Aukstā kara gados pretstatā demokrātiskajām valstīm izveidojās ārēji draudzīgs un saliedēts sociālistisko valstu bloks, kura centrs bija Maskava. Taču tajā bija viena melnā avs - Dienvidslāvija, kura gan skaitījās sociālistiska, taču ar Kremli uzturēja diezgan rezervētas attiecības. Lielā mērā pie tik vēsām attiecībām bija vainojams ilggadējais Dienvidslāvijas vadonis Josips Brozs Tito, kurš savulaik negribēja pakļauties Staļina pavēlēm...
Kad 1980. gada 4. maijā sociālistiskās Dienvidslāvijas radītājs Josips Brozs Tito nomira, uz viņa bērēm ieradās četri monarhi, seši prinči, 31 prezidents, 22 premjerministri un 47 ārlietu ministri. Šie skaitļi pietiekami skaidri liecina par Tito lomu XX gadsimta vēsturē. Taču vēl šobaltdien nerimst strīdi par to, kas tad viņš īsti bija. Diktators? Vai varbūt reformators? Jo Tito taču vēl pirms Hruščova atmaskoja Staļina personības kultu un krietni pirms Dena Sjaopina ieviesa tirgus ekonomikas principus sociālistiskā valstī. Taču vispirms viņš sastrīdējās ar Staļinu...
Josifs un Josips
1950. gadā pie Staļina ieradās PSRS valsts drošības ministrs Viktors Abakumovs un ziņoja - padomju izlūkdienesta aģenti ir gatavi uzstādīt Dienvidslāvijas līdera maršala Tito jahtā bumbu ar laika degli. Bija izstrādāti arī citi Tito likvidācijas plāni, piemēram, aplipināt viņu ar mēri - šo uzdevumu bija paredzēts uzticēt Kostarikas vēstniekam Itālijā un Dienvidslāvijā, kurš amatu apvienošanas kārtībā bija arī padomju aģents. Viņam pašam pirms tam vajadzēja saņemt vakcīnu, kas pasargātu no ļaunās slimības. Staļina un Tito domstarpības bija aizgājušas tik tālu, ka Kremļa tirāns bija gatavs rīkoties savā ierastajā stilā - vienkārši novākt tik ļoti kaitinošo oponentu.
«Tito un Staļina attiecībās varēja just kaut ko ļoti īpašu, ko ar vārdiem nav iespējams raksturot. Šķita, ka abi izjuta viens pret otru nepatiku, taču turēja to pie sevis,» vēl pirms tam, kad abu līderu konflikts pārauga atklātā fāzē, rakstīja Tito līdzgaitnieks Milovans Džilass. Šī savstarpējā nepatika bija diezgan dīvaina, ja ņemam vērā, ka abu valstsvīru biogrāfijās bija ļoti daudz līdzīgu momentu. Abi fanātiski ticēja komunisma idejai. Abi kļuva par savu valstu vadoņiem, kaut gan bija tajās mazākumtautību pārstāvji. Proti, Staļins bija gruzīns, taču lielākā no padomju tautām, krievi, viņu dievināja. Tito bija horvāts, taču skaitliskā pārsvarā esošie serbi viņu dziļi cienīja un atzina viņa nopelnus cīņā pret Hitleru. Skatāmies tālāk: Staļina tēvs Visarions bija dzērājs un dabūja galu dzēruma kautiņā, arī Tito tēvs Franjo mīlēja bieži ielūkoties glāzītē. Kā savās atmiņās rakstīja Josips, tēvs sācis dzert parādu dēļ, jo nav spējis tos nomaksāt un uzturēt ģimeni.
Staļina māte cerēja, ka dēls kļūs par garīdznieku, un neilgu laiku viņš tiešām mācījās garīgajā seminārā. Arī Tito pēc mātes lūguma kādu laiku kalpoja baznīcā, taču pameta to pēc strīda ar priesteri. Pats viņš gribēja kļūt par drēbnieku. 1907. gadā tēvs bija nolēmis dēlu sūtīt peļņā uz Ameriku, taču plāns izputēja vienkārša iemesla dēļ - neizdevās iekrāt pietiekami daudz naudas, lai nopirktu kuģa biļeti. Pats Tito vēlāk mēdza jokot, ka, ja vien būtu ticis līdz Amerikai, noteikti tur kļūtu par miljonāru.
Abu biogrāfijās ir baltie plankumi. Piemēram, par Staļina tautību. Kas viņš īsti bija - gruzīns vai tomēr osetīns? Līdzīgi ir ar Tito: kāda ir viņa tautība, ja tēvs bija horvāts, bet māte slovēniete? Staļins, kā zinām, ir Josifa Džugašvili pseidonīms. Un arī Tito ir Josipa Broza pseidonīms. Runā, ka tas radies viņa komandēšanas stila dēļ: tu dari šo, bet tu - to (ti to - horvātu valodā).
Abiem diktatoriem dzīvē ļoti veicās. Lai arī ienaidnieku viņiem bija pārpārēm, abiem izdevās nodzīvot pietiekami garu mūžu un nomirt savā nāvē. Staļins savas revolucionārās darbības laikā vairākkārt bēga no izsūtījuma, bet Tito 1917. gadā aizmuka no gūstekņu nometnes un nonāca boļševiku rindās.
Taču abu biogrāfijās ir arī daudz atšķirīgā. Tito godīgi atzinās, ka jaunībā esot apskaudis vietējo baronu, kuram bijusi pašam sava automašīna. Taču skaudība esot pārgājusi, kad puisis pamanījis, ka barona bikšu dibenu sedz ielāps. Josipam patika labi ģērbties, tādēļ jau 15 gadu vecumā viņš devās peļņā, lai sagādātu sev pieklājīgu apģērbu. Iekārtojās darbā armijas virtuvē, jo kāds radinieks bija stāstījis: «Oficianti allaž ir labi ģērbti, jo apgrozās cienījamu ļaužu aprindās. Darbs nav smags, un paēdis būsi vienmēr.» Tito visvairāk ieinteresēja tieši vārdi par apģērbu.
Savukārt Staļinam apģērbs bija vienaldzīgs. Jeļena Surkova, kura divdesmitajos gados strādāja Staļina vadītajā tautību komisariātā, atminējās, ka viņa šinelis bija nodilis, netīrs un noskrandis. Kad viņa reiz apgriezusi tā noskretušās malas, Staļins to nav pat pamanījis. Toties esot apbrīnojis Baku naftas magnātu grezno dzīvesveidu un stāstījis, ka tādas savrupmājas kā viņiem padomju vara būvēšot visai tautai.
Tito bija labs sportists, aizrāvās ar slēpošanu un paukošanu (1914. gada armijas čempionātā Budapeštā pat izcīnīja sudraba medaļu), arī ar šahu. Kad kā Austroungārijas armijas karavīrs Pirmā pasaules kara laikā nonāca krievu gūstā, tad nometnē organizēja futbola turnīru. Savukārt Staļinam sports bija svešs. Mūzika viņam gan patika, un to viņš labprāt klausījās, taču šajā ziņā Josifam bija tālu līdz Josipam, kurš gan klavieres prata spēlēt, gan arī bija izslavēts dejotājs.
Tito un Staļina attiecībās varēja just kaut ko ļoti īpašu, ko ar vārdiem nav iespējams raksturot. Šķita, ka abi izjuta viens pret otru nepatiku, taču turēja to pie sevis.
Kara gaitas
Staļins par radikāli kreisu politiķi kļuva vēl XX gadsimta sākumā, kad Tito tikai vēl lasīja marksistisko literatūru un gudroja par stāšanos arodbiedrībā. Taču plānus izjauca Pirmais Balkānu karš, un 1912. gadā Josips brīvprātīgi devās uz fronti, lai karotu pret turkiem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Tito atkal nonāca ierakumos - šoreiz pret Krievijas impēriju. Tiesa, kara sākumā gan pāris mēnešu pakaroja pret... serbiem. Šo savas dzīves posmu Tito vēlāk savā biogrāfijā izlaidīs, jo tas neizskatījās labi - nepiedien taču vienotās Dienvidslāvijas vadonim šaut uz līdzpilsoņiem! Tādēļ īsti nezinām, ko Josips paveica kaujās pret serbiem, taču pret krieviem viņš karoja varonīgi un nopelnīja apbalvojumu, jo Tito komandētais vads bija saņēmis gūstā 80 krievu karavīrus.
1915. gada pavasarī gan pats Josips nonāca gūstā. «Mēs atvairījām pretinieka kājnieku uzbrukumus, taču negaidot labais flangs sāka atkāpties un viņu sektorā ielauzās čerkesu kavalērija. Viņi nokāpa no zirgiem un metās mūsu ierakumos ar pīķiem rokās. Viens no viņiem iedūra divmetrīgo pīķi man zem kreisās lāpstiņas,» vēlāk stāstīja Tito. Ievainojuma dēļ viņš zaudēja samaņu, un, ļoti iespējams, čerkesi vēlāko maršalu būtu piebeiguši, ja vien nebūtu piesteigušies krievu kājnieki un paglābuši gūstekņus no nāves. Sekoja hospitālis Kazaņā, tīfs un plaušu karsonis. Var tikai pabrīnīties, kā Josips vispār izdzīvoja. Gūstā viņš apguva krievu valodu un piedalījās Transsibīrijas maģistrāles celtniecībā. Sākoties revolūcijai, pāris mēnešu nodzīvoja jurtā pie kādas klejotāju cilts. Vēlāk atcerējās: «Tolaik daudz runāja par Trocki. Staļina vārdu gan es ne reizi nedzirdēju, kamēr vien atrados Krievijā.» Nav jau arī brīnums, jo, kamēr Tito cīnījās frontē un sēdēja gūstekņu nometnē, tikmēr Staļins līdz 1916. gadam atradās izsūtījumā un no iesaukšanas armijā veiksmīgi izvairījās, priekšroku dodot revolucionārai darbībai pagrīdē.
Seni rēķini
Bet kādēļ sabojājās abu vadoņu attiecības? Vai, pareizāk sakot, tās neizveidojās tādas, kādas varētu būt, ņemot vērā saskares punktus abu vadoņu biogrāfijās? Ļoti iespējams, ka sākums savstarpējai nepatikai meklējams vēl trīsdesmitajos gados, kad Tito kādu laiku pavadīja Padomju Savienībā. Tur viņš nonāca pēc tam, kad vairāk nekā piecus gadus bija nosēdējis Dienvidslāvijas cietumā par darbošanos aizliegtajā kompartijā un ieroča glabāšanu. Neilgi pēc atbrīvošanas Josips ieradās Maskavā. Ar kādu mērķi - par to pētnieku domas dalās. Vieni uzskata, ka viņš atbrauca mācīties Kominternes finansētā universitātē, kur gatavoja sarkanos kadrus Eiropas valstīm, savukārt citi domā, ka patiesībā Tito Maskavā apmeklēja slepenus kursus diversantiem un izlūkiem. PSRS viņš ieradās ar viltotiem dokumentiem uz Austrijas pilsoņa Jozefa Gomahera vārda, bet jau Maskavā saņēma jaunus, kas apliecināja, ka to īpašnieks ir vācietis Frīdrihs Valters. Par vācieti izlikties viņam nebija grūti, jo vācu valodu Josips zināja ļoti labi un viņam atšķirībā no Staļina piemita poliglota spējas.
Tito pārsteidza, cik ļoti aizvadīto gadu laikā bija mainījusies Krievija: «Cilvēki vairījās viens no otra, baidoties ielaisties sarunās. Aresti sekoja viens otram, un tie, kuri arestēja, drīz vien paši tika apcietināti. Cilvēki pazuda vienas nakts laikā, un nevienam nebija dūšas pajautāt, kur gan viņi izgaisuši un par ko apcietināti.» Aiz restēm nonāca tūkstošiem «tautas ienaidnieku», taču Tito, redzot visas šīs šausmas, turpināja ticēt komunisma ideāliem: «Mans revolucionāra pienākums neļāva man kritizēt notiekošo, lai nepalīdzētu naidnieku propagandai pret PSRS. Nedrīkstēju darīt neko tādu, kas varētu kaitēt starptautiskajai komunistu kustībai.» Taču pats vēlāk atzina, ka tas bijis ļoti smags laiks un neesot bijis drošs, ka arī viņam kādudien neatnāks pakaļ.
Josipu Maskavā izmitināja viesnīcā Lukss, kurai, neraugoties uz skaļo nosaukumu, tualete atradās gaitenī, pa kuru skraidīja žurkas. Taču dienvidslāvu revolucionāru tādi sīkumi nemulsināja. «Tā bija pirmā strādnieku valsts, kurā godāja cilvēka darbu, kur valdīja mīlestība, draudzība un godīgums. Ar kādu prieku es klausījos Kremļa kurantus,» tā viņš aprakstīja pirmos iespaidus. Drīz vien realitāte gan piespieda paskatīties uz apkārt notiekošo ar citām acīm, taču daudz laika pārdomām nebija, jo nācās apgūt dažādas pagrīdniekam noderīgas zinības: šifrēšanu, konspirācijas pamatus, svešvalodas, tuvcīņas iemaņas. Viena lieta gan Tito nepatika - tas, ka NKVD lika Kominternes biedriem sniegt dažāda rakstura informāciju par saviem biedriem. Vēlāk viņš apgalvoja, ka šos «raksturojumus» veidojis ar ļoti lielu piesardzību, cenšoties lieki nevienam nekaitēt. Tas gan tā maigi teikts, jo tāpat jau vienu otru kolēģi Josips atzina par «neuzticamu» vai pat «kaitnieku», ziņoja arī par atsevišķu biedru pārlieku noslieci uz alkoholu vai daiļo dzimumu.
Kas šajā ziņā attiecas uz pašu Tito, tad viņš bija liels sieviešu draugs. Privātās dzīves statistika ir iespaidīga - piecas oficiālas sievas, vēl septiņas nereģistrētas, bet kopā no visām 16 bērnu. Tito pirmā sieva bija krieviete Pelageja Belousova, ar kuru viņš pēc Pirmā pasaules kara salaulājās Omskā. Vēlāk abi aizbrauca uz Dienvidslāviju, kur Pelageja laida pasaulē četrus bērnus, no kuriem gan izdzīvoja tikai viens - dēls Žarko. Kad 1928. gadā Josips nonāca aiz restēm, Pelagejai kaut kādi noslēpumaini ļaudis palīdzēja aizbraukt atpakaļ uz PSRS, bet tur vēlāk arī viņu kā «nodevēja sievu» uz desmit gadiem nosūtīja darbos lēģerī.
1937. gadā Josipa sievu reizē ar vairāk nekā četriem tūkstošiem vācu emigrantu arestēja NKVD, pasludinot viņus par gestapo spiegiem. Lielāko daļu nošāva, tostarp arī Lūciju.
Trīsdesmito gadu vidū Maskavā Tito iepazinās ar vācu komunisti Lūciju Baueri (īstajā vārdā Anna Kēniga), kura arī mācījās slepenajos kursos. 1936. gada oktobrī abi apprecējās, taču medusmēnesis ilga tikai trīs dienas, pēc kurām Josipu aizkomandēja uz Dienvidslāviju. Var tikai minēt, kādēļ tāda steiga. Iespējams, Kremlis bija iecerējis Dienvidslāvijas komunistu vadoņu maiņu, jo drīz pēc tam uz Maskavu izsauca līdzšinējo dienvidslāvu kompartijas sekretāru Milanu Gokiču, kuru apcietināja un nošāva. Lūcija tā arī palika Maskavā, un par viņas turpmāko likteni Tito, kurš velti mēģināja panākt, lai arī laulāto draudzeni atsūta pie viņa uz Dienvidslāviju, uzzināja krietni vēlāk. 1937. gadā Josipa sievu reizē ar vairāk nekā četriem tūkstošiem vācu emigrantu arestēja NKVD, pasludinot viņus par gestapo spiegiem. Lielāko daļu nošāva, tostarp arī Lūciju. Ir pamats domāt, ka nāvessodu sankcionēja Staļins. Un, pat ja tā nebija, Tito bija pamats turēt uz Kremļa saimnieku ļaunu prātu par sievas noslepkavošanu. Būtu patiešām dīvaini, ja pēc tāda nodarījuma abi kļūtu par draugiem.
Ballīte Staļina gaumē
Aci pret aci Staļins un Tito sastapās jau pašās Otrā pasaules kara beigās Maskavā. Kremļa saimniekam pret dienvidslāvu līderi, pēc visa spriežot, bija dalītas jūtas. No vienas puses, gribētos viņu iecelt par padomju vietvaldi Balkānos. No otras - kaut kas tīri personīgi Staļinam horvātā nepatika. Varbūt ļoti izteiktā Tito pašcieņa, bet varbūt viņa nevēlēšanās klanīties Staļina priekšā. Viesībās, ko Staļins rīkoja saviem līdzgaitniekiem un uz kurām nācās ierasties arī Tito, padomju diktators regulāri apcēla Dienvidslāvijas vadoni un par varītēm mēģināja piedzirdīt.
Lūk, kā to aprakstījis Tito tā laika līdzgaitnieks Miloslavs Džilass: «Staļins apzināti kaitināja Tito un darīja to ar ļaunumu un izsmieklu. Piemēram, nievājoši izteicās par dienvidslāvu armiju, vienlaikus slavējot bulgāru. «Bulgāru armija ir ļoti laba - trenēta un disciplinēta. Bet jūsu dienvidslāvi kā bija partizāni, tā palika, viņi neder nopietnām cīņām frontē. Pagājušajā ziemā viens vācu pulks sakāva veselu dienvidslāvu divīziju. Pulks… Un divīziju!» Mazliet vēlāk Staļins tomēr aicināja pacelt glāzes par dienvidslāvu armiju, taču neaizmirsa piebilst: «Bet par tādu, kas spēs labi karot!» Tito uz šīm Staļina piezīmēm nereaģēja. Kad Staļins viņam veltīja kārtējo dzēlīgo piezīmi, Tito tikai klusējot ar slēptu smaidu skatījās uz mani.»
Tito nepatika Staļina rīkotās dzīres. Džilasam viņš bija teicis, ka negrasās dzert tā, kā to dara krievi, jo cīņa un alkohols nav savienojami. Arī kara laikā savā partizānu armijā viņš bija ieviesis teju vai «sauso likumu». Reizēm gan arī pats neatteicās pacelt glāzi, taču tādos gadījumos vietējās sļivovicas vietā labprātāk izvēlējās skotu viskiju vai franču konjaku. Arī Džilass Staļina rīkotās iedzeršanas uzskatīja par tukšu laika tērēšanu, kas nav īsta komunista cienīga: «Tur daudz ēda, vēl vairāk dzēra un teica neskaitāmas tukšas runas. [..] Vakariņas sākās ar to, ka kāds - šķiet, tas bija pats Staļins - ierosināja, lai visi klātesošie mēģina uzminēt, cik grādu sals ir ārā, bet pēc tam ikvienam būs jāizdzer tik glāžu šņabja, par cik grādiem viņš būs kļūdījies. Atceros, ka Berija kļūdījās par trim grādiem un sacīja, ka esot to darījis speciāli, lai varētu vairāk iedzert. Tāds vakariņu sākums lika man domāt par to, cik aprobežotu, tukšu un bezjēdzīgu dzīvesveidu piekopa padomju līderi, kuri bija sapulcējušies ap savu novecojušo šefu.»
Gan Tito, gan Džilass jutās pievilti, jo no Staļina gaidīja nevis vakariņas ar vodku, bet gan palīdzību karā izpostītās Dienvidslāvijas atjaunošanai. Džilass (vēlāk, piecdesmitajos gados, viņš sastrīdēsies ar Tito un nonāks cietumā) stāstīja, ka līdz vakariņām pie Staļina esot gribējis bučot padomju zemi, taču, redzot Staļina kompānijas uzdzīvi, esot izjutis skumjas: «Es nespēju pieņemt Staļina jokus, kā arī to, ka viņš apzināti izvairījās mums pateikt kaut vienu cilvēcisku, biedrisku vārdu.»
Tiesa, uz atvadām Staļins Tito uzdāvināja zobenu un bilda, ka Čērčils esot par Tito ļoti labi izteicies. Ja tas bija mēģinājums iepatikties Dienvidslāvijas līderiem, tad neizdevies, jo mirkli pirms tam Kremļa diktators bija pēdējiem vārdiem visu klātbūtnē sunījis savu sekretāru: «Vienā mirklī mēs ieraudzījām pavisam citu Staļinu. No patīkamā un asprātīgā saimnieka vairs nebija ne vēsts. Tas bija pavisam cits cilvēks. Dusmās drebēdams, viņš kliedza un pēdējiem vārdiem lamāja sekretāru, kurš trīcēja pie visām miesām, un šķita, ka tūlīt viņu ķers sirdstrieka.» Redzot šo ainu, Džilasam radās aizdomas, vai tikai viņa priekšā nav paranojas pārņemts cilvēks.
Aizdomas bija pamatotas, jo Staļins tiešām katram gadījumam sāka veidot savu aģentūru Dienvidslāvijā, lai neatstātu Tito bez uzraudzības. 1945. gadā uz Dienvidslāviju tika nosūtīta padomju kinodokumentālistu grupa, kuras uzdevums bija uzņemt filmu par dienvidslāvu partizāniem. Taču vienlaikus šīs grupas dalībnieki, braukājot pa visu valsti, veidoja savu aģentūras tīklu, uzpērkot un šantažējot vietējos komunistus. Savervēja arī Tito miesassargu, kurš bija piedalījies vienā no krievu rīkotajām ballītēm, kas beigu beigās izvērtās visīstākajā orģijā un kļuva par šantāžas instrumentu. Tito šāda attieksme bija nepieņemama, tāpat kā Staļina piekoptā «skaldi un valdi» politika, stāstot vienu dienvidslāviem, bet pavisam ko citu albāņiem, lai tā radītu starp abām valstīm domstarpības. Pēc Tito un Džilasa domām, šādi gājieni nebija savienojami ar komunistisko morāli.
Bandīts pret sportistu un partizānu
Nav noslēpums, ka jaunībā Staļins nodarbojās ar vistīrāko bandītismu, aplaupot bankas, lai iegūtu līdzekļus boļševiku partijai. Tito tikmēr godīgi strādāja Škoda un Daimler rūpnīcās, sapņojot par skaistu un pārtikušu dzīvi. Taču viņš neapšaubāmi bija drosmīgs cilvēks, ko pierādīja Otrā pasaules kara laikā. Komandējot partizānu armiju, viņš ne vienreiz vien nonāca par mata tiesu no nāves. Kad vācu vienības tuvojās Užicei, kur bāzējās partizāni, Tito pilsētu pameta viens no pēdējiem, veicot 30 kilometru pārgājienu, lai nonāktu pie savējiem. Citreiz tieši blakus Tito sprāga aviobumba: «Man šķita, ka esmu pagalam. Manu suni sprādziens sarāva gabalos, nedaudz tālāk gulēja bojā gājušais angļu kapteinis, bet vēl tālāk mans miesassargs Džuro...»
No sadzīvošanas līdz naidam
Kādu laiku Tito piecieta Staļina jokus, kas robežojās ar rupjību. Galu galā, Staļins taču bija visas pasaules komunistu elks un arī vecāks par Josipu, bet Balkānos strīdēties ar vecākiem cilvēkiem nav pieņemts. Tomēr laiku pa laikam Tito neizturēja. Kad, ienākot Dienvidslāvijā Sarkanajai armijai, tikai Belgradā vien tika fiksēti vairāk nekā 100 gadījumu, kad krievu karavīri izvaroja un nogalināja vietējās sievietes, Tito Staļinam nosūtīja vēstuli, kurā norādīja, ka «mūsu tauta un armija ar rūgtumu noraugās uz daudzajiem gadījumiem, kad Sarkanās armijas karavīri un virsnieki uzvedas nepiedienīgi, jo mēs taču dievinām Sarkano armiju.» Staļins reaģēja ar niknu telegrammu: «Katrā ģimenē gadās melnas avis, taču nav pieņemami apvainot visu ģimeni viena izdzimteņa dēļ.» Vēlāk dienvidslāvu delegāciju, kurā bija iekļauts arī Džilass, Staļins Kremlī personiski sabāra un paziņoja, ka padomju karavīri nav pelnījuši pārmetumus par «izklaidēšanos» ar dažām sievietēm. Diktators pat nospēlēja veselu teātra etīdi, vakariņu laikā noskūpstot Džilasa sievu, bet pēc tam tēloti satrūkstoties - ak, mani taču tūlīt apsūdzēs serbu sievietes izvarošanā!
Dienvidslāvus kaitināja Staļina nemitīgās intrigas. Tito viņš apsolīja «atdot» Dienvidslāvijai Albāniju, savukārt albāņu līderim Enveram Hodžam tajā pašā laikā garantēja aizsardzību no dienvidslāvu tīkojumiem un piegādāja ieročus. Tito nespēja saprast vēl kādu Staļina īpašību - pilnīgo vienaldzību pret cilvēku dzīvībām. Staļinam mērķa sasniegšanai visi līdzekļi bija labi, kamēr Tito ievēroja noteiktas morāles normas. Piemēram, kara laikā veica gūstekņu apmaiņu ar vāciešiem. Staļins pret to iebilda - kāda gan gūstekņu apmaiņa ar ienaidnieku; ja kāds arī ir kritis gūstā, tad tikai savas gļēvulības dēļ! Tito šāda pieeja nebija pieņemama. Kamēr Staļins bez šaubu ēnas sūtīja nāvē miljoniem karavīru, tikmēr Tito pavēlēja no kaujaslauka evakuēt visus ievainotos un nogādāt drošībā kalnos. Tādā veidā tika izglābti vismaz četri tūkstoši partizānu.
Tito nebija pieejama arī Staļina divkosība un melīgums. Kad Tito un britu premjers Vinstons Čērčils apspriedās par Dienvidslāvijas nākotni un pieļāva pat bijušā karaļa Petra II atgriešanos, tad Staļins pret to sākumā neiebilda, bet pēc tam privātā sarunā ieteica Tito karali gan atvest uz Belgradu, taču tur nogalināt. Šādus gājienus Tito vienkārši nespēja saprast.
Taču līdz 1948. gadam abi vadoņi vēl kaut kā mēģināja sadzīvot. Padomju prese Tito slavināja un rakstīja: «Dienvidslāvijas tautas Tito personā ir ieguvušas vadītāju, kuru mīl visi - gan serbi, gan horvāti, gan slovēņi, gan maķedonieši, gan melnkalnieši.» Cildināja viņa «karavadoņa talantu», kā arī «vienkāršību un pieticību» un «humora izjūtu, kas atvieglo dzīvi pat grūtākajos brīžos». Taču pēc 1948. gada Tito pēkšņi kļuva par «slepkavu un spiegu». Tad padomju laikraksti vērsās pie Dienvidslāvijas komunistiem ar aicinājumu nomainīt līdzšinējos vadoņus, kuri esot slaveni ar savām «nesamērīgajām ambīcijām, augstprātību un iedomību».
Kādēļ tik radikālas pārmaiņas? Vienkārši Tito bija skaidri licis saprast, ka viņš nevēlas kļūt par Staļina marioneti, nākot klajā ar paziņojumu: «Mēs nemaksāsim svešus rēķinus, nekļūsim par apmaiņas preci. Mēs netaisāmies kļūt no kāda atkarīgi!» Staļinam šāda patstāvība nepatika, un viņš pieņēma lēmumu nomainīt Dienvidslāvijas vadoni. Kā vēlāk atcerējās Ņikita Hruščovs, Staļins esot izteicies, ka pietiekot viņam pakustināt pirkstiņu un vairs nebūs nekāda Tito! «Dārgi mums izmaksāja šāda «pirkstu kustināšana». Šāds paziņojums liecināja par Staļina lielummāniju, jo parasti viņš tiešām visas problēmas risināja ar tādām metodēm. Taču ar Tito nesanāca. Lai kā Staļins kustinātu ne tikai pirkstus, bet arī visu pārējo, Tito noturējās. Viņa pusē bija valsts un visa tauta. Savukārt Staļins pilnībā zaudēja realitātes sajūtu.»
Pēc visa spriežot, Tito pēc viesošanās Kremlī bija sapratis, - no šī cilvēka jāturas pa gabalu. Un vienā jaukā dienā nāca klajā ar paziņojumu: «Nav jādomā, ka Staļinam vienmēr ir taisnība. Mums nav pienākuma iet uz baznīcu un slavināt dievu Staļinu!» Un tad jau Tito un Džilass pilnā nopietnībā sāka spriest, kā aizstāvēties pret iespējamo Sarkanās armijas iebrukumu. Bet Kremlī tajā pašā laikā izstrādāja plānus Tito novākšanai. Kādi tie bija un kā Dienvidslāvija aizgāja pati savu ceļu, par to nākamajā Nezināmās Vēstures numurā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita