Maija naktī pirms 90 gadiem Kārlis Ulmanis, vēloties glābt valsti un tautu, sarīkoja apvērsumu un pārņēma varu savās rokās.
Mēs, lasot vēstures grāmatas, esam privileģētā situācijā, jo varam teikt - skaidrs, ka apvērsums nebija laba ideja, jo Kārlis Ulmanis ar visu savu autoritārismu beigu beigās kļuva par Latvijas neatkarības kapraci un vadoņa kults no malas izskatās diezgan muļķīgi. Taču pavisam citādāk uz šo lietu raudzījās cilvēki toreiz, 1934. gada 15. maijā un dienās pēc tam. Tobrīd vēl neviens nezināja, ko nesīs nākotne un cik groteskas formas brīžam pieņems uz vadonisma slavināšanu uzņemtais kurss. Tad lielākajai tautas daļai šķita, ka patiešām ir sācies jauns laikmets, kas aizslaucīs visas agrākās nebūšanas un nelaimes.
Atšķirībā no leģionāriem un pērkonkrustiešiem Ulmanim bija nesalīdzināmi lielāka autoritāte tautā - galu galā viņš bija viens no Latvijas neatkarības «tēviem» un pirmais valdības vadītājs.
Apvērsums, ko visi gaidīja
Lasot tā laika notikumu aculiecinieku atmiņas, pārsteidz, ka pats apvērsuma fakts nevienu neizbrīnīja. To, ka valsts politiskā sistēma ir greiza un īsti labi nedarbojas, nepamanīt varēja vien aklais. To itin labi saprata arī politiķi, taču vairumam nebija ne pietiekamas rakstura stingrības, ne arī vēlēšanās kaut ko patiešām mainīt. Paradoksālā kārtā Latvijas valstiskuma «tēvi», izstrādājot parlamenta vēlēšanu sistēmu, bija iebraukuši grāvī, lai arī vislabāko nodomu vadīti. Tas var izklausīties dīvaini, taču vēlēšanu kārtība bija pārlieku demokrātiska: procentu barjera, kāda patlaban aizšķērso ceļu uz Saeimu mazāk populārām partijām, tolaik nepastāvēja, tādēļ parlamentā iekļuva arī sīkpartijas ar vienu vai diviem deputātiem. Teorijā tas bija īstens demokrātijas triumfs, taču praksē Latvija hroniski tika pie ārkārtīgi sadrumstalota parlamenta, kur pārstāvētās sīkpartijas nekaunoties tirgoja savas balsis pa labi un pa kreisi. Rezultātā valdības mainījās viena pēc otras, bet par kaut kādu pārdomātu un stabilu politisko kursu varēja vien sapņot.
To, ka tas nav normāli, saprata daudzi. Viens no šiem daudzajiem bija Ulmanis, kura pārstāvēta Zemnieku savienība jau 1933. gadā piedāvāja Satversmes reformas projektu, kas paredzēja prezidentālas republikas ieviešanu un parlamenta deputātu skaita samazināšanu uz pusi. Turpmāko notikumu gaitu nebija grūti prognozēt - iesildītās vietas parlamentā neviens negribēja zaudēt, tādēļ deputātu vairākums draudzīgā vienprātībā šo projektu noraidīja. Lielākais, uz ko deputāti bija gatavi parakstīties, bija prezidenta ievēlēšana tiešās vēlēšanās, taču bez tā pilnvaru paplašināšanas, turklāt arī šis labojums 1934. gada pavasarī bija iestrēdzis Saeimas otrajā lasījumā.
Tādēļ neapmierinātība rūga, un bija tikai jautājums, kurš būs tas, kas mēģinās kaut ko mainīt. Redzamākie kandidāti bija divi - kara veterānu apvienība Leģions un nacionālistu organizācija Pērkonkrusts. Potenciāli bīstamākais bija Leģions, kura biedriem bija sakari militārās aprindās, un tātad teorētiski varēja pieņemt, ka leģionāri, lai arī skaitliski viņu nebija daudz, varētu mēģināt bruņotā ceļā mainīt valsts iekārtu. Taču pat šo diezgan nosacīto risku neitralizēja Politiskā pārvalde, arestējot Leģiona vadoņus. Bez līderiem palikusī organizācija gan prātoja par Saeimas ieņemšanu, taču nav pārliecības, ka pat gadījumā, ja leģionāri tiešām to paveiktu, viņus atbalstītu spēka struktūras. Bet bez šāda atbalsta avantūra neglābjami izgāztos. Vēl mazāka ietekme bruņotajās struktūrās bija Pērkonkrustam, kura biedrus no Aizsargu organizācijas «iztīrīja» vēl vairākus mēnešus pirms 1934. gada maija. Ulmanis gan vēlāk aizbildinājās, ka varu savās rokās nācies ņemt, lai novērstu šo grupējumu vai arī sociāldemokrātu veikta apvērsuma briesmas, taču patiesībā tās nebija lielas. No sociāldemokrātu puses tās nepastāvēja, jo partijas vadība bija ieslīgusi pašapmierinātībā un īpaši nebija noskaņota kaut ko mainīt.
Atšķirībā no leģionāriem un pērkonkrustiešiem Ulmanim bija nesalīdzināmi lielāka autoritāte tautā - galu galā viņš bija viens no Latvijas neatkarības «tēviem» un pirmais valdības vadītājs. Gadu gaitā viņa autoritāte gan bija mazinājusies, tomēr Ulmaņa vārds tik un tā komentārus neprasīja. Tādēļ viņš jau vairākus mēnešus pirms 15. maija varēja sev simpātisko politiķu, uzņēmēju un spēka struktūru vadītāju aprindās paklusām zondēt to attieksmi pret apvērsuma ideju. Skaidrs, ka bez informācijas noplūdēm te neiztika un drīz vien pilsētā sāka klīst runas par iecerēto apvērsumu. Tiesa, īpaši nopietni gan laikam neviens tās neuztvēra. Piemēram, viens no tuvākajiem Ulmaņa līdzgaitniekiem Alfrēds Bērziņš savās atmiņās piemin epizodi pēdējās Saeimas sēdes laikā, kad garām ejošais sociāldemokrātu deputāts Bruno Kalniņš viņam bija apjautājies: «Nu, pučistu ģenerāli, kad būs apvērsums? Tam jau vajadzēja notikt pirmdien!» Uz to Bērziņš bija it kā jokodams atteicis: «Kas nav paveikts pirmdienā, to izdarīsim otrdienā!» Un vārdu turēja - 15. maijs iekrita tieši otrdienā. Saglabājušies arī nostāsti par sociāldemokrātu deputātiem, kuri Ulmanim sēdes laikā teikuši: «Kad jūs to apvērsumu taisīsiet, tad, lūdzami, ar mums tā saudzīgāk apejieties!» Uz ko Ulmanis it kā pa jokam esot solījies darīt visu, kas viņa spēkos. Tas viss liecina, ka runas par gaidāmo apvērsumu klīda, taču situācijas nopietnību apzinājās vien retais.
Minimālā pretošanās
Par apvērsuma sagatavošanu un gaitu ir rakstīts tik daudz, ka nav jēgas atkārtoties. Interesantāk ir palūkoties, kāda tad bija sabiedrības reakcija uz negaidītajām pārmaiņām. To, ka lielai daļai cilvēku nebija īpašu iebildumu pret parlamenta izdzenāšanu un autoritārisma ieviešanu, visai spilgti liecina notikumi uzreiz pēc apvērsuma. Pareizāk sakot, šo notikumu trūkums. Praktiski nekādas pretošanās nebija, kaut gan barikāžu otrā pusē nestāvēja tik biedējošs represīvais aparāts kā, piemēram, Padomju Krievijā.
Atsevišķas nosacītas pretošanās epizodes gan bija, taču ļoti nenozīmīgas. Piemēram, vēsturnieks Valters Ščerbinskis min gadījumu, kad Elejas pastmeistars bija apvērsuma laikā noklausījies aizsargu ziņojumus un par tiem informējis vietējos sociāldemokrātus. Nekādu būtisku seku gan tam nebija, jo sociāldemokrāti bija demoralizēti un pat nedomāja kaut ko uzsākt. Līdzīgi uzvedies Siguldas pastmeistars, kurš arī bija noklausījies aizsargu telefonsarunas un nav virs pasta nodaļas uzvilcis valsts karogu, kaut gan bijis rīkojums to darīt - par to tad viņu atbrīvoja no darba.
Jēkabpils apriņķī trīs vīrieši, no kuriem viens bijis komunists, mēģinājuši atbruņot vienu aizsargu, taču tikuši arestēti, bet pilsētas stacijā kāds dzelzceļnieks aizsargus nosaucis par «asinssuņiem», par ko arī nonācis aiz restēm. Rīgā 20. maijā aizturēti trīs vīrieši, kuri izplatījuši proklamācijas. Politpārvaldes Liepājas nodaļas ziņojumā minēts gadījums, kad 17 gadus vecs Lutriņu pamatskolas skolēns pēc skolotāja stāsta par pārmaiņām valstī un aicinājuma kopā nodziedāt himnu bija atteicies un paziņojis, ka viņš kā sociāldemokrātu atbalstītājs jauno valdību neatzīstot - arī viņu uz laiku aizturēja.
Nosacītu pretošanos izrādīja arī daži sociāldemokrātu politiķi, kurus kā potenciālus režīma oponentus jaunā vara steidza apcietināt jau apvērsuma naktī. Diezgan plašu rezonansi izraisīja incidents ar deputātu Voldemāru Bastjāni, kurš naktī bija atteicies atvērt durvis policistiem, tādēļ tiem nācies tās izlauzt ar spēku. Pēc visa spriežot, tā bija liela ņemšanās, jo pēc ārdurvīm nācās lauzt vēl četras durvis uz istabām, jo Bastjānis ar ģimeni atkāpies no vienas istabas uz otru, aiz katras aizbultējot durvis. Pats deputāts tikmēr pa logu kliedzis, ka viņam uzbrūk laupītāji. Četru stundu ilgajā kratīšanā gan visi kompromitējošie materiāli, ko Bastjāņa dzīvoklī atrada, bija pāris komunistu proklamācijas un revolveris ar 17 patronām. Cita sociāldemokrātu līdera Friča Mendera namdurvis policija nelauza, bet vienkārši pagaidīja, kad rīta pusē saimnieks pats tās atvērs, - cik tad ilgi sēdēsi mājās, un tad varēs viņu arestēt.
To, cik nebūtiska bija pretošanās apvērsumam, liecina arī statistika - pirmajos mēnešos pēc 15. maija par neapmierinātības izrādīšanu arestēja un administratīvi sodīja 238 cilvēkus, kuri bija nicīgi izteikušies par jauno kārtību un aicinājuši uz nepakļaušanās akcijām. Pēc masveida protestiem tas nekādi neizskatās.
Politieslodzīto nometne
Pēc 15. maija arestētos Ulmaņa politiskos oponentus nogādāja īpaši politieslodzītajiem izveidotā nometnē Liepājā. Par sadzīves apstākļiem tajā interesantas atmiņas ir atstājis sociāldemokrāts Voldemārs Bastjānis.
«Mums norādītajā telpā atradām astoņas dzelzs gultiņas ar salmu maisiem (divas gultas bija divstāvu) un vienu ķeblīti. Galda nebija neviena, nemaz nerunājot par krēsliem. [..] Pēc neilga laika atnesa brokastis: katlu kafijas (pelēka vira), pa riciņai maizes, drusku sviesta un cukura. Iedeva arī ēdamo trauku un piederumus - kareivju skārda bundžiņu ar dakšiņu un karoti. [..] Kad bijām paēduši, noskaidrojās arī nometnes dzīves vispārīgā kārtība un noteikumi. Celties vajadzēja pulksten sešos no rīta, mazgāties, sakopt gultas, izslaucīt un katru rītu izmazgāt telpu. Pēc brokastīm un trauku mazgāšanas ap pulksten 9 vai 10 sekoja pastaigāšanās aplokā, ko sauca par dārzu. No sākuma ļāva staigāt vienu stundu, bet drīz vien šo ierobežojumu atcēla, atļaujot palikt ārā neierobežotu laiku un visiem kopā. Vasaras siltajā un saulainajā laikā nu varēja gulēt zālē, lasīt vai mācīties un, ja vēlies, arī sauļoties peldbiksītēs. Nometnei pašai savas bibliotēkas nebija, bet grāmatas atļāva ienest, tās viegli vai pat nemaz necenzējot. Varēja arī pasūtīt un saņemt latviešu laikrakstus. [..]
Kad tuvojās pusdienu laiks, visiem vajadzēja atgriezties savās telpās. Jau iepriekš nozīmēta «brigāde» 5-6 cilvēku sastāvā bruņotu sargu pavadībā devās uz nometnes virtuvi, kas atradās ārpus dzeloņdrāšu žoga, pēc pusdienām. Virtuvē brigāde parasti saņēma divus prāvus zupas katlus un, uzvēruši tos uz bomjiem, stiepa tos tāpat sardzes pavadībā uz nometni. Katrā ēkā jau gaidīja ēdēju rinda ar saviem katliņiem. Tā kā maizi iedeva jau no rīta pie brokastīm, tad nekas vairāk nebija gaidāms. Varējām pusdienot, sēdot uz savām gultiņām.
Pēcpusdienās varējām atpūsties savās telpās un arī atgulties savās gultiņās. Noliegta nebija arī pastaigāšanās dārzā, bet ne visi to izmantoja. Liela daļa šo to strādāja telpās, lasīja vai rakstīja. Mūsu istabu durvis nenoslēdza. Varējām apmeklēt draugus un paziņas arī citās telpās. [..] Vakariņās, ap plkst. 6-7, atkal attiecīgās dienas nesēju brigāde no virtuves atnesa tos pašus jau minētos katlus ar tēju, un katrs varēja smelt savā katliņā, cik gribēja. Gulēt bija jāiet desmitos vakarā un jāizdzēš apgaismojums. Par cik lieliem noziedzniekiem un bēgšanai gataviem arestantiem mūs uzskatīja nometnes sākuma laikā, var spriest no tā, ka vakaros istabu durvis noslēdza un pie katras ēkas stūra iepretim logiem nostādīja šautenēm bruņotus karavīrus. Šo kārtību gan drīzi atcēla, karavīrus noņēma un durvis vairs nenoslēdza.»
Nometnē apcietinātie pavadīja vairākus mēnešus, līdz sākās pakāpeniska viņu atbrīvošana - acīmredzot jaunā vara viņus vairs neuzskatīja par bīstamiem.
Sajūsma vai vienaldzība?
Vai tas, ka cilvēki nepretojās jaunajai varai, liecina par to, ka viņi to pieņēma ar sajūsmu un prieku? Viens no sociāldemokrātu politiķiem Klāvs Lorencs 16. maija rītu savās atmiņās vēlāk aprakstīja šādi: «Ielas ļaužu pilnas. Visu sejās satraukts jautājums: «Kas būs?» Nekādas prieka izpausmes, par sajūsmu, gavilēm nemaz nerunājot. Pat inscenētu demonstrāciju nekur neredzēju. Likās, ka saules pielijušās ielas savādu, nospiestu skumju pilnas. Tauta skuma par sērās tērpto brīvību. Viens otrs resnvēders ar cigāru zobos gan priecīgi rokām māja. No gājēju sarunām, piezīmēm un atbildēm varēja redzēt, ka tauta nav ar apvērsuma izvedējiem. Šur tur atskanēja pat vairāk kā naidīgi izsaucieni. Valdīja visur apjukums, samulsums un neziņa - kas tālāk notiks.»
Par apjukumu droši vien taisnība, jo 16. maija rītā, izlasot valdības uzsaukumu par ārkārtējo situāciju, tiešām diez vai kāds varēja saprast, kas tad nu turpmāk būs. Bet, rakstot par tautu, kas skumst par zaudēto brīvību, gan sociāldemokrāts laikam vēlamo būs uzdevis par esošo - pat ja skumjas arī bija, tad tautas lielākajai daļai neko ilgi tās neturpinājās, jo pēc varas pārņemšanas Ulmanis izdeva virkni rīkojumu, kuriem vajadzēja vairot sabiedrības simpātijas pret jauno varu - piemēram, samazināt maizes cenas un palielināt zemākā līmeņa ierēdņu algas. Tas pats Lorencs savās atmiņās pāris rindkopu tālāk atzīst, ka kopumā apvērsums noticis sabiedrības lielas vienaldzības un pasivitātes apstākļos, tādēļ nav cerību iekustināt uz cīņu strādniecību un sarīkot ģenerālstreiku.
Jēkabpils apriņķī trīs vīrieši, no kuriem viens bijis komunists, mēģinājuši atbruņot vienu aizsargu, taču tikuši arestēti, bet pilsētas stacijā kāds dzelzceļnieks aizsargus nosaucis par «asinssuņiem», par ko arī nonācis aiz restēm.
To, ka sabiedrības lielu lielais vairākums uzreiz pēc apvērsuma ieņēma nogaidošu pozīciju, liecina arī dokumentu krājumā Apvērsums. 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos apkopotie policijas un armijas iekšējie ziņojumi. Piemēram, Rēzeknes apriņķa priekšnieks un aizsargu pulka komandieris Viktors Zarāns rakstīja, ka pilsoniski noskaņotie iedzīvotāji pārmaiņas uztvēruši ar sajūsmu: «Vienīgi katoļu garīdzniecība izturas rezervēti, lai gan cenšas ārēji to neizrādīt. [..] Žīdu tautības iedzīvotāji sākumā bija uztraukti, un, lai gan tagad viņu uztraukums daudzmaz pārgājis, tomēr tie vēl it kā nejūtas droši. Lauku iedzīvotāji savās parastās gaitas izpilda mierīgi, un, novērojot tos tirgus laukumos, nekas neliecina, ka valsts dzīvē notikušas pārgrozības.»
Līdzīgā toņkārtā rakstīts arī Valmieras rajona priekšnieka ziņojums: «Rajona robežās šo pārmaiņu valsts dzīvē jaunatne, kā arī padzīvojušie cilvēki uzņēma ar lielu un neliekuļotu sajūsmu. Turpretim kreisās - sociāldemokrātu un komunistu - aprindās bij’ manāms stiprs uztraukums un pārsteigums, bet kaut kāda gatavošanās uz pretošanos, streika organizēšanu nav līdz šim novērota.»
Ir daudz liecību, ka sociāldemokrātus un arī citu partiju politiķus apvērsums, lai arī runas par to jau kādu laiku klīda, pārsteidza nesagatavotus. Pat paša Ulmaņa pārstāvētās Zemnieku savienības politiķi, izņemot atsevišķas pietuvinātas personas, bija pārsteigti un, nākamajā dienā tiekoties ar jaunizcepto diktatoru, viņu ne īsti atbalstīja, ne arī neatbalstīja. Daži pat bija atklāti izteikuši savu neapmierinātību, piemēram, bijušais premjerministrs Hugo Celmiņš.
Iegansts «proletariāta revolūcijai»
Pēc 15. maija Saeima bija atlaista, visas politiskās partijas aizliegtas, bet daži īstenie un iedomātie «atdzimšanas» režīma pretinieki ietupināti Liepājas koncentrācijas nometnē. Taču daži no brīvībā palikušajiem kala plānus pretdarbībai.
Nepilnu mēnesi pēc apvērsuma, 6. jūnijā, Latvijas Iekšlietu ministrijas Politiskās pārvaldes (jeb slepenpolicijas) aģents ar segvārdu «Zvirbulis» ziņoja savai priekšniecībai par pagrīdē nogājušās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas paramilitārās sekcijas Strādnieku sporta savienība jeb SSS nelegālajām aktivitātēm un par to, ko šie «zociķi-sportisti» grasās darīt turpmāk. Un izrādās, ka jaunajā situācijā viņi labprāt turpmāk kooperētos ar tikpat nelegālajiem komunistiem - pilnībā Maskavas atkarībā esošo Latvijas Komunistisko partiju. «Zvirbulis» ziņoja, ka sociāldemokrāti un komunisti organizējuši kopīgu Rīgas komiteju, kuras organizatoriskā darbība aptverot visu Latviju. Skaidrs, ka tobrīd vēl par ļoti aktīvu šo darbību uzskatīt nevarēja un, kā izrādījās, tādu līdz padomju okupācijai tā arī neizdevās uzsākt, lielā mērā pateicoties arī likumu sargājošo iestāžu darbības dēļ. Tomēr plāni šiem nelegālajiem biedriem bija lieli.
«Apgabalu priekšnieku apspriedē izvirzīta doma - izdarīt teroristiskus aktus, «nolaižot no kājas» vienu otru nevēlamu personu, bet galvenais štābs šo lēmumu kategoriski noraidījis, norādot, ka tas visai lietai varot nākt tikai par sliktu, jo, pirmkārt, jānoorganizējot spēcīga un disciplinēta organizācija, kura būtu spējīga izvest «puču» un nodibināt padomju Latviju,» ziņoja «Zvirbulis».
Tātad mērķis - Padomju Latvija! Kā to īstenot? Scenārijs arī mūsdienās būtu ļoti aktuāls: «[..] Tiklīdz būšot nodibinājusies spēcīga - disciplinēta sargu [t.i., SSS - aut.] armija, okupēt vienu no munīcijas noliktavām, radiofona staciju un dažas citas ēkas. Pēc tam izsludināt visai pasaulei par padomju iekārtas nodibināšanos Latvijā un pēdējās pievienošanos Padomju Savienībai - zem viņas protektorāta. Ar saviem spēkiem jānoturas pie varas 4-5 stundas, kamēr atnākšot papildspēki no Padomju Savienības. Štāba loceklis paskaidrojis, ka par šo jautājumu ar Latsekciju [Latvijas kompartijas vadību Maskavā - aut.] Maskavā esot vestas sarunas, kuras bijušas labvēlīgas, un Latsekcija esot apņēmusies šādu projektu virzīt uz priekšu, vienojoties ar lielākiem padomju varasvīriem,» tā ziņoja slepenpolicijas aģents.
Kāpēc šāds projekts Latvijā neīstenojās (atcerēsimies, ka desmit gadus pirms aprakstītajiem notikumiem, 1924. gada decembrī, pēc līdzīga scenārija bija mēģinājums veikt valsts apvērsumu Tallinā), mēs nezinām. Skaidrību droši vien ieviestu arhīvu dokumentu pētniecība Maskavā, bet vismaz šobrīd tas nav iespējams…
Neizpildītais solījums
Ne politiķi, ne arī vienkāršie iedzīvotāji pirmajās dienās pēc apvērsuma nezināja, ko gaidīt. Politiskās partijas bija slēgtas, un daļa Ulmanim oponējošo politiķu, lielākoties sociāldemokrāti, apcietināti. Taču bija arī skaidrs, ka plašas un bargas represijas nesekos, jo aizturētos turēja diezgan vieglos apstākļos un par opozīcijas fizisku likvidāciju nebija pat runas. Daudzi droši vien ticēja, ka diktatūra ir tikai ārkārtas pasākums, kas neturpināsies ilgi.
Šo ilūziju apzināti uzturēja pats Ulmanis. 16. maijā izdotajā valdības manifestā tika norādīts, ka šī rīcība nav vērsta pret Latvijas demokrātiju, mērķis ir tikai panākt, lai partiju cīņas nenomāktu tautas veselīgo garu un tautas gribu. «Valdība vienīgi vēlas iespējami drīz radīt apstākļus, kuros šis gars un šī griba var brīvi izpausties un ļaut atdzimt vienprātībai un nacionālai apziņai.» 18. maija radiorunā Ulmanis solīja drīzu Satversmes reformu: «Neatkarīgi no saviem tiešiem uzdevumiem valdība nekavējoties stāsies pie Satversmes reformas sagatavošanas, jo viņa saprot tautas gribu šajā virzienā, lai pēc iespējas drīz nodrošinātu ilgstošā veidā 15. maija ieguvumus.»
Ja jau tuvākajā laikā tiks izstrādāti Satversmes labojumi, kas ļaus pilnveidot valsts politisko sistēmu, tad taču var mazliet paciesties, vai ne? Tā domāja gan daudzi politiķi, gan ierindas pilsoņi. Taču gāja laiks, bet Satversmes reformas kā nebija, tā nebija. Tās vietā arvien plašāk vērsās vadoņa kults un vienpersoniska lēmumu pieņemšana.
No gājēju sarunām, piezīmēm un atbildēm varēja redzēt, ka tauta nav ar apvērsuma izvedējiem. Šur tur atskanēja pat vairāk kā naidīgi izsaucieni. Valdīja visur apjukums, samulsums un neziņa - kas tālāk notiks.
Gandrīz visām diktatūrām piemīt viena slikta īpašība - pašpasludinātajiem vadoņiem nepatīk sev blakus redzēt spēcīgas personības. Ulmanis nebija izņēmums. Viņš savā komandā sapulcināja cilvēkus, kuri bija gatavi bez iebildumiem izpildīt vadoņa teikto, taču atzītu profesionāļu viņu vidū bija pamaz. Par Vilhelma Muntera iecelšanu ārlietu ministra amatā nebija sajūsmā pat liela daļa Ulmaņa valdības locekļu, nerunājot nemaz par to, ka tautā viņš nebija populārs. Arī ģenerālis Jānis Balodis, lai arī bija viens no tuvākajiem Ulmaņa līdzgaitniekiem, nebija pirmā numura autoritāte militāristu aprindās, un diez vai var teikt, ka viņa darbības laikā armija kļuva spēcīgāka.
Kad solījums par Satversmes reformu kā netika, tā netika pildīts, neapmierinātību sāka izrādīt pat viens otrs agrākais Ulmaņa atbalstītājs, piemēram, apvērsuma dalībnieks Marģers Skujenieks un ģenerālis Balodis. Ievērojamais konservatīvais politiķis Arveds Bergs, kurš sākumā atbalstīja apvērsumu, drīz vien pret Ulmaņa režīmu ievērojami atsala, un, kā raksta sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns, reiz esot izteicies: «Laba diktatūra tomēr ir ļaunāka par sliktu demokrātiju.»
Taču tobrīd tas nevienu vairs īpaši neuztrauca. Vadonības kults bija uzņēmis tādus apgriezienus, ka no iebrauktā ceļa to nost dabūt vairs nevarēja - vismaz ne tikmēr, kamēr to negribētu pats Ulmanis, taču viņš pats nācijas tēva jomā bija tik labi iejuties, ka pat nedomāja to pamest. Ja ticam Cielēna memuāriem, vadonis mērķējis pat vēl tālāk - uz karaļa vai virsaiša titulu. Proti, vēstures profesors Francis Balodis Cielēnam esot stāstījis par tikšanos ar Ulmani 1939. gada pavasarī, kuras laikā vadonis lūdzis Jersikas pilskalnā izrakt viņam karaļa Visvalža troni. Pareizāk sakot, vispirms iekašņāt pilskalnā un pēc tam izrakt zelta kroni, kas jau esot pasūtīts Vācijā - tas esot būtiski kādam svarīgam valsts uzdevumam. Kad profesors atteicies, tad Ulmanis esot nošņācis, ka vēsturnieks neko nejēdzot no svarīgām valsts lietām.
Atbilst šis stāsts patiesībai vai ne - tas vairs pat nav tik svarīgi. Būtiskāk bija tas, ka situāciju mainīt varēja tikai ārēji apstākļi, un tādus organizēja Staļins ar Hitleru, 1939. gada 23. augustā noslēdzot Molotova-Ribentropa paktu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita