Tabakas klizma, insulīna koma narkomāniem, vājprātīgo slīcināšana un gulēšana skapī - iepazīstam savulaik par progresīvām uzskatītas ārstniecības metodes.
Teju līdz XIX gadsimta sākumam vairums ārstu uzskatīja, ka kariesu un zobu sāpes izraisa zobu tārps. Par to it kā skaidri liecināja kariesa skartā zoba tumšā krāsa, kā arī nepatīkamā smaka un pulsējošās sāpes. Secinājums - skaidrs, ka mutē ir iezadzies zobtārps, kurš, aktīvi rosoties, turpina rušināt alas! Zobēdi godinot, dažāda kalibra mediķi radīja neskaitāmus zinātniskus traktātus, kuros centās viens otru pārspēt veidos, kā šo draņķi pievārēt. Plīnījs Vecākais, piemēram, tīri profilaktiskos nolūkos ieteica divreiz mēnesī nokost galvu dzīvam sikspārnim. Savukārt Karlsbādes ārsts Štefans Štrobelbergers savā monogrāfijā De dentium podagra seu odontagra ieteica parazītu nomocīt ar sērskābi un varžu novārījumu. Kornēlijs Celss bija gatavs apzvērēt, ka zobainis lieliski izskalojas no organisma, aktīvi lietojot klizmas vai citus atslābinošus preparātus. Taču lielākā daļa dakteru bija vienisprātis, ka labākais līdzeklis pret zobtārpu ir tvaika inhalācijas. Tā nu zobu sāpju nogurdinātie pacienti stundām dirnēja pie plīts un ieelpoja tvaikus no driģeņu, sīpolu un āža tauku viruma.
Vēl zobu kaitēkli provēja uzveikt ar svecēm, nokaitētu dzelzi, verdošu eļļu vai vasku, putnu mēsliem un dažādām indēm. Šādi nomocītie pacienti, ārstiem par prieku, zvērēja, ka paši esot redzējuši no mutes bēgošus parazītus. Neticīgākos pacientus ārstēja ar filipīniešu hīleru metodi. Parakājušies mutes dobumā ar āķi ar koka rokturi, viņi lepni demonstrēja kāpostu tauriņa kāpuru vai slieku, kuri iepriekš tika noslēpti irbuļa koka tukšajā dobumā - lūk, jūsu bendētāji! Un patiesi, pacientiem itin bieži kļuva vieglāk - pašiedvesma ir ļoti jaudīga padarīšana.
Tika lietoti dažādi tumsonīgi rituāli - piemēram, sāpju transformācijai uz citu priekšmetu. Piemēram, iedzīt kokā naglu vai noķert vardi un iespļaut tai mutē. Talkā nāca arī mēness - tā gaisma skaitījās zobu tārpiem nāvējoša. Katru pilnmēness nakti uz māju jumtiem varēja manīt ļaudis, kuri atvērtām mutēm tvēra veldzējošos un ārstējošos mēnesstarus.
Rodas loģisks jautājums - bet kāpēc mocīties un vienkārši neizraut sāpošo zobu? Te eskulapi bija kategoriski - nekādas raušanas! Tā esot teju momentāna nāve - raugi, zobi ir savienoti ar smadzenēm, un tās, parādoties caurumam žoklī, uzreiz iztecēs! Zobus rāva tikai tad, kad tie bija pilnībā nopuvuši - tad caurums smaganās palika minimāls. Taisnības labad jāpiebilst, ka gadiem ilgā ņemšanās ar indēm atnesa arī savus paliekošos augļus - tā stomatoloģijā uz ilgiem laikiem iedzīvojās arsēns, tikai ne jau kā zobtārpa slepkava, bet gan tā nerva bende.
Plīnījs Vecākais cīņai pret zobu tārpu tīri profilaktiskos nolūkos ieteica divreiz mēnesī nokost galvu dzīvam sikspārnim.
Dzīvsudrabs, mūmijas un baloža pēcpuse
Vēl XIX gadsimtā ārsti par vienu no galvenajām ligām uzskatīja lēkmjveida krampjus. Tos dēvēja par eklampsiju un iedalīja divos veidos - sieviešu un bērnu. Šodien zinām, ka tās ir divas dažādas kaites. Sieviešu eklampsija ir ļoti smaga toksikozes forma otrajā grūtniecības stadijā, kurā krampji var izraisīt komu, savukārt bērnu eklampsija patiesībā ir spazmofilija - viena no rahīta pazīmēm. Neticēsiet, bet šos krampjus ārstēja ar baloža dibenu jeb astesgalu! Pārsvarā šo metodi lietoja bērniem, jo dāmu rūpīga izmeklēšana tolaik bija visai delikāta lieta. Lielisko metodi 1841. gadā piedāvāja dakteris Kārlis Frīdrihs Kanštats - vajadzēja noķert putnu un sagaidīt pacienta lēkmi. Turpmākā darbība: krampju laikā, spēcīgi sažņaudzot, piespiest baloža dibenu pie slimnieka anusa. «Mehānisms ir vienkāršs!» Kanštats gavilēja savā opusā Ceļvedis praktiskajā medicīnā. «Putns mirst, bet pacients izveseļojas!» Kolēģi, medicīnas doktori Vaise un Bliks no Švānbekas pilsētas, unisonā piebalsoja - jā, jā, terapija ir lieliska! Tiesa, eksperimenta labad viņi gan varēja pārbaudīt - vai tā darbojas arī ar citiem putniem? Iznākumā daudzi bērni atstāja šo grēcīgo pasauli ar putnu spalvu piestūķētu pēcpusi, bet receptūra braši tika piekopta vēl vairākus gadu desmitus.
Tāpat caur anālo atveri tika ārstēta diareja un hemoroīdi. Šoreiz iztika bez putniem, izmantojot tikai to olas. Recepte bija šāda: paņemiet novārītu olu, nolobiet čaumalu un, kad ola atdziest, piespiediet to pie anālās atveres. Pēc tam procesu atkārtojiet, tikai tagad ar karstu olu. Pēc pāris procedūru reizēm slimība atkāpsies!
Un tā vēl bija ļoti maiga un saudzējoša terapija. Pie lielām galvassāpēm vai hroniskiem gastrītiem ārsti pacientiem lika rīt cilvēku pelnus no sasmalcinātām ēģiptiešu mūmijām, ko pārdeva visās aptiekās. Kakla sāpju gadījumos - ēst sakaltušus suņu izkārnījumus. Tiesa, receptēs tas skanēja visai zinātniski - Album graecum.
Lasot vairākus gadsimtus senas receptes, tā vien šķiet, ka mediķi sacentās, kurš izdomās ārprātīgākas ārstniecības metodes. Auss iekaisuma gadījumā diplomēti eskulapi rekomendēja tajās bāzt dzīvus gliemežus. Tāpat gliemeži skaitījās elitārs eliksīrs diloņslimniekiem. Lūk, instrukcija: paņemiet bļodu ar gliemežiem, apkaisiet tos ar sāli un, kad būsiet pārliecinājušies, ka no tiem ir izdalījušās gļotas, ņemiet tos ārā. Noskalojiet gliemežus ūdenī un ievietojiet groziņā ar pāris cukurgraudiem. Pirms tam ieteicams pārgriezt gliemežus uz pusēm. Groziņu uzkariet uz naglas vai zarā un vāciet no tās pilošo šķidrumu. Rītā un vakarā lietojiet pa ēdamkarotei šī šķidruma...
Zarnu samešanās gadījumā ārsti ieteica izdzert pa 200-250 gramiem dzīvsudraba. Tika uzskatīts, ka sava blīvuma un kustīguma dēļ tas izretinās, nostieps un iztaisnos zarnas kā stīgas. Ar dzīvsudrabu ārstēja arī sifilisu - to dzēra, dūra degunā un ģenitālijās, bet ar tā smēri zieda čūlas. Ārsti nevarēja vien nopriecāties, cik dzīvsudrabs bija indīgs! Pacienti vēma, laida putu burbuļus, raustījās krampjos un halucinācijās - tas viss palīdzēja regulēt devas lielumu. Ar šo terapiju simtiem tūkstošu sifilitiķu bonusā veneriskajai slimībai saņēma sirdsklauves, runas defektus, plikpaurību, locītavu un muskuļu spazmas, epilepsijas lēkmes un citus veselības defektus. Taču īsti izvēles viņiem nebija, jo inde neļāva sifilitiķiem nonākt pēdējā - trešajā - slimības fāzē.
Īsta revolūcija notika 1927. gadā. Austriešu mediķis Jūliuss Vāgners Jauregs sāka eksperimentēt sifilitiķu terapiju ar malārijas palīdzību. Pēc principa - ar zobu pret zobu. Viņš inficēja slimniekus ar malārijas plazmodiju, lai provocētu drudža lēkmi. Sifilisa izraisītāja - bālā treponēma - ļoti nemīl augstu temperatūru. Nogaidījis, līdz pacients ir pārcietis desmit-divpadsmit drudža lēkmju, ārsts viņam deva hinīnu un izārstēja no malārijas. Daudzi tik dinamisku ārstēšanu neizturēja un nomira, taču tie, kuri šīs ekstremālās daudzkārtējās augsto temperatūru spazmas pārvarēja, izārstējās arī no sifilisa. Tas bija īsts triumfs! Jauregs saņēma Nobela prēmiju, bet Eiropas slimnīcās tika izveidotas malārijas odu fermas, un kauja pret sifilisu turpinājās jau dziļi pretinieka teritorijā.
Paņemiet novārītu olu, nolobiet čaumalu un, kad ola atdziest, piespiediet to pie anālās atveres. Pēc tam procesu atkārtojiet, tikai tagad ar karstu olu.
Ārstēšanās vājprāts
Pēc Pirmā pasaules kara visas cilvēces psihiskais veselības stāvoklis bija, maigi izsakoties, visai depresīvs. Tikai ASV psihiatriskajās klīnikās vien ārstējās 417 tūkstoši pacientu. Tādā situācijā prasīt prasījās pēc jaunām metodēm, jo iepriekšējo gadsimtu pieredze šizofrēnijas ārstēšanā šķita nošpikota no inkvizīcijas rokasgrāmatām.
Slimniekus mērdēja badā, piestūķēja ar milzīgām opija devām, sasēja nomierinošās pidžamās un «iemūrēja» vienvietīgās kamerās bez logiem. Tāpat bezgalīgi notecināja sliktās asinis un mēģināja tās aizstāt ar veselu cilvēku dzīvības sulām. Ļoti populāra bija tā sauktā šoka terapija. Tās tēvs, flāmu ārsts Jans Baptista van Helmonts, reiz novēroja, kā viens no pacientiem mazgāšanas laikā teju noslīka un no pārciestā izbīļa gandrīz vai izveseļojās. Dakteris savā loģikā nosprieda, ka nāves bailes ir tieši tas lakmusa papīriņš, kas palīdzēs slimniekiem atveseļoties! Viņš sāka slimos piesiet pie milzīga paškonstruēta riteņa un gremdēt, precīzāk sakot, slīcināt tos ūdenī. Pacienti bija panikā un aizrijušies bieži vien zaudēja samaņu, bet apmierinātais Helmonts secināja, ka pēc ūdens procedūrām daudzi kļuvuši rāmāki un paklausīgāki. Viņa metodes pārņēma amerikāņi. Aksbridžas psihiatriskās slimnīcas galvenais ārsts Semjuels Vilards pat uzbūvēja gigantisku tvertni ar iluminatoriem, kur peldināja savus pacientus. Ja slimnieks neizārstējās (un, kā likums, viņš neizārstējās!), Vilards nesatraucās - viņš nozīmēja kādu desmitu papildu peldināšanas seansu.
Izmantoja arī vēl sadistiskākas hidroterapijas metodikas. Proti, sasietus slimniekus stundām vai pat dienām ilgi mērcēja aukstās vannās, ik pa brīdim tur iegāžot ledus kilogramus. Vai arī pieķēdēja pie sienas un atsvaidzināja ar strūklu no ugunsdzēsēju šļūtenes.
Taču tas vēl nebija sadisma Olimps. Maniaku, melanholiķu un idiotu ārstēšanā izmantoja šūpoles. Šo revolucionāro metodi patentēja Bristoles psihiatriskās klīnikas ārsts Džozefs Meisons Kokss. Viņš konstruēja speciālu krēslu, ko piestiprināja pie griestiem, kur tas milzīgā ātrumā virpuļoja ap savu asi. Psihiatrijas vēsturē šī konstrukcija ierakstīta kā Koksa šūpoles. Pusotru stundu garā procedūra pacientiem garantēja sliktu dūšu, vemšanu, urīna un resnās zarnas satura nesaturēšanu. Ārstaprāt, tas slimniekus tikai attīrīja no liekiem sārņiem un viņi bija daudz gatavāki veselīgam dialogam. Tā patiesi bija dzelzs loģika - Kokss bija pārliecināts, ka slimības pirmcēlonis ir atsvešināšanās no patiesās realitātes un egoistiska koncentrēšanās uz savu iekšējo un personīgo realitāti. Šūpoles, viņaprāt, izsauca asinsbēgumu no smadzenēm un atgrieza viņus īstajā realitātē.
Šūpoļu teorija ļoti iepatikās amerikāņu psihiatrijas tēvam - doktoram Bendžaminam Rašam. Tiesa, viņu vairāk interesēja nevis bēgums, bet gan smadzeņu asinspaisums. Un tā radās jauns elles rīks ar nosaukumu hirators. Tas bija plats dēlis, pie kura nelaimīgo piesēja tādā vīzē, lai galva atrastos pēc iespējas tālāk no dēļa centra. Pēc tam dēli sāka horizontāli rotēt, kas izsauca nenormālu asinspieplūdumu smadzenēs, kam vajadzēja izsaukt gandrīz tūlītēju veselības stāvokļa uzlabošanos.
Taču ar to vēl dakteriem nebija gana, viņi meklēja arvien jaunas metodes. Kā pionieris te uzstājās amerikāņu psihiatrs Henrijs Endrūss Kotons. Psihiatrijā viņš skolojās Eiropā pie diviem leģendāriem šī ārstu aroda spīdekļiem Emīla Krepelina un Aloiza Alcheimera, kā arī praktizējās pie profesora Ādolfa Meiera. Jau trīsdesmit gadu vecumā Kotons kļuva par Ņūdžersijas Trentonas psihiatriskās ārstniecības centra vadītāju. Un tūlīt ķērās pie lietas! Tāpat kā viņa skolotājs Maiers, talantīgais doktors bija pārņemts ar ideju, ka psihiskās novirzes rada bakteriālā infekcija. Šis pieņēmums radās, novērojot sifilisa slimniekus, kurus smadzeņu bojājumi noveda pie plānprātības un kuri pie paaugstinātas temperatūras bieži murgoja. Lūk, secinājums - viens riebīgs mikrobs rada infekciju, savukārt tā - nervu slimību. Tātad pats efektīvākais paņēmiens cīņā ar slimību ir amputēt inficēto orgānu. Pēc Kotona loģikas maģistrāles, uzreiz vajadzētu nogriezt galvu, taču viņš sāka piesardzīgāk. Zobi - lūk, mikrobu muklājs! Un tie ir tik tuvu smadzenēm! Tādēļ laikā no 1919. līdz 1921. gadam viņš izrāva vairāk nekā 11 000 zobu, ieskaitot arī pats savējos. Profilaktiskos nolūkos viņš atzoboja arī sievu un abus savus dēlus.
Diemžēl pacienti neatveseļojās - laikam jau nodevīgie mikrobi ballējās pa citiem orgāniem. Tad ar maniakālu entuziasmu viņš saviem pacientiem sāka izgriezt visu pēc kārtas - mandeles, žultspūšļus, liesu, kuņģa un resnās zarnas fragmentus, olnīcas un sēkliniekus. Mirstība no viņa manipulācijām bija lielāka nekā stipras zemestrīces gadījumā. No daktera skalpeļa krita katrs trešais pacients, taču ārsts saviem kolēģiem meloja un apgalvoja, ka izveseļojoties 85 procenti pacientu. Aplausi no zāles, slava, nauda un plusā jaunas pacientu plūsmas.
Taču pienāca diena, kad mirušo pacientu radinieki panāca šīs jūsmīgās statistikas pārbaudi. Ņūdžersijas štata senāts nosūtīja uz Kotona klīniku komisiju viņa skolotāja Maeira vadībā. Iepazinušies ar patiesajiem skaitļiem, komisijas locekļi paši teju sajuka prātā. Klīnikā izārstējās tikai astoņi procenti pacientu; 42 procentiem nebija nekāda progresa, bet 43 procenti slimnieku pēc operācijas pārcēlās uz kapiņiem. Taču Maeirs, lai saglābtu skolnieka reputāciju, atteicās publicēt komisijas slēdziena rezultātus un iesūdzēt viņu tiesā, kaut gan klīniku Kotonam tomēr nācās pamest.
Tas gan netraucēja viņam turpat Trentonā atvērt savu privātklīniku un turpināt savas iemīļotās izklaides. Vēl vairāk nekā desmit gadu maniaks ar patiesu iedvesmu un aizrautību slaktēja savus pacientus, līdz 1933. gadā viņu apstādināja sirdslēkme. Starp citu, abi viņa dēli izdarīja pašnāvību, apstiprinot aizdomas, ka vājprātībai viņu ģimenē bija ģenētiskas saknes.
Tabaka - tā ir manta!
Kad Kristofors Kolumbs atveda uz Eiropu tabaku, medicīnas spožākie prāti to pasludināja par brīnumlīdzekli teju pret visām ligām. Ar tabakas sulu, novārījumu, kompresēm un dūmiem tika ārstētas brūces, apdegumi, dažādas trūces, zobu sāpes, čūsku kodumi, izdzīti parazīti, novērsta plikpaurība un nagu izkrišana. Kā arī saaukstēšanās, drudzis, vēdergraizes, malārija, tīfs, mēris, holera un plaušu slimības, astmu ieskaitot.
Tāpat tabaka skaitījās lielisks līdzeklis kaujā pret migrēnu. Franču sūtnis Portugālē Žans Niko, par godu kuram tabaka ieguva savu bioloģisko nosaukumu Nicotiana, 1561. gadā aizsūtīja tās lapas Katrīnai Mediči, kura jau gadiem mocījās ar hroniskām galvassāpēm. Par tabakas bumu runājot, dažās angļu privātskolās, lai pretotos iespējamajām epidēmijām, pedagogi lika skolēniem smēķēt.
Bet 1745. gadā tika «izpīpēta» vēl viena novatoriska ārstniecības metode, pazīstama kā holandiešu fumigācija. Šo noslīkušu cilvēku atdzīvināšanas projektu aizsāka doktors Ričards Mīds. Viņa uzraudzībā krastā izvilktajam slīkonim anālajā atverē ievadīja speciālu caurulīti, kas bija savienota ar fumigatoru un sifonu, un sāka pūst tajā tabakas dūmus. Teorētisks skaidrojums: toreiz uzskatīja, ka vaina nav ūdenī, kas nonācis plaušās, bet gan putās, kas rodas, ūdenim kontaktējoties ar vēdergāzēm. Tabakdūmam vajadzēja izšķīdināt šīs putas un noslīkušajam - sākt elpot ar pilnu krūti. Ar kādu zigzaga domu tika radīta šī teorija, joprojām nav skaidrs, bet tas, ka tabakas klizma ir vislabākais līdzeklis slīkoņa atdzīvināšanai, kļuva par neapstrīdamu patiesību. Britu ierēdņi Temzas krastos visas laivu stacijas un kroģeļus apgādāja ar reanimācijas komplektiem - dūnu segām, trubiņām, tabaku un kramiņiem uguns iegūšanai. Te nu slīkstošajiem angļiem var tikai izteikt līdzjūtību, jo nevar pat zināt, kas bija labāk - noslīkt uzreiz vai turpināt ķepuroties… Momentāni klāt bija modrā patruļa, kura nostādīja nelaimīgo rāpus un intensīvi sāka pūst dūmus dibengalā. Instrukcija viņus neapstādināja pat tad, kad dūmi sāka nākt pa ausīm.
Tabakas klizma līksmi virpuļoja pa Eiropu līdz pat 1811. gadam, kad britu zinātnieks Bendžamins Broudijs pierādīja, ka nikotīns nekādi nevar stimulēt elpošanu un vispār ir kaitīgs sirdsdarbībai. Taču vēl līdz XIX gadsimta piecdesmitajiem gadiem bija daži dakteri, kas šad tad atcerējās par veco, labo tabakas klizmu.
Koma kā glābiņš
Ja atskatāmies uz psihiatrijas vēsturi, jāsecina, ka šī medicīnas nozare kā magnēts pievilka dažādus sadistus un maniakus, kuriem pacienti bija tikai kā materiāls viņu plānprātīgajiem eksperimentiem. Lūk, vēl viena vājprātīgo ārstēšanas metode - insulīna koma. Tās radītājs - vācu ārsts Manfrēds Sakels. Viņš darbojās vienā no Berlīnes klīnikām, kurā ārstēja narkomānus, galvenokārt morfīnistus un heroīniķus. 1933. gadā viņš piedāvāja injicēt slimniekiem insulīnu, lai atvieglotu abstinences sindromus. Turklāt tādā devā, lai tie uzreiz iekristu komā! Viss izdevās - kāda abstinence, ja tu esi bezsamaņā? Šo metodi Sakels sāka izmantot arī šizofrēniķu ārstēšanai. Taču, ja agrāk viņus slīcināja, mērcēja ledainā ūdenī, laistīja ar šļūteni un grieza karuseļos, tad Sakels piedāvāja daudz humānāku paņēmienu - slimniekam injicēja kumeļa devu insulīna un ieveda viņu komā. Kad pēc pamošanās slimnieks bija pazaudējis atmiņu un kā balta lapa neatcerējās arī savus murgus un mānijas, ārsti sajūsmināti uzskatīja metodi par labu esam un ieteica to plašai lietošanai.
Skaidrs, ka no komas pamodās ne visi… Daudzi, kuri pamodās, pat nevarēja atcerēties savu vārdu, jo ilgā bezsamaņa noveda pie neatgriezeniskiem smadzeņu bojājumiem. Taču, neņemot vērā blaknes, insulīna terapija tika lietota līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Ar to tika ārstēts arī ģeniālais amerikāņu matemātiķis, Nobela un Ābela prēmiju laureāts Džons Nešs. Jau vēlāk pati metode tika atzīta par bezjēdzīgu un neefektīvu - tagad insulīnu ir nomainījuši mazāk agresīvie un kaitīgie neiroleptiķi, taču tos, kuri nomira no insulīna komas, tas nez vai mierinātu.
