Kā Kurzemē dzimušais barons Georgs Hoenastenbergs fon Vīgants mēģināja mainīt Pirmā pasaules kara gaitu un visas pasaules vēsturi.
Šādi notikumi parasti paliek ēnā, un tos pat nepiemin. Tāds ir arī stāsts par Dursupes baronu, kurš iesaistījās avantūrā, kas varēja mainīt Pirmā pasaules kara gaitu - tikai nesen tas ir izkļuvis no arhīvu dzīlēm. Senās Kurzemes aristokrātu dzimtas pārstāvim baronam Georgam Hoenastenbergam fon Vīgantam patiešām bija iespēja savu vārdu lieliem burtiem ierakstīt pasaules vēsturē, taču neveiksmīgas apstākļu sakritības dēļ viņš kļuva vien par neveiksmīga galma apvērsuma liecinieku, kas ievadīja Krievijas impērijas galu.
Cara slepkavas pēctecis
Sāksim no paša sākuma - no barona ciltsrakstiem. Viņa vecvectēvs bija Kurzemes ģenerālgubernators un Sanktpēterburgas kara gubernators grāfs Pēteris Pālens. Vēsturē Pālens savu vārdu uz visiem laikiem ierakstīja 1801. gada 12. marta naktī, kad, kā vēsta leģenda, aicināja sazvērniekus gāzt Krievijas imperatoru Pāvilu I ar vārdiem: «Kungi, atcerieties - lai tiktu pie olu kulteņa, nepieciešams sasist olu.» Iznākumā imperators tika nogalināts, taču viņa dēls un troņmantnieks Aleksandrs I, kurš gan, klusu ciešot, bija piekritis apvērsumam, nespēja uzturēties vienās telpās ar sava tēva slepkavām un pavēlēja tiem uz visiem laikiem pamest Ziemas pili. Tā nu grāfs Pālens 1801. gada aprīlī tika atvaļināts no dienesta «veselības stāvokļa dēļ» un aizsūtīts uz savu Kurzemes muižu. Tur dzīvojot, viņš itin bieži atcerējās liktenīgo nakti un saviem viesiem allaž stāstīja, ka esot paveicis «dižu varoņdarbu».
Pālena meita Henrieta apprecēja Pēteri Teodoru fon Hānu. Šajā laulībā dzimušo bērnu vidū bija Sofija, kura vēlāk kļuva par barona Georga Hoenastenberga mammu. Viņa bija rados ar Teozofijas biedrības dibinātāju Jeļenu Blavatsku, cara premjerministru Sergeju Viti un pat lielo avantūristu, Tālo Austrumu baltgvardu kustības līderi baronu Ungernu fon Šternbergu. Ej nu sazini, varbūt visu šo radu gēni mudināja arī mūsu stāstu varoni iesaistīties Vācijas un Krievijas imperatoru attiecību kārtošanā.
Arhīva izziņa informē: «Luterāņu draudzes grāmatā par 1884. gadu ir ieraksts, kas vēsta, ka Georgs Teodors Heinrihs fon Hoenastenbergs-Vīgants dzimis 1884. gada 16. martā Dursupes muižā. Tēvs: Dursupes muižas īpašnieks, barons Heinrihs fon Hoenastenbergs-Vīgants. Māte: Sofija, dzimusi fon Hāna. Krustvecāki: apriņķa tiesas piesēdētājs Teodors fon Hāns un viņa sieva.»
Neraugoties uz senajām dzimtas saknēm, ģerboni un barona titulu, par bagātu Georga ģimeni būtu grūti nosaukt. Viņa māte nomira 30 gadu vecumā, bet pēc viņas nāves Georgu un viņa brāļus un māsas tēvs bez garas domāšanas atdeva audzināt vecvecākiem. Papucis bija izcili ekstravaganta un arī egoistiska personība, kas visu laiku pavadīja ceļojumos pa Eiropu, bet par bērniem nelikās ne zinis. Iznākumā puika auga trūkumā, tādēļ pie pirmās iespējas pameta Dursupi. Taču aizbrauca nevis uz Sanktpēterburgu, kurp devās daļa viņa radinieku, bet gan pretējā virzienā - uz Vāciju. Tur viņš apmetās uz dzīvi Pomerānijā, kur izmācījās par juristu, bet vēlāk pārcēlās uz Frankfurti pie Mainas. Taču arī dzimto Kurzemi viņš neaizmirsa, par ko liecina Jelgavas fotoartelī O.Lange uzņemtais fotoattēls kopā ar māsu. Tieši te tad arī sākās viens no lielākajiem un noslēpumainākajiem piedzīvojumiem barona mūžā
Barona slepenā misija Petrogradā
Ir droši zināms, ka 1914. gada februārī Hoenastenbergs atradās Frankfurtē pie Mainas, kur strādāja vietējā tiesā. Tur viņš arī iestājās Maltas ordenī, kura protestantiskā atzara galva līdz 1916. gadam bija ķeizars Vilhelms. Frankfurtē Georgs arī sagaidīja Pirmā pasaules kara sākumu, taču tā norisēs aktīvi iesaistījās tikai 1916. gadā.
Tovasar barons Hoenastenbergs slepus (pēc visa spriežot, caur neitrālo Šveici) ieradās Petrogradā un kļuva par vienu no galvenajām figūrām slepenajās Vācijas un Krievijas miera sarunās. Tobrīd bija skaidrs, ka fronte ir iestigusi pozīciju karā, no kura izeja nav redzama, bet abu valstu iekšienē problēmas auga augumā. Tādēļ barons Georgs Hoenastenbergs fon Vīgants piekrita kļūt par vidutāju ķeizara Vilhelma un cara Nikolaja sarunās. Kādēļ tieši viņam tika šis gods? Iespējams, tādēļ, ka fon Vīgants, tāpat kā ķeizars, bija Maltas ordeņa biedrs.
Par savu lomu šajās slepenajās sarunās barons desmit gadus vēlāk, 1927. gada 6. jūlijā, pastāstīja padomju konsulam Berlīnē, bijušajam Rīgas Politehnikuma studentam Nikolajam Raividam. Te gan jāprecizē, ka Raivida dokumentos, kas saglabājušies Krievijas Valsts arhīvā, barona vārds norādīts nepareizi - kā Hohen Estens, turklāt turpat piezīmēts, ka viņš ir «izputējis baltiešu aristokrāts». Taču, ja izpētām visu Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes muižnieku dzimtu sarakstus, nākas secināt, ka vienīgais uzvārds, kurš varētu būt atbilstošs, ir Hoenastenbergs. Turklāt gan profesija, gan vairākas citas pazīmes norāda tieši uz Georgu. Hohen Estens bija pseidonīms, ar kuru viņš parakstīja savus rakstus nacistu presē, kur publicējās 1927. gadā. Jāņem arī vērā, ka Hoenastenberga uzvārds bija visai sarežģīts un pat vācieši to ne vienmēr spēja uzrakstīt pareizi. Vairākos dienesta dokumentos barons tiek dēvēts par Hohen Estenbergu, bet dažos vienkārši par Vīgantu.
Pateicoties diplomāta dienasgrāmatai, varam uzzināt vairāk par barona slepeno misiju Petrogradā. Lūk, ko rakstīja padomju konsuls Raivids: «Šodien pie manis bija barons Hohen Estens, kurš reizēm iegriežas parunāties par dažādiem politiskiem jautājumiem, it kā ungāru vēstnieka Berlīnē Kanja neoficiālā uzdevumā. Viņš ir Ungārijas vēstniecības darbinieks un, pēc visa spriežot, specializējas Krievijas jautājumos. Turklāt viņš ir fašistu nacionālsociālistiskās partijas biedrs un šīs partijas preses līdzstrādnieks. Pēc izcelsmes viņš ir izputējis baltiešu aristokrāts.
Šodien viņš man pastāstīja interesantas lietas par mēģinājumu 1916. gadā noslēgt separātu mieru starp Krieviju un Vāciju, kā arī par Rasputina slepkavību. Hohen Estens teica, ka par šiem notikumiem pastāstīt viņu pamudinājis apstāklis, ka viens no šīs lietas līdzdalībniekiem Elvengrēns, kuram viņš bija apņēmies turēt visu noslēpumā, vairs nav starp dzīvajiem, jo viņu nošāva GPU.»
Iznāk, ka barona sensacionālo grēksūdzi izprovocēja starptautiska sazvērestība: 1927. gada 7. jūnijā Varšavas dzelzceļa stacijā krievu emigrants Boriss Koverda nogalināja padomju diplomātu Pjotru Voikovu, kuru pamatoti uzskatīja par līdzvainīgu cara ģimenes noslepkavošanā. Atbildot uz Voikova slepkavību, čekisti bez tiesas sprieduma nošāva 20 bijušos Krievijas impērijas aristokrātijas pārstāvjus, kas tobrīd atradās apcietinājumā padomju cietumos. Viņu vidū bija Georgijs Elvergrēns, kādreizējais Borisa Savinkova teroristiskās organizācijas biedrs. Līdz revolūcijai viņš dienēja gvardē, piedalījās Pirmajā pasaules karā un, kā apgalvoja Vīgants, bija iesaistīts Vācijas un Krievijas slepenajās miera sarunās. Konsula dienasgrāmatā rakstīts: «1916. gada jūnijā, kā apgalvo Hohen Estens, viņš kopā ar vēl dažām personām, kuru vārdus pagaidām nevēlas atklāt, bija ķeizara galmam tuvu stāvošu personu uzdevumā (grāfiene Volkenšteina un citi) neoficiāli nosūtīts nodibināt sakarus ar Krievijas cara galma pārstāvjiem, kuri bija ieinteresēti noslēgt separātu mieru ar Vāciju.»
Grāfiene Volkenšteina-Šleinica bija viena no XX gadsimta sākuma Berlīnes politiskās dzīves svarīgākajām personām. Viņas vīrs bija austriešu diplomāts, bet grāfienes salonā ķeizars Vilhelms un augstākā līmeņa politiķi tikās ar zinātnes un mākslas pārstāvjiem. Grāfiene bija pianiste un draudzējās ar Rihardu Vāgneru, organizēja slavenos Vāgnera mūzikas festivālus Baireitā un vēlāk palīdzēja komponista atraitnei. Vārdu sakot, ietekmīga sieviete. Tiesa, barona ceļojuma laikā grāfiene jau bija nomirusi, taču palikušas bija viņas radinieces, kuras saglabāja politisko ietekmi un organizēja Baireitas festivālu.
Vajadzības gadījumā viņam bijis uzticēts sadarbībā ar citām personām organizēt galma apvērsumu, lai gāztu no troņa Nikolaju II, jo pēdējais bija noskaņots pret separātu mieru ar Vāciju.
Galma apvērsuma gatavošana
Barons padomju diplomātam bija stāstījis: «Arī kara laikā sakari starp abiem galmiem nepārtrūka un tika uzturēti neoficiālā ceļā caur personām, kas bija pietuvinātas abiem galmiem. Viņa uzdevums Ļeņingradā [tā rakstīts dienasgrāmatā, acīmredzot Raivids neriskēja pilsētu saukt par Petrogradu - aut.] bija izmantot Krievijas smago iekšpolitisko stāvokli un brīdināt ietekmīgus cara galma pārstāvjus, ka no briestošās revolūcijas glābt var tikai Krievijas izstāšanās no kara pret Vāciju un virkne iekšējo reformu. Vajadzības gadījumā viņam bijis uzticēts sadarbībā ar citām personām organizēt galma apvērsumu, lai gāztu no troņa Nikolaju II, jo pēdējais bija noskaņots pret separātu mieru ar Vāciju. Vizītes laikā viņš kontaktējies ar trim personām, kuras kopā ar bijušo carieni Aleksandru darbojās, lai noslēgtu mieru, - Borisu Šturmeru [tobrīd Krievijas premjerministrs un ārlietu ministrs - aut.], policijas departamenta direktoru Beļecki un vienu no Sinodes vadītājiem Vasiliju Mihailoviču Skvorcovu. Šī grupa kopā ar vācu aģentiem centās apstrādāt Rasputinu, lai kopā ar viņiem vadītu kustību par mieru ar Vāciju.»
Barona misijas raksturs radīja iespaidu, ka viņš darbojās kādas lielas organizācijas vārdā. Šīs aizdomas pastiprināja viņa dalība Maltas ordeņa protestantu atzarā - reformācijas laikā ordenis bija sadalījies katoļu un protestantu atzaros, turklāt pēdējo vadīja Vilhelms II, tādēļ kaut kāda saikne tiešām varēja būt. Taču nav arī izslēgts, ka barons vienkārši noklusēja par citu organizāciju pārstāvjiem, kas Krievijā ieradās kopā ar viņu.
Varbūt tieši viņus savās atmiņās piemin Rasputina slepkavības līdzdalībnieks kņazs Fēlikss Jusupovs, stāstot par kaut kādiem mīklainiem «zaļajiem». Lūk, kā viņš apraksta nezināmās personas, ko sastapis vienā no dzīvokļiem, kur tās tikušās ar Rasputinu: «Priekštelpā bija dzirdamas atnākušo balsis. Pēc visa spriežot, tur bija vairāki cilvēki, viņi iegāja ēdamistabā. Es piegāju pie kabineta durvīm, kas savienoja ar priekštelpu, un sāku ieklausīties. Saruna noritēja pusbalsī, un kaut ko saprast bija grūti. Tad es uzmanīgi pavēru durvis un pa šķirbu varēju redzēt Rasputinu, kurš sēdēja ēdamistabā pie galda tajā pat vietā, kur tikko bija sarunājies ar mani. Pavisam tuvu viņam sēdēja pieci cilvēki, vēl divi stāvēja aiz viņa krēsla. Daži no viņiem kaut ko steidzīgi rakstīja savās piezīmju grāmatiņās. Es varēju aplūkot Rasputina viesus: visiem sejas bija ļoti nepatīkamas. Četri bija nepārprotami ebrejiski tipāži, trīs pārējie bija dīvaini līdzīgi viens otram - gaišmataini, ar sarkanām sejām un mazām acīm. Vienu no viņiem, šķiet, es kaut kur biju jau redzējis, taču nevarēju atcerēties, kur tieši. Visi bija ļoti pieticīgi ģērbušies; vairāki sēdēja, tā arī nenovilkuši mēteļus. Rasputins viņu vidū bija pārvērties. Nevērīgi atgāzies krēslā, ar svarīgu sejas izteiksmi kaut ko viņiem stāstīja. Visa grupa izskatījās pēc sazvērniekiem, kuri kaut ko pierakstīja, čukstus apspriedās un lasīja kaut kādus papīrus. Reizēm smējās. Man ienāca prātā - vai tikai šie nav tie «zaļie», par kuriem man stāstīja Rasputins?»
Staņislavs Lazoverts, kurš arī piedalījās Rasputina slepkavībā, pat piemin kaut kādu slepeno organizāciju ar nosaukumu Zaļā roka. Zaļās krāsas pieminēšana ir visai interesanta detaļa, jo mūsu stāsta varoņa priekšteča grāfa Pālena portretā, ko gleznojis Gerhards fon Kugelhens, aristokrāta kamzoli rotā zaļš Maltas krusts...
Kurš varēja organizēt Hoenastenberga un Rasputina tikšanos? Vai baronam bija kaut kādi sakari ar Rasputinu vēl pirms slepenās vizītes Petrogradā? Atbilde ir diezgan negaidīta: ir saglabājies kāds Rasputina fotoportrets, kas uzņemts Carskoje Selo fotodarbnīcā, kas piederēja Kazimirai Ludvigai Jākobsonei, dzimušai Hānai (atceramies par barona radniecību ar Hāniem!). Interesanti, ka tieši viņas meitas uzvārds ir iespiests uz fotogrāfiju rāmīšiem, tostarp Rasputina bildei. Šajā pašā fotoateljē fotografējās arī cara ģimene un tai pietuvinātās personas. Bet pati darbnīca atradās netālu no nama, kur regulāri notika Rasputina tikšanās ar carieni un cara ģimenes locekļiem.
Barona Hoenastenberga stāsta atreferējums diplomāta Raivida izklāstā: «Ņemot vērā, ka Nikolajs II bija pret separāta miera noslēgšanu (savu pozīciju viņš pamatoja ar to, ka, būdams muižnieks, nevar lauzt sabiedrotajiem doto vārdu), tika nolemts rīkot galma apvērsumu, kura datums sākotnēji bija noteikts 1916. gada 6. decembrī, bet vēlāk pārcelts uz 1917. gada 10. janvāri. Nikolaju it kā bija izdevies pārliecināt 6. decembrī atteikties no troņa par labu carevičam Aleksejam, lai tā radītu iespēju carienei kā reģentei noslēgt separātu mieru. Viņš esot teicis, ka «es pats esmu devis vārdu sabiedrotajiem, tādēļ nevaru to izdarīt, taču ne cariene, ne troņmantnieks vārdu nav devuši un tādēļ personīgi nav uzņēmušies nekādas goda saistības». Bija plānots, ka cariene pēc tam publicēs manifestu, kurā būs teikts, ka Krievijas smagais stāvoklis prasa, pirmkārt, noslēgt separātu mieru, bet, otrkārt, veikt iekšējās reformas. It kā bija domāts manifestā ierakstīt solījumu «atdot zemi tautai». Hohens Estens apgalvo, ka viņš kopā ar Rasputinu un vēl dažām personām sagatavojis manifesta projektu, turklāt man paskaidroja, ka solījums dot zemi tautai bijis domāts kā valsts īstenota zemes atpirkšana no muižniekiem piespiedu kārtā, lai pēc tam ļautu to zemniekiem 50-60 gadu laikā izpirkt. Galma apvērsuma plānošanā bija iesaistīti daudzi muižniecības elementi un augstākie galminieki.»
Bija plānots, ka cariene pēc tam publicēs manifestu, kurā būs teikts, ka Krievijas smagais stāvoklis prasa, pirmkārt, noslēgt separātu mieru, bet, otrkārt, veikt iekšējās reformas.
Rasputina slepkavība un britu pēdas
Patiešām elpu aizraujošs sazvērestības plāns. Pēc visa spriežot, idejas, ko barons izklāstīja cara galma pārstāvjiem, pirms tam bija formulētas Vācijā kā sarunu piedāvājums. Centrālā figūra šajā plānā bija Grigorijs Rasputins, kuram vajadzēja kļūt par miera idejas virzītāju cara ģimenē.
Vēl kāda interesanta detaļa, kas saistīta ar Latviju. Gadu pirms Rasputina slepkavības Daugavpilī ilgu laiku stāvēja Vladimira Puriškeviča Sarkanā Krusta biedrības sanitārais vilciens. Puriškevičs bija galēji labējs Valsts domes deputāts ar visai skandalozu slavu un arī bija iesaistīts Rasputina slepkavības organizēšanā. Kopā ar savu draugu ārstu Staņislavu Lazovertu viņš devās uz fronti humānā misijā. Bet Rasputina slepkavības naktī Lazoverts vadīja automašīnu, kurā Rasputins ieradās Jusupova pilī, kur tad arī notika slepkavība. Ja ticam Jusupovam, tieši Lazoverts atnesa ciankāliju, ar ko bija domāts noindēt Rasputinu.
Ļoti iespējams, ka Hoenastenberga slepenā miera misija tiešām vainagotos ar panākumiem, ja vien Rasputins netiktu nogalināts. «Hohen Estens stāstīja, ka apvērsumam bija plānots piešķirt «tautisku» raksturu, un «tautas priekšstāvja» loma bija atvēlēta Rasputinam. Viņš nepārprotami atbalstīja miera noslēgšanu, tāpat arī lozungu par zemes došanu tautai,» vēsta konsuls Raivids.
Par sazvērestību bija informēts arī britu izlūkdienests, kuram nebija pieņemama doma par Krievijas un Vācijas separāta miera noslēgšanu. Britu vēsturniece Korīna Halla grāmatā Rasputin’s Killer and His Romanov Princess raksta: «Tā laika Iekšlietu ministrijas izlūkdienesta direktors sers Bezils Tomsons apgalvoja, ka Rasputina slepkavas bijuši pārliecināti, ka Rasputins piedalījies sazvērestībā, kuras mērķis bija pierunāt caru noslēgt separātu mieru ar Vāciju, bet īsi pirms Ziemassvētkiem Rasputins dusmu lēkmē bija izpaudis šo plānu. Separāto mieru bija iecerēts noslēgt 1917. gada 1. janvārī. Tiesa, sers Bezils arī piebilda, ka man nebija iespēju noskaidrot, cik patiesa bija šī stāsta daļa.»
Viena no galvenajām personām Rasputina slepkavībā bija britu izlūkdienesta virsnieks Osvalds Reiners. Korīna Halla raksta: «Reinera brālēns apgalvoja, ka Osvalds viņam esot atzinies, ka bijis Jusupova pilī Rasputina slepkavības naktī. To pašu teicis arī Osvalda brāļadēls Gordons Reiners, kurš pat apgalvojis, ka ir pamats domāt, - tieši Osvalds izdarījis liktenīgo šāvienu.» Garāmejot Osvalds Reiners pieminēts arī Jusupova memuāros, turklāt to tapšanā pildījis redaktora funkcijas.
Bet, lūk, kā barons Hoenastenbergs apraksta Rasputina «novākšanas» aizkulises: «Caram tuvajās aprindās zināja, ka pret Rasputinu tiek gatavots atentāts, un ne pārāk uzticējās policijai un ohrankai, kas formāli nodrošināja Rasputina apsardzi. Tādēļ viņam piešķīra trīs slepenus miesassargus. Šie trīs bija Elvengrēns, kuru tagad nošāva GPU, jēgeru pulka kapteinis Ezerskis un atamana sotņas kornets Phakadze. Viņi nekad neatstāja Rasputinu vienu, un Hohen Estens apgalvoja, ka slepkavības vakarā Rasputins ar miesassargiem viesojušies pie viņa. Pusdivpadsmitos vakarā Rasputins posās mājup, un Elvergrēns, kurš tovakar bija dežurējošais apsargs, grasījās viņam sekot pēc piecām minūtēm. Taču šajās piecās minūtēs notika kaut kas neparedzēts. Piedzērušais Phakadze izdarīja neveiksmīgu pašnāvības mēģinājumu, kas uz veselu stundu aizkavēja Elvergrēnu. Šo laiku tad arī izmantoja Jusupovs un Puriškevičs, lai aizvestu Rasputinu pie sevis un nogalinātu.»
Piedzērušais Phakadze veica neveiksmīgu pašnāvības mēģinājumu, kas uz veselu stundu aizkavēja Elvergrēnu. Šo laiku tad arī izmantoja Jusupovs un Puriškevičs, lai aizvestu Rasputinu pie sevis un nogalinātu.
Rasputina bojāeja pielika punktu separātā miera noslēgšanas plāniem. Taču atbalsis tik ātri vēl nenorima. Kad britu sūtnis Petrogradā Bjukenens dažas dienas pēc Rasputina nāves tikās ar Nikolaju II, tad steidza kliedēt aizdomas, ka slepkavībā varētu būt iesaistīts kņaza Jusupova skolasbiedrs, gados jauns anglis: «Es izmantoju iespēju apliecināt caram, ka šīs aizdomas ir pilnīgi nepamatotas. Viņa augstība pateicās un teica, ka esot priecīgs to dzirdēt.» Runa bija par mums jau zināmo britu izlūkdienesta aģentu Osvaldu Reineru, kurš tiešām bija mācījies kopā ar Jusupovu, taču britu sūtnis steidzās notikumiem pa priekšu - tobrīd izmeklētājiem vispār vēl nebija nekādas informācijas par minēto kungu un viņa iespējamo saistību ar Rasputina slepkavību.
Liktenīgā nakts
Varam vien minēt, kā turpmāk būtu risinājušies notikumi, ja naktī uz 1916. gada 30. decembri (17. decembri pēc vecā stila) sazvērnieki kņaza Jusupova pilī nebūtu nogalinājuši Grigoriju Rasputinu. Slepkavības organizēšanā bija iesaistītas vairākas personas, kas nebija apmierinātas ar Rasputina ietekmi uz cara ģimeni un negribēja pieļaut Krievijas un Vācijas tuvināšanos: kņazs Fēlikss Jusupovs, Valsts domes deputāts Vladimirs Puriškevičs, cara Nikolaja II brālēns lielkņazs Dmitrijs Pavlovičs un britu izlūkdienesta aģents Osvalds Reiners.
Galvenā persona šajā sazvērestībā bija Jusupovs, kurš, izmantojot to, ka Rasputins viņam uzticējās, uzaicināja viņu pie sevis ciemos ar nodomu noslepkavot. Par turpmākajiem notikumiem liecības detaļās atšķiras, taču īsais atstāsts ir apmēram šāds: vispirms Rasputinam iebaroja saindētus pīrāgus, taču, kad inde neiedarbojās, nošāva viņu, bet līķi noslīcināja Ņevas upē.
Īsā atgriešanās Dursupē
Kas vēlāk notika ar mūsu stāsta varoni, baronu no Dursupes muižas? 1919. gadā viņš bija piedalījies miera sarunās Frankfurtē pie Mainas un risinājis jautājumus par reparāciju izmaksām Francijai. Arhīva materiāli liecina, ka vēlāk barons strādājis Vācijas Iekšlietu ministrijā.
Dzimtajā Dursupē viņš atgriezās Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijā saimniekoja vācieši. No šejienes sūtītā vēstulē, kas datēta ar 1942. gada 23. septembri, viņš apraksta vienošanos tēva mājās: «Nākamajā dienā īpaši manis dēļ ģenerālis no Rīgas brauca garām Tukumam uz Dursupi. Pēc tam nobraucām gar Nurmuižu, pēc visa spriežot, tas kādreiz bijis varens īpašums. Tas saglabājies diezgan labā stāvoklī, jo to bija nopircis kāds latviešu pulkvedis, kurš tagad atrodas Sibīrijā, bet viņa zemes atņēmuši sarkanie - tā stāstīja viņa simpātiskā sieva. Kad gribēju apskatīt telpas, viņa mums izrādīja visu īpašumu. Vecajā muižas baznīciņā, kur droši vien savulaik bija kristīti muižas saimnieki Firksi, sarkanie bija iekārtojuši virtuvi, kas vēl tagad stāv, ieaugusi netīrumos. To nesaprata pat latviešu sieviete. Viņa mums stāstīja, ka savulaik iegādājusies Nurmuižas apkaimē esošās fermas, kas bija sadrumstalotas 1918. gadā agrārās reformas dēļ, taču saskārusies ar iebildumiem no Latvijas prezidenta puses, kurš domājis, ka viņa tās pērk saziņā ar «vācu baroniem». To visu viņa mums stāstīja ar dalītām jūtām, jo es stādījos priekšā kā viens no Dursupes baroniem un iepriekšējā Nurmuižas īpašnieka radinieks. Šis īpašums un vispār visa valsts ļoti iepatikās ne tikai man, bet arī citiem kungiem. Ģenerālis īpaši atzīmēja skaisto parku un pulkveža sievas caurspīdīgo blūzi...»
Otrā pasaules kara vētras baronam izdevās pārdzīvot, taču Dursupē viņš vairāk nekad neatgriezās. Georgs Hoenastenbergs fon Vīgants nomira 1958. gadā Vācijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita