Ķīnas-Japānas karš sākās 1937. gada 7. jūlijā. Japāņi varēja Ķīnu iekarot jau kara sākumā, ja vien ķīniešiem palīgā nenāktu Padomju Savienība, īstenojot unikālu slepeno operāciju, kurā būtiska loma bija dažiem latviešiem. Šoreiz par vienu no viņiem - Jēkabu Alksni.
Prologs
Karš sākās ar japāņu īstenoto Marko Polo tilta apšaudīšanu. Tilts, kas bija nosaukts slavenā Venēcijas ceļotāja vārdā, skaitījās viens no Ķīnas arhitektūras brīnumiem un atradās Pekinas nomalē. Japāņi organizēja visīstāko zibenskaru: jau 1937. gada 28. jūlijā ieņēma Pekinu, bet vēl pēc divām dienām Tiaņdzjiņu, ko dēvēja par vārtiem uz Ķīnas dienvidiem, no kuras attīstīja uzbrukumu arvien tālāk. Japāņu rokās krita arī Šanhaja, kuras aizstāvēšanā krita apmēram divas trešdaļas Ķīnas armijas jauno virsnieku.
Novembra sākumā japāņi sāka uzbrukumu Ķīnas toreizējai galvaspilsētai Nankinai. Valsts prezidents Čans Kaiši nolēma pilsētu aizstāvēt par katru cenu, jo Nankina bija Ķīnas simbols, te atradās Ķīnu apvienojušās Gomiņdana partijas dibinātāja Suna Jatsena muzejs. Pilsētu no ienaidniekiem aizsargāja 15-20 metrus augsts akmens mūris, uz kura bija izvietotas ložmetēju pozīcijas, bet mūra priekšā stiepās dziļš aizsarggrāvis. Taču šie nocietinājumi pilsētu neglāba, bet tās aizstāvēšanas laikā Ķīnas armija zaudēja visus tankus, artilēriju, aviāciju un floti.
Ķīnas debesīs saimniekoja japāņu aviācija, kas varēja nesodīti bombardēt pilsētas. Japāņu sauszemes spēku un flotes lidmašīnas Mitsubishi A5M metodiski grāva Ķīnas armijas komunikācijas, grāva aizsardzības līnijas un iznīcināja karavīrus. Tās bombardēja pilsētas ar degbumbām, kuru radītajos ugunsgrēkos gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Kara sākumā Ķīnas lidotāji mēģināja turēties pretī ienaidniekam un kaujās par Pekinu un Šanhaju notrieca 60 japāņu lidmašīnas. Taču pārspēks bija Japānas pusē: tās gaisa spēkos Ķīnā karoja 1206 labi mācīti piloti, kuru rīcībā bija jaunākie iznīcinātāji I-96, I-97 un I-98, kā arī bumbvedēji. Japāna tikai 1937. gadā vien saražoja 1511 lidmašīnas, bet 1938. gadā tām pievienojās vēl 3201. Ķīnas gaisa spēki uz šā fona izskatījās visai pieticīgi, jo kara sākumā tajos bija tikai 600 lidmašīnu, lielākoties novecojušie amerikāņu iznīcinātāji Curtiss Hawk III un Hawk II, Boeing P-26 Peashooter, kā arī itāļu biplāni Fiat C.R. Pēc kaujas par Nankinu ierindā palika vien daži desmiti lidmašīnu, bet jaunas vairs nebija kur ņemt. Savas aviācijas rūpniecības Ķīnai nebija, bet lidotāju sagatavošana bija organizēta ļoti vāji. Arī augstais korupcijas līmenis valsts pārvaldē nenāca par labu aviācijas attīstībai.
Agrāk Ķīna bruņojumu saņēma no Vācijas, jo Hitlers Čanu Kaiši uzskatīja par potenciālu sabiedroto. Tādēļ ķīniešu rīcībā bija vācu ražojuma Maksima ložmetēji, 82 mm mīnmetēji un Mauzera karabīnes 98k. Ar vācu palīdzību Ķīna uzbūvēja gāzmasku un binokļu ražotnes. Ķīniešu karavīri valkāja vācu parauga bruņucepures. Sākās arī prettanku lielgabalu, haubiču un tankešu piegādes, parādījās arī pa kādai Vācijā ražotai modernai lidmašīnai. Taču kara sākumā piegādes tika apturētas, jo Hitlers nosprieda, ka Vācijai noderīgāks sabiedrotais austrumos būs Japāna, kuras armija un flote bija nopietns spēks. Ķīnu pameta arī vācu militārie padomnieki.
Ķīnas jaunie draugi
Toties ķīniešiem uzradās jauni draugi no Maskavas. 1937. gada oktobrī Ķīnā ieradās pirmie padomju iznīcinātāji I-16 un bumbvedēji SB. Tos Staļins ķīniešiem piegādāja pēc Čana Kaiši personīga lūguma. Izveidojās diezgan paradoksāla situācija, jo Čans Kaiši nebija draugos ar Mao Dzeduna vadītajiem ķīniešu komunistiem un, raugoties no Staļina viedokļa, loģiskāk būtu palīdzēt Mao, ļaujot Čana Kaiši nacionālistu spēkiem noasiņot kaujās pret japāņiem. Taču Kremļa diktatoru vadīja salts aprēķins - patlaban galvenais bija sagādāt pēc iespējas vairāk problēmu japāņiem, tā turot tos pa gabalu no PSRS austrumu robežām. Šim nolūkam varēja arī atbalstīt šķiras ienaidnieku Čanu Kaiši - vismaz pagaidām... Kopā ar lidmašīnām Padomju Savienība uz Ķīnu nosūtīja arī lidotājus. Pirmajā brīvprātīgo partijā bija 447 cilvēki - piloti, tehniķi, mehāniķi. Vēlāk ieradās arī bumbvedēju piloti.
PSRS dalība Ķīnas karā pret Japānu tika noklusēta līdz pat Gorbačova perestroikai. Tas skaidrojams ar to, ka Padomju Savienība, sperot šādu soli, bija pārkāpusi starptautiskās vienošanās, jo oficiāli taču PSRS nebija pieteikusi karu Japānai. Pēc daudziem gadiem padomju lidotājs A. Rovņins šādi aprakstīja sarunu ar padomju parlamenta formālo galvu Mihailu Kaļiņinu pirms došanās uz Ķīnu: «Kaļiņins mūs brīdināja: ja kādu notrieks, gūstā nekādā gadījumā neatzīties, ka esam dienējuši Sarkanajā armijā un esam komunistiskās partijas biedri. Vajadzēja melot, ka esam strādājuši civilajā aviācijā, atvaļināti no tās un pēc tam aizbraukuši uz Ķīnu peļņā, jo neesam draugos ar padomju varu. Un tad gan jau dzimtene mūs neaizmirsīs, izpestīs no gūsta un atvedīs mājās.»
Mūsdienās lidojums uz Ķīnu nav nekas īpašs, taču trīsdesmitajos gados pārlidojums pāri kalniem un tuksnešiem ar smilšu vētrām bija liela avantūra. Taču cita ceļa, kā nogādāt ķīniešiem bruņojumu, nebija. Varēja mēģināt vest pa jūru apkārt Āfrikai, taču tas aizņemtu mēnešus.
Teorētiski varētu vest pa jūru no Vladivostokas, taču turienes piekrasti kontrolēja japāņu aviācija un flote. Tādēļ dzima fantastiska ideja - vest bruņojumu pa gaisu. Taču tas nozīmēja 3500 kilometru lidojumu, no kura daļa jāveic lielā augstumā, lai tiktu pāri kalniem. Papildu riska faktors bija tuksnesis, jo avārijas nosēšanās tur nozīmētu gandrīz drošu bojāeju. Lai saprastu, cik sarežģīti bija izplānot šādu lidojumu, varam minēt, ka padomju iznīcinātājs I-16 ar vienu degvielas uzpildi spēja nolidot tikai 500 kilometru.
Taču, kā mīlēja teikt biedrs Staļins, nav tādu cietokšņu, ko nespētu ieņemt boļševiki. Un par ārkārtīgi grūti izpildāmās operācijas vadītāju iecēla gaisa spēku komandieri Jēkabu Alksni.
Aviators no Naukšēniem
Jēkabs (vēlāk Krievijā viņš kļuva par Jakovu) Alksnis piedzima 1897. gadā Naukšēnu pagasta zemnieku ģimenē. 1913. gadā iestājās Valmieras skolotāju seminārā un pie viena iesaistījās nelegālās sociāldemokrātu partijas darbībā. 1917. gadā viņu iesauca armijā un nosūtīja uz Odesas kājnieku skolu. Pēc boļševiku apvērsuma pārgāja sarkano pusē un 1919. gadā jau bija divīzijas komisārs. Boļševikiem Alksnis kalpoja no sirds: kad viņam uzticēja organizēt piespiedu mobilizāciju Orlas apgabalā, to viņš darīja ar tādu nežēlību, kas šķita pārspīlēta pat Ļevam Trockim, kurš ar pārlieku humānismu nebūt nesirga.
Pēc pilsoņu kara Alksnis apguva militārās gudrības Frunzes kara akadēmijā, bet vēlāk zināšanas papildināja Vācijā. Ne Pirmā pasaules kara, ne pilsoņu kara laikā viņam nekādas saistības ar aviāciju nebija, tādēļ varam vien minēt, kādēļ Alksnis divdesmitajos gados nolēma pievērsties lidmašīnām. 1931. gadā iznāca viņa grāmata Stiprināsim šefību pār gaisa floti, taču ir liels jautājums, cik kompetents Alksnis tolaik bija spriest par aviācijas lietām. 1929. gada vasarā viņš konstruktora Poļikarpova būvētajā lidmašīnā P-5 kopā ar lidotāju V. Pisarenko veica pārlidojumu Maskava-Sevastopole, bez nosēšanās nolidojot 1300 kilometru. Nākamajā dienā abi tāpat bez nosēšanās mēroja atpakaļceļu, kas tiem laikiem bija ievērības cienīgs notikums. Iestājās Kačinskas kara lidotāju skolā, pēc kuras absolvēšanas ieguva tiesības patstāvīgi pilotēt lidmašīnas. 1931. gadā iecelts par padomju gaisa spēku komandieri, nomainot aviokatastrofā bojā gājušo priekšteci Baranovu.
Nāves ceļi
Staļins lidmašīnu nogādāšanai ķīniešiem pievērsa lielu uzmanību, mudinot īstenot šo operāciju pēc iespējas ātrāk. Vispirms vajadzēja nospraust maršrutu. Alksnis piedāvāja divus variantus. Dienvidu maršruts - caur Almati uz Laņdžou. Ziemeļu - no Irkutskas uz Ulanbatoru, tālāk Dalanu un Dzagadadu uz Sudžou. Abus maršrutus lidotāji nodēvēja par «Nāves ceļiem», jo lidot nācās maksimāli iespējamā augstumā, lai neietriektos kalnos. Papildu grūtības radīja retinātais gaiss, karšu trūkums, dažu lidmašīnu modeļu vaļējās kabīnes, kā arī tuksneša smilšu vētras, kuru laikā smiltis varēja nonākt dzinējos un tos noslāpēt.
1937. gada 2. novembrī Staļins apstiprināja «gaisa tilta» maršrutu, bet Alksnis ķērās pie lidojumu vadības. Sāka ar to, ka izdeva rīkojumu, kurā pieprasīja «veikt trases pēdējā posma izlūkošanu pirms iznīcinātāju došanās ceļā, izmantojot trīs SB vai divus TB-3 bumbvedējus. TB-3 apkalpēs iekļaut ešelonu stūrmaņus. Kontrolēt situāciju uz zemes. Pretinieka pārvietošanās gadījumā uz rietumiem mums nāksies mazliet koriģēt maršrutu».
Vispirms apstiprinām maršrutu un tikai pēc tam sākam izlūkošanu? Dīvaina secība, taču jāņem vērā, ka padomju vadība rīkojās lielā steigā. Pirmie lidotāji steigšus ieradās Almati, kur tika formētas vienības lidojumam uz Ķīnu. Steigas sekas drīz vien lika sevi manīt, jo jau pirmajā pārlidojumā pāri kalniem vairākas lidmašīnas kļūdas pēc ielidoja aizā un ietriecās klintīs. Arī vienības komandieris gāja bojā. Pēc tādas izgāšanās nākamos lidojumus atcēla un lidotāji kādu laiku veltīja treniņiem, mācoties nolaisties sarežģīta reljefa apstākļos un lidot maksimālā augstumā. Taču Staļins mudināja Alksni ātrāk atsākt pārlidojumus, sūtot viņam vienu telegrammu pēc otras. Savukārt Alksnis bikstīja padotos.
Piemēram, 1937. gada 14. novembrī viņš aviācijas pulkvedim G. Thoram sūtīja šādu telegrammu: «Pieprasu man ziņot, ar ko skaidrojama aizkavēšanās un kas tiek darīts, lai izpildītu rīkojumu?» Thors, pirms laist riskantajā ceļā lidmašīnu grupu, pats sakaru lidmašīnā P-5 veica lidojumu no Čitas uz Sudžou, pa ceļam nolaižoties Ulanbatorā. Viņš arī kontrolēja aviobumbu un patronu piegādi Ķīnai, izmantojot trīs TB-3 bumbvedējus.
Katru dienu no Almati uz Maskavu tika sūtīti ziņojumi, bet štābs, pamatojoties uz tiem, regulēja lidojumu grafiku. Taču Alksnis tik un tā bija neapmierināts un šķendējās, ka trūkst personāla un bieži vien ir traucēti sakari. «Atbirums» lidojumu laikā bija liels - saskaņā ar vienu versiju avarēja katra trešā lidmašīna, bet ar citu - pat katra otrā. Zaudējumu apjomus ļauj noprast Alkšņa telegramma uz Almati: «Laikā no 15. līdz 20. novembrim plānojam jums no Maskavas nosūtīt desmit SB un 15 U-2 lidmašīnas, lai aizstātu pārlidojumu laikā bojātās, ko nav iespējams atjaunot. Dariet visu iespējamo, lai atjaunotu pēc iespējas vairāk bojāto lidmašīnu.»
Pie visa vainīgi piloti
Iznīcinātāju pārlidojumiem lielā steigā tika būvēti pagaidu lidlauki, kurus garajā ceļā izmantoja kā pieturas punktus degvielas uzpildīšanai. Bieži vien skrejceļi bija nekvalitatīvi, bet lidlauku navigācijas aprīkojums bija ļoti slikts un kļuva par cēloni katastrofām. Jau pirmajā lidojumā Sudžou apkaimē pieci I-16 iznīcinātāji tumsā nespēja atrast lidlauku un avarēja nosēšanās laikā. Par vainīgo pasludināja avārijā bojā gājušo grupas komandieri vecāko leitnantu Kurdjumovu: «Neņēma vērā lidlauka augstumu un retināto gaisu.» Kaut gan patiesībā lielāka vaina gūlās uz iepriekšējā lidlauka priekšnieku, kurš lidmašīnām lika doties ceļā sešos vakarā, kā rezultātā mērķi tās sasniedza jau tumsā un miglas dēļ nespēja saskatīt aerodroma ugunis.
3. novembra ziņojumā Alksnis uzskaita avāriju cēloņus: «Neprasme orientēties sarežģītos kalnu apstākļos. Vāja pilotēšanas tehnika un neprasme nosēsties noteiktajā zonā. Bieži vien lido bez līderiem, vienatnē.» Visos negadījumos komandieris vaino lidotājus. Sapratis, no kuras puses pūš vējš, Alksnim piebalso arī gaisa trases komisārs Aleksejevs - pie visa vainīgi esot gļēvulīgie un nemākulīgie piloti. Kad lidotājs Kudrjašovs, nolaižoties Sudžou lidlaukā sasita savu lidmašīnu, Aleksejevs ziņojumā atzīmēja: «Kad viņam iedeva otru lidmašīnu un viņš uzzināja, ka būs jālido uz fronti, bet varbūt arī jādodas kaujā (to viņš vēl nezināja), viņš nobijās. Vairāk negribēja lidot, baidījās. Nācās sūtīt atpakaļ.»
Komisārs Aleksejevs gļēvulībā apvainoja arī lidotāju Revburdu, kurš avarēja Laņdžou lidlaukā: «Negribēja lidot tuvāk frontei. Par to liecina tas, ka Revburds bez nožēlas izkāpa no bojātās mašīnas un neprasīja otru lidojuma turpināšanai, bet bija apmierināts ar to, ka viņu sūtīs atpakaļ uz PSRS. Turklāt SB lidlaukā sadauzīt ir jāpamanās - tas viss liecina, ka Revburds izrādīja gļēvulību un nevēlēšanos cīnīties. Nepieciešams izskatīt viņa lietu un saukt pie atbildības.» Vēl viens komisāra ziņojums: «SB pilots Zaharovs avāriju skaidro ar savu karstasinīgo dabu. Bet agrāk viņš ne vienreiz vien ir atļāvies histēriskus izlēcienus - kliegšanu, nervozitāti, lamāšanos.»
Varam vien minēt, cik pamatoti bija šie apvainojumi. Avārijas gadījās pat ļoti pieredzējušiem pilotiem, bet reizēm nepārprotami bija vainīgi viņu komandieri - piemēram, pavēle iznīcinātājiem I-16 lidot uz Urumči bez nosēšanās izraisīja vairākas avārijas, jo lidmašīnām beidzās degviela.
22. novembrī pārlidojuma laikā gāja bojā leitnants N. Neždanovs. Vairākos avotos minēts, ka viņš notriekts gaisa kaujā pie Nankinas 21. decembrī, taču pārlidojuma dokumentos viņa vārds ierakstīts ar piebildi «nav datu». Savukārt lidotājs Kaduks apmaldījās mākoņos, kas ietina kalnus, un ietriecās klintī.
Lidotājs-iznīcinātājs G. Zaharovs vēlāk atminējās: «Liela daļa pārlidojuma maršruta veda pāri kalnainam apvidum ar slikti aprīkotiem nolaišanās laukumiem augstkalnu apstākļos. Daži kalnu aerodromi pat lāga nebija attīrīti no akmeņiem, dažiem bija minimāli izmēri. Mūsu lidmašīnas bija ļoti smagas, jo bez degvielas un munīcijas līdzi vedām visu, kas varētu noderēt avārijas nosēšanās apstākļos: āķus, troses, teltis, instrumentus, pat dažas rezerves daļas. Būtībā katrs iznīcinātājs pārvērtās par kravas mašīnu. Gučenā naktī visu lidlauku un lidmašīnas tā ieputināja sniegā, ka mēs tās ar grūtībām atradām. Skrejceļu, ar ko attīrīt, nebija. Palaidu divus iznīcinātājus, kuri trīs stundas braukāja šurpu turpu, sniegā iebraucot trasi un tērējot benzīnu. Mēģināt pacelties gaisā no tādas iebrauktas rises bija riskanti, jo solis sānis, un avārija ir neizbēgama. Taču citas izejas mums nebija.»
Tehniskie defekti
Šīs vienības lidmašīnas gaisā pacēlās veiksmīgi. Taču daudzas citas sniega vētrās avarēja. Nereti avārijas notika ne vien kalnu un laikapstākļu dēļ, bet arī tehnisku defektu dēļ. Par šo tēmu gan parasti skaļi nerunāja. Viens no nedaudzajiem, kā vēsta leģenda, bija Alkšņa pēctecis gaisa spēku komandiera amatā Pāvels Ričagovs, kurš kādā sanāksmē, atbildot uz Staļina pārmetumiem par daudzajām avārijām, esot izmetis, ka nākas taču kāpt lidojošos zārkos. Staļins par to esot apvainojies un 1941. gadā Ričagovu nošāva, tāpat arī viņa sievu, aviācijas majori Mariju Ņesterenko. Par to, vai tieši frāze par lidojošajiem zārkiem izlēma Ričagova likteni, var strīdēties, taču nav noliedzams, ka viņš bija labi informēts par avāriju iemesliem. Drosmes un pieredzes viņam netrūka, jo Ričagovs Spānijas pilsoņu karā ar sešām personiski gūtām uzvarām gaisa kaujās un vēl 14 kolektīvajām nopelnīja Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, bet vēlāk piedalījās arī kaujas operācijās Ķīnā.
Gadījumu, kad padomju lidmašīnas bija ar defektiem, netrūka. Kādam bumbvedējam SB bija bojāta elektrības sistēma, citam gaisā noslāpa dzinējs, un pilots bumbu kravu bija spiests nomest kalnos. Viens no motoriem izgāja no ierindas arī bumbvedējam TB-3, kura apkalpe nolēma griezties atpakaļ, taču miglā apmaldījās un ietriecās kalnā. No lidmašīnā esošajiem 25 lidotājiem, kuri devās uz Ķīnu, izdzīvoja vien divi. No 94 iznīcinātājiem I-16, ko Ķīnā nogādāja līdz novembra beigām, tehniskā kārtībā bija tikai 57. No astoņām UTI-4 treniņlidmašīnām līdz Ķīnai tika vien puse.
Lidotājs A. Rovņiks rakstīja: «Ne visiem tā paveicās kā man - atgriezties no Ķīnas ar ievainojumu, taču dzīvam. Pēc oficiāliem datiem, Ķīnā trīsdesmito gadu beigās gāja bojā 211 padomju lidotāji, taču es šiem skaitļiem neticu. Piemēram, manā grupā no 70 pilotiem mājās atgriezās tikai četri. Bet bija grupas, kurās zaudējumi bija vēl lielāki. Visi mūsējie ir apglabāti tur, Ķīnā.»
Ņemot vērā lielo avāriju skaitu, beigu beigās tika pieņemts lēmums slēgt gaisa trasi no Almati uz Ķīnu un turpmāk lidmašīnas ķīniešiem vest ar kravas mašīnām izjauktā veidā. Bet tas nozīmēja, ka jābūvē ceļi, atbalsta punkti, lidmašīnu salikšanas un remonta punkti. To visu paveica rekordīsā laikā, un jau 1937. gada rudenī ķīniešu ģenerālis Jans Cze Alksnim ziņoja, ka «automobiļu ceļi izvēlētajā līnijā ir gatavi satiksmes uzsākšanai. Dažus posmus bija pārplūdinājis ūdens, taču tuvāko dienu laikā tie tiks nodoti ekspluatācijā, jo patlaban notiek remontdarbi. Ceļu remontos iesaistīti vietējie iedzīvotāji un karavīri».
Vadoši norādījumi
Reaģējot uz daudzajiem negadījumiem pārlidojumu laikā, Jēkabs Alksnis izstrādāja rekomendācijas, kuru mērķis bija mazināt avāriju skaitu.
• Rūpīgi izanalizēt visus negadījumus, lai novērstu to atkārtošanos nākotnē.
• Pirms lidojuma rūpīgi izpētīt visus pieejamos materiālus par maršrutu.
• Pieprasīt, lai pārlidojumu pieturas punktu priekšnieki lidlaukos starta zīmes izvietotu, ņemot vērā lidmašīnu īpatnības, to pārslodzi un ieskrējiena garumu.
• Pirms pacelšanās pilotiem personīgi izpētīt skrejceļus līdz lidlauka robežai.
• Lidojuma laikā neatrauties no līderiem. Atraušanās var novest pie orientācijas zuduma un piespiedu nosēšanās.
• Nolaižoties tuvoties lidlaukam pēc iespējas zemāk un piezemēties precīzi pie lidlauka marķējuma.
• Īpaši visām apkalpēm izskaidrot nepieciešamību veikt uzdevumu bez zaudējumiem un starpgadījumiem.
• Rūpīgi izpētīt ekipējumu un sagatavot katram nākamajam lidojumam.
• Īpaši vēršu uzmanību uz biežajiem starpgadījumiem. Grūtības te nevar kalpot par attaisnojumu. Ar tām jātiek galā un negadījumu cēloņi jānovērš.
• Katra ešelona visas apkalpes pirms katra lidojuma rūpīgi instruēt par pārlidojuma īpatnībām (maršrutu, lidlauku stāvokli, vizuālo orientēšanos, rīcību laika apstākļu pasliktināšanās gadījumā) un pārbaudīt, vai tās visu sapratušas. Ja minētās zināšanas nav apgūtas, nevienu apkalpi lidojumā nedrīkst laist.
Staļina pateicība
1937. gada novembra beigās Alksnis ziņoja Staļinam: lidmašīnas uz Ķīnu plūst nepārtrauktā straumē! Staļina «pateicība» bija savdabīga - jau pēc pāris nedēļām Alksni nometa no visiem amatiem un apcietināja. Nē, ne par biežajām lidmašīnu avārijām, bet gan par dzimtenes nodevību. Varētu jau viņu uzskatīt par kārtējo nevainīgo Staļina upuri, taču šoreiz viss nav tik vienkārši. Ja pieņemam, ka ir tāda lieta kā karma, Alkšņa gadījumā tā nostrādāja par visiem 100 procentiem. Vēl pavisam nesen maršala Tuhačevska tiesas prāvā Alksnis pēdējiem vārdiem gānīja Tuhačevski un «viņa bandu», pieprasot visiem augstāko soda mēru, kaut gan līdz tam abi bija labi draugi. Reaģējot uz jaunajām vēsmām, Alksnis tik enerģiski metās medīt «tautas ienaidniekus» kara aviācijas komandējošā sastāva rindās, ka aizsardzības komisārs Kliments Vorošilovs sāka nopietni uztraukties par gaisa spēku dezorganizāciju. Bet nu pienāca paša Alkšņa kārta.
Pratināšanas laikā viņu nežēlīgi sita un spīdzināja, līdz Alksnis «atzinās», ka jau kopš 1922. gada esot Latvijas spiegs, bet kopš 1936. gada darbojoties slepenā un kontrrevolucionārā latviešu nacionālistu organizācijā, kas iefiltrējusies Sarkanās armijas rindās. Spriedums te varēja būt tikai viens - nāvessods nošaujot. Arestēja arī Alkšņa sievu Kristīni Medni, kurai piesprieda astoņus gadus lēģerī. 1946. gadā viņu atbrīvoja, bet pēc pāris gadiem atkal apcietināja, un brīvībā viņa tika vien pēc Staļina nāves. Abu dēls Imants nonāca bērnunamā kā «tautas ienaidnieka» atvase. Savukārt mazdēls Viktors, bēdīgi slavenais «melnais pulkvedis», astoņdesmito gadu otrajā pusē bija viens no dedzīgākajiem Latvijas neatkarības idejas pretiniekiem un aizstāv sazvērestības teoriju, saskaņā ar ko Tuhačevskis un viņa domubiedri tiešām esot plānojuši novākt Staļinu, par ko arī tikuši nošauti. Un pat stāsta, ka VDK arhīvā esot uzgājis kādu 1932. gada ziņojumu, kurā, atsaucoties uz tā laika Latvijas kara atašeju Maskavā, minēts, ka Latvijas militārajai izlūkošanai esot savi cilvēki Sarkanās armijas vadībā, piemēram, tāds Jēkabs Alksnis...
Epilogs
Lai vai kā, Alkšņa aktivitātes Ķīnā nesa augļus. 1938. gada pavasarī Ķīnas aviācija sāka rādīt zobus un japāņi gaisa kaujās sāka ciest zaudējumus. Bet 1938. gada 29. aprīlī, imperatora Hirohito dzimšanas dienā, Japānas aviācija piedzīvoja pazemojošu sakāvi. Japāņi bija ieplānojuši uzlidojumu Uhaņas provincei, taču uzdūrās padomju ražojuma iznīcinātājiem I-15 un I-16 ar Ķīnas atšķirības zīmēm. Izcēlās gaisa kauja, kurā virsroku guva «ķīnieši».
Padomju lidotājs A. Rovņins, kurš piedalījās šajā kaujā, vēlāk stāstīja: «Tik daudz lidmašīnu vienlaikus gaisā nebiju redzējis. Japāņi gribēja sagādāt imperatoram dzimšanas dienas dāvanu - nolīdzināt līdz ar zemi Ķīnas pagaidu galvaspilsētu Hankou. Uzlidojumā piedalījās vairāki simti lidmašīnu. Japāņi demonstrēja izcilu varonību: pat tie bumbvedēji, kuri jau dega un gāja bojā, nepameta ierindu. Viņi zaudēja pussimtu lidmašīnu, kamēr padomju grupa tikai divus lidotājus.»
Viedoklis bija arī ķīniešu rakstniekam Go Možo: «Angļiem ir termins gaisa kauja - dogfight jeb «suņu cīņa». Šo kauju es sauktu par «ērgļu cīņu». Daļa lidmašīnu, liesmu pārņemtas, ietriecās zemē, bet citas eksplodēja gaisā. 30 saspringtas minūtes, un pēc tam atkal iestājās klusums.»
Lidotāju sagatavošanu kaujām Ķīnā vadīja vēl kāds latviešu aviators - Pēteris Pumpurs. Par viņa ieguldījumu Ķīnas cīņā pret Japānu - žurnāla nākamajā numurā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita