bijuši mirušo apbedīšanas un senču kulta vietas.
Zemgaļu svētkalns bija Elka kalns pie Zebrus ezera Dobeles novadā. 1865. gadā ap 700 soļu garo un ap 280 soļu plato kalna plakumu vēl ietvēra akmeņu krāvuma paliekas. Veca zemniece stāstījusi, ka Elka kalnā bijusi baznīca vai «saeimamā vieta». Uz kalna bijis arī liels akmens ar uzrakstiem, kas, tāpat kā daudzi citi šīs svētvietas akmeņi, saspridzināts un izlietots ēku būvēšanai. Svētkalni, kas arī Kurzemē saukti par Elka vai Baznīcas kalniem, bija tautas sapulču, tiesas un citu publisko rituālu vietas.
Krieviņu ienākšana Bauskas novadā
Livonijas kara ar Novgorodas republiku laikā 1443., 1444. un 1447. gadā ordeņa karaspēks aplenca Jamas cietoksni, kas atradās tagadējās Kingisepas pilsētas vietā Krievijā, Pēterburgas reģionā. Cietoksni ieņemt neizdevās, taču ordeņa karavīri sagūstīja vairākus tūkstošus somugru tautiņas votu piederīgo, kas dzīvoja Jamas apkārtnē un Somu jūras līča piekrastē. Voti, kuru vidū bija daudzi prasmīgi amatnieki - mūrnieki, kalēji, namdari -, tika atvesti uz Livoniju un nomitināti jaunās Bauskas pils, ko sāka celt 1443. gadā, mazapdzīvotajā apkārtnē. Tieši votu amatnieki, visticamāk, veica Bauskas pils būvdarbus. Atbilstoši zemei, no kuras voti tika atvesti, vietējie iedzīvotāji tos iesauca par krieviņiem, un šis etnonīms tika lietots arī oficiālajos dokumentos.
