1971. gada vasarā tika radīts rokmūzikas albums, kas aizsāka grandiozas pārmaiņas ne tikai sava jau visnotaļ pieredzējušā, taču ne īpaši veiksmīgā autora karjerā, bet arī vairāku paaudžu dzīvē un mūzikā.
XX gadsimta septiņdesmitos gadus Deivids Bovijs sagaidīja nomāktā noskaņojumā. Gandrīz visi, kas viņu pazina, kopš bērnības bija apbrīnojuši zēna mērķtiecību un oriģinālo domāšanu. Pamatskolas laikā vecāki atbalstīja viņa aizraušanos ar rokenrolu. Kad pienāca laiks blūzam un modernajam džezam, māte uzdāvināja saksofonu. Vecāki īpaši arī neiebilda, kad viņš 15 gadu vecumā nodibināja rokenrola grupu, pameta skolu un paziņoja, ka grasās kļūt par popzvaigzni.
Sešdesmitajos gados viņš, kristītā vārdā Deivids Roberts Džonss, eksperimentēja ar skatuves vārda maiņām (Deivids Džejs, Deivijs Džonss un visbeidzot Deivids Bovijs), nomainīja vairākas blūza un rokenrola grupas, īsu brīdi dziedāja Simon & Garfunkel tipa folkduetā, pēc tam arī trio. Neviens no tiem netika tālāk par debijas singlu. Viņu interesēja ezoterika, budisms, meditācija, Tibeta, okultisms, pantomīma, avangarda un muzikālais teātris, dizains, mode un Eiropas kino.
Rezignācija
1967.gadā Bovijs izdeva soloalbumu ar jokainām pašsacerētām dziesmiņām Viktorijas laika mūzikhola stilā un pievienojās slavenā mīma Linzija Kempa trupai. Sekoja psihedēliska folkroka albums. Rokoperu, kuras darbība risinās ballītē pirms galvenā varoņa pašnāvības, neviens neņēma nopietni, tādēļ tā palika autora galvā un piezīmēs. Toties 1969. gadā viņš sacerēja Space Oddity- psihedēlisku viena solista piecminūšu minioperu, kas atbalsoja laikmeta aizrautību ar kosmosa apgūšanu; Bovijs neslēpa, ka viņu ietekmējusi Stenlija Kubrika filma 2001: Kosmosa odiseja, turklāt Space Oddity singls par dažām dienām apsteidza cilvēka pirmos soļus uz Mēness (dziesma skanēja arī BBC reportāžā par šo notikumu). Mūsdienās tā ir folklora, toreiz uz brīdi kļuva par hitu, bet kopumā tika vērtēta kā prasta iedzīvošanās uz tematikas aktualitātes rēķina. 1970. gadā viņš ietērpās kleitā un izdeva roka albumu The Man Who Sold the World. Tā tituldziesma jau 30 gadus daudziem ir pazīstama kā Kurta Kobeina un Nirvana hits, bet īstenībā ir viens no pirmajiem klasiskajiem Bovija sacerējumiem, kurš savā laikā palika nesadzirdēts.
1971. gada sākumā, pienākot 24. dzimšanas dienai, viņš jau bija industrijas veterāns un, par spīti visām interesēm, idejām, kleitām, neremdināmajai ziņkārei un vēlmei izmēģināt nemēģināto, neveiksminieks, viena pusaizmirsta hita brīnums. Kā vēlāk teica viņš pats: «Man vajadzēja daudz laika, jo nebiju gatavs. Man bija jāpiespiež sevi kļūt par labu dziesmu autoru, un es tāds kļuvu. Taču man nav nekādu iedzimtu talantu. Lai kļūtu labs, vajadzēja strādāt. Un vienīgais veids, kā mācīties, bija skatīties, kā strādā citi.»
«Man nav nekādu iedzimtu talantu. Lai kļūtu labs, vajadzēja strādāt. Un vienīgais veids, kā mācīties, bija skatīties, kā strādā citi»
Zemstraumes izmaiņas
Taču Bovija mitoloģijas kauliņi jau sāka izkārtoties jaunās kombinācijās. Nesen viņš bija saticis trīs cilvēkus, kam bija milzīga loma turpmākajos notikumos. Miks Ronsons bija pārliecināts rokeris, turklāt no provinces, un sākumā ar tik dīvainu tipu kā Bovijs negribēja ielaisties. Tomēr septiņdesmito gadu sākumā viņi kļuva par vienu no roka lielajiem tandēmiem. Ronsons nerakstīja dziesmas, taču bija labs aranžētājs (ar laiku arī producents) un teicams ģitārists, turklāt abi kopā lieliski izskatījās uz skatuves - Bovijs, kurš sen sapņoja kļūt «par Miku Džegeru», bija ticis pie sava «Kīta Ričardsa», lai arī blonda.
Jaunais menedžeris Tonijs Defraiss nešaubīgi ticēja Deivida nākotnei un bez minstināšanās lielajam amerikāņu koncernam RCA zvērēja, ka viņa jaunais klients ar necilo CV būs lielāks par Elvisu Presliju, kuru tieši RCA pirms miljons gadiem padarīja par karali - ne velti abi ir dzimuši 8. janvārī!
Tomēr daži līdzgaitnieki apgalvo, ka pati svarīgākā bijusi Endžela Bārneta jeb Endžija. Amerikāniete, pulkveža meita ar nenozīmīgu filmaktrises un modeles karjeru, sešdesmito gadu otrajā pusē viņa parādījās Londonā un drīz kļuva par Endželu Boviju. Endžija bija eksotiska būtne un, iepazīstoties ar kādu, sevipieteica kā lesbieti, bet savu vīru kā ģēniju. Abu kaimiņus mulsināja katrs viņu iznāciens ārpus mājas - Deivids zeltainām, pār pleciem brīvi krītošām cirtām un garā kleitā, viņam līdzās tikpat grūti atšifrējamas dzimumpiederības būtne ar daudz īsākiem matiem. Tieši Endžija noteica Deivida publisko tēlu, mudinot arī mūzikā būt drosmīgam un nebaidīties no tēmām, ko puritāniskie angļi labprāt paslauka zem paklāja. Un viņa nemitējās atkārtot: «Ja negribi iekarot pasauli, netērē manu laiku!» Tieši to vajadzēja strupceļa sajūtas māktajam Bovijam, kurš vēl nesen apsvēra atteikšanos no dziedātāja karjeras, lai pelnītu iztiku kā dziesmu autors.
«Pat krogā mēs spēlējām tā, it kā publikā būtu 20 tūkstošu. Pirmās reaģēja meitenes. Viņas atsaucās, bet vīrieši tikai nikni blenza»
Amerikas un Bolana efekts
1971. gada sākumā viņš nonāca ASV - The Man Who Sold the Earth promocijas tūrē. Ielās viņš kleitu nevalkāja, taču uz intervijām gan ieradās pilnā dīvas tēlā. Tik un tā albums izgāzās arī Amerikā. Toties Bovijs redzēja The Velvet Underground- avangarda roka pamatlicējus, par kuriem bija jūsmojis jau vairākus gadus. Pēc koncerta viņš lielā pacilātībā aizvadīja iedvesmojošu sarunu ar Lū Rīdu, tikai vēlāk uzzinot, ka kādreizējais līderis Velvet Underground ir pametis un tas, ko viņš godbijīgi uzrunājis kā «misteru Rīdu», bijis Dags Jūls, kurš grupā parādījies nesen. Un viņš izdzirdēja The Stooges pirmos albumus. Stooges bija pagrīdes roka huligāni, pankroka pirmkareivji, kuru dziedātāja Igija Popa seksuāli provokatīvais un anarhistiski pašdestruktīvais tēls Boviju fascinēja ne mazāk par Rīda dziesmām. Atceļā viņa bagāžā līdzās kleitai un The Stooges platēm bija arī daži singli, ko iedziedājis pat Amerikā gandrīz nevienam nezināms vīrs, kurš sevi dēvēja par Leģendāro Zvaigžņputekļu Kovboju. Visi minētie izcēlās ar haotisku agresiju un nereti arī demonstratīvu primitīvismu, ko nelabvēļi devēja par «antimūziku». Katrā ziņā briti centās spēlēt «muzikālāk».
Tur bija, ko apdomāt. Bovijs mīlēja tādas vecās skolas zvaigznes kā Marlēne Dītriha, Džūdija Gārlenda un Edīte Piafa, taču viņš arī izmisīgi vēlējās apliecināt piederību jaunajam laikmetam. Laikmetam, kura garu noteica nevis iepriekšējās desmitgades naivie hipiju ideāli, bet Vjetnamas un Prāgas krīze, politiķu slepkavības un rasu nemieri, brutālā studentu protestu apspiešana ASV universitātēs, Mehiko un Parīzē un ekonomiskās krīzes priekšnojautas. Tas viss sēja šaubas par pasaules virzību un elites varenību. Otrā svaru kausā bija kosmosa iekarošanas, jaunu seksuālu brīvību, jauna kino, literatūras un mūzikas radītā aizrautība un parastā jaunības izredzētības sajūta.
Turklāt, atgriežoties Anglijā, atklājās, ka Deivida senais draugs un konkurents Marks Felds, kurš savulaik, tāpat kā viņš, nomainīja vārdu un kļuva par Marku Bolanu, nu ir apguvis satīnā un sejas spīdumos mirdzošu publisko tēlu un ar savu grupu T. Rex kļuvis par pirmo glamroka sensāciju. Bolans iemiesoja jauna tipa rokzvaigzni - paša izgudrotu un paša mitoloģizētu bugī dejotāju un elektrisko kareivi, kura stāsts un frizūra bija tikpat svarīgi kā mūzika. Savukārt Bovijam bija skaidrs, ka ir pēdējais brīdis mēģināt ielēkt jaunās desmitgades ātrvilcienā.
1972: Zigijs, Igijs un Lū
Togad Bovijs nebija apturams. Pabeidzis Zigija plati, viņš sniedza gandrīz 100 koncertu Lielbritānijā un ASV, gada beigās sāka ierakstīt albumu Aladdin Sane, tam visam pa starpu paglābjot no izjukšanas grupu Mott the Hoople, kurai uzdāvināja vienu no saviem labākajiem septiņdesmito gadu sacerējumiem All the Young Dudes. Un viņš neaizmirsa arī savus iedvesmotājus. Ar Leģendāro Zvaigžņputekļu Kovboju Bovijs attiecības nodibināja vēlāk, taču jau 1972. gada vasarā viņi ar Miku Ronsonu producēja Lū Rīda albumu Transformer, kurā dzirdamas dažas no bijušā Velvet Underground līdera solokarjeras slavenākajām dziesmām, tostarp Perfect Day un Walk on the Wild Side. Bovijam bija nozīmīga loma arī nesen izjukušo The Stooges atjaunošanā (šoreiz jau ar nosaukumu Iggy and the Stooges), turklāt rudenī viņš samiksēja grupas trešo un pēdējo albumu Raw Power.
Ieskrējiens
1971. gada vasarā, kamēr Amerikas iespaidi un Bolana pārvērtības viņa prātā vēl nogulsnējās, Bovijs ierakstīja Hunky Dory- ārtpopa klavierbalāžu albumu, ko pats uzskatīja par lielisku, taču jau neaktuālu. Nespēdams jaunas idejas ilgi paturēt pie sevis, Bovijs atkal uzrunāja producentu, bijušo The Beatles studijas inženieri Kenu Skotu, kuram šis mirklis ir dzīvā atmiņā joprojām: «Divas nedēļas pēc Honky Dory pabeigšanas viņš man Trident studijas gaitenī saka: «Mums jāsāk jauns albums,» es nodomāju, ka viņš ir traks, bet Bovijs turpina, «tev tas nepatiks. Tur būs vairāk rokenrola.» Taču te viņš kļūdījās. Es biju tas, kurš ierakstīja bītlu Helter Skelter - maksimālāku rokenrolu grūti iztēloties!»
«Es biju neizturami kautrīgs, un sākumā Zigijs visu atviegloja - gan uz skatuves, gan ikdienā. Un tas šķita uzjautrinoši, kā slēpšanās spēle. Kurš ir Deivids Bovijs, un kurš Zigijs Stārdasts? Būt Zigijam izrādījās daudz vieglāk».
Lēciens
Novembrī, kad līdz Hunky Dory iznākšanai vēl bija vairāk nekā mēnesis, viņi sāka ierakstīt vienu no desmitgades slavenākajiem albumiem. Tā kā Honky Dory sesijās bija valdījusi laba saskaņa, Bovijs saglabāja to pašu komandu, kurā bez Kena Skota un Mika Ronsona bija bundzinieks Miks Vudmansijs un basists Trevors Bolders. Tiesa, nācās iztikt bez Rika Veikmana, kurš starplaikā bija pievienojies grupai Yes. Veikmans bija lielisks pianists, tomēr ne sāpīgs zaudējums, jo šoreiz viņi spēlēs pavisam citādu mūziku un pēc Rika smalkajiem glisando nebūs vajadzības - rokenrolu uz taustiņiem var nodauzīt arī Ronsons.
Dienu pirms sesiju sākuma viņi noskatījās Alisa Kūpera šokroka šausmu šovu. Kaut Boviju fascinēja roka teātra ideja, Kūpera vodeviļiskie gājieni šķita primitīvi, un viņi nesagaidīja koncerta beigas. Taču viņi bija visi kopā - Bovijs pamatīgi izglītoja savus jaunos, Londonas kultūras apritē ne tik rūdītos partnerus. Pēc baleta apmeklējumiem viņi apsprieda kostīmus, iestudējumu un gaismas, pēc Mehāniskā apelsīna pirmizrādes analizēja vardarbības attiecības ar sabiedrību. Deividam bija svarīgi, lai pārējie viņu saprot.
Koncepts un īstenība
Bovija jaunais radījums daudzus fascinēja pat vēl nedzirdēts. Intrigai un vilinājumam pietika ar nosaukumu The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars (Zigija Stārdasta un Marsa zirnekļu spožums un posts).
XX gs. kultūras vēsturē tas iegrāmatots kā konceptuāls glamroka albums par Zigiju Stārdastu jeb Zvaigžņputekli, androgīnu un biseksuālu atnācēju no Marsa, kurš pasaules gala priekšnojautās (drūmi balādiskajā ievaddziesmā Five Years tas tiek prognozēts jau pēc pieciem gadiem) ieradies nest mierinājumu panikas pārņemtajiem Zemes iedzīvotājiem. Zigijs ar savu grupu Spiders from Mars kļūst par masu elku, mesiānisku rokzvaigzni, līdz notic savai izredzētībai un, apmaldījies personiskā ego dzīlēs, atsvešinās gan no sekotājiem, gan Zirnekļiem, un izdara pašnāvību. Mūzikā ir daudz atsauču uz piecdesmito gadu rokenrolu, taču no retro sentimenta Zigiju un Zirnekļus glābj mīlestība uz Velvet Underground un Ronsona metāliskie ģitāras rifi. Zigija prototips ir Igijs Pops un pa druskai arī Marks Bolans. Tāds ir dižais konceptalbums, kura ieceri Bovijs esot lolojis kopš pirmā ASV apmeklējuma.
Precīzāk, tāda ir leģenda. Taču Kens Skots un Miks Vudijs - vienīgie joprojām dzīvie Ziggy sesiju dalībnieki - apgalvo, ka realitāte bijusi atšķirīga. Bovijam tiešām jau sākumā bija dziesma par Zigiju Zvaigžņputekli - veltījums Igijam un Leģendārajam Kovbojam, kurā pieminēti arī Marsa zirnekļi. Kaut cik ar to sasaucās Lady Stardust un Star. Vēl dažās dziesmās figurēja rokenrola tematika, taču ne par kādu idejisku vienotību nebija runas. Kosmiskā mesijas koncepts netika pat pieminēts, jo tāda vienkārši nebija. Decembra vidū, sesijām noslēdzoties, albums pamatīgi atšķīrās no meistardarba, kas iedvesmoja neskaitāmus nākamo paaudžu mūziķus un ļāva identificēties daudziem jauniem, sabiedrības normu robežās savu vietu neatradušiem klausītājiem. Albuma pirmā versija saucās tāpat kā tajā dzirdamais Čaka Berija vecais rokenrols - Round and Round. Nekāda sakara ar divdzimumu marsieti, pasaules galu un pat rokenrolu nebija arī Žaka Brela šansonam Amsterdam.
Mesija pēdējā brīdī
Neviens nezina, kas notiktu ar Bovija karjeru, ja albums toreiz iznāktu oriģinālversijā. Taču tā nenotika. Nupat izdotais Hunky Dory izpelnījās kritiķu uzslavas, taču tabulās izgāzās tāpat kā viņa iepriekšējie opusi. RCA bosi uzstāja, ka jaunajā platē jābūt hitam, bet tā tur nav. Darbs ir jāturpina. Bovijs uz pāris nedēļām nozuda un atgriezās ar trim jaunām dziesmām: Suffregatte City; Starman un Rock ’N’ Roll Suicide. Tās nomainīja Berija rokenrolu, Brela šansonu un paša Bovija reiz jau izdotās Holy jauno versiju. Izšķiroši svarīga bija Starman, kas piesaka zvaigžņcilvēka ierašanos un misiju uz Zemes, kā arī Rock ’N’ Roll Suicide - fināldziesma un mesijas iekšējs monologs, kurā tas atzīst sakāvi, vilšanos un tukšuma izjūtu, ko pūļa pielūgsme nespēj kompensēt. Pēkšņi albumam bija jauna jēga un nosaukums, pēkšņi Bovijs bija Zigijs un viņa grupa kļuva par Marsa zirnekļiem!
Un viņiem bija arī RCA pieprasītais hits. 1972. gada vasarā Bovijs un Zirnekļi, saposušies kosmiski eksotiskā stilīgumā, kas lika nodrebēt pat Markam Bolanam, TV šovā Top of the Pops nospēlēja neatvairāmi lipīgo Starman, un sākās jauna ēra ne tikai tās autora, bet veselas paaudzes dzīvē un izpratnē par sevi un savu vietu sabiedrībā. Un, protams, mūzikā. Starman tovakar redzēja neskaitāmi zēni un meitenes. Daži no viņiem pēc vairākiem gadiem nodibināja Sex Pistols, The Clash, U2, The Cure, The Smiths, Siouxsie and the Banshees, Duran Duran un Depeche Mode un vairs nekad neaizmirsa Bovija pastieptās rokas žestu, ar kuru viņš no Top of the Pops skatuves, dziedot vārdus «es izvēlējos tevi», vērsās personiski pie katra no viņiem, kas sastinguši vērās savos televizoros. Žestu, ar ko Bovijs Zigijs ienāca viņu istabā un dzīvē. «Tas bija aizraujoši, drusku bailīgi un iedrošinoši,» tā šo uzstāšanos grāmatā Kad Zigijs spēlēja ģitāru apraksta Dilans Džonss, kuram toreiz bija 12 gadu. «Man un man līdzīgajiem radās sajūta, ka nākotne beidzot ir klāt.»
Vēlāk nereti apgalvots, ka todien, 1972. gada 6. jūlijā, «tika izgudroti XX gadsimta astoņdesmitie gadi». Taču tobrīd bija septiņdesmitie. Marks Bolans tos aizsāka, bet Bovija Zigijs pamazām pārņēma savā kontrolē.
Maskas pielaikošana
Šis seismiskais efekts nebūtu panākams tikai ar dziesmām. Zigijs bija sava laika produkts, kas kļuva par paaudzes bāku. Sarežģīts, noslēpumains un nesaprotams. Un ļoti magnētisks. Zigijs bija Bovijs, kurš beidzot atradis balsi un personību, caur kuru realizēties bez aiztures un kompleksiem. Tonijs Defraiss: «Deivids nebija dzimis skatuvei, un tā bija viņa problēma. Būtībā viņš bija kautrīgs, nervozs un nedrošs. Taču viņš spēja iemiesoties tēlā, kam piemīt viss. Tādēļ Zigijam vajadzēja būt pašpārliecinātam, dīvainam, svešādam un ļoti talantīgam.»
1972. gada janvāra beigās Bovijs sniedza sensacionālu interviju mūzikas izdevumam Melody Maker, kurā gandrīz pusgadu pirms Ziggy Stardust iznākšanas un vēsturiskās Top of the Pops pārraides vispirms deklarēja: «Es būšu ļoti slavens.» Savukārt pēc tam uzspridzināja britu mediju pasauli ar citu paziņojumu: «Es esmu gejs. Vienmēr esmu tāds bijis - pat tad, kad biju Deivids Džonss. Lai mūsdienās apjaustu šā soļa radikālismu, jāņem vērā, ka, lai arī Oskara Vailda laiks bija jau pasena pagātne, vēl 1967. gadā homoseksualitāte Lielbritānijā bija krimināli sodāma un slavenību, kas to atzītu publiski, tikpat kā nebija - šāds paziņojums joprojām varēja nozīmēt karjeras beigas un negodu uz mūžu. Kens Skots atceras, ka studijas asistents toreiz jautājis, vai viņš Bovija klātbūtnē nejūtas «apdraudēts». Skots par to sirsnīgi nosmējies, taču Miks Ronsons sava drauga un darba devēja atklāsmes no sirds pārdzīvoja un, paredzot sarežģītu izskaidrošanos, kādu laiku izvairījās apciemot vecākus. Ņemot vērā paziņojuma revolucionāro dabu, nav pārsteidzoši, ka Bovija biogrāfu, līdzgaitnieku un fanu lokā tam turpmāk veltīts visai daudz uzmanības, visbiežāk secinot, ka Bovijs drīzāk bijis nevis rokmūzikas pirmais atklātais gejs, bet pirmais, kuram rūpējis, lai kāds neiedomājas, ka viņš tāds nav. Savukārt dažas daudz aptenkotas it kā in fraganti epizodes, ļoti iespējams, ir dzimušas Endžijas manipulatoriskajā prātā. Skaidrs ir viens - lai arī Zigiju slavenajā intervijā Bovijs nepiemin (Starman jau bija sacerēta, bet vēl ne ierakstīta) un publikācija ir veltīta nesen iznākušajam Hunky Dory, viņš jau gatavo Zvaigžņputekļa ierašanos uz Zemes. Citiem vārdiem - viņš iejūtas lomā. Pirmajā no daudzām.
Zigijs bija sava laika produkts, kas kļuva par paaudzes bāku. Sarežģīts, noslēpumains un nesaprotams. Un ļoti magnētisks. Zigijs bija Bovijs, kurš beidzot atradis balsi un personību, caur kuru realizēties bez aiztures un kompleksiem.
Zvaigzne ir dzimusi
Reizē ar Melody Maker interviju sākās koncerttūre, kurai bija izšķiroša nozīme Zigija glorifikācijā. Pirmie izmēģinājumkoncerti notika pieticīgos klubos un pat krogos, parasti ārpus Londonas. Publikā nebija vairāk par simts cilvēkiem. Tie gaidīja introspektīvi intīmu noskaņu un Hunky Dory klavierbalādes, taču saņēma distopiskus pasaules gala pareģojumus, elektriskās ģitāras kaukoņu un bungu dārdus. Šokējošākais, protams, bija Bovijs Zigijs un viņa frizūra (Jā! Ar frizūru joprojām varēja šokēt!). Vairs ne miņas no garajām blondajām cirtām. Viņa mati bija daudz īsāki. Tā bija anomālija septiņdesmito gadu roka modē, taču šoreiz vien sīkums. Vidū tie bija sasukāti uz augšu un iestīvināti, sānos pieglausti - tas tiešām bija neparasti. Taču krāsa! Koši burkānsarkana! Laikā, kad vienīgie vīrieši, kas krāsoja matus (ne jau sarkanus!), bija novecojuši kinoaktieri un precību nolūku vadīti atraitņi, tas nudien bija līdzvērtīgi marsieša ienākšanai ciema krogā. Bovija tēls darīja bažīgus pat Zirnekļus, kuriem jau tā nebija viegli samierināties ar saviem spoži košajiem koncerttērpiem - kārtējo Endžijas untumu. Taču Bovija pārliecība, Zigija žestu un izrādes vēriens auga ar katru koncertu. Tāpat kā apmeklētība. Miks Vudijs: «Pat krogā mēs spēlējām tā, it kā publikā būtu 20 tūkstošu. Pirmās reaģēja meitenes. Viņas atsaucās, bet vīrieši tikai nikni blenza.»
Viņi nemitīgi izmēģināja kaut ko jaunu. Tērpus, horeogrāfiju, efektus. Reiz, Ronsonam spēlējot solo, Bovijs pēkšņi izliecās starp ģitārista ieplestajām kājām un, ar rokām satvēris tā gurnus, mēģināja iekosties ģitārā. Miks, neko tādu negaidījis, pārsteigumā pavērsa instrumentu viņam pretī, un pēkšņi tas kļuva par nepārprotami seksuālu aktu, un, patiecoties fotogrāfa Mika Roka klātbūtnei, iespējams, slavenāko foto ne tikai Zigija, bet arī Bovija un Ronsona skatuves mūžā. Skaidrāk par jebkurām baumām un avīžrakstiem šis attēls teica: Zigijs ir bīstams, perverss un neatdarināms, Zigijs ir jāredz un jādzird. Tad nāca Top of the Pops ar Starman video, un kārtējais Melody Maker virsraksts Zvaigzne ir dzimusi jau vienlīdz attiecās gan uz Boviju, gan Zigiju. Anglijas jaunā paaudze bija Zigija varā. Tik un tā, kad sajūsminātais Bovijs ar Defraisu spontānā «ģitāras fellatio» bildi izvēlējās pilnas Melody Maker lappuses izmēra reklāmai, Ronsons bija nelaimīgs un draudēja - ja tā turpināsies, grupai būs jāiztiek bez viņa.
Zigija vāks
Zigija tēla maģiju vairoja arī plates vāka foto ar vientulīgu Bovija stāvu naksnīgā Londonas šķērsielā. Manuāli veikts krāsojums attēlam piešķir intriģējošu atsvešinātības efektu, bet Bovija matiem - eksotiski dzeltenu toni (burkānsarkanais vēl nebija aktuāls). Savukārt vāka otrā pusē redzamā telefonbūdiņa sniedz konkrētu saturu Top of the Pops pārraidē daudzus tik ļoti uzrunājušajai frāzei «man vajadzēja kādam piezvanīt, un es izvēlējos tevi»: jā, patiešām, tikko nonācis uz Zemes, šajā dīvainajā neviesmīlīgajā pilsētā, es zvanīju tieši tev! Albuma noformējuma autors ir Bovija draugs un klasesbiedrs Džordžs Andervuds, kurš skolas laika kautiņā (meitenes dēļ) nelabojami savainoja viņa acs zīlīti - arī šis vizuālais defekts deva iemeslu vēl vienam vēlāk bieži pieminētam Bovija Zigija dīvainā magnētisma skaidrojumam.
Konflikts
Nevienam nebija šaubu, kurš ir galvenais, tomēr viņi joprojām bija visi par vienu un viens par visiem. Kā Mehāniskā apelsīna Alex un viņa droogs. Septembrī sākās triju mēnešu Amerikas tūre. Viņi kopā ceļoja, kopā pusdienoja un ballējās. Un ierakstīja nākamo albumu Aladdin Sane.
1973. gada februārī atgriežoties, lai turpinātu nest Zigija vēsti amerikāņu publikai, kaut kas bija mainījies. Jau pirmā koncerta beigās Bovijs uz skatuves noģība. Viņš visu dienu nebija ēdis, gandrīz pilnībā grima klātais ķermenis neelpoja, un viņš bija pārguris - no garā ceļa (baidīdamies no lidojumiem, okeānu Bovijs šķērsoja kuģī), bet visvairāk no gada ar Zigiju. Kulisēs viņš atguvās, vēl pirms ieradās medmāsa, taču turpmāk viss bija citādi. Miks Vudijs memuāros raksta: «Pirmajās turnejās viņš uzposās Zigija grimā un tērpos, mēs nospēlējām koncertu un pēc tā visi kopā braucām vienā limo, tā atkal bija parastā banda. Tagad, vakara beigās, Zigijam noejot no skatuves, tas joprojām bija Zigijs Stārdasts. Ar atsevišķu limuzīnu un viesnīcu. Tas vairs nebija Deivids Bovijs.»
Piedevām grupa sāka kurnēt, ka nu viņi spēlē pasaules līmenī un likmes ir neizmērojami augušas, bet viņu algas ir tādas pašas kā Zigija misijas sākumā. Ne bez kašķa, taču Vudijs un Bolders panāca algas pieaugumu no 50 uz 500 mārciņām nedēļā. Pārējās problēmas risināt bija daudz grūtāk.
Konflikts auga ne tikai starp Boviju un grupu, bet arī starp Boviju un Zigiju. «Ar tādu tēlu ir viegli kļūt apsēstam,» viņš vēlāk stāstīja žurnālam Rolling Stone. «Es biju neizturami kautrīgs, un sākumā Zigijs visu atviegloja - gan uz skatuves, gan ikdienā. Un tas šķita uzjautrinoši, kā slēpšanās spēle. Kurš ir Deivids Bovijs, un kurš Zigijs Stārdasts? Būt Zigijam izrādījās daudz vieglāk [..] Taču, tikko es kļuvu par Zigiju Stārdastu, Deivids Bovijs izgaisa. Visi apgalvoja, ka es esot mesija. Zināju, kādai jābūt manai rokenrola zvaigznei, bet nu ar to biju nonācis līdz galam, tālāk nebija kur iet. Tagad viss bija atkārtošanās, gājiens pretī nāvei.»
Pēc mokošas turnejas pa ASV un Japānu Anglijā Bovijs atgriezās caur Padomju Savienību, Poliju un Austrumvāciju. PSRS viņš pārbrauca vilcienā - Transsibīrijas ekspresī. Viņa prātu jau nodarbināja citas idejas un mazāk par visu gribējās atgriezties pie vecās lomas. Taču Zigija koncerti jau bija saplānoti, nereti pat divi vienā dienā, un vairums noritēja ar milzu panākumiem. Vienīgais, kas iepriecināja pašu Boviju, bija japāņu dizainera Kansai Jamamoto jaunie tērpi, kuros zinātniskās fantastikas motīvi apvienoti ar kabuki un samuraju kultūras elementiem. Tajos bija neciešami karsti, bet efekts bija nepārspējams. Tomēr ar to nepietika. Sacerot Rock ‘N’ Roll Suicide, Bovijs bija precīzi prognozējis Zigija ceļu no hēdonisma un pielūgsmes eiforijas līdz eksistenciālam tukšumam un bezcerībai. Citi to nenojauta, bet Zigijis patiešām streipuļoja pretī savam galam.
Rokenrola pašnāvība un atbrīvošanās
1973. gada 3. jūlijā pie Londonas Hammersmith Odeon koncertzāles rindojās Rolls-Royce kavalkāde, bet iekšā goda vietas ar šampanieša glāzēm rokās pildīja Eltons Džons, Miks Džegers, Kets Stīvenss, Ringo Stārs, Lulū, Amanda Līra un citi slavenie, smalkie un izredzētie. Tikmēr īstie fani, uzcirtušies «kā Zigijs», pulcējās ārpusē. Pols Mārvuds tobrīd bija astoņus gadus vecs, un uz koncertu viņu paslepšus no vecākiem bija atvedusi auklīte - Bovija Zigija fane. 50 gadus vēlāk Polu intervēja žurnāls Uncut: «Man šķita, ka Bovijs ir citplanētietis. Biju pārliecināts, ka pēc koncerta viņš ar lidojošu šķīvi atgriezīsies kosmosā, un nespēju iedomāties, ka viņš varētu iet mājās, lai atvērtu Heinz pupiņu bundžu.» Tikpat pārņemta bija 14 gadus vecā Šeila Veilanda: «Cilvēki, kas pulcējās Zigija koncertos, bija svarīgi priekšnesuma dalībnieki. Taču katram Bovija fanam šīs attiecības bija ārkārtīgi personiskas un tik sargājamas, ka kaut kādā ziņā mēs pat vairījāmies cits no cita.»
Koncertu Deivids sāka slavenajā, pat mini modes laikā absurdi īsajā baltajā kimono. Nākamais bija zaļsarkani svītrotais marsieša kostīms, kas pēc dažām dziesmām tika nomainīts uz «vienkāja un vienroča» bodiju - asimetrisku, košiem ģeometriskiem rakstiem klātu adījumu, kas nosedza ķermeņa vidusdaļu, kreiso kāju un labo roku.
Miks Vudijs: «Tas bija tūres pēdējais koncerts, un mēs netaupīdamies darījām visu, ko spējām.» Taču, uz ko spējīgs Bovijs, viņš nenojauta līdz pat pēdējās dziesmas Rock ‘N’ Roll Suicide pieteikumam: «Šī bija viena no lieliskākajām turnejām mūsu mūžā. Es pateicos grupai, un es pateicos tūres personālam. No visiem koncertiem šo atcerēsimies visilgāk, jo tas ir ne tikai... Tas ir ne tikai šīs turnejas pēdējais koncerts, tas ir mūsu pēdējais koncerts uz visiem laikiem. Paldies!»
Apjautis, ka, visticamāk, nupat dzirdējis paziņojumu par darba zaudējumu, izskanot pēdējai dziesmai, satriektais Vudijs nometa bungu kociņus un pameta skatuvi bez ceremoniālā klanīšanās rituāla. Pēckoncerta ballītē Londonas Café Royal pie Bovija galda kūlās rokmūzikas krējums, bet Vudijs nespēja tam pietuvoties. Četras dienas vēlāk viņš svinēja kāzas. Neilgi pēc laulību ceremonijas piezvanīja Defraiss un pavēstīja, ka viņa pakalpojumi Bovijam vairs nav vajadzīgi. Kādu laiku Bovijs vēl strādāja ar Ronsonu un Bolderu, taču Zirnekļi jau bija nosūtīti atpakaļ uz Marsu. Kamēr prese nervozi centās uzminēt Bovija deklarācijas īsto jēgu (Mārketings? Provokācija? Karjeras gals?), viņš pats svinēja atbrīvošanos no Zigija un jau piemērīja nākamo masku.
Zigija efekts un Bovija laikmets
Ziggy Stardust bija Bovija pirmais albums, kas iekļuva britu popularitātes tabulā, sev līdzi aizraujot arī trīs iepriekšējos. Savā laikā tie bija palikuši zem Top 100 robežas, bet nu strauji kāpa uz augšu. Hunky Dory 18 mēnešus pēc iznākšanas pat tika līdz trešajai vietai, par divām pozīcijām pārspējot Zigija augstāko sasniegumu. Savukārt trīs nākamie albumi bez aizķeršanās sasniedza topa virsotni. Bovijs vairs nebija Zigijs, taču, pateicoties viņam, bija kļuvis par vienu no laikmeta valdniekiem.
Šis laikmets ar kritumiem un kāpumiem turpinājās vairāk nekā četras desmitgades, līdz Bovijs pats pārvērtās zvaigžņputeklī un atstāja šo planētu. Viņa pēdējais albums Blackstar iznāca 2015. gada 8. janvārī, divas dienas pirms autora nāves. Taču īstenībā viņa laikmets nav beidzies joprojām. Jo kaut kur šajā pasaulē un varbūt arī uz Marsa vienmēr ir kāds, kurš nespēj aizmirst, kā Zigijs spēlēja ģitāru.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita