1964. gadā pie Britānijas krastiem parādījās pirātu kuģi. Tie nebija bruņoti ar lielgabaliem, bet tik un tā deva konservatīvajai impērijai negaidītu triecienu, kas ietekmēja nācijas muzikālo gaumi.
Salmans Rušdi sava romāna Zeme zem viņas kājām (1999) galveno varoni Ormusu Kāmu ar ierastu literāru vērienu un virtuozitāti vadā pa hinduisma, budisma, antīkās pasaules un XX gadsimta populārās kultūras mītu labirintiem, vienubrīd padarot arī par pirātu radio dīdžeju. Radio Freddie atrodas uz kuģa, kura mastā plīvo Jautrais Rodžers. Kuģis ir noenkurots netālu no Anglijas un Skotijas krastiem, un tā īpašnieks, amerikāņu avantūrists Mailzs Stendišs, ar savu komandu perina «karu pret Angliju». Karš notiks rokenrola vārdā, un arī tā vienīgais ierocis būs rokmūzika, ko Radio Fredijs ar neatturamu triecienspēku raidīs pret konservatīvisma un impēriskas augstprātības pārņemto karalisti.
Tā ir aizraujoša romāna sižeta līnija, taču radio pirātu «cīņa par Angliju» un saķeršanās ar valsts noteikto, jauno mūziku gandrīz ignorējošo mediju politiku nav Rušdi iztēles auglis. Šī cīņa sākās pirms sešām desmitgadēm, ilga vairākus gadus un, kaut arī formāli beidzās ar pirātu sakāvi, patiešām izmainīja populārās mūzikas statusu nācijas dzīvē.
Revolucionāra situācija
Sešdesmito gadu vidū Lielbritānijā ik mirkli spēkā pieņēmās ģitārmūzikas (apzīmējums «roks» vēl netika plaši lietots) fenomens. Cits pēc cita sevi pieteica jauni un talantīgi mākslinieki, kas Angliju padarīja par pasaules jaunatnes kultūras epicentru. Taču tie bija jauna laikmeta vēstneši vecā karalistē, kas viņus visbiežāk neņēma nopietni. ASV, kur bija senas komercradio tradīcijas, neskaitāmas stacijas britu mūziku nu spēlēja aizgūtnēm, taču šo mūziķu dzimtenē radio tika uzskatīts par pārāk ietekmīgu masu komunikācijas līdzekli, lai to nodotu privātuzņēmēju un visādu šaubīgu tipu rokās. Radioapraides monopols piederēja valsts subsidētai sabiedriskajai raidorganizācijai BBC, tautā draudzīgi, taču ne bez pelnīta sarkasma, dēvētai par «tantīti».
BBC radio impēriju un klausītāju ētera diētu veidoja četri nacionālas apraides kanāli (daudzi klausījās arī Luksemburgas Radio, taču tas jau bija cits stāsts), kuru saturs un mentalitāte bija nemainīga kopš Otrā pasaules kara beigām. Sabiedriski politiska tematika, informatīvi izglītojošas pārraides, ģimenes un bērnu raidījumi, t. s. augstā kultūra un oficiāli stīvs pasniegšanas veids. Populārās mūzikas klātbūtne aprobežojās ar dažiem visplašākajai publikai pieņemamiem aktuālajiem hitiem, tradicionālo džezu un viegli klausāmām melodijām orķestru izpildījumā. Populārās mūzikas apjoms ēterā bija strikti ierobežots, un visās četrās BBC stacijās kopā nepārsniedza dažas stundas dienā.
Ierūsējušo kārtību nedaudz satricināja The Beatles parādīšanās. Grupas slava bija tik milzīga, ka to ignorēt nespēja pat «tantīte» - tas nozīmētu pilnīgu atrautību no klausītāju ikdienas realitātes. Tādēļ svētdienu priekšpusdienās Beatles piedalījās t. s. Vieglās programmas (Light Programme, mūsdienās BBC Radio 1) šovā Saturday Club, kur dzīvajā spēlēja jaunās dziesmas, puiciski jokoja un lasīja fanu vēstules. Kad kļuva skaidrs, ka viņu slava nerimsies ne pēc mēneša, ne diviem, grupa tika pie sava iknedēļas šova Pop Go The Beatles. Taču šādas privilēģijas pienācās tikai lielākajām slavenībām. Pārējie riņķoja noslēgtā burvju lokā: BBC tos ignorēja, jo viņu nebija hitu tabulās. Savukārt iekļūt tabulās bez tā paša BBC atbalsta bija gandrīz neiespējami. Potenciāli šai mūzikai bija milzīga auditorija - vesela paaudze, kas pati to radījusi. Taču BBC vadība bija nelokāma: «Mēs nevaram to spēlēt visu laiku. Tad jau arī krogi varētu būt vaļā visu dienu!» Bija nobriedusi revolucionāra situācija, kas izvērtās pirātiskā situācijā.
Pirātisma priekšnoteikumi
1964. gadā Britu salas piemeklējušais radio pirātu uzbrukums kļuva iespējams, pirmkārt, pateicoties nenovēršamajam faktam, ka tās, kā jau salas, ieskāva lielas un kuģojamas ūdens platības. Tikpat svarīgas bija specifiskas jūras un jūrniecības lietu likumdošanas nianses. Jebkurš kuģis vairāk nekā trīs jūdžu attālumā no Lielbritānijas krastiem formāli atradās starptautiskajos ūdeņos un nebija pakļauts britu jurisdikcijai. Šis legālais kāzuss pirātiem ļāva raidīt no kuģiem, kuri bija noenkuroti gana tuvu Britānijas krastiem, lai to signāls aptvertu plašu sauszemes teritoriju, bet pietiekami tālu, lai valdībai, flotes, muitas un krasta apsardzes dienestiem atliktu vien bezspēcībā plātīt rokas. Viens no slavenākajiem pirātu dīdžejiem Tonijs Blekbērns situāciju raksturoja šādi: «Mēs bijām atstājuši Britu salas. Oficiāli mēs bijām ceļā uz Holandi, tikai nekad tur nenokļuvām.»
Šie kuģi augu dienu (vēlāk arī nakti) raidīja mūziku un apmaksātas reklāmas (arī tas bija jaunums, jo BBC komercreklāmas nespēlēja), darbojās bez licences un nemaksāja ne nodokļus, ne autoratlīdzības. Apsūdzības kuģu satiksmes drošības apdraudējumā pirāti noraidīja kā smieklīgas. Radiofrekvenču zādzību noliegt bija grūtāk, taču frekvenču šā vai tā bija vairāk nekā nepieciešams. Pirāti bija radījuši komercradio - Lielbritānijā jaunu plašsaziņas līdzekļu formātu, vismaz kādu brīdi šķita likuma varai nesasniedzami un varēja netraucētā gandarījumā izbaudīt strauji augošās auditorijas sajūsmu un BBC vadības dusmas.
Pirms Radio Caroline
Pirātu radio kuģi nebija britu izgudrojums. Jau 1958. gadā komerciālus raidījumus pie Dānijas krastiem veica Radio Mercur, kam izdevās pierādīt, ka tā darbība ir, ja ne gluži legāla, tad arī ne nelegāla; Mercur pastāvēja līdz 1962. gadam, kad Dānijas valdībai tomēr izdevās to izsludināt ārpus likuma. 1960. gadā debitēja holandiešu Radio Veronica, bet 1961. gada pavasarī Baltijas jūrā uz Nikaragvā reģistrēta kuģa sāka darboties zviedru īpašniekam piederošais Radio Nord; decembrī kuģis cieta stiprā vētrā, bet nākamā gada vasarā to apklusināja jaunpieņemti likumi. Savukārt 1964. gadā Zviedrijas varasiestādes piesprieda trīs mēnešu cietumsodu «pirātu karalienei», piecu meitu mātei Britai Vadnerei, kura pirms pāris gadiem bija pārņēmusi jau kopš 50. gadu beigām funkcionējošo Radio Syd; klausītāju protesta demonstrācijas panāca Vadneres atbrīvošanu pēc dažām nedēļām.
Radio Caroline
Vienubrīd pirātu kuģu Ziemeļjūrā bija tik daudz, ka varēja runāt par nelielu floti. Labākie pirātu dīdžeji vēlāk piedzīvoja garas karjeras oficiālajās stacijās, bet uz kuģiem izkopa no amerikāņiem aizgūtas darba metodes - brīvu, dinamiski aktīvu, enerģisku un aizrautīgu, taču arī draudzīgu, pat intīmu runasveidu, kodolīgi asprātīgus komentārus un daudzveidīgu mūzikas izvēli. Turklāt atšķirībā no BBC, kur programmas vadītāji dziesmas tikai pieteica, bet tehnisko darbu (plašu un lenšu nomaiņa, play pogas nospiešana īstajā brīdī u. tml.) veica tā dēvētie operatori, kuģinieki pēc pirmajiem aklimatizācijas mēnešiem studijā visu darīja paši.
Taču pats ietekmīgākais un vēstures gaitu visvairāk ietekmējušais pirāts cieta no nepārvaramas jūras slimības un ēterā neatskaņoja nevienu dziesmu. Tas bija īru uzņēmējs Ronans O’Rahilijs. Tikai 24 gadus vecs, O’Rahilijs jau bija rūdīts mūzikas biznesa aizkulišu spēlētājs. Viņam piederēja klubs Londonas Soho un PR aģentūra, kas apkalpoja mūziķus un aktierus. Starp tiem bija arī Džordžijs Feims, nepārprotami talantīgs džeza, blūza un popa elektroērģelnieks un dziedātājs, kuram nekādi neizdevās iekļūt BBC apritē un Londonas mūzikas elitē. Lai palīdzētu draugam un klientam, O’Rahilijs pat nodibināja ierakstu kompāniju, bet arī tai neizdevās uzlauzt BBC aizsarglīniju. Taču atteikumi O’Rahilija apņēmību tikai veicināja - ja reiz vēlamo nav iespējams panākt pastāvošās sistēmas ietvaros, viņš iedibinās jaunu lietu kārtību.
Ieguvis īpašumā vecu pasažieru prāmi, kas mūža lielāko daļu bija aizvadījis Dānijas ūdeņos, viņš to aprīkoja ar diviem no ASV atvestiem 10 kilovatu raidītājiem, 168 pēdas augstu raidītāja mastu un studijas darbību nodrošinošiem ģeneratoriem. Peldošajai radiostacijai viņš deva nosaukumu Radio Caroline. Nosaukumu O’Rahilijs izvēlējas žurnālā ieraudzīta fotodēļ, kurā ASV prezidenta meitiņa Kerolaina Kenedija bija ērti iekārtojusies zem tēva darbagalda Baltā nama Ovālajā kabinetā. Bērnišķīgi rotaļīgais tēls šķita spilgti kontrastējam ar situācijas nopietnību - tieši tā O’Rahilijs iztēlojās savu radio: jauneklīgi možu un optimistisku, vecās normas ignorējošu, «lielos un varenos» kaitinošu. Vēlāk gan atklājas, ka attēlā redzama nevis Kerolaina, bet viņas jaunākais brālis Džons, taču Radio Caroline noteikti bija labāks nosaukums nekā Radio John.
Kuģis tika piereģistrēts Panamā, oficiāli piederēja kādai Lihtenšteinas kompānijai un bija izīrēts īru uzņēmumam, kuras īpašnieks bija O’Rahilijs. 1964. gada Lielajā piektdienā izbraucis no Fīlikstovas (ostas pilsēta Safolkas grāfistē Anglijā), Radio Caroline izmeta enkuru trīsarpus jūdžu attālumā no krasta un veica pirmos izmēģinājuma raidījumus. Jau plkst. 12 nākamajā dienā - tā bija Lieldienu sestdiena - klausītāji, kas nejaušības vai baumu dēļ (pasākuma juridiski slidenā rakstura dēļ radio atklāšana notika tikpat kā bez reklāmas) radiouztvērējus bija noregulējuši uz vidējo viļņu 199 metru atzīmes, izdzirdēja iepriekš nepazīstamu balsi: «Šis ir Radio Kerolaina 199 metros, jūsu mūzikas radio visas dienas garumā. Mēs raidām no sešiem rītā līdz sešiem vakarā. Pareizs laiks ir divpadsmit un viena minūte, un tas nozīmē, ka šis ir Kristofera Mora laiks. Esiet sveicināti, un lai visiem laimīgas Lieldienas!»
Uzrunai sekoja The Rolling Stones izpildītā dziesma Not Fade Away; Stones vēl bija jauna grupa, kas savu pirmo Nr. 1 singlu (It’s All Over Now) dažus mēnešus vēlāk piedzīvoja lielā mērā tieši Radio Caroline dēļ. Uz borta vēsturiskajā brīdī atradās holandiešu kapteinis ar savu komandu, zviedru radioinženieris un divi dīdžeji: 23 gadus vecais Mors un 29 gadus vecais Saimons Dī. Ne viens, ne otrs vēl nekad nebija izgājis radio ēterā, taču, līdz kuģa dīdžeju komandu nepapildināja jauni spēki, abi pieteica iepriekš ierakstītas mūzikas programmas un dažreiz arī paši atskaņoja plates. Ja jūra kļuva pārāk nemierīga, atskaņotāja galvas piespiedējspēku pastiprināja ar divšiliņu monētu, taču arī tā ne vienmēr ļāva adatai noturēties plates rievā. Viena no pirmajām dīdžeju īpaši iecienītajām dziesmām bija nevienam nezināma velsieša Toma Džonsa izpildītā It’s Not Unusual; pēc daudziem gadiem, jau sen būdams nacionālas leģendas godā, Džonss ar pateicību atcerējās, ka viņa pirmais hits bijis tieši Radio Caroline dīdžeju nopelns - viņi to atskaņoja krietni pirms BBC.
Sākumā programma bija orientēta uz mājsaimniecēm (kurš gan visvairāk klausās radio?), taču, tā kā ar mūziku vajadzēja aizpildīt gandrīz visu ētera laiku, jau drīz dīdžeji spēlēja jebko, kas šķita interesants vai neparasts. Ēterā nonāca daudzi jauni mūziķi (The Who, The Kinks, The Animals, The Yardbirds, The Moody Blues u. c.), kurus pēkšņā neatkarība no BBC standartu važām iedvesmoja arvien oriģinālākām un drosmīgākām izpausmēm. Ierakstu kompānijas par pirātiem nebija sajūsmā, jo tie ignorēja gan autoru, gan producentu un izpildītāju tiesības, taču mūzikas attīstībai viņi sniedza būtisku paātrinājumu.
Pirmās dienas uz kuģa aizritēja satrauktā neziņā. Pirmkārt, kuru katru brīdi tika gaidīta robežsardzes parādīšanās - O’Rahilijs neizslēdza iespēju, ka viņa lolojums tiks aizvilkts atpakaļ Britānijas teritoriālajos ūdeņos un tā darbība bez ceremonijām izbeigta. Otrkārt, nevienam nebija jausmas, vai kāds viņus klausās, vai viņiem ir kaut mazākā auditorija. Tikai pēc kādas nedēļas, kad mazais dienišķo piegāžu kuģītis atveda pirmo maisu ar tūkstošiem sajūsminātu klausītāju vēstuļu, iestājās atvieglojums. Pēc trim nedēļām oficiāli dati liecināja, ka Radio Caroline ir septiņi miljoni klausītāju - turklāt aptaujāti bija vien tie, kas sasnieguši 17 gadu vecumu... Jautrais Rodžers virs Caroline plīvoja arvien līksmāk.
Radio Luxembourg
RL neraidīja no kuģa un bija Luksemburgas Lielhercogistē oficiāli reģistrēta privāta radiostacija, taču tai bija milzīgi nopelni Eiropas komercradio tradīciju iedibināšanā, kā arī pirātu iedvesmošanā. Jau 1933. gadā, izmantojot Luksemburgas ērto ģeogrāfisko izvietojumu un apejot daudzviet Eiropā valdošo sabiedrisko radio monopolu, RL sāka ārvalstīm adresētas radiopārraides, kuru finansējumu nodrošināja vietējie reklāmdevēji. Kopš rokenrola uzplaukuma piecdesmito gadu nogalē RL orientējās uz jaunatnes auditoriju un kļuva par galveno mūzikas informācijas kanālu daudzu valstu, arī Latvijas, klausītājiem. Īpaši saspīlētas attiecības Radio Luxembourg bija ar Lielbritānijas valdību un BBC, kas ilgstoši un nesekmīgi centās apturēt tās klātbūtni britu radio ēterā.
Pēkšņa konkurence un apvienošanās
Taču jau drīz Radio Caroline vairs nebija vienīgā ētera balss Ziemeļjūrā. Maija pirmajā pusē neitrālos ūdeņos netālu no Eseksas noenkurojās konkurenti - Radio Atlanta, kas raidīja no nedaudz mazāka kuģa Mi Amigo. Cerot iziet ēterā vēl pirms Caroline (pirātisma ideja bija gaisā!), austrāliešu uzņēmējs Alans Kraufords to bija atpircis no Zviedrijas valdības aizliegtas stacijas Radio Nord, kas 60. gadu sākumā raidīja Baltijas jūrā. Kraufords un Atlanta nokavēja sešas nedēļas, taču tik un tā sabojāja noskaņojumu O’Rahilijam. Tomēr pēc neilga saspīlējuma abi vienojās kopīgā dziesmā zem Caroline izkārtnes. Savienības motivācija bija pragmatiska - O’Rahilijs un Kraufords saprata, ka cīnās ne tikai par klausītājiem, bet arī par reklāmdevējiem, un kopā būs vieglāk pārliecināt gan vienus, gan otrus. Tādēļ O’Rahilija vīri pārdēvējās par Caroline North un pārcēlās tuvāk Menas salai, raidot Anglijas ziemeļdaļai, Midlendai, Īrijai, Skotijai un Velsai, bet Atlanta pieņēma nosaukumu Caroline South, palika Eseksas tuvumā un aplaimoja klausītājus Londonā un Dienvidaustrumanglijā, turklāt tās signāls bija uztverams arī Holandē, Francijā, Beļģijā un Skandināvijā. Abi kuģi izmantoja 199 metru frekvenci. Rezultāti nebija jāgaida ilgi: jau pēc dažiem mēnešiem apvienotajam Radio Caroline bija nepilni 25 miljoni pastāvīgu klausītāju - gandrīz puse Lielbritānijas iedzīvotāju. Šajā brīdī spriedze BBC un valdības gaiteņos sasniedza baltkvēli un sākās īstā «cīņa par Angliju». Taču Caroline vēl priekšā bija tuvcīņa turpat Ziemeļjūrā.
The Who Sell Out
The Who bija viena no britu roka pirmās paaudzes grupām, kas plašāku ievērību izpelnījās, pateicoties Radio Caroline u. c. kuģu radio. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka tās trešais albums The Who Sell Out (1967) veidots kā draudzīga parodija par Radio London un imitē tās pārraidi ar neīstām reklāmām un īstiem Big L džingliem - to dēļ grupa iepinās tiesas procesā ar džinglus producējušo amerikāņu kompāniju. Arī mūsdienās The Who Sell Out ir rokmūzikas klasikas vienība, ko žurnāls Rolling Stone 2020. gadā ierindojis 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta 316. vietā.
Radio London
Kādā 1964. gada novembra rītā Caroline South vīrus pārsteidza negaidīts skats - cauri pelēkas miglas vāliem vīdēja siluets, kas šķita divreiz lielāks par viņu Mi Amigo. Tas izrādījās Galaxy - tirdzniecības preču pārvadātājs, Otrajā pasaules karā izmantots atmīnēšanai, bet nu kļuvis par jaunā Radio London mītni un noenkurojies izaicinoši tuvu Mi Amigo. Tie bija nopietni konkurenti, ko finansēja amerikāņu kapitāls. Radio London jeb Big L tehniskais nodrošinājums bija pārāks, dīdžeji, tostarp arī vairāki amerikāņi, pašpārliecinātāki un rūdītāki, sadzīves apstākļi komfortablāki. Turklāt viņiem bija īsti, ASV studijā veidoti džingli, kas pārraides padarīja nesalīdzināmi iespaidīgākas. Caroline raidījumi bija bezrūpīgas aizrautības, jautrības un bravūras piesātināti, bet Radio London izklausījās pēc profesionāļiem un strikti sekoja Top 40 radio standartiem.
Un viņiem bija īstas ētera zvaigznes. Kenijs Everets bija nepārspējams pie mikrofona un draudzējās ar The Beatles! 1966. gadā viņš grupu pavadīja tās pēdējā ASV turnejā, bet nākamā gada ziemā Evereta sakari Radio London nodrošināja iespēju, ko apskaustu jebkura radiostacija pasaulē - ekskluzīvas tiesības uz The Beatles jaunā singla Strawberry Fields Forever ētera pirmatskaņojumu. Taču tas nebija viss: maijā bītli Kenijam un viņa komandai uzticēja arī sava epohālā albuma Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band pirmatskaņojuma tiesības. Big L to spēlēja gandrīz nepārtraukti un vairākas nedēļas. Tiesa, Everets darba devējiem sagādāja arī pamatīgas nepatikšanas. Svarīgs radio ienākumu avots bija amerikāņu evaņģēlista Gārnera Teda Ārmstronga kristīgā pārraide, kuras ieraksts, ik nedēļu saņemts no ASV, tika pārraidīts viņa studijas laikā. Reiz dīdžejs, kuru Ārmstronga sprediķi nebūt nesajūsmināja, paspēlējās ar lenti, šķērēm un līmi, mācītāja atvadu vārdus «Gārners Teds Ārmstrongs jūs visus mīl» pārmontējot par «Gārners Teds Ārmstrongs mīl netiklību, seksu un samaitātību». Lai efekts būtu pilnīgāks, sagadījās, ka Ārmstrongs tobrīd atradās Anglijā, noklausījās savu sprediķi un pēkšņi uzzināja, kas notiek, kad ielaižas ar pirātiem... BBC nekas tāds nebūtu iespējams.
Taču Everets nebija Radio London vienīgā prominence. 1966. gadā kuģus nomainīja līdzšinējā Caroline slavenība Tonijs Blekbērns, bet 1967. gada sākumā komandu papildināja jauns dīvainis vārdā Džons Pīls. Vēlāk viņš noteica vairāku paaudžu mūziķu un klausītāju gaumi, taču leģendāro talantu atklājēja reputāciju iemantoja tieši Radio London periodā. Dienas ēterā, aizvietojot krasta brīvsolī esošos kolēģus, Pīls apzinīgi ievēroja vadības noteikto Top 40 formātu. Savukārt pusnaktī, sākot darba otro maiņu, viņš ātri atskārta, ka šajā diennakts laikā var rīkoties daudz brīvāk. Pamazām viņš aktuālos hitus nomainīja pret daudz radikālākas pagrīdes mūzikas programmu Smaržu dārzs (The Perfumed Garden), kurā atskaņoja Kapteini Bīfhārtu, Jefferson Airplane, The Incredible String Band, Tyrannosaurus Rex un citus mūziķus, kas britu klausītājiem tikpat kā nebija pazīstami. Radio London vadība par Pīla naksnīgajām ētera gaitām esot uzzinājusi, pateicoties Beatles menedžerim Braienam Epstainam, kurš par jauno dīdžeju bijis sajūsmā.
Darbs un sadzīve
Tiem, kas redzējuši nostalģiski komisko britu filmu Radio pirāti, ir piedodams priekšstats, ka radio pirātu ikdiena bijusi bezrūpīga rokenrola, seksa un vieglu narkotiku pilna izprieca. Taču tas ir tikai kino. Caroline veterāns Džonijs Vokers atzina: «Es būtu laimīgs, ja mēs būtu izbaudījuši kaut pusi to izpriecu, ko filmas dīdžeji.» Patiesībā ilgstošā izolētība jūrā bija vienmuļa un monotona, atkarīga no kapteiņa stingrības un priekšstatiem par pilnvērtīgu dzīvi uz kuģa (un tie nebija nekādi luksusa laineri). Galvenās izklaides bija TV, kārtis, žurnāli un grāmatas, vasarās - sauļošanās uz augšējā klāja. Radio London dīdžejiem bija atļauti divi ali dienā. Savukārt Vokers atceras, ka Caroline vīri pirātisma beigu periodā devuši priekšroku marihuānai. Algas bija nelielas, taču pārtika, dzērieni un cigaretes pienācās par velti.
Caroline South studija bija šaura un neērta, ar pāris nelieliem iluminatoriem. Bez dīdžeja tajā ietilpa vēl divi cilvēki, taču visiem vajadzēja stāvēt kājās. Studijā bija divi Gates plašu atskaņotāji un divi Ampex magnetofoni, no kuriem spēlēja reklāmas un iepriekš ierakstītās programmas, kā arī džinglu mašīna. Līdzās galvenajai studijai atradās neliela ziņu studija ar vienu galdu, krēslu un mikrofonu.
Regulāri notika evakuācijas mācības ar glābšanas laivu nolaišanu un airēšanas treniņiem. Vasarā tā bija patīkama atkāpe no ikdienas rutīnas, bet citos gadalaikos neviens par to nepriecājās; tomēr 1966. gada janvārī, kad Caroline South vētras laikā norāvās no enkura un uzsēdās uz sēkļa netālu no Eseksas, apgūtās iemaņas izrādījās noderīgas.
Ik nedēļu tika piegādātas neskaitāmas fanu vēstules un dāvanas, ziemā arī zeķes, šalles, cepures un cimdi. Sieviešu klātbūtne ikdienā netika pieļauta, taču nedēļas nogalēs pirātu kuģus apbrīnot sabrauca ļaudis motorlaivās un jahtās, un reizēm gadījās, ka ar kapteiņa vēlību viesi tika uzņemti arī uz klāja. Vīriešus kāds izvadāja pa visu kuģi un iepazīstināja ar tehnisko aprīkojumu, bet viņu pavadones biežāk tika cienātas ar tēju un, kā atzīst Vokers, reizēm nonākušas arī «privātākās telpās». Abu Caroline dīdžeji mitinājās divvietīgās un visai askētiskās kajītēs, bet ārpus ētera laika pulcējās tā dēvētajās bibliotēkās, kurās gan pamazām sāka pietrūkt vietas, jo nemitīgi nācās papildināt plašu plauktu rindas; pāris reižu gadījās, ka vētrā plaukti sagāzās un visa bagātība nonāca uz grīdas.
Viens no neparastākajiem notikumiem Caroline North dzīvē bija kanādiešu dīdžeja Mika Luvzica kāzas 1966. gada septembrī. Miglas dēļ motorlaiva ar viņa izredzēto Dženetu Teretu kavējās divas stundas, taču tik un tā nākamajā dienā prese bija pilna ar fotogrāfijām, kurās baltā kleitā tērptā līgava ar visu plīvuru rāpjas pa kuģa virvju kāpnēm; abus laulāja kuģa kapteinis, un ceremonija tika translēta tiešajā ēterā.
Taču, lai cik necila un monotona būtu ikdiena, visu kompensēja piederība izredzētai dumpinieku brālībai un, protams, krasta brīvdienas. Parastais dīdžeju darba cikls bija trīs nedēļas jūrā, viena krastā (ziemas vētru sezonā uz kuģa varēja iestrēgt arī ilgāk). Caroline un London veterānu atmiņās sauszemes nedēļa ir nepārtraukta ballītē, bet pats grūtākais bijis pirmdienas rītā pagūt uz vilcienu; nokavēt transporta kuteri, kas tos no krasta nogādāja līdz kuģim, skaitījās nepiedodams grēks un apkaunojums komandas priekšā.
Impērijas prettrieciens
Gada un dažu mēnešu laikā pirātiem izdevās veikt apvērsumu Lielbritānijas radio tirgū, pie viena veicinot arī mūzikas progresu. Kuģu radio bija milzīga auditorija, un staciju skaits turpināja augt. Radioapraide Apvienotajā Karalistē bija izgājusi ārpus kontroles un noteiktās aprindās radīja bažas par potenciālu sabiedriski politiskā status quo apdraudējumu. BBC un valdība darīja, ko spēja, taču nevienam neizdevās atrast juridiski pamatotu, parlamentārās demokrātijas prasībām atbilstošu veidu, kā šai patvaļai pielikt punktu. Jo vairāk valdība vilcinājās, jo vairāk auga pirātu sabiedriskais prestižs - daži dīdžeji jau bija nācijas mīluļi, kuru slava neatpalika no rokzvaigznēm.
Lūzuma brīdis pienāca 1966. gada vasarā, kad Radio Caroline direktors Olivers Smedlijs tika apsūdzēts pirātu stacijas Radio City īpašnieka Redžinalda Kalverta slepkavībā. Tika uzskatīts, ka Smedlija Eseksas mājā tikusi apspriesta abu radio apvienošana, taču saimnieks zaudējis savaldību un dusmu uzplūdā savu viesi nošāvis. Sekoja sarežģīts tiesas process, kurā Smedlija advokāti pierādīja, ka viņš rīkojies pašaizsardzības nolūkos, taču valdība ieguva publisku apliecinājumu pirātu darbības kriminālajam raksturam un ieganstu tās apturēšanai. Steigšus tika izstrādāts likumprojekts, kas ļāva identificēt jūras radiopārraižu kārtības pārkāpumus un sodīt vainīgos. Valdība joprojām nevarēja aizliegt raidījumus no neitrālajiem ūdeņiem, taču britu pilsoņiem tika paredzēti bargi sodi par jebkādu dalību pirātisko staciju darbībā. 1967. gada vasarā likumu akceptēja Lordu palāta un karaļnams. 14. augusta pusnaktī tas stājās spēkā.
Latvijā daudziem skatītājiem pirmo priekšstatu par 60. gadu radio pirātiem un valdības centieniem tos apklusināt sniedza Ričarda Kērtisa sirsnīgā komēdija «Radio pirāti» (2009, oriģinālnosaukums The Boat That Rocked), kas balstīta brīvi interpretētā Radio Caroline stāstā (filmas radiokuģis saucas Radio Rock). Viens no filmas konsultantiem bija Caroline dīdžejs Džonijs Vokers: «Manuprāt, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši pēc pirātu epopejas, tas ir labs ieskats aizraujošā un dumpīgā britu vēstures epizodē. Ja Kērtiss būtu ciešāk turējies pie īstā stāsta, filma nebūtu tik interesanta, jo mūsu dzīve ritēja visai garlaicīgi.» Taču, lai cik adekvāts būtu lentes sižets, tai ir lielisks skaņu celiņš ar daudziem «pirātu ēras» hitiem.
Pēdējā dziesma
Vairums staciju padevās tūlīt pēc likuma izziņošanas. Radio London pirmā reakcija bija - mēs nokomplektēsim ārzemju dīdžeju komandu. Tomēr tas izrādījās pārāk sarežģīti, tādēļ 14. augustā divos pēcpusdienā Big L sāka atvadu raidījumu Pēdējā stunda. Pārraide ar Mika Džegera, Ringo Stāra, Klifa Ričarda un citu mūziķu solidaritātes apliecinājumiem bija ierakstīta iepriekš - dīdžeji tās laikā jau kravāja ceļasomas. Pēc pateicības «visiem mūsu atbalstītājiem, tostarp 12 miljoniem klausītāju Apvienotajā Karalistē un četriem miljoniem Nīderlandē, Beļģijā un Francijā», ēterā izskanēja BBC aizliegtā Beatles dziesma A Day in the Life, kurai sekoja pēdējā reklāma (Consulate cigaretes). Kad tā bija galā, dīdžejs Pols Kejs paziņoja: «Big L laiks ir trīs pēcpusdienā, un Radio London beidz darbu.» Simboliski apliecinot pirātiskā radio specifiku, Pēdējā stunda bija beigusies īsi pirms trijiem - kuģa ģeneratora jaudas nestabilitātes dēļ ieraksts skanēja nedaudz ātrāk kā paredzēts. Pēc dažām stundām, komandai izkāpjot Londonas Liverpūlstrītas vilciena stacijā, to sagaidīja tūkstošiem cilvēku. «Tas bija pilnīgs haoss,» atceras dīdžejs Kīts Skjūzs. «Pūlis mani nogāza no kājām un raustīja, līdz es patvēros sieviešu tualetē. Viņi negribēja neko ļaunu, tikai pateikties kuģu dīdžejiem. Mēs to nekad neaizmirsīsim.»
Tomēr tās vēl nebija beigas. Spītējot valdībai, BBC un jaunajam likumam, darbu turpināja tie, ar ko viss bija sācies - Radio Caroline. Pienākot liktenīgajai, likuma noteiktajai 14. augusta pusnakts stundai, 199 metru frekvencē izskanēja jaunais Beatles hits All You Need Is Love un klausītājus uzrunāja Džonijs Vokers: «Mēs piederam jums un mīlam jūs. Caroline turpina.» Tā kā izkāpšana uz britu zemes draudēja ar divu gadu cietumsodu, dīdžeji turpmāk bāzējās Nīderlandē, bet, izejot ēterā, reizēm lietoja svešus vārdus. Taču tas bija labas gribas un ideālisma apliecinājums, kas nevarēja turpināties ilgi - jo vairāk tādēļ, ka viņiem vairs nebija reklāmdevēju naudas. Pamazām apsīka arī iknedēļas pārtikas piegādes un fanu pasts. Caroline noturējās sešus mēnešus, nolaida Jautro Rodžeru pusmastā un klusi un nemanāmi pārtrauca raidījumus. Ronans O’Rahilijs gan dabu nemainīja un dažādas radio avantūras turpināja vēl vairākas desmitgades, taču britu radio pirātisma kultūras revolūcija bija galā.
Epilogs
Kaut pirātu stāsta beigas var šķist skumjas, galveno mērķi - rokmūzikas leģitimēšanu sabiedrībā un radio ēterā - viņi bija sasnieguši. Vēl vairāk - pirāti bija izmainījuši BBC, kas visu laiku bija rūpīgi analizējusi Radio Caroline darbību. Līdz ar Jūras radiopārraižu pārkāpumu likuma pieņemšanu tika īstenotas arī fundamentālas pārmaiņas «tantītes» struktūrā un ētera saturā. Tā paša 1967. gada 30. septembrī, tikai sešas nedēļas pēc likuma stāšanās spēkā, darbu sāka BBC jaunā stacija Radio 1, kas ātri apguva Top 40 formātu, pasūtīja džinglus amerikāņu profesionāļiem un kļuva par galveno populārās mūzikas ruporu. Zīmīgi, ka pirmais dīdžejs tās ēterā bija Radio Caroline un Radio London veterāns Tonijs Blekbērns. Arī vairums pārējo BBC Radio 1 komandas dalībnieku bija vakardienas pirāti: Kenijs Everets, Džonijs Vokers, Saimons Dī, Kīts Skjūzs, Džons Pīls un citi. Radio 1 nepiemita pirātu spontānā aizrautība un jauneklīgais huligānisms, taču arī rokmūzikas pirmā jaunība jau bija nosvinēta.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita