1982. gada pavasarī preses ziņu virsrakstos nonāca ģeogrāfisks punkts, par kuru iepriekš bija dzirdējis vien retais - Folklenda salas. Nelielais zemes pleķis Dienvidatlantijā kļuva par kaujaslauku, kurā sadūrās Argentīnas un Lielbritānijas intereses.
Pirmo reizi eiropieši uzkāpa uz tolaik vēl neapdzīvotajām Folklenda salām 1690. gadā, kad tās savā kartē atzīmēja angļu pētnieks Džons Strongs. Cilvēki uz dzīvi salās apmetās gandrīz gadsimtu vēlāk, kad XVIII gadsimta sešdesmitajos gados Folklendu pretējās pusēs, viens par otru nezinot, apmetnes izveidoja franči un briti. Franči savas tiesības uz šo teritoriju 1766. gadā nodeva Spānijai, kura pēc Lielbritānijas ultimāta atzina britu tiesības uz to apdzīvoto ciematu. Napoleona karu laikā salas pameta gan briti, gan spāņi. XIX gadsimta sākumā salas vairākkārt mēģināja kolonizēt Argentīna, taču slimības, dumpji un resursu trūkums salās nostiprināties neļāva, un 1833. gadā salas atgriezās Lielbritānijas militārā kontrolē. Kopš tā laika Argentīna regulāri sūtīja protesta notas Lielbritānijas valdībai, iebilstot pret britu atrašanos salās.
Lai gan pēc Panamas kanāla izbūves tirdzniecība Folklenda salās apsīka, toties sākās tvaikoņu laikmets. Salas kļuva par nozīmīgu Britu impērijas atbalsta punktu, kur atradās gan telegrāfa stacija, gan Dienvidatlantijas reģionā ļoti nozīmīga ogļu stacija, no kuras netālu 1914. gada 14. decembrī galu atrada vācu admirāļa grāfa fon Špē kreiseru eskadra, kas no Āzijas mēģināja izlauzties atpakaļ uz Vāciju.
Pēc Otrā pasaules kara, mazinoties britu ietekmei, aizvien skaļākas kļuva Buenosairesas prasības Lielbritānijai salas nodot Argentīnas kontrolē. Sešdesmitajos gados Argentīnas prezidents Huans Perons lietu nodeva ANO tiesai, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju rezolūciju par dekolonizāciju. Sarunas starp Lielbritāniju un Argentīnu turpinājās līdz pat 1977. gadam, kad varu Argentīnā pārņēma militārā hunta. Lai gan konceptuāli Lielbritānija bija gatava atteikties no salām, Folklendu iedzīvotāji sevi uzskatīja par Britu impērijas pavalstniekiem un kategoriski iebilda. Tas ļāva Lielbritānijai dekolonizācijas rezolūcijai pretī likt tiesības uz pašnoteikšanos. 1979. gadā, pie varas nākot Tečeres valdībai, sarunas atsākās - premjerministre nāca klajā ar piedāvājumu salas nodot Argentīnai, kas tās izīrētu Lielbritānijai uz 99 gadiem līdzīgā veidā, kā tika risināts Honkongas kontroles jautājums, taču sastapās ar salu iedzīvotāju un britu parlamenta pretestību.
Saspīlējums
Viens no iemesliem, kādēļ sākās karš Folklendās, bija Lielbritānijas neizlēmīgā politika, ko papildināja britu militārās varenības mazināšanās. To spilgti demonstrēja slavenie «siļķu kari» starp Lielbritāniju un Islandi, kuru dēļ britu flote bija spiesta atgriezt ierindā virkni norakstīšanai paredzēto karakuģu. 1976. gadā, vēl pirms Tečeres nākšanas pie varas, Argentīna nolēma pārbaudīt britu pacietību un izsēdināja 50 karavīru Dienvidsendviču salās - vientuļā, neapdzīvotā teritorijā pusotru tūkstoti kilometru no Folklendām. Lai gan salas teorētiski atradās Lielbritānijas valdījumā jau kopš XVIII gadsimta, Argentīnas provokācija neizraisīja nopietnāku reakciju par dažām protesta vēstulēm no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas. Incidentam tika piešķirta tik zema prioritāte, ka Lielbritānijas parlaments par to uzzināja tikai divus gadus vēlāk.
1981. gadā Tečeres valdība nāca klajā ar plānu būtiski samazināt budžeta izdevumus, īpaši asi vēršoties pret izdevumiem valsts aizsardzībai. «Dzelzs lēdijas» plāns paredzēja atteikšanos no abiem Karaliskās flotes aviācijas bāzes kuģiem un visiem desantkuģiem, būtībā atņemot Lielbritānijai okeāna flotes statusu. Šā budžeta apcirpšanas ietvaros no Dienvidatlantijas tika atsaukts vienīgais tur esošais britu karakuģis Endurance. Ārlietu ministrs lords Keringtons gan pret to kategoriski iebilda, brīdinot, ka Argentīna to uztvers kā aicinājumu pārņemt salas savā kontrolē. Un tā arī notika: 1981. gadā pie varas valstī nāca jauna militārā hunta ģenerāļa Galtjeri vadībā, kura nekavējoties saskārās ar smagām ekonomiskajām un iekšpolitiskajām problēmām. Lai novērstu no tām uzmanību, Galtjeri 1982. gadu izziņoja par «Marianu salu gadu», kura laikā Folklendas nonāks Argentīnas kontrolē ar labu vai ļaunu.
Lai sasniegtu mērķi, Argentīnai 1981. gadā bija jāpabeidz militārā reforma, tostarp saņemot 18 Francijas ražojuma Super Etendard iznīcinātājus, kas būtu spējīgi nest modernas Exorcet pretkuģu raķetes. Ja diplomātija nedotu rezultātus, militāro operāciju bija iecerēts sākt 1982. gada septembrī.
Plānu izjauca nejaušs starpgadījums. 1982. gada 17. martā Dienviddžordžijas salā, kas atrodas aptuveni 1500 kilometru attālumā no Folklenda salām, ar britu administrācijas atļauju izsēdās argentīniešu metāllūžņu vācēji ar mērķi nojaukt vecu vaļu medību staciju. Divas dienas vēlāk atklājās, ka virs stacijas nu jau plīvo Argentīnas karogs. Vēl šobaltdien nav īsti skaidrs, vai tas bija apzināts Argentīnas mēģinājums atkārtot Dienvidsendviču salu scenāriju vai arī vienkārši argentīniešu strādnieku pašdarbība. Lai vai kā, sadusmotie briti pieprasīja argentīniešiem nekavējoties salu pamest. 23. martā salā izsēdās britu jūras kājnieku vads, bet pēc divām dienām salas otrā pusē izkāpa Argentīnas jūras kājnieku nodaļa.
Incidents Dienviddžordžijā argentīniešiem radīja bažas par iespējamu britu spēku pastiprināšanu Folklendās, tādēļ tika pieņemts lēmums operāciju sākt pirms iecerētā termiņa. Jau 28. martā argentīniešu flote izgāja jūrā. Tas bija nozīmīgs spēks, kura kodolu veidoja divi Type-42 tipa iznīcinātājkuģi (paradoksālā kārtā septiņdesmitajos gados nopirkti Lielbritānijā) un aviācijas bāzes kuģis.
Kamēr ASV mēģinājumi nomierināt situāciju reģionā nevainagojās panākumiem, Lielbritānija ar steigu uz Dienvidatlantiju nosūtīja savas kara flotes vissmagāko dūri - trīs kodolzemūdenes. Tiesa, tām līdz Folklendām vēl bija jāmēro ceļš desmit dienu garumā.
Argentīniešu desants
1. aprīļa rītā argentīniešu desanta spēki izsēdās netālu no Folklendu galvaspilsētas Portstenlijas. Salu iekarošana argentīniešiem sagādāja negaidīti daudz problēmu. Grupa, kurai bija paredzēts aplenkt britu jūras kājnieku kazarmas, mērķi tiešām sasniedza laikā un atklāja uguni, lai piespiestu to iemītniekus padoties. Taču tālumā dzirdamie šāvieni brīdināja galvaspilsētā esošo britu karavīru vienību, ka ir sācies nopietns incidents. Iznākumā otra argentīniešu grupa, kuras mērķis bija ieņemt gubernatora namu, uzdūrās britu jūras kājniekiem pilnā kaujas gatavībā. Komandleitnants Žakino, argentīniešu speciālo spēku grupas komandieris, krita jau pēc pirmajiem šāvieniem. Kaut gan atsevišķas britu nodaļas nikni pretojās, jūtami aizkavējot argentīniešu kustību, uzbrucēju pārsvars tomēr bija pārāk liels un plkst. 9.30 Folklendu gubernators paziņoja par kapitulāciju. Lai gan argentīniešu kritušo un ievainoto skaits bija mērāms desmitos, neviens britu karavīrs nebija kritis - šo apstākli Argentīna cerēja izmantot situācijas deeskalācijai, tāpat kā gūstā kritušo britu karavīru tūlītēju repatriāciju caur Urugvaju.
Argentīna līksmoja, bet Lielbritānijas Ministru kabinetā valdīja drūms noskaņojums. 3. aprīlī Tečere bija spiesta aizstāvēties gan pret opozīciju, gan saviem sabiedrotajiem parlamentā. Slavenā premjerministres frāze par to, ka «valdība ir nolēmusi veidot lielu kaujas grupu aviācijas bāzes kuģa Invincible », tika izteikta vien pēc parlamentāriešu nievājošām replikām, reaģējot uz Tečeres teikto, ka «ir nosūtīta nota un solīts, ka pagaidām britu valdība neīstenos naidīgas darbības».
Operācija «Melnais briedis»
Vienlaikus ar flotes vienības veidošanu britu gaisa spēki Debesbraukšanas salas uz laiku pārvērta par lidostu ar visintensīvāko satiksmi pasaulē - katru dienu lidlaukā nolaidās vai pacēlās 400 lidmašīnas, piegādājot visu nepieciešamo gan flotei, gan pašu gaisa spēku darbībai. Taču, lai militārā operācija varētu cerēt uz panākumiem, bija nepieciešams neitralizēt Argentīnas aviāciju. Šim nolūkam vajadzēja izsist no ierindas Portstenlijas lidlauku, ko varēja izmantot argentīniešu A-4 Skyhawk triecienlidmašīnas, lai uzbruktu britu kuģiem.
Ņemot vērā lielo attālumu līdz Argentīnai, bija nepieciešami netipiski risinājumi. Tika izveidotas īpašas vienības, kurās iekļāva pa diviem Avro Vulcan bumbvedējiem un 11 Avro Victor lidojošos degvielas uzpildītājus. Pirmie bumbvedēji Debesbraukšanas salās nolaidās jau 30. aprīlī pēc 16 stundu lidojuma un 6600 jūras jūdžu tāla ceļa.
Kaujas lidojumā devās viens bumbvedējs, kam līdz Portstenlijas lidlaukam bija jāveic aptuveni 3000 jūras jūdžu. Lai tas būtu iespējams, britu gaisa eskadra gaisā uzpildījās 14 reizes. 1. maijā virs pārsteigto argentīniešu galvām Portstenlijas lidlaukā parādījās milzīgs britu bumbvedējs ar borta numuru XM607, ko pilotēja leitnants Martins Vaiterss, un nometa 300 kilogramus smagu aviobumbu, padarot lidlauku lidmašīnām neizmantojamu.
Naktī uz 4. maiju briti šķietami neiespējamo misiju atkārtoja vēlreiz - to paveica tas pats bumbvedējs, ko šoreiz pilotēja eskadriļas komandieris Džons Rīvss, kurš pēdējās 200 jūdzes lidojumu veica zemā augstumā, lai izvairītos no argentīniešu radariem un gaisa patruļām. Bumbvedējs līdz 16 000 pēdu augstumam pacēlās vien pēdējā brīdī, tomēr Rīvsa mestās bumbas netrāpīja mērķī. Par to, cik uzdevums bija sarežģīts, liecina trešais un ceturtais mēģinājums - trešais lidojums bija paredzēts 13. maijā, taču nebija iespējams veikt stiprā pretvēja dēļ, savukārt 28. maijā uzsāktais ceturtais lidojums bija jāatceļ pēc piecu stundu lidojuma, jo viena no Victor degvielas uzpildes lidmašīnām konstatēja problēmas degvielas pārsūknēšanas sistēmā. Nākamie trīs lidojumi bija pretradaru operācijas, kurās bumbvedēji ar Shrike raķetēm uzbruka argentīniešu novērošanas stacijām. Arī šajos lidojumos neiztika bez incidentiem - sestajam lidojumam izdevās iznīcināt argentīniešu Skyhuard radaru sistēmu, taču lidmašīnas degvielas uzpildes aparāts saplīsa, un tai nācās veikt piespiedu nosēšanos Riodežaneiro.
Taču jau pirmajā uzlidojumā lidlaukam nodarītie postījumi bija pietiekami, lai nekas lielāks par helikopteriem un Hercules vidējās klases transporta lidmašīnām salā nolaisties nespētu. Argentīnieši, protams, varēja izvest ievainotos un piegādāt pārtiku, munīciju un citu ekipējumu, taču pārējās operācijas bija jāveic vai nu no Argentīnas cietzemes, vai jūras. Turklāt Argentīna bija spiesta pārsviest nozīmīgus spēkus, tostarp Mirage III iznīcinātājus, uz kontinentu, baidoties no britu uzlidojumiem Buenosairesai.
Steidzīgā gatavošanās
Britiem nebija daudz laika. Dienvidatlantijā tuvojās vētru sezona, kurā nebūtu iespējams ne karot, ne kuģot. Par labu nāca tas, ka daļa flotes piedalījās militārajās mācības Gibraltārā un tādēļ jau bija paaugstinātā gatavībā - tas ļāva kaujas grupas vajadzībām ātri mobilizēt piecas fregates un piecus iznīcinātājkuģus. Lielāka problēma bija abi aviācijas bāzes kuģi - neviens no tiem nebija gatavs ceļam, turklāt Hermes atradās apkopē, kurai vajadzēja ilgt vēl vismaz dažas nedēļas. Lai taupītu laiku, tika nolemts ceļā doties tikai ar Harrier iznīcinātājiem - lai gan tās bija zemskaņas lidmašīnas, to vertikālās pacelšanās un nolaišanās spēja ļāva nolaisties uz aviācijas bāzes kuģiem, tiem nepametot ostu. Divu dienu laikā britu karavīri, inženieri un strādnieki paveica neiespējamo, un jau 5. aprīlī abi aviācijas bāzes kuģi pameta ostu kopā ar flotes trieciengrupu - 40 helikopteriem, 20 Harrier iznīcinātājiem, diviem vieglajiem kreiseriem, pieciem iznīcinātājkuģiem, piecām fregatēm un vienu desantkuģi, kam vēlāk pievienojās vēl septiņas fregates un iznīcinātājkuģi. Kopā jūrā izgāja 36 karakuģi, atbalsta kuģi un tankkuģi.
Viens no tiem bija kruīza kuģis Canberra - civilām vajadzībām būvēts pasažieru kuģis, ko kara vajadzībām rekvizēja britu flote. Tā klāja baseiniem izgatavoja īpašus pārsegus, uz kuriem varēja nosēsties helikopteri. Canberra Sauthemptonā ieradās 7. aprīlī, un jau 60 stundas vēlāk tas bija uzņēmis gan nepieciešamos krājumus, gan 2500 jūras kājniekus. Vēlāk tam pievienojās arī laineris Queen Elizabeth II.
Tas nebija vienīgais rekvizētais transportlīdzeklis. Kara vajadzībām Lielbritānija mobilizēja lielākos spēkus pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Situāciju sarežģīja tas, ka Argentīnu no kaujaslauka šķīra vien daži desmiti, bet Lielbritāniju - 12 tūkstoši kilometru. No 127 kuģiem, kas piedalījās operācijā, 88 bija vai nu britu kara flotes palīgkuģi, vai rekvizēti kuģi, kam vēl jāpieskaita no British Airways rekvizētās Boeing 747 pasažieru lidmašīnas, ko izmantoja gaisa tiltam uz Debesbraukšanas salām.
Pēdējo reizi Lielbritānija kaut ko tik nopietnu mēģināja īstenot Suecas krīzes laikā, taču toreiz tas viss izvērtās par militāru izgāšanos. Argentīna arī nebija vājš pretinieks - tā bija valsts ar moderniem bruņotajiem spēkiem un 300 kaujas lidmašīnām, tādēļ daudzi uzskatīja, ka briti, visticamāk, cietīs smagus zaudējumus. 19. aprīlī britu tabloīds The Sun publicēja numuru ar mūsdienās jau leģendāro vāku Impērija dod atbildes triecienu un aviācijas bāzes kuģi Hermes. Impērija tiešām devās kaujā par nelielu salu pasaules otrā malā...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita