Sargāt savu tēvu zemi

Domājot par valsts aizsardzību mūsdienās, gribot negribot nākas atskatīties uz vairāk nekā 80 gadu senu pagātni, kad Latvija jau piedzīvoja agresiju un sekojošu okupāciju. Arī toreiz daudz tika runāts par dzimtenes aizstāvēšanu, taču ievērojami mazāk darīts, bet jau izstrādātie valsts aizsardzības plāni tā arī palika tikai uz papīra.

«Latvijas karavīrs nekad neuzbruks citai zemei un nekāros pēc svešas zemes, mantas un darba augļiem. Latvju karavīrs nekad nevienam neies palīgā apspiest citas tautas [..] Mūsu tautai nav agresīvu tieksmju [..] Bez cīņas tautas uzticētos ieročus, mūsu tautas un tēvzemes brīvību mēs neatdosim nevienam un nekad [..] Mēs esam to teikuši, sakām un, ja vajadzīgs, izpildīsim,» tā 1939. gada rudenī apkārtrakstā divīzijām un pulkiem rakstīja Latvijas armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis. Šodienas trauksmaino ģeopolitisko notikumu izskaidrošanai un turpmākās rīcības paredzēšanai mēs bieži pievēršamies pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigām, lūkojot saprast, ko Latvijas vadītāji darīja vai nedarīja savas valsts neatkarības aizstāvēšanai. 1940. gadā Latviju, līdzīgi kā mūsu kaimiņvalstis, lielais austrumu agresors pakļāva bez neviena šāviena. Lai arī šāds, kaut vai simbolisks pretestības gadījums nenotika, nevar apgalvot, ka par savu robežu aizstāvēšanu mūsu vadība toreiz nedomāja. Varbūt ne pilnā mērā un, iespējams, novēloti, tomēr par aizstāvēšanos tika domāts…

130 000 vīru armija

Auto-tanku pulka vads, izbraucot no Daugavpils cietokšņa. Trīsdesmito gadu otrā puse.

Latvijas militārā doktrīna balstījās uz aizstāvēšanās kara ideju. To noteica Latvijas kā nelielas valsts īpatnības - maza teritorija, visai blīvs un sazarots iekšzemes dzelzceļu un sauszemes ceļu tīkls, arī valsts attīstības agrārais raksturs un atrašanās nedrošā ģeopolitiskā telpā naidīgu lielvalstu ielenkumā. Aizstāvēšanās kara ideju pamatoja viens no redzamākajiem Latvijas militārajiem speciālistiem ģenerālis Hugo Rozenšteins 1932. gada publicētajā Latvijas kara ģeogrāfijā: ja Latvija ierobežoto materiālo līdzekļu dēļ nevar sev nodrošināt pietiekami modernu militāri tehnisko aizsardzību, akcents jāliek uz karavīru taktisko iemaņu attīstību, fizisko un morālo sagatavotību.
Pret eventuālā ienaidnieka iespējamo pārāko kaujas tehniku - tankiem, lidmašīnām - jāizmanto efektīvāka un lētāka aizstāvēšanas tehnika - prettanku ieroči un zenītartilērija, kā arī nepieciešams mobilizēt visus, gan fiziskos, gan saimnieciskos, gan morālos spēkus. Kaut gan militārie teorētiķi šo domu proponēja diezgan aktīvi, atsaucība no valdības puses nāca pārāk vēlu.

Konceptuāli Latvijas armijas vadība paredzēja pretoties iespējamajam agresoram jebkurā gadījumā. Teritoriju bija plānots aizstāvēt tik ilgi, kamēr kāda Latvijas neatkarībā ieinteresēta lielvalsts vai vairākas lielvalstis steigtos palīgā mūsu zemei. Šis jautājums saistīts ar Latvijas ārpolitiskajām aktivitātēm un pasākumiem kolektīvās drošības variantu meklēšanā.
Trīsdesmito gadu beigās Latvijas armijā bija četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales) ar trijiem kājnieku un vienu artilērijas pulku katrā, Tehniskā divīzija un dažādas speciālās vienības (Štāba bataljons, Jātnieku pulks un citas). Saskaņā ar Tautu Savienībai iesniegtajiem datiem Latvijas armijā 1939. gada 1. janvārī pēc saraksta skaitījās 1969 virsnieki, 3988 instruktori, 11 188 kareivji, 1244 brīva līguma darbinieki - kopā 18 389 cilvēki.
Kara gadījumā plānoja visu iespējamo spēku mobilizāciju un to sadalījumu. Līdz 1939. gadam bija izstrādāti četri mobilizācijas plāni. Saskaņā ar 1938. gadā pieņemto ceturto mobilizācijas plānu kājnieku divīziju skaitu plānoja palielināt līdz septiņām, kurās kopā būtu 21 kājnieku pulks esošo 12 vietā, kā arī izveidot papildus tehnisko spēku vienības. Laika ziņā pilnīgai mobilizācijai paredzēja 72 stundas jeb trīs diennaktis. Ārzemju novērotāji rēķināja, ka kara gadījumā Latvijā varētu savākt maksimāli ap 180 000-200 000 militāri mācītu vīru, ieskaitot 17 000 rezerves instruktoru un 1000 rezerves virsnieku. Faktiski gan Armijas štāba Operatīvā daļa paredzēja tikai 130 000-135 000 vīru kara laika armiju.

Gaisa novērošana un patvertnes

Atceroties Pirmā pasaules kara pieredzi, tā laika militārie eksperti paredzēja, ka nākamais karš būs totāls militārs konflikts, kas skars cilvēkus ne tikai frontē, bet arī aizmugurē. Prognozēja, ka nākamajā karadarbībā plaši izmantos kara aviāciju un ķīmiskos ieročus, tādēļ arī Latvijas sabiedrību gatavoja aizsargāties pret šādām karadarbības izpausmēm. Kara ministrija izstrādāja pasīvās gaisa aizsardzības un pretķīmiskās aizsardzības koncepciju, paredzot lielu apdzīvoto vietu iedzīvotāju individuālo un kolektīvo aizsardzību.

Ložmetēji Vickers Mk 1 uz pretaviācijas balstiem.

Gaisa aizsardzības sagatavošanai bija svarīgi laikus uzzināt par pretinieka lidmašīnu tuvošanos. Pirmo gaisa novērošanas dienesta instrukciju miera laikā izdeva 1933. gadā. Sākotnēji par lidmašīnu novērošanu atbildīgi bija robežsargi, policisti, dzelzceļa staciju personāls un armijas garnizonu novērotāji. Taču tas nebija viņu pamatuzdevums, tādēļ tie nespētu laikus reaģēt uz situāciju. 1938. gada 15. oktobrī armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis izdeva pavēli par speciālo gaisa novērošanas posteņu izveidošanu. Posteņi bija jāizveido līdz 1938. gada 18. novembrim. To uzdevums bija vākt ziņas par ienaidnieka gaisa spēku darbību un laikus brīdināt karaspēku un valsts svarīgākos infrastruktūras objektus par ienaidnieka lidaparātu tuvošanos. Dienestu komplektēja no aizsargiem, kas vecāki par 40 gadiem un bija dienējuši artilērijas (vislabāk - zenītartilērijas) vienībās. Viņiem bija jābūt ar absolūto dzirdi un ar labu redzi. To noteica ārstu komisija. Postenī vajadzēja atrasties trim novērotājiem, ieskaitot posteņa priekšnieku. Postenis bija pakļauts noteiktam gaisa aizsardzības rajonam, uz kurieni būtu jāsūta ziņojumi. Posteņus bija paredzēts izvietot pie pagastu telefona centrālēm, bet, ja tādu nebija, tad pie pagasta valdes, jo tur parasti bija telefona aparāti.
Būtiska loma pasīvās gaisa aizsardzības nodrošināšanai bija sabiedrības izglītošanai. Vispārizglītojošajās skolās pasniedza militāro mācību, tostarp arī civilās aizsardzības pamatus. Iekšlietu ministrijas pārraudzībā atradās Pasīvās gaisa aizsardzības skola, kurā sagatavoja pretgaisa un pretķīmiskās aizsardzības instruktorus. Pasīvās gaisa aizsardzības izdevniecība un citas organizācijas izdeva ilustrētas brošūras par aizsardzību indīgo kaujas vielu lietošanas gadījumos un par uzvedību aviācijas uzbrukuma laikā.

Sarkanā krusta ierīkotā patvertne Rīgā.

Kolektīvā aizsardzība paredzēja bumbu patvertņu ierīkošanu un telpu pielāgošanu aizsardzībai pret ķīmiskajām kaujas vielām. Visās publiskajās ēkās, ko tolaik nodeva ekspluatācijā, pagrabos bija jābūt izbūvētām gāzdrošām patvertnēm. Patvertnes bija paredzēts ierīkot arī sabiedriskajās ēkās - slimnīcās, skolās, valsts iestādēs. Taču realitātē patvertņu skaits bija ļoti mazs un parasti tās nebija aprīkotas ar nepieciešamo inventāru. 1939. gada janvārī Rīgā bija izbūvētas 13 pašvaldības patvertnes ar kopējo ietilpību 2610 cilvēkiem un 57 privātās patvertnes, kurās varēja paglābties 2622 personas. Patvertnes bija izbūvētas, piemēram, Armijas ekonomiskajā veikalā, Finanšu ministrijas ēkā, kinoteātrī Gaisma, Sarkanā Krusta ēkā - tātad namos, kas būvēti pēc 1938. gada. Piecas patvertnes bija Liepājā, paredzēja celt vairākas patvertnes Cēsīs.

Tautas gāzmaskas

Pretgāzu mācības pilsētā. 1939.gads.

Individuālās aizsardzības pret kaujas gāzu lietošanu nodrošināšanai bija nepieciešama civiliedzīvotāju apgāde ar gāzmaskām. Latvija bija viena no nedaudzajām Eiropas valstīm, kurā ražoja savas gāzmaskas. Ar to pie mums nodarbojās Valsts elektrotehniskā fabrika jeb VEF. 1938. gada 28. septembra likums Par iedzīvotāju apgādi ar tautas gāzmaskām paredzēja, ka visiem valsts iedzīvotājiem bija jāiegādājas tā saucamās «tautas gāzmaskas». Gāzmaskas bija trīs izmēros: bērnu, sieviešu un vīriešu. Viena gāzmaska maksāja desmit latu. Tiem, kuri uzreiz nevarēja samaksāt šo summu, valsts izsniedza kredītu, kas bija jāatmaksā gada laikā. Daudzas ģimenes (īpaši daudzbērnu) nevarēja atļauties iegādāties šādas gāzmaskas, lai gan likums paredzēja kriminālatbildību par gāzmasku neiegādāšanos.

Draudi no austrumiem. Un rietumiem

Latvijas vadošie militārie speciālisti par galveno iespējamo ienaidnieku uzskatīja Padomju Savienību, kaut gan trīsdesmito gadu beigās nopietnas bažas sāka radīt arī Vācijas pieaugošās agresīvās tieksmes. 1937. gadā izstrādātais valsts aizsardzības plāns paredzēja trīs variantus: A - aizsardzībai no austrumiem pret Padomju Savienības uzbrukumu; D - aizsardzībai no dienvidrietumiem Vācijas uzbrukuma gadījumā; K - aizsardzībai pret abiem iespējamiem agresoriem. Tolaik Latvijas austrumu robežas tuvumā bija novietotas divas divīzijas - Latgales un Zemgales. Zemgales divīzijas dislokācijas vieta bija Daugavpils, tur atradās arī Jātnieku pulks, kā arī Aviācijas pulka un Auto-tanku brigādes atsevišķas apakšvienības. Rīgā atradās visa Vidzemes divīzija, Auto-tanku brigāde, Smagās artilērijas, Zenītartilērijas un Aviācijas pulks, Sakaru bataljons, kā arī kara flotes Mīnu divizions ar kara kuģiem Virsaitis, Imanta un Viesturs priekšgalā. Kurzemes divīzijas apakšvienības, izņemot 3. Jelgavas kājnieku pulku, bija izvietotas Liepājā, turpat atradās arī kara flotes zemūdenes Ronis, Spīdola, kā arī bāzes kuģis Varonis un 8. jūras aviācijas eskadriļa. Latvijas armijas dislokācija liecināja, ka uzbrukumu valsts īpaši sagaida no tās austrumu kaimiņa - Padomju Savienības -, kaut arī ar zināmām aizdomām bruņoto spēku vadība raudzījās uz Vācijas pusi.
Armijas izvietojumu savās atmiņās kritizēja ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Viņš rakstīja, ka taupības nolūkos vairākas divīzijas bija sakoncentrētas trijās pilsētās (Rīgā, Liepājā un Daugavpilī) un sablīvētas nedaudzās kazarmās. Īpaši bīstamā situācijā atradās Zemgales divīzija un Jātnieku pulks, kuri bija izvietoti šaurajā un neērtajā Daugavpils cietoksnī, kam bija tikai divas izejas. Visai aplams solis bija arī visas Latvijas armijas artilērijas vienību koncentrēšana vasaras mācību laikā Stropu poligonā pie Daugavpils. Pēkšņas mobilizācijas gadījumā artilērijas pulkiem vajadzētu doties uz savām izvietojuma vietām - Kurzemes artilērijas pulkam uz Liepāju, Vidzemes, Smagās un Krasta artilērijas un Bruņoto vilcienu pulkam uz Rīgu, Latgales artilērijas pulkam uz Krustpili, bet Zemgales artilērijas pulks paliktu Daugavpilī. Rezultātā rastos neiedomājams juceklis. Turklāt Stropu poligonā (tātad tiešā robežas tuvumā) līdz 1930. gadu vidum atradās lielākā daļa artilērijas munīcijas noliktavu, kas nozīmē, ka viena veiksmīga aviācijas uzlidojuma dēļ varētu izvest no ierindas visu Latvijas artilēriju, kā arī Daugavpils cietoksnī iesprostoto Zemgales divīziju. Stāvoklis sāka mainīties trīsdesmito gadu vidū, kad artilērijas munīcijas rezerves sāka pārvest uz jaunceļamajām noliktavām Cekulē.

Karš ir sācies!

1939. gada 1. septembrī, dienā, kad ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš, armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis izsūtīja armijas komandiera pavēli nekavējoties pārtraukt visus atvaļinājumus un komandējumus, kareivjiem un virsniekiem atgriezties savās karaspēka daļās. Steidzīgi tika veikta virsnieku atkomandēšana un pārvietošana. Aktīvajā karadienestā iesauca vairāku kategoriju rezervistus. Armija atradās trauksmes stāvoklī, un šie pasākumi bija saistīti ar iespējamo mobilizācijas sākumu iebrukuma gadījumā. 9. septembrī finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis parakstīja rīkojumu par degvielas sadalīšanu bruņutehnikas vienībām. Armijas saimnieciskajās jomās tika noteikts pastiprināts taupības režīms. Līdz ar armijas skaitlisko palielināšanos no mobilizācijas krājumiem tika izņemti ieroči, munīcija un apgādes priekšmeti.
Taču Latvijas valsts un armijas vadītāji pārāk vēlu sāka atskārst, ka nākotnes kara rezultātus neizšķirs tikai kaujaslauks. Karam bija jāgatavojas jau laikus kā militārajā, tā saimnieciskajā plāksnē. Pulkvedis Arturs Silgailis atzīmēja, ka armijas sagatavošana ir veikla un tālredzīga politika, kurā nedrīkst vadīties no jūtām, simpātijām, vēsturiskajām tiesībām, ilūzijām vai personiskajām ambīcijām, bet gan vienīgi no reālajām prasībām.

Vickers Armstrong tanketes manevru laikā.

1939. gada 23. augustā starp staļinisko Padomju Savienību un hitlerisko Vāciju tika noslēgts pakts, kurā starp šīm divām lielvalstīm tika sadalīta Austrumeiropa. Baltijas valstīm nācās parakstīt ar Padomju Savienību Savstarpējās palīdzības paktu, kas tās faktiski nostādīja padomju protektorāta lomā. Latvija līgumu parakstīja 1939. gada 5. oktobrī. Pēc līguma noteikumiem Padomju Savienība ieguva tiesības ievest Latvijas teritorijā 25 000 vīru lielu Sarkanās armijas kontingentu un izvietot tos bāzēs Kurzemē. 1940. gada 1. maijā padomju bāzēs Latvijas teritorijā bija jau 21 379 karavīri, savukārt pašas bāzes bija izvietotas Liepājā, Ventspilī un rajonā no Kurzemes rietumu piekrastes līdz Ventai.
Pēc Sarkanās armijas daļu izvietošanas Latvijas armijas vadība atcēla septembra sākumā karaspēkā izziņoto paaugstināto kaujas gatavību, un 1. novembrī pēc kara ministra rīkojuma no dienesta tika atvaļināti iesauktie rezervisti. Tomēr Latvijas armijas vadība, neraugoties uz valdošo politiķu rožainajiem solījumiem, apzinājās, ka agri vai vēlu karadarbība var skart valsts teritoriju. Padomju karabāzu izveide Kurzemē prasīja armijas vienību pārdislocēšanos un mobilizācijas plānu pārstrādāšanu. Kurzemes divīziju sadalīja: 1. Liepājas kājnieku pulku izvietoja Saldū (vienu bataljonu skata pēc atstāja Liepājā), 2. Ventspils kājnieku pulku - Talsos un Kuldīgas apriņķī, Kurzemes artilērijas pulku - Tukumā un Jelgavā. Pārvietotas tika arī atsevišķas Vidzemes divīzijas daļas (uz Madonu un Pļaviņām) un Zemgales divīzijas 12. Bauskas kājnieku un Zemgales artilērijas pulka lielāko daļu izvietoja Pļaviņu-Krustpils-Jēkabpils rajonā.

Aiviekstes-Lubānas līnija

Lielā slepenībā tika izstrādāti valsts aizsardzības plāni, slepenotas un pārkodētas karaspēka daļas. Iepriekšējais mobilizācijas plāns bija nederīgs, jo nevarēja nodrošināt tā izpildi rajonos, kurus jau kontrolēja Sarkanā armija. 1939. gada oktobrī-novembrī sāka izstrādāt jaunu 5. mobilizācijas plānu (līdz tam bija pieņemti četri). Tas paredzēja tādu armijas daļu dislokāciju, kas iespējamā kara gadījumā sekmētu kā Ventas, tā Pededzes-Aiviekstes-Lubānas līnijas pozīciju ieņemšanu, stājoties pretī padomju karaspēka garnizoniem Kurzemē un padomju pamatspēkiem uz Latvijas-PSRS robežas. Šis plāns paredzēja saformēt trīs jaunas kājnieku divīzijas ar deviņiem kājnieku pulkiem, trim artilērijas pulkiem, diviem papildu pulkiem un trim velosipēdistu bataljoniem. Kā iespējamās formēšanas vietas bija paredzētas Rīga, Cēsis un Pļaviņas. Labvēlīgos apstākļos mobilizāciju bija paredzēts īstenot 29 stundās, trīs dienu laikā teorētiski armija būtu mobilizēta un izvietota galvenajās kaujas līnijās. Mobilizējamo skaitu lēsa ap 130 000-135 000 vīru, turklāt bija paredzēts, ka austrumu pierobežas rajonus noturēt neizdosies ilgi, jo sedzējvienību un robežsargu skaits tur bija nepietiekams, tāpēc mobilizāciju dažviet var nepaspēt izvest.
Līdz ar Sarkanās armijas karabāzu izvietošanu Latvijā, Rietumkurzemē, Latvijas armijas manevrēšanas spējas kļuva ierobežotākas, tādēļ taktiskajos plānos īpašu vietu ieņēma Aiviekstes līnija. Saistībā ar to kara ministrs Jānis Balodis nosūtīja lūgumrakstu finanšu ministram atbalstīt aizsprosta būvi uz Aiviekstes un piešķirt šim mērķim 110 000 latu. Applūdinot Lubānas klānus, šis rajons būtu nepārvarams. 1940. gada 22. februārī Ministru kabinets aktīvā dienesta ilgumu pagarināja līdz 18 mēnešiem (agrāko 12-15 mēnešu vietā). Taču Latvijas valsts vadītāji pārāk vēlu saprata, ka valsts aizsardzībai jāpakļauj visi iedzīvotāji un resursi. Tikai 1940. gada 1. maijā tika pieņemts Likums par valsts aizsardzību, kas iekļāva vienotā valsts aizsardzības sistēmā visas pašvaldību iestādes, civiliestādes kameras, organizācijas, uzņēmumus, kā arī visus pilsoņus un Latvijas bruņotos spēkus (līdz tam šāds termins nebija pieņemts). Saskaņā ar Likumu par valsts aizsardzību bruņotajos spēkos ietilpa armija, kurā iekļauti sauszemes, gaisa spēki un kara flote (pakļauta kara ministram); Robežsargu brigāde (pakļauta iekšlietu ministram) un Latvijas Aizsargu organizācija (pakļauta sabiedrisko lietu ministram). Par bruņoto spēku virspavēlnieku, kā arī par valsts aizsardzības vadītāju kļuva Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijas sastāvā bija 2013 virsnieki, sanitārvirsnieki un administratīvie virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji, kopā 29 568 vīri. Klāt pieskaitot 1275 brīvā līguma darbiniekus, armijas kopskaits bija 30 843 vīru.

Neizmantotās iespējas

Latvijas vadītāji vairāk cerēja uz starptautisko garantiju un savas neitralitātes politiku. Paļaujoties uz Rietumeiropas lielvalstīm, mūsu vadoņi diezgan vieglprātīgi izturējās pret valsts aizsardzības stiprināšanu. Realitātē izrādījās, ka rietumvalstis bija pārāk tālu aiz jūrām un Latvijas neatkarības sargāšana nebija šo valstu ārpolitikas prioritāte. Tādēļ loģisks būtu pieņēmums, ka visas trīs Baltijas valstis kopīgi darbotos savu valstu aizsardzības stiprināšanai, tādējādi veidojot vērā ņemamu stratēģisku spēku.
Teorētiski trīs Baltijas valstu 5 600 000 iedzīvotāju kopskaits pieļāva 650 000 vīru lielu armiju mobilizāciju, kaut gan reāli šis skaitlis būtu 360 000 vīru (100 000 Igaunijā, 130 000 Latvijā, 130 000 Lietuvā). Tas būtu vērā ņemams spēks. Salīdzinājumam - 3 500 000 lielā somu tauta 1939.-1940. gada Ziemas karā pret Padomju Savienību iesaistīja 295 000 vīru. Somijas armija godam izpildīja savu pienākumu, cīņās gan zaudējot daļu savas teritorijas, taču saglabājot neatkarību. Baltijas valstu un Somijas armijas bruņojums, kā arī tehniskais potenciāls bija aptuveni vienāds. Taču nekādu kopīgu aizsardzības plānu Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija. Baltijas valstis bija pašas saskaldījušās un paralizējušas kopīgas akcijas iespēju. To papildināja Baltijas valstu autoritāro līderu personiskā nepatika vienam pret otru. Tikai Latvija un Igaunija noslēdza militāro savienību (1921., 1932. un 1934. gada līgumi), kura gan palika tikai uz papīra.
Iznākums bija bēdīgs: 1940. gada 17. jūnija naktī no dienvidu puses, no Lietuvas teritorijas, Latvijā iebrauca padomju tanki. Armija gaidīja pavēli cīņai ar agresoriem. Taču pavēle nesekoja. Tautas vadonis Kārlis Ulmanis, baidoties no asinsizliešanas, nevarēja atrast labāku padomu kā vien: «Palieciet savās vietās, es palikšu savā!» Daudz ir diskutēts, vai pretošanās bija vajadzīga. No šodienas viedokļa raugoties, protams, padomus dot ir vieglāk. Skaidrs, ka būtu diezgan bezcerīgi pretoties padomju karaspēkam 1940. gada 17. jūnijā, par to vajadzēja domāt jau agrāk, iekams padomju karabāzu vēl nebija Latvijā, sadarbojoties visām trijām Baltijas valstīm. Kapitulācijas rezultātā latviešu tauta piedzīvoja «Baigo gadu», savukārt pretojoties būtu aizstāvēts nācijas un armijas gods, būtu liekas jebkādas vēlākās runas par it kā labprātīgu iekļaušanos Padomju Savienībā, kā arī nebūtu diskutējams jautājums par okupāciju.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
_{Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita}

• label#SIF_MAF2023
• labelNezināmā Kara Vēsture