Īsti vīri attiecības skaidro aci pret aci - šāds uzskats nav izzudis vēl šobaltdien. Taču, ja mūsdienās diviem džentlmeņiem, kuri kaut ko nav sadalījuši un konfliktu nolēmuši risināt ar spēku, parasti nedraud nekas vairāk par zilumu zem acs un pašvaldības policijas protokolu, tad divkauju zelta laikmetā letāls iznākums bija ierasta lieta.
Divkauju pirmsākumi meklējami vēl bruņinieku laikos. Kas gan cits būtībā bija bruņinieku turnīri, ja ne divkaujas - tiesa, vairumā gadījumu bez līķiem. Izņēmums bija tā dēvētās goda tiesas divkaujas, kad cīņa norisinājās nevis sportiskas intereses pēc, bet gan divu augstdzimušu personu neatrisināmu domstarpību dēļ - tad viena divkaujas dalībnieka nāve bija ļoti reāls iznākums.
Bruņinieka sapošana cīņai bija diezgan sarežģīta padarīšana, jo ietērpšana bruņu komplektā prasīja laiku. Uz skatuves parādoties šaujamieročiem un mainoties kara vešanas taktikai, bruņinieki pamazām kļuva par arhaismu. Modē nāca jauni ieroči, un viens no tiem tad arī izraisīja visīstāko dueļu bumu. Viens no tiem tad arī izraisīja visīstāko dueļu bumu. Runa ir par rapieri - vieglu zobenu ar 120-130 centimetrus garu un šauru asmeni ar smailu galu. Tas bija tik viegls un parocīgs, ka to ikviens muižnieks varēja bez problēmām nēsāt ikdienā, kas nebija iedomājams ar agrākajiem smagajiem zobeniem. Rapieris kļuva par augstdzimuša kunga garderobes neatņemamu aksesuāru - tādu pašu kā cepure vai cimdi. Taču medaļai bija arī otra puse - ja reiz ierocis ikvienam vienmēr bija pa rokai, pat sīkākā strīda gadījumā to nekavējoties varēja likt lietā, sarīkojot divkauju. Taču šim ierocim bija arī savi trūkumi, ja skatāmies no humānisma viedokļa: bruņinieku cīņās nebija nemaz tik viegli bruņās tērpto oponentu nogalināt, jo lielākoties zobens tika izmantots ciršanai, bet pret bruņām tas nebija īpaši efektīvi, un tādēļ bieži vien divkauja beidzās tikai ar miesas bojājumiem. Savukārt rapieri izmantoja duršanai, un, ja reiz asmens iedūrās cilvēka krūtīs, ņemot vērā tā laika medicīnas līmeni, iespējas izdzīvot viņam nebija lielas. Citiem vārdiem sakot, rapieris būtiski paaugstināja mirstības procentu divkaujās.
Ņemot vērā, ka cīņas tehnika, izmantojot rapieri, atšķīrās no iepriekšējās, kur dominēja cirtieni, visās lielākajās pilsētās veidojās paukošanas skolas. Ja tu nebiji kārtīgi trenējies paukošanā, izredzes izdzīvot divkaujā būtiski mazinājās. Gadījumā, ja nebija iespēju apmeklēt skolu, varēja nopirkt kādu no neskaitāmajām paukošanas mācību grāmatām, kas tolaik tika izdotas. Daudzi aristokrāti - ieroča nēsāšana un divkaujas bija tikai sabiedrības dižciltīgā slāņa privilēģija - dueļus sāka uzskatīt par tādu kā sportu.
Rapieris kļuva par augstdzimuša kunga garderobes neatņemamu aksesuāru - tādu pašu kā cepure vai cimdi. Taču medaļai bija arī otra puse - ja reiz ierocis ikvienam vienmēr bija pa rokai, pat sīkākā strīda gadījumā to nekavējoties varēja likt lietā, sarīkojot divkauju.
Musketieru gadsimts
Pateicoties Aleksandra Dimā romānam Trīs musketieri, par franču kāri uz dueļiem zinām visvairāk. Un ne velti, jo tieši šajā valstī dueļi kļuva par īstu apsēstību. Tā sākās XVI gadsimta otrajā pusē, kad tur valdīja karalis Anrī III, kuram pašam divkaujas nešķita nekas nosodāms. Vēl vairāk, viņa galmā bija daudz jaunu muižnieku, kuri bija gatavi izkauties par katru sīkumu. Beigu beigās Anrī, neraugoties uz iecietību pret duelantiem, tomēr nācās izdot rīkojumu, kas aizliedza rīkot divkaujas pils tiešā tuvumā, taču nevarētu teikt, ka karstasinīgie muižnieki to īpaši ņemtu vērā, jo vai gan citādi jau divus mēnešus pēc pavēles izdošanas seši duelanti nesarīkotu masveida kauju. Cīnījās ne tikai divkaujas ierosinātāji, bet arī viņu sekundanti - pa diviem no katras puses. Iznākums - četri no viņiem gāja bojā.
Taču par īstu sodību dueļi kļuva Anrī IV valdīšanas laikā, kad 20 gadu laikā vismaz 4000 franču muižnieki zaudēja dzīvību divkaujās. Tiek minēti arī vēl lielāki skaitļi, līdz pat 8000 upuriem. Vienam otram zvērinātam duelantam upuru skaits sniedzās pat desmitos, piemēram, ševaljē d’Andrē, kurš līdz 30 gadu vecuma sasniegšanai bija jau nogalinājis 72 cilvēkus.
Skaidrs, ka tik masveidīga asinsizliešana nepalika bez ievērības, un pirmā trauksmes zvanus sāka skandināt katoļu baznīca, pasludinot divkaujas par Dievam netīkamām. Baznīcas piemēram sekoja arī karalis, izdodot vairākus rīkojumus, ar kuriem aizliedza divkaujas. Tikai jēgas no tiem bija pamaz, jo, lai arī izdzīvojušajiem divkaujas dalībniekiem teorētiski vajadzēja stāties tiesas priekšā, realitātē tas pats karalis, kurš bija izdevis rīkojumus par dueļu aizliegšanu, gandrīz visus viņus apžēloja. Var, protams, pabrīnīties par tādu nekonsekvenci, taču pamēģināsim iejusties arī monarha lomā - muižniecība tomēr bija viņa balsts, tādēļ karalis nevarēja atļauties pārmēru ierobežot tās iedomātās tiesības aizstāvēt savu godu.
Anrī IV pēctecis Luijs XIII lietai piegāja daudz nopietnāk, un šajā ziņā viņu pilnībā atbalstīja pirmais ministrs, kardināls Rišeljē - jā, tas pats, ko tik labi zinām, pateicoties Aleksandram Dimā. Rišeljē jaunībā bija mācījies kara zinības un itin labi prata rīkoties ar zobenu, taču attieksme pret divkaujām viņam bija ļoti negatīva. Gan tādēļ, ka viņš tomēr bija garīdznieks un baznīca jau izsenis iebilda pret dueļiem, gan arī tādēļ, ka kā valstsvīrs viņš bija ieinteresēts, lai muižnieki savas galvas noliktu kaujaslaukā, cīnoties par Francijas interesēm, nevis tiktu nodurti kaut kur aiz tavernas stūra. Rišeljē nepatikai pret dueļiem bija arī tīri personiski iemesli: savulaik duelī kaut kāda muļķīga iegansta dēļ bija gājis bojā viņa tēvocis (Rišeljē tēvs gan pēc tam brāļa nāvi bija atriebis, tiesa, nevis duelī, bet vienkārši nositot pāridarītāju); tikpat muļķīgā kārtā divkaujā kādas ielasmeitas dēļ dzīvību bija zaudējis vectēva brālis; arī paša Rišeljē vecākais brālis tika nodurts duelī. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāpiebilst, ka paradoksālā kārtā krietni vēlāk par vienu no XVIII gadsimta slavenākajiem franču duelistiem kļuva kardināla brāļa mazdēls Luijs Fransuā Armāns, hercogs Rišeljē, kurš regulāri iekūlās divkaujās, bieži vien dāmu dēļ.
1626. gadā Luijs XIII pēc kardināla ieteikuma izdeva rīkojumu, ar kuru dueļi tika aizliegti. Tā pārkāpējiem draudēja titulu un īpašuma atsavināšana, padzīšana no Francijas vai pat nāvessods. Vai dauzonīgie franču aristokrāti draudus ņēma nopietni? Sākumā ne, jo domāja, ka karalis tālāk par runām neies. Bet velti, jo vairāki aktīvākie duelanti patiešām tika padzīti no valsts. Taču paši nevaldāmākie arī tad nelikās mierā, un 1627. gada vasarā divi no viņiem par savu pārdrošību samaksāja ar savām galvām.
Stāsts par grāfa de Butvila un marķīza de Bevrona dueli visā krāšņumā ataino tā laika franču muižnieku domāšanu. Bevrons turēja ļaunu prātu uz Butvilu par to, ka tas bija divkaujā nogalinājis viņa draugu, taču attiecības ar zobeniem rokās abiem traucēja nokārtot apstāklis, ka Butvils dzīvoja emigrācijā Briselē, uz kurieni viņam bija nācies steigšus bēgt, kad karalis pavēlēja grāfu arestēt par kārtējo dueli. Kad Bevrons uzzināja, kur apmeties viņa ienaidnieks, tad devās pa tā pēdām uz Briseli, taču turienes varasiestādes, padzirdējušas par briestošo dueli, abus arestēja un atbrīvoja tikai tad, kad viņi zvērēja te nekādus kautiņus nerīkot. Ņemot vērā, ka Luijs XIII bija aizliedzis Butvilam atgriezties Francijā, tas dusmās paziņoja, ka, par spīti karalim, sarīkos divkauju ar Bevronu pašā Parīzes centrā, Karaļa laukumā. Tā bija liela nekaunība: apmēram kā tagad sarīkot apšaudi Rīgas Doma laukumā, cerot, ka neviens to nepamanīs. Turklāt vēl tieši blakus Karaļa laukumam dzīvoja kardināls Rišeljē.
Ņemot vērā, ka Luijs XIII bija aizliedzis Butvilam atgriezties Francijā, tas dusmās paziņoja, ka, par spīti karalim, sarīkos divkauju ar Bevronu pašā Parīzes centrā, Karaļa laukumā.
Abi duelanti Francijā atgriezās inkognito, katrs savā draugu pulkā sarunāja pa diviem sekundantiem, kuri ar lielāko prieku piekrita piedalīties asinsizliešanā kā aktīvi dalībnieki, nevis vienkārši skatītāji. Trijos pēcpusdienā visi seši ieradās laukumā, katrs paņēma zobenu un kinžalu, un cīņa gāja vaļā! Cik var spriest pēc aprakstiem, sākumā tā atgādināja paukošanas turnīru, taču drīz vien pārauga visīstākajā kautiņā, jo pretinieki nometa zobenus un, ar vienu roku saķerot pretinieku, ar otru mēģināja iedurt tam ar kinžalu. Nav precīzas informācijas, cik ilgi kauja turpinājās, taču iznākums bija šāds: viens no sekundantiem miris palika guļam laukumā, vēl vienu ievainotu aiznesa projām. Abi pārējie sekundanti bija tikuši cauri ar viegliem ievainojumiem. Kas notika ar abiem kaujas iniciatoriem Butvilu un Bevronu? Acīmredzot viņi nebija guvuši dzīvībai bīstamus ievainojumus, jo spēja pamest notikuma vietu uz savām kājām un, saprotot iespējamās sekas, steigšus mēģināja aizbēgt no Francijas. Tomēr šoreiz varasiestādes izrādījās veiklākas, abus apcietināja un nodeva tiesai. Rišeljē izmantoja iespēju sarīkot paraugprāvu, kurā neatkarīgi no vairāku ievērojamu augstmaņu mēģinājumiem uz apžēlošanu abiem piesprieda nāvessodu, ko tad arī publiski izpildīja.
Vai publiskais nāvessods palīdzēja savaldīt duelantus? Ne pārāk. Tagad tikai viņi sāka divkaujas organizēt nomaļākās vietās. Un ko gan citu varēja gaidīt, ja pat tāda garīga persona kā kardināls de Recs piedalījās vismaz trijās divkaujās, turklāt vienā no tām pretī viņam stājās maršals Basompjērs, bet citā - abats de Šuazels? Tādēļ divkauju sērgu tā arī līdz galam iznīdēt neizdevās, tā laika gaitā tikai mainīja formas, līdz būtiski samazinājās laikā pēc Napoleona kariem.
Pārsteidzošā kārtā Francijā dueļa tradīcijas atdzima XIX gadsimta otrajā pusē, kad atkal modē nāca paukošana un atkal tika atvērtas paukošanas skolas. Daļa vēsturnieku šo parādību saista ar Francijas sakāvi 1870. gada Franču-prūšu karā, pēc kuras Francijas sabiedrībā valdīja revanšisma gars un tika uzskatīts, ka ikvienam vīrietim jāprot rīkoties ar ieroci.
Tagad divkaujās varēja cīnīties ne tikai aristokrāti, bet arī pilsoņi bez tituliem. Diezgan ierasta lieta bija dueļi politiķu un žurnālistu aprindās, jo tika uzskatīts, ka šo profesiju ļaudīm par saviem vārdiem ir jāatbild, vajadzības gadījumā arī ar ieroci rokās. Tomēr atšķirībā no «musketieru laikmeta» dueļiem XIX gadsimta divkaujas vairumā gadījumu beidzās bez līķiem. Piemēram, žurnālists un Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso savas ilgās karjeras laikā piedalījās vismaz 12 divkaujās, no kurām piecās ar zobeniem un septiņās ar pistolēm. Daži pētnieki pat sliecas domāt, ka Klemanso divkauju skaits varētu būt divas reizes lielāks. Taču nevienā no šiem dueļiem nav fiksēts letāls iznākums. Vispār tajos laikos bojāeja duelī jau bija ļoti rets gadījums, piemēram, 1885. gadā Francijā notikušajās 50 divkaujās dzīvību zaudēja tikai viens cilvēks, bet 1892. gadā 33 zobenu divkaujās - trīs cilvēki.
Iemesls divkaujai
Kādi tad bija iemesli, kas cilvēkiem lika riskēt ar savu dzīvību un mēģināt to atņemt citam? Pats galvenais, protams, bija gods. Salīdzinājumā ar mūsdienām to laiku aristokrāti brīžam spēja būt ārkārtīgi jūtīgi un sacelt traci par visneiedomājamākajiem iemesliem. Runājot līdzībās, var teikt - ja mēs tagad dzīvotu pēc to laiku principiem, tad divkaujas par nevietā nomestu «stāvdrāzi» vai nekulturālu uzvedību pie stūres būtu ikdienišķa parādība. Aleksandrs Dimā, aprakstot d’Artanjana iepazīšanos ar trim musketieriem, kas izvērtās ar triju dueļu rīkošanu, neko daudz nav pārspīlējis, jo izaicinājumu uz divkauju patiešām varēja saņemt pat par ne pārāk veiksmīgu joku. Un arī par veiksmīgu. Dueļi notika kāršu spēles dēļ, ja kādam šķita, ka pretspēlētājs blēdās; aizvainojošu piezīmju dēļ; reizēm tie izcēlās arī nesaskaņu kaut kādu organizatorisku jautājumu risināšanā dēļ. Piemēram, Ričards Hoptons grāmatā Duelis. Vispasaules vēsture min gadījumu, kad divi augsta ranga angļu armijas komandieri - lordi Holends un Ņūkāsls - līdz duelim nonāca tikai tādēļ, ka Ņūkāslu aizvainoja Holenda lēmums viņa vienību kaujas laikā novietot arjergardā. Karadarbības laikā savstarpējo attiecību kārtošana duelī nebija iedomājama, taču pēc kara Ņūkāsls izsauca Holendu uz divkauju. Tā nenotika tikai tādēļ, ka par to padzirdēja karalis un iesēdināja abus aiz restēm, paziņojot, ka atbrīvos vien tad, kad strīdnieki būs salīguši mieru.
Par īstu sodību dueļi kļuva Anrī IV valdīšanas laikā, kad 20 gadu laikā vismaz 4000 franču muižnieki zaudēja dzīvību divkaujās. Vienam otram duelantam upuru skaits sniedzās pat desmitos, piemēram, ševaljē d’Andrē, kurš līdz 30 gadu vecuma sasniegšanai bija jau nogalinājis 72 cilvēkus.
Tomēr, šķiet, ka visbiežāk dueļi norisinājās daiļo dāmu dēļ. Varam vien minēt, cik karstgalvīgu jauno muižnieku gāja bojā tikai tādēļ, ka uzskatīja par nepieciešamu aizstāvēt kādas dāmas godu. Saskaņā ar tā laika etiķeti būtībā jau viņiem nebija izvēles iespējas - ja sirdsdāma bija nokļuvusi kādā nepatīkamā incidentā vai kāds par viņu bija izplatījis kompromitējošas baumas, vienīgais risinājums bija saukt apvainotāju pie atbildības divkaujā. Tas bija jādara pat tad, ja jūtas pret dāmu jau sen bija zudušas. Kā piemērs te var kalpot Hoptona aprakstītais konflikts starp diviem franču aristokrātiem grāfu d’Artuā un hercogu de Burbonu. Artuā apmeklēja masku balli kopā ar de Karijaka kundzi, kura vēl nesen bija Burbona mīļākā, bet tagad devusi priekšroku grāfam. Uz kāpnēm abi mīlnieki satika hercogieni Burbonu, kura atļāvās veltīt Karijakai indīgas piezīmes, jo arī viņai ar Artuā bija bijuši šādi tādi kopīgi piedzīvojumi. Savukārt iereibušais grāfs, jokus dzenot, izlikās, ka noturējis hercogieni par ielasmeitu un izteica viņai nepiedienīgu piedāvājumu. Uz to saniknotā hercogiene reaģēja, noraujot grāfam masku, savukārt tas viņai atmaksāja, saplēšot viņas masku. Saskaņā ar tā laika uzvedības standartiem hercogam Burbonam nebija citu variantu, kā vien izaicināt Artuā uz divkauju. Bija tikai viena problēma: hercogam savas draiskās sievas izgājienu dēļ nepavisam negribējās kauties ar grāfu Artuā, kurš bija viņam labs draugs, turklāt arī karaļa brālis. Taču neko darīt - izaicinājumu tomēr nācās nosūtīt, taču pēc tam sekoja viens no visu laiku slinkākajiem dueļiem. Abas puses ļoti lēni un negribīgi pavicināja zobenus, līdz Artuā asmens saplēsa hercoga krekla piedurkni. Tad arī abiem duelantiem bija gana, un abi priecīgi salīga mieru. Etiķetes prasības bija ievērotas, tiesa, Parīzē vēl ilgi runāja, ka cīņa nav bijusi īsta un izvērtusies par tīro farsu. Īpaši neapmierināta esot bijusi hercogiene Burbona.
Un tad es dūru viņam sirdī...
Ja kādam šķiet, ka duelis ar zobeniem bija romantisks pasākums, šīs iedomas var kliedēt Edvarda Sekvila atstātais apraksts par viņa divkauju ar lordu Brjūsu.
«Es veicu izklupienu, taču mazliet neaizsniedzos un, kad atrāvu roku, guvu tajā dziļu brūci, ko uztvēru kā «balvu» par nepietiekamiem centieniem viņu nodurt. Kad vēlreiz metos viņam virsū, atkal netrāpīju, bet pretī saņēmu dūrienu krūšu labajā pusē, turklāt tik dziļi, ka asmens izgāja cauri manam ķermenim, gandrīz iznākot ārā otrā pusē. Cieši saķērāmies, viņš satvēra manu asmeni, un mēs cīnījāmies par galvenajām balvām, kādas ir pasaulē - par godu un dzīvību. Šīs cīņas laikā mana labā roka, kas bija tērpta vien plānā cimdā, pazaudēja mazo pirkstiņu, kas karājās šaurā ādas strēmelē. Tad abas puses, cenšoties saglabāt savu stāvokli, izrādīja vēlmi atlaist otra zobenu, taču neviens negribēja spert pirmo soli. Un tad es ar grūdienu un sānisku rāvienu atbrīvoju savu asmeni no gūsta tā, ka tas nejauši nonāca pie pretinieka kakla. Vēl arvien turot viņa zobenu, pieprasīju, lai viņš lūdz žēlastību vai atdod savu ieroci. Šos piedāvājumus viņš lepni noraidīja, kamēr zaudēju spēkus un noasiņoju - no manis tecēja trīs strautiņi. Atceroties viņa agrāko asinskāri un ņemot vērā manu stāvokli, viņam dūru tieši sirdī, taču viņš izvairījās, tādēļ es viņu tikai ievainoju. Izvilku asmeni un dūru vēlreiz, nu jau citā vietā. «Esmu nogalināts!» viņš iesaucās un vēl pēdējo reizi metās man virsū. Taču es nu biju stāvokļa noteicējs un nogāzu viņu uz muguras zemē, sakot, lai viņš lūdz dzīvību vai nāvi. Pēc visa spriežot, pirmo viņš nevērtēja necik augstu, jo paziņoja, ka nicinot dzīvi. Neļāvu viņam piecelties, līdz viņa ārsts, kurš stāvēja gabalu tālāk, iekliedzās, ka viņš nomirs, ja nekavējoties neapturēsim asinis. Tad Brjūsam apjautājos, vai man ļaut pienākt ārstam, lai viņu aiznestu. Viņa zobenu es neprasīju, jo uzskatīju, ka nav cilvēcīgi atņemt ieroci mironim, par kādu viņu jau uzskatīju. [..] Bet daktera kungs izdarīja ko tādu, kas nevienam nenāca ne prātā - no visas sirds dūra man ar sava senjora zobenu un, ja es priekšā nepieliktu savu asmeni, ietu bojā no šīs zemiskās rokas. Tikmēr lords Brjūss, guļot savās asinīs bez cerībām izdzīvot, demonstrēja nevainojamu uzvedību, uzkliedzot ārstam: «Rokas nost, zemiskais nelieti!».»
Dueļa etiķete
Divkauju rīkošanā pastāvēja sava etiķete un noteikumi, ko pārkāpt nebija pieņemts. Kad strīdnieki bija konstatējuši, ka domstarpības var atrisināt tikai divkaujā, vajadzēja vienoties par ieroča izvēli. Ļoti būtiski bija, lai abām pusēm būtu identiski ieroči - nevarēja, piemēram, viens cīnīties ar špagu, bet otrs ar smagu kavalērijas zobenu. Bieži vien izmantoja divus ieročus - vienā rokā turēja špagu, bet otrā kinžalu. To, vai ieroči ir vienādi, pirms cīņas pārbaudīja abu strīdnieku sekundanti, viņu pienākums bija arī pārliecināties, vai kāds zem apģērba nav izvilcis bruņukreklu vai izmantojis kādu citu papildu aizsarglīdzekli. Vēl arī vajadzēja vienoties par divkaujas vietu un laiku, kā arī par noteikumiem - cīņa turpinās līdz viena duelanta nāvei vai arī tikai līdz pirmajām asinīm? Otrais variants gan vairāk bija raksturīgs XIX gadsimtam, nevis laikmetam, ko varētu saukt par musketieru gadsimtu.
Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso savas ilgās karjeras laikā piedalījās vismaz 12 divkaujās, no kurām piecās ar zobeniem un septiņās ar pistolēm. Daži pētnieki pat sliecas domāt, ka Klemanso divkauju skaits varētu būt divas reizes lielāks.
Kas attiecas uz cīņas vietu, sākumā tai nepiešķīra lielu vērību. Ja divi kungi bija sastrīdējušies pilī, mierīgi varēja iziet turpat dārzā un mēģināt ietriekt viens otram krūtīs asmeni. Vēlāk, kad varasiestādes jau sāka divkaujas ierobežot, duelantiem nācās rūpīgāk piedomāt pie vietas izvēles, lai nenonāktu konfliktā ar varasiestādēm. Tādēļ, piemēram, britu duelanti nereti kāpa uz kuģa klāja un brauca pāri Lamanšam, lai jau uz Francijas vai Nīderlandes zemes, kur Anglijas karaļa likumi nedarbojās, noskaidrotu attiecības. Tiesa, reizēm gan pie atbildības viņus sauca tik un tā, kā tas bija gadījumā ar britu armijas virsniekiem Hetonu Čīku un Tomasu Daltonu. Viņi abi agrāk bija karojuši Nīderlandē un sastrīdējušies par to, kādā formā viens otram devis pavēles. Pēc kara beigām abi beidzot varēja noskaidrot attiecības aci pret aci un šim nolūkam aizbrauca uz Franciju, kur divkaujā Datons nogalināja Čīku. Kaut gan divkauja bija notikusi ārzemēs, karalis Datonu lika uz vairākiem mēnešiem arestēt, pa to laiku viņš iedzīvojās parādos un no cietuma iznāca izputināts.
Studentu menzūras
Vācijā XIX gadsimtā parādījās jauns dueļa paveids, kāda nebija citās valstīs - studentu korporāciju divkaujas jeb menzūras. Tās būtiski atšķīrās no visiem citiem dueļiem. Pirmkārt, menzūras notika tikai īpaši šim nolūkam iekārtotās telpās un ar īpašiem zobeniem - espadroniem jeb šlegeriem, ko izmantoja, lai ar asmens galu iecirstu pretiniekam. Otrkārt, cīnītāji tērpās biezos aizsargtērpos, un acis aizsedza ar speciālām brillēm. Treškārt, menzūras drīzāk bija domātas studentu bravūras un drosmes izrādīšanai, nevis nopietnai savstarpējo attiecību kārtošanai. Turpmākajā karjerā menzūrās gūtās rētas sejā reizēm kalpoja kā atpazīšanas zīme un priekšrocība, tādēļ nereti šīs brūces apzināti aizšuva pavirši, lai pēc tam saglabātos rēta.
Ārzemniekiem, kuriem gadījās redzēt menzūru, bija grūti saprast šīs divkaujas šarmu. Angļu rakstnieks Džeroms K. Džeroms aizsargtērpos ieģērbtos cīnītājus salīdzināja ar veclaicīgām kumodēm un rakstīja: «Nav nekādas intereses skatīties tādu maču - te nav ne kustību, ne meistarības, ne grācijas. Uzvar stiprākais.» Savā ziņā viņam bija taisnība, jo galvenie uzvaras priekšnoteikumi bija fiziskais spēks un izturība - divkaujas laikā vajadzēja veikt vismaz 200 cirtienu, kas tādā aizsargtērpā noteikti nebija viegli.
Savi noteikumi bija arī attiecībā uz apģērbu. Kaut gan filmās par musketieriem varam redzēt, ka kungi cīnās, tērpti kamzoļos un apmetņos, patiesībā divkaujā šāds apģērbs bija nepieņemams gan no praktiskā, gan no estētiskā viedokļa. Proti, pārāk daudz drēbju varēja traucēt kustības, turklāt cīnīšanās vienā kreklā akcentēja duelanta drosmi un ļāva uzreiz pamanīt asiņu pēdas, ja tika gūts ievainojums. Vēlāk, kad modē nāca divkaujas ar pistolēm, reizēm duelanti cīņā devās līdz jostasvietai kaili. Tas tādēļ, ka, ja reizē ar lodi brūcē nonāca apģērba daļiņas, būtiski pieauga iespēja piedzīvot iekaisumu un asins saindēšanos, pret ko tajos laikos nebija līdzekļu. Taču par divkaujām ar šaujamieročiem lasiet Nezināmās Vēstures nākamajā numurā!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita