Padomju propagandas radītais mīts par to, ka Staļins ļoti baidījies no Hitlera un 1939. gada 23. augustā paktu ar Vāciju noslēdzis tikai tādēļ, lai novilcinātu neizbēgamā militārā konflikta sākumu, ir izrādījies apbrīnojami dzīvelīgs. Lai saprastu, ka tas tiešām ir tikai mīts, pietiek palasīt 1939. gada pavasarī notikušā komunistu partijas kongresa stenogrammas.
Pirms 85 gadiem, 1939. gada martā, Maskavā norisinājās boļševiku partijas XVIII kongress. Lasot tā stenogrammas, ir grūti tikt vaļā no sajūtas, ka galvenie draudi mieram nāca ne jau no Berlīnes, Tokijas vai Romas, bet gan no pasaules proletariāta galvaspilsētas Maskavas. Iepriekšējo - XVII - kongresu padomju historiogrāfija dēvēja par uzvarētāju kongresu, jo tas notika kolektivizācijas beigu fāzē. Mūsdienu vēsturnieki gan to biežāk sauc par nošauto kongresu, jo tas norisinājās pirms 1937.-1938. gada lielā terora un vairums tā dalībnieku tika represēti. Bet XVIII kongresu, kurā toni noteica Staļina izvirzītie kadri, kas nomainīja veco revolucionāru paaudzi, tajā valdošās retorikas dēļ droši varētu dēvēt par kara kurinātāju kongresu.
Staļina ārpolitika
Mūsdienu vēsturnieki diemžēl diezgan maz uzmanības pievērš kompartijas vēstures pētīšanai; tai pat nav veltīts kāds atsevišķs pētījums. Tas ir viegli izskaidrojams: padomju laikā piespiedu kārtā mācītais kompartijas vēstures īsais kurss un zinātniskais komunisms tā laika studentiem radīja nezūdošu riebumu pret sarkanajām dogmām un komunistu ideoloģiju, ko vēlāk pārmantoja arī nākamā paaudze. Taču to ir vērts pētīt, jo tieši šī organizācija pieņēma visus svarīgākos lēmumus; tieši tā plānoja un veidoja vēsturi.
Skaidrs, ka tās uzmanības lokā bija arī ārpolitika. Ja paanalizējam kongresā izskanējušās runas, var izdalīt divus galvenos motīvus, kas šo kongresu atšķir no iepriekšējiem un nākamajiem. Pirmais: gandarījums par «Lielās tīrīšanas» noslēgumu, kas iezīmēja sociālisma uzcelšanu vienā atsevišķā valstī. Otrais: ļoti izteikta klātesošo vēlme sociālisma celtniecību pārcelt uz citām valstīm.
Lai cik tas būtu dīvaini, Staļina runa šajā kongresā bija viena no rāmākajām un vismazāk kareivīgajām. Viņš vairāk runāja par sociālisma celtniecības sasniegumiem. Un par nākotnes bažām, jo jauns imperiālistiskais karš jau ir tepat aiz durvīm.
Protams, vadonis savā runā pieminēja pasaules lielvalstis un nosodīja Itāliju, Vāciju un Japānu par agresīvu ārpolitiku, bet Angliju, Franciju un AVS par neitralitāti: «Neiejaukšanās politikā ir jūtama vēlme netraucēt agresoriem darīt savu melno darbu, netraucēt, piemēram, japāņiem ieslīgt karā ar Ķīnu, bet vēl labāk - ar Padomju Savienību; netraucēt Vācijai ieslīgt Eiropas lietās un nonākt līdz karam ar Padomju Savienību. Ļaut visiem kara dalībniekiem dziļi iestigt kara muklājā, ļaut tiem vienam otru novājināt, bet pēc tam parādīties uz skatuves ar svaigiem spēkiem, uzstāties kā miera sargiem un diktēt novājinātajiem kara dalībniekiem savus noteikumus. Lēti un labi!»
Faktiski šajā runā Staļins iezīmēja savas ārpolitikas pamatus dažiem nākamajiem gadiem. 23. augustā ar Vāciju tika noslēgta vienošanās par Eiropas sadalīšanu. 1. septembrī vācu karaspēks iebruka Polijā un pāris nedēļu laikā nostādīja šo valsti sakāves priekšā. Bet 17. septembrī Sarkanā armija «atbrīvoja» Polijas austrumu daļu, pati ciešot vien nenozīmīgus zaudējumus. Staļins šādai rīcībai jau sen bija atradis teorētisku attaisnojumu: «Karš, sagraujot pēckara miera režīma pamatus un iznīcinot elementāras starptautisko tiesību normas, padarīja bezvērtīgus starptautiskos līgumus un saistības. Pacifisms un atbruņošanās projekti tika apbedīti. Vietā nāca bruņošanās drudzis.» Jāpiezīmē, ka ar Japānu 1945. gadā Staļins galā tika būtībā pēc tā paša Polijas scenārija, tieši tāpat pārkāpjot vienošanos par neitralitāti.
Arī Lavrentija Berijas runa kongresā neizcēlās ar īpašiem draudiem un kareivīgumu. Pēc asiņainajiem Ježova laikiem Berijas iecelšana par iekšlietu tautas komisāru daudziem šķita kā liberalizācijas pazīme. No nometnēm izlaida daļu 1937. un 1938. gadā arestēto, nošaušanu un apcietināšanu skaits samazinājās. Raksturīgi, ka kongresa stenogrammās daudz vairāk vietas aizņem runas par ārpolitiku nekā par trockistiem un spiegiem. Pat Berija pieminēja ārlietas, jo uzsvēra ārējā izlūkdienesta nepieciešamību.
Karosim jebkurā jūrā un okeānā!
Toties militāristu runas bija nepārprotami agresīvas. Aizsardzības komisārs Kliments Vorošilovs slavēja Sarkanās armijas kaujasspējas, īpaši akcentējot uzbrukuma potenciālu un attiecīgās ieroču šķiras - aviāciju, tankus un artilēriju. Pēc tam sekoja dažādu ieroču šķiru pārstāvju sveicieni kongresa delegātiem, un viņu runas bija viena par otru kareivīgākas. Ņemot vērā, ka šie pārstāvji nebija paša augstākā ranga virsnieki, droši var apgalvot, ka runu tekstus viņiem priekšā nolika priekšniecība. Staļinisma pētnieks Abdurahmans Avtorhanovs rakstīja: «Neprotot improvizēt, Staļins partijas kongresos aizliedza jebkādas oratormākslas izpausmes. Katram runātājam bija jānolasa partijas centrālkomitejā iepriekš apstiprināts teksts.» Tādēļ nav šaubu, ka ar virsnieku muti runāja partijas vadība.
Piezemētāku runu teica robežsargu pārstāvis, kas arī saprotams - galu galā, robežsargu uzdevums ir sargāt savas valsts robežas, nevis rauties cīņā kaut kur robežas otrā pusē. Tomēr arī robežsardzes leitnanta, Padomju Savienības Varoņa Ivana Černopjatko runā ieskanējās draudīgas notis: «Lai nožēlojamie tārpi ložņā gar padomju ziloņa kājām. Lai fašistiskie tumsoņas ālējas ap padomju robežām. Lai naidnieks dusmojas un naidā zobus griež, un jaunus karus gatavo - nav visā pasaulē spēku tādu, kas spētu mūs apturēt. Katram jukušam tumsoņam mēs piemeklēsim trakokreklu!»
Jūras kara flotes vārdā kongresu sveica līnijkuģa Oktobra revolūcija virsnieks Grigorijs Miļņikovs: «Padomju tauta būvē pasaulē spēcīgāko floti. Šī flote ir spējīga graut ienaidnieku jebkurā jūrā vai okeānā, lai kāds arī tur būtu spēku samērs. Viss sarkanās flotes spēks pēc partijas un padomju valdības pirmā aicinājuma ir gatavs sagraut jebkuru ienaidnieku.» Tolaik PSRS tiešām izvērsa vērienīgu flotes būvēšanas programmu, kurā bija paredzēts saražot lielu skaitu zemūdeņu, kā arī ķerties pie milzīgu līnijkuģu būves. Vācu uzbrukums šos plānus izjauca, taču Miļņikova vārdi par gatavību sakaut ienaidnieku jebkurā jūrā paši par sevi ir gana daiļrunīgi.
Gatavību iznīcināt jebkuru ienaidnieku pauda arī kavalērijas komisārs A. Ņerčenko: «Sarkanais kavalērists ir gatavs sakapāt mūsu ienaidniekus viņu teritorijā! Mūsu zirgi ir ātri un labi pabaroti. Mūsu zobeni ir asi. Mūsu mehanizētie ieroči - tanki, lielgabali un ložmetēji - ir pilnā kaujas gatavībā! Mūsu drošsirdīgie karavīri - sarkanie kavalēristi, pilsoņu kara varoņu dēli un brāļi - ir gatavi pēc pirmās pavēles mesties virsū jebkuram ienaidniekam!»
Te gan gribētos precizēt, ka pavēle mesties virsū ienaidniekam ir vajadzīga, ja tu pirmais sāc uzbrukumu. Aizsardzības karā šāda pavēle nav nepieciešama. Piecus mēnešus pēc šīs runas padomju kavalērija tiešām metās virsū ienaidniekam - par to Staļins tobrīd bija pasludinājis Poliju.
Uz saviem spārniem nesīsim nāvi...
Tankistu vārdā kongresu sveica Padomju Savienības Varonis pulkvedis Aleksejs Panfilovs: «Mēs, tankisti, ziņojam kongresa delegātiem, ka mūsu tanki ir pilnā kaujas gatavībā. Mēs vienmēr esam gatavi uz ienaidnieka triecienu atbildēt ar divtik stipru triecienu. Mūsu karogs ir Staļins! Ar šo karogu padomju tankisti raujas kaujā par komunismu!»
Parasti savas ārpolitiskās akcijas komunisti maskēja ar frāzēm par dzimtenes sargāšanu. Bet te pulkvedis Panfilovs stāsta, ka tankisti ir gatavi doties cīņā nevis par dzimteni, bet par komunismu, un šie vārdi zālē izraisīja vētrainas ovācijas. Vēlāk Panfilovs tiešām varonīgi cīnījās frontē un 1945. gadā jau bija kļuvis par divkārtēju Padomju Savienības Varoni, taču vēlāko notikumu gaismā frāze par to, ka tankisti ir gatavi ienaidniekam atbildēt divtik stipri, izklausās diezgan muļķīgi. Astoņus mēnešus pēc šīs runas sarkanie tankisti tiešām deva «atbildes triecienu baltsomu bandītiem», kuriem tanku bija desmitiem reižu mazāk, bet 1941. gada vasarā izgāzās pēc pilnas programmas, kaut gan tanku skaita ziņā sešas reizes pārsniedza vērmahta tanku spēkus.
No kara lidotāju saimes ar runu uzstājās vēl viens Padomju Savienības Varonis (šo titulu viņš nopelnīja Spānijas pilsoņu karā) Sergejs Deņisovs: «Mēs, lidotāji, labi sapratām biedra Staļina ziņojumu partijas XVIII kongresā un viņa vārdus par kapitālistisko ielenkumu. Ja fašisti sadūšosies uzbrukt mūsu 170 miljonus lielās tautas mierīgajai dzīvei, mēs uz saviem spārniem nesīsim nāvi fašistiskajiem paverdzinātājiem, nesīsim brīvību un laimi agresorvalstu strādniekiem. Mēs izdarīsim visu, lai noslaucītu no zemes virsas imperiālistus un piespiestu šos kungus atteikties no nekaunīgiem uzbrukumiem mūsu dzimtenei.» Interesanti, ka šajā vietā kaut kādu iemeslu dēļ no stenogrammas ir izņemta daļa Deņisova uzstāšanās un kursīvā izcelti vārdi par brīvību un laimi citu valstu strādniekiem.
Paša Deņisova karjera pēc šīs runas strauji gāja augšup. Ziemas kara laikā viņš komandēja tobrīd pašas spēcīgākās - septītās armijas aviāciju. Deņisova komandētās lidmašīnas uz saviem spārniem nesa nāvi ne tikai somu karavīriem, bet arī mierīgajiem iedzīvotājiem, bombardējot Helsinkus. «Brīvību un laimi» Deņisova lidotāji atnesa arī Viborgai, sagraujot veselus kvartālus - pat Staļins izteica īpašu gandarījumu par pilsētai nodarītajiem postījumiem. 1940. gada martā Deņisovam piešķīra otro Padomju Savienības Varoņa zvaigzni par sekmīgu aviācijas darbību Mannerheima līnijas pārvarēšanā. Tālāk viņš jau kā ģenerālleitnants karoja arī pret vāciešiem, bet 1944. gadā tika pārcelts uz Gaisa spēku galveno štābu.
Mūsu artilērija ir uzbrukuma artilērija!
Ne mazāk kareivīgu runu artilēristu vārdā teica majors T. Rostunovs: «Paldies padomju tautai par to, ka tā mūs ir apbruņojusi ar spēcīgu un neuzvaramu tehniku! Staļina artilēristi zvēr boļševiku partijas kongresam, ka izpildīsim savu pienākumu pret dzimteni. Lielgabalus un lādiņus, ko valsts mums devusi, mēs izmantosim prasmīgi un mūsu padomju dzimtenei noderīgi. Mūsu artilērija - tā ir uzbrukuma artilērija. Kā viesulis Sarkanā armija ielauzīsies ienaidnieka zemē un ar iznīcinošu artilērijas uguni noslaucīs ienaidnieku no zemes virsas!»
Kad 1939. gada septembrī Sarkanā armija iebruka Polijā, artilēriju masveidā lietot nebija vajadzības, jo demoralizētie poļu karavīri, saņēmuši pavēli nepretoties krieviem, vairumā gadījumu padevās bez cīņas, tikai atsevišķos gadījumos iesaistoties kaujās. Taču savu artavu artilēristi tomēr deva, piedraudot nopostīt Ļvivu, ja tās aizstāvji nenoliks ieročus. Cita lieta - Ziemas karš pret somiem. Uz Mannerheima līniju padomju artilērija raidīja tūkstošiem šāviņu, iznīcinot somu nocietinājumus. Kā runā, apšaudes bija tik masveidīgas, ka Somijas hospitāļos nācās atvērt nodaļas karavīriem, kuri bija sajukuši prātā no nemitīgās kanonādes. Tādēļ var teikt, ka kongresā izteiktais solījums par uzbrukuma artilēriju tiešām tika pildīts.
Kājniekus kongresā pārstāvēja Spānijas pilsoņu karā Padomju Savienības Varoņa nosaukumu nopelnījušais Aleksandrs Rodimcevs, kurš vēlāk aizstāvēs Staļingradu, saņems vēl vienu Varoņa Zelta zvaigzni. «Mūsu strēlnieku korpuss - tie ir 79 tūkstoši kilogrami metāla minūtē, kas ir ugunīgs viesulis, uz kādu nav spējīgi mēra sajūtu zaudējušā ienaidnieka korpusi.» Te jāpiezīmē, ka 79 tonnas minūtē pat nebija sarkano strēlnieku korpusu ugunsjaudas galējā robeža. 1939. gada septembrī strēlnieku korpusi, kas jau tā bija labāk bruņotie pasaulē, tika vēl vairāk pastiprināti ar papildu artilērijas baterijām un veseliem pulkiem.
Te vietā būtu jautājums - kā gan varētu izmantot strēlnieku korpusus ar tādu ugunsjaudu, kādas nebija nevienam citam visā pasaulē? Kam tādi vajadzīgi, ja pat agresīvajai Vācijai nav tik spēcīgu vienību? Kāda no tiem jēga, ja aizsardzībai nepieciešams mazāk spēku nekā uzbrukumam? Bet visus pēckara gadus taču tika stāstīts, ka Sarkanā armija ir domājusi tikai un vienīgi par aizsardzību!
Taču Rodimcevs kongresā ne par kādu aizsardzību nerunāja: «Mēs esam armijas cilvēki un dzīvojam pēc reglamenta. Mūsu kājnieku reglamentā ir teikts, ka uzbrukuma laikā nodaļas komandierim jārīkojas drosmīgi un jādodas uz priekšu neatskatoties, paturot prātā, ka viņa panākumus noteikti attīstīs viss vads un kaimiņi. Gaidāmajās kaujās pret mūsu dzimtenes ienaidniekiem Sarkanā armija, gluži kā gigantiska padomju tautas nodaļa, drosmīgi un uzvaroši uzbruks ienaidniekam viņa teritorijā, kā to prasa reglaments. Tā uz uzbrukumu, neskatoties atpakaļ.» Tā arī notika - piecus mēnešus vēlāk pulkvedis Rodimcevs tiešām «drosmīgi un uzvaroši» devās uzbrukumā Polijai.
Skaidrs, ka partijas XVIII kongress noritēja kā labi iestudēta teātra izrāde, kuras galvenais režisors bija Staļins. Ar kongresā izskanējušajām runām un kopējo atmosfēru diktators lika partijai un visai valstij saprast - Padomju Savienība gatavojas lielam karam. Bruņošanās uzņēma apgriezienus, armijas rindas tika papildinātas. Sekoja kaujas pie Halhingolas, Molotova-Ribentropa pakts un Austrumeiropas sadalīšana, Vācijas iebrukums Polijā un padomju invāzija Polijas austrumos. Tālāk - Ziemas karš Somijā, Besarābijas un Baltijas valstu okupācija.
Taču visi šie notikumi būtībā bija boļševiku partijas XVIII kongresa lozungu īstenošana dzīvē.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita