Kad 1941. gadā Ukrainu okupēja vācu karaspēks, tūkstošiem bijušo padomju funkcionāru pārkvalificējās no kvēliem komunistiem par tikpat aktīviem hitleriešu atbalstītājiem. Šis ir stāsts par vienu no tādiem kolaborantiem.
Vēl pirms iebrukuma Ukrainā Krievijas propaganda centās ukraiņus iztēlot kā zvērinātus antisemītus. Banderieši un anti- semītisms - šie divi jēdzieni Kremļa izpratnē bija teju vai sinonīmi. Īpaši tika uzsvērts, ka Stepana Banderas vadītā Ukrainas nacionālistu organizācija (UNO) Otrā pasaules kara laikā ir nogalinājusi tūkstošiem ebreju. Gluži bez pamata pārmetumi dalībā ebreju nogalināšanā nav, jo, lai gan masveidīgāko slepkavošanu veica SS un SD vienības, kas bija komplektētas no vāciešiem, tomēr roku šajos noziegumos pielika arī citu tautību pārstāvji. Ukrainā no vietējiem iedzīvotājiem veidotās policijas vienības veica palīgfunkcijas, piemēram, ebreju arestus un apsargāšanu, bet reizēm arī piedalījās eksekūcijās. Taču šajās policijas vienībās bija ļoti maz UNO biedru, jo šīs organizācijas un vācu okupācijas varasiestāžu ceļi šķīrās jau 1941. gada vasarā.
Banderieši un kolaboracionisti
Šķiet, visspilgtāk tos tipāžus, kas Ukrainā darbojās kara laikā, aprakstījis rakstnieks Mihails Heifecs, kurš septiņdesmitajos gados sēdēja lēģerī kopā ar ļoti raibu publiku - disidentiem, banderiešiem un bijušajiem «policajiem», kā mēdza dēvēt no vietējiem iedzīvotājiem vei- doto vācu okupācijas režīma policijas vienību dalībniekus: «Cik gan milzīgs psiholoģiskais bezdibenis šķīra ukraiņus, bijušos kaimiņus un varbūt paziņas! Tas bija bezdibenis, kas šķīra bijušos banderiešus no bijušajiem hitleriskās administrācijas funkcionāriem. Bijušie soda ekspedīciju dalībnieki un vācu ieceltie stārasti varbūt reizēm pēc dabas nebija slikti cilvēki, taču gandrīz visi bez izņēmuma man šķita morāli salauzti, turklāt vēl pirms kara. Viņi likās normāli padomju cilvēki, tātad vienkārši varas kalpi, turklāt jebkādas varas - hitleriskās, padomju, poļu, arī ukraiņu -, ja tāda parādītos. Bieži vien tie bija cilvēkiem līdzīgi automāti, kas ieprog- rammēti veikt jebkuru uzdevumu. Ne jau velti pašu asiņaināko hitlerisko slepkavu rindās varēja atrast cilvēkus, kuri pēc kara - līdz pat aresta brīdim - skaitījās padomju aktīvisti un bija pat saņēmuši apbalvojumus. [..] Bet banderieši izskatījās pavisam citādāk. Arī viņi bija nogalinājuši, reizēm droši vien arī nevainīgus cilvēkus. Taču varēja redzēt, ka, paceļot pret kādu ieroci, viņi zināja, kādēļ to dara, un apzinājās savas rīcības grēcīgumu. Nogalināja dzimtenes vārdā, taču tajā pašā laikā apzinājās, ka izdarījuši grēku un par to ir jāmaksā.»
Tas, ka vācu okupācijas atbalstītāju rindās bija tik daudz neseno kompartijas aktīvistu, ir likumsakarīgi. Staļins Lielā terora laikā plānveidīgi iznīcināja «ticīgo» komunistu paaudzi, vietā ieceļot karjeristus. Bet tie brīdī, kad negaidot atnāca vācieši, bez garas domāšanas nolēma mainīt saimnieku. Tieši
kompartijas aktīvisti kļuva par lielākajiem kolaboracionistiem: bijušie kolhozu direktori pārkvalificējās par ciema stārastiem, bijušie Sarkanās armijas komandieri - par Vlasova armijas virsniekiem (pats Vlasovs bija boļševiku partijas biedrs kopš 1930. gada), arī bijušie čekisti atrada sev jaunu nodarbošanos. Par vienu ārkārtīgi spilgtu «kažoka pārvilkšanas» gadījumu tad arī būs mūsu stāsts. Tikai nesen atklātībā nonākušie arhīva dokumenti ir ļāvuši uzzināt par cilvēku, kurš kara laikā vācu aizmugurē paspēja darboties gan partizānu vienībā, gan Sarkanās armijas izlūku grupā, gan NKVD specvienībā. Bet tam visam pa vidu pastrādāt arī vācu labā. Lai aina būtu vēl košāka, atliek piebilst, ka mūsu stāsta varonis bija ebrejs.
Izdzīvošanas skola
Ābrams Lihtenšteins piedzima Ukrainas dienvidos 1912. gadā. Desmit gadus vēlāk, kad nomira viņa tēvs, puika nonāca bērnunamā, kas tajos laikos bija visīstākā izdzīvošanas skola. Pusaudža gados iestājās komjaunatnē un laika gaitā uzkalpojās par zemākā līmeņa vadītāju dažādos uzņēmumos. Karadienestu pildīja laikā no 1933. līdz 1936. gadam NKVD pakļautajā robežsardzes karaspēkā.
Pēc atvaļināšanās no dienesta līdz pat kara sākumam strādāja par kāda celtniecības tresta kadru daļas vadītāju. 1940. gadā iestājās kompartijā. Sākoties karam, tika mobilizēts un iecelts par NKVD 6. divīzijas rezerves garnizona priekšnieku. Kad vācieši aplenca Kijivu, Lihtenšteina vienība nonāca aplenkumā un bija spiesta padoties. Pats Ābrams savus dokumentus iekašņāja salmu ķīpā un uzdevās par Aleksandru Sofijevu, jo īstā vārda nosaukšana būtu garantējusi ātru bojāeju. Tālāk jau jaunizceptais «Sofijevs» demonstrēja apbrīnojamu izdzīvošanas prasmi, taču nevar noliegt, ka arī veiksme bija viņa pusē. Proti, etapa laikā Ābrams sāka svilpot Štrausa valsi, to sadzirdēja kāds konvoja karavīrs un sāka ar gūstekni runāties. Vārds pa vārdam, un drīz vien mūsu stāsta varonis jau bija kļuvis par vāciešu uzticības personu. Te jāpiebilst, ka Lihtenšteins itin labi prata vācu valodu, ko bija apguvis pirms kara, pateicoties savām jidiša zināšanām, tādēļ vācieši viņu nolēma iecelt par Ukrainā pašas lielākās karagūstekņu nometnes komandanta palīgu. Pratināšanā jau pēc kara bijušais NKVD leitnants Lihtenšteins savus pienākumus nometnē aprakstīja šādi: «Kā tulks es piedalījos uz Slavutas nometni atbraukušās esesiešu brigādes darbā, kuras rezultātā ar ārstu palīdzību gūstekņu vidū tika atrasti astoņi ebreji. Domāju, ka vācieši viņus nošāva.» To, cik liela brīvība nometnē bija dota pašam Lihtenšteinam, vēlāk pastāstīja bijušais čekists Antons Oduha: «Lihtenšteins, būdams Slavutas nometnes vecākais tulks, baudīja īpašu vācu uzticību - viņam bija izsniegta pistole un atļauts brīvi doties uz pilsētu. Kā tulks viņš pat piedalījās padomju karagūstekņu pratināšanā, par ko pats man stāstīja.» Izmeklēšanas materiālos fiksēta arī Lihtenšteina atzīšanās vardarbības lietošanā pret gūstekņiem: «Gūstekņu nostāšanās laikā man reizēm nācās viņus sist ar nūju un grūstīt, jo tika prasīta ātrā nostāšanās ierindā.»
Lihtenšteins, būdams Slavutas nometnes vecākais tulks, baudīja īpašu vācu uzticību - viņam bija izsniegta pistole un atļauts brīvi doties uz pilsētu. Kā tulks viņš pat piedalījās padomju karagūstekņu pratināšanā.
Gan vāciešiem, gan komunistiem
Neraugoties uz Lihtenšteina kalpošanu vāciešiem, 1941. gada rudenī viņu savervēja pieredzējušais Sarkanās armijas izlūkdaļas līdzstrādnieks Fjodors Mihailovs. 1941. gadā viņš bija iecelts par vietējās slimnīcas vadītāju. Paralēli visiem redzamajam darbam slimnīcā paslepus Mihailovs kā Slavutas izlūkošanas rezidentūras vadītājs vervēja aģentūru kā vietējo iedzīvotāju, tā arī karagūstekņu un kolaboracionistu vidū. Lihtenšteins labprāt uzņēma kontaktus ar padomju izlūkdienestu, jo vēlējās bēgt uz mežu pie partizāniem. Lai arī vācieši pret viņu izturējās labvēlīgi, taču bija pietiekami daudz cilvēku, kuri «Sofijevu» pazina kā Lihtenšteinu, un pietiktu kādam no viņiem atmaskot viltvārdi, lai vācieši bez žēlastības likvidētu ebreju, kas tik ērti bija iekārtojies viņu paspārnē.
Taču vēl vairākus mēnešus padomju pagrīdnieki neļāva Lihtenšteinam pamest nometni, tādēļ viņš turpināja pildīt visas vāciešu dotās pavēles. Tā 1942. gada janvārī vācieši Lihtenšteinu kopā ar Slavutas nometnes komandantu, bijušo padomju armijas majoru Grigoriju Bušujevu nosūtīja uz Šepetovkas karagūstekņu nometni, kur viņiem vajadzēja tēlot ieslodzītos, lai izvilinātu no savas kameras biedra - par dažādiem pārkāpumiem apcietinātā nesenā Šepetovkas nometnes policijas priekšnieka - svarīgu informāciju. «Vajadzēja noskaidrot, kur viņš noslēpis zeltu, ko it kā bija atņēmis Šepetovkas iedzīvotājiem un karagūstekņiem. Atrodoties kamerā, mums nodrošināja labāku barošanu nekā šim apcietinātajam,» vēlāk liecināja Lihtenšteins. Viņam uzticēts vēl viens uzdevums: «Noskaidrot Šepetovkas komandantūras bijušā kučiera patieso tautību - viņš uzdevās par moldāvu, kaut gan patiesībā bija ebrejs. Šo uzdevumu es izpildīju, par ko saņēmu pateicību no vācu oberleitnanta.» Savukārt cits Mihailova aģents Ignats Kuzovkovs pēc kara liecināja, ka Lihtenšteins un Bušujevs no Slavutas atgriezušies ar degvīnu, ko abi dzēruši - acīm- redzot vācu oberleitnanta pateicība nav bijusi tikai vārdiska vien.
Taču līdztekus vācu uzdevumiem Lihtenšteins pildīja arī Sarkanās armijas izlūkdienesta (1942. gada sākumā tas ieguva pašreizējo nosaukumu - Galvenā izlūkošanas pārvalde) rīkojumus. Rindas no pēckara pratināšanas protokola: «Mihailovs lika dakterim Drujanam un vēl kādam pielaist vāciešiem tīfa utis. Drujans savāca utis no kāda policista, kurš bija miris no tīfa, ielika tās kārbiņā un iedeva man. Es vēlāk ēdnīcā uzmetu šīs utis vācu apakšvirsniekam un kareivim, kuri tur uz- turēja kārtību.» Vēlāk savā autobiogrāfijā Lihtenšteins apgalvoja, ka operācijas rezultātā no 51 nometnes apsardzes darbinieka 28 esot saslimuši ar tīfu, bet nomiruši astoņi, tostarp divi apakšvirsnieki.
Ne jau velti pašu asiņaināko hitlerisko slepkavu rindās varēja atrast cilvēkus, kuri pēc kara - līdz pat aresta brīdim - skaitījās padomju aktīvisti un bija pat saņēmuši apbalvojumus.
Meža «mednieks»
Beigu beigās Lihtenšteins tomēr aizbēga uz mežu, jo dzērumā bija šaurā kompānijā izpļāpājies par savu ebrejisko izcelsmi un pēc atskurbšanas baidījās, ka šī ziņa nāks ausīs vāciešiem. Nonāca viņš vietējā partizānu vienībā, ko bija izveidojis Mihailovs ar savas aģentūras palīdzību, bet par komisāru tajā kļuva nesenais «policajs» Kuzovkovs. Ar viņu gan Lihtenšteins drīz vien sanīdās (kā pats teica - biedra antisemītisko uzskatu dēļ), tādēļ Kuzovkovs pēc kara par bijušo biedru uzrakstīja ne pārāk glaimojošu ziņojumu: «Lihtenšteins tiešām darbojās Slavutas nometnē kā tulks. 1942. gada 14. jūnijā viņš no nometnes aizbēga kopā ar karagūstekņu grupu un mēģināja kļūt par tās komandieri, bet vēlāk bija Baltkrievijā.
Tur armijas izlūkošanas grupas kapteinis K. Sokolovs viņam uzdeva darboties Šepetovkas-Slavutas rajonā. Ieradies norādītajā rajonā, viņš sāka darboties Mihailova partizānu vienībā, taču kā gļēvulis un panikas cēlājs tika no tās padzīts. Pēc padzīšanas aizbrauca pie Saburova, sniedza tam maldinošu informāciju un saņēma atļauju veidot patstāvīgu vienību Slavutas rajonā. No tā gan nekas neiznāca. Tad Lihtenšteins pievienojās NKVD pulkveža Prokopjuka partizānu vienībai un kļuva par tās saimniecības daļas vadītāja palīgu.»
Šai NKVD pakļautībā esošajai partizānu vienībai bija daiļrunīgs nosaukums - Mednieki. Tās sastāvā Lihtenšteins 1943. gada aprīlī piedalījās tā sauktajā saimnieciskajā operācijā, kas patiesībā nozīmēja pārtikas atņemšanu vietējiem zemniekiem. Taču todien operācija nebija īpaši veiksmīga, jo NKVD vīri ciematā uzdūrās ukraiņu nacionālistu vienībai un apšaudes laikā Lihtenšteins guva ievainojumu gurnā. Visvairāk cieta nelaimīgais ciemats, jo vispirms to apšaudīja un aplaupīja Mednieki, bet pusgadu vēlāk to daļēji nodedzināja kāda Staļina vārdā nosauktā padomju partizānu brigāde, kas atradās cita resora - partizānu vienību galvenā štāba - pakļautībā. Ir vērts pieminēt, ka dažādas pakļautības partizānu vienības vajadzības gadījumā sadarbojās, piemēram, 1943. gada novembrī Prokopjuka NKVD vienība veica kopīgu operāciju ar Staļina vārdā nosauktās brigādes partizāniem, lai nogalinātu poļu Armia Krajowa vienības komandieri un viņa palīgu.
Lihtenšteins gūtā ievainojuma dēļ kliboja visu atlikušo mūžu, taču nelaimei bija arī gaišā puse - viņam vairāk nenācās piedalīties kaujas operācijās. Mednieki, kuri devās veikt uzdevumus uz Poliju, atdeva kaujā cietušo biedru citai partizānu vienībai, kur viņš pat organizēja apakšvienību no ievainotiem partizāniem un piešķīra tai čekas dibinātāja Dzeržinska vārdu. Bet 1944. gada martā Lihtenšteinu ar lidmašīnu nogādāja Maskavā, kur sākumā norīkoja darbā NKVD Galvenajā pārvaldē.
Atkal nometnē
Tomēr drīz pēc ierašanās Maskavā Lihtenšteinu arestēja, jo bija saņemts Mednieku ziņojums par bijušā biedra darbību vācu kalpībā kara pirmajos mēnešos. Vispirms apcietinātajam piedāvāja uzrakstīt pašam savu autobiogrāfiju, bet pēc tam to salīdzināja ar liecinieku sniegto informāciju. Pēc visa spriežot, tika izmatoti arī «fiziskas ietekmēšanas» paņēmieni. Izmeklētāji centās Lihtenšteinu apsūdzēt visos iespējamos grēkos: izlūkdienesta rezidenta Fjodora Mihailova izdošanā vāciešiem, padomju gūstekņu aplipināšanā ar tīfu un sadarbībā ar okupantiem līdz pat 1944. gadam. Visas šīs apsūdzības Lihtenšteins kategoriski noliedza, un neko daudz te nelīdzēja arī NKVD informatora iesēdināšana viņa kamerā - kā atceramies, savulaik viņš pats bija pildījis šo lomu. Taču daļā ne tik smagu nodarījumu Lihtenšteins atzinās un saņēma 15 gadus lēģerī. Interesanti, ka nometnē viņš izvērsa aktīvu saimniecisko darbību un pat izpelnījās vairākkārtējas uzslavas no administrācijas.
Reabilitācijas laiks
Pēc Staļina nāves Lihtenšteinu par labu uzvedību pirms termiņa atbrīvoja no apcietinājuma. Reabilitācija visā valstī norisinājās īstenā padomju garā - pēc plāna un ar kvotām, kas bija noteiktas «no augšas». Atbrīvoja daudzus bijušos Ukrainas partizānus, tostarp arī tādus, uz kuru sirdsapziņas bija patiešām smagi noziegumi. Piemēram, Černihivas partizānu brigādes komandieri Ivanu Bovkunu, kurš kara laikā bija nogalinājis kaimiņu vienības vadītājus, lai varētu šo grupu pievienot savējai. Viņam pat atjaunoja agrāk piešķirto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Brīvībā tika arī Kijivas partizānu vienības vadītājs Ivans Hitričenko, kurš 1942. gadā bija dienējis vācu policijā, un kara laikā sarkanie pagrīdnieki viņam pat bija piesprieduši nāvessodu par sadarbošanos ar vācu specdienestiem.
Šajā «atkušņa» vilnī tika atbrīvots arī Lihtenšteins, kurš bija uzrakstījis sūdzību par to, ka čekisti viņu savulaik pratināšanā spīdzinājuši un tikai tādēļ viņš atzinies noziegumos, kurus nav izdarījis. Tiesa, bijušais vienības Mednieki komandieris Prokopjuks tik un tā apgalvoja, ka savulaik viņa rakstītajā ziņojumā, uz kura pamata tika apcietināts Lihtenšteins, bijusi tikai patiesība. Lihtenšteinam par laimi vairums kādreizējo Slavutas nometnes ieslodzīto kara laikā bija gājuši bojā un par viņa darbību vācu kalpībā neko nevarēja pastāstīt. Tādēļ prokuratūra izbeidza lietu pierādījumu trūkuma dēļ. Padomju Temīdu nemulsināja arī fakts, ka paša Lihtenšteina rakstītās autobiogrāfijas bija pretrunu pilnas, bet medicīniskajā ekspertīzē bija noskaidrots, ka no četriem ievainojumiem, ko minējis Lihtenšteins, divi ir fiktīvi.
Beigu beigās Lihtenšteinu pilnībā reabilitēja, atjaunoja kompartijā, vēlāk piešķīra kara veterāna privilēģijas un iecēla par Odesas mēbeļu fabrikas direktoru. Vecumdienās viņš saņēma paaugstinātu pensiju, kas pienācās valsts drošības iestāžu darbiniekiem. Ja atgriežamies pie izmeklēšanas, interesanti, ka prokuratūru vispār neinteresēja viena no potenciāli skaļākajām lietas epizodēm - par bakterioloģisko karu, izmantojot tīfa utis. Droši vien tādēļ, ka šīs idejas autoram Fjodoram Mihailovam pēc nāves bija piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums, bet Slavutas pilsētā vēl šobaltdien viņa vārdā ir nosaukts parks un slimnīca.
Aleksandrs Goguns ir vēsturnieks, kurš specializējies staļinisma pētīšanā, vairāku grāmatu autors. Viņa pētījumi atrodami vietnē gogun.org/lv
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita