Ludzas pils, kuras drupas nule tika labiekārtotas, vēsture izceļas ar vairākiem kļūdainiem vēstures faktu traktējumiem, pārpratumiem un izdomājumiem. Tīši vai netīši tie norāda, ka pils apkārtne jau XII gadsimtā atradusies krievu valdījumā un vēlākos laikos krieviem pili vairākkārt izdevies viegli ieņemt un nopostīt. Tomēr vēstures fakti apstiprina tikai nelielu daļu šādu minējumu.
Ludzas ezeru apkārtne vēlajā dzelzs laikmetā bija latgaļu intensīvi apdzīvota, taču arheoloģiskās liecības par Ludzas ordeņpils vietas apdzīvotību pirms pils uzcelšanas nav atrastas. Pirms Otrā pasaules kara vēstures literatūrā figurēja viedokļi, ka vācu bruņinieku pils ir uzcelta latviešu pilskalnā. Kā pirmais šo viedokli publicēja vēsturnieks Boļeslavs Brežgo 1931. gadā. Brežgo arī pirmais latviešu vēstures literatūrā ieviesa krievu vēstures pētnieka Nikolaja Karamzina versiju par to, ka Ludza identificējama ar Hipātija un Kijivas hronikās minēto Lučinu. Proti, 1171. gadā (īstenībā 1172. gadā, kaut gan tiek minēts arī 1174. gads), Smoļenskas kņazam Rjurikam Rostislavovičam ceļā no Novgorodas uz Smoļensku pie Lučinas pilsētas piedzimis dēls. Kņazs licis viņu kristīt vārdā Mihails un uzcelt svētā Mihaila baznīcu vietā, kur piedzimis dēls. Boļeslavs Brežgo rakstīja: ja tā ir patiesība, XII gadsimta otrajā pusē Ludzas pilsēta pastāvēja kā Smoļenskas kņazistes sastāvdaļa.
Karamzina versiju par Ludzu kā Hipātija hronikā minēto Lučinu apšaubīja latviešu arheologs Ēvalds Mugurēvičs. Būtiskākais arguments ir lielais attālums no Ludzas līdz Veļikije Lukiem, kas atrodas pie Novgorodas-Smoļenskas lielceļa - tie 196 kilometri. Nešķiet loģiski, ka kņazs ar svītu būtu metis tik lielu līkumu.
Vairāki pētnieki uzskata, ka Lučina bija senkrievu centrs Smoļenskas zemē, kura atrašanās vieta precīzi vēl nav noteikta. Pirmoreiz tā rakstos minēta 1136. gadā. Valodnieks Valentīns Sedovs uzskatīja, ka Lučina atradusies Gomeļas apgabalā Baltkrievijā, taču nav ziņu, vai tā kādreiz bijusi Smoļenskas kņazistes sastāvā. Vēsturnieks Leonīds Aleksejevs pirmoreiz izvirzīja visai pamatotu versiju par Lučinas atrašanos pie Lučanskas ezera Tveras apgabala Andreapoles rajonā. Tur atrodas Lučaņu kapsēta, blakus kurai konstatētas daudzas kapu uzkalniņu grupas. Šo versiju apstiprināja arī arheologs Vladimirs Kurmanovskis.
Ieņemtā vai tomēr neieņemtā pils?
Taču atgriezīsimies pie Ludzas. Vācu ordeņa pakļautībā latgaļu apdzīvoto zemju dienviddaļa un tajā ietilpstošais Ludzas novads nonāca pēc 1264. gada, kad pāvests Urbāns IV apstiprināja dāvinājumu, ar kuru Polockas kņazs Konstantīns ordenim atdeva latgaļu zemes. Laikposmā starp 1264. un 1324. gadiem tika uzcelta Daugavpils komturejai pakļautā Rēzeknes pils, kas bija fogtijas centrs. Nostiprinot ordeņvalsts robežas, Ludzā tika uzcelta Rēzeknes fogta palīgpils kā ordeņa priekšpostenis netālu no robežas ar krievu zemēm.
Par Ludzas pils celtniecības laiku nav drošu dokumentāru liecību. Rīgas pilsētas parādu grāmatā 1286. gada ierakstos vairākkārt minēts tirgotājs Heinrihs no Ludzas (Heinricus de Ludzen), taču pati Ludzas pils pirmoreiz minēta tikai 1433. gada Rēzeknes fogta vēstulē, kurā viņš ziņoja Livonijas landmaršalam, ka Mēves pils komturs no Prūsijas brauks caur Rēzekni, Ludzu un Alūksni.
Johana Gotfrīda Arnta 1759. gadā minētajam Ludzas pils celšanas gadam - 1399. gads - nav dokumentāru pamatojumu. Arheoloģe Ieva Ose uzskata, ka pēc pašlaik pieejamajiem avotiem var konstatēt, ka pils celšana notikusi laikposmā starp XIII gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad ordenis ieguva Dienvidlatgali, un XV gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad Ludzas pils pirmoreiz minēta dokumentos.
Ludzas pils galvenais uzdevums bija aizsargāt ordeņa zemes pret krievu iebrukumiem no Pleskavas kņazistes puses. Gan Vācu ordeņa Livonijas atzara, gan Lietuvas lielkņazistes iebrukumi Polockas kņazistē kļuva intensīvāki pēc 1301. gada, kad Lietuvas varā nonāca Pleskavai kaimiņos esošā Polockas kņaziste. Lai aizsargātos pret uzbrukumiem, Pleskavas kņaziste, kas XV gadsimta septiņdesmitajos gados tika iekļauta Maskavas lielkņazistē, Lietuvas pierobežā pie Veļikajas upes XIV gadsimtā uzcēla Koložas, Veļjas un Voroņečas cietoksni, bet Livonijas pierobežā 1464.gadā Krasniju Gorodoku pie Siņas upes un 1476. gadā Višegorodu pie Ladas upes, bet 1535. gadā - Ivangorodu, vēlāko Sebežu.
Krasnij Gorodoka cietoksnis tika uzcelts vietā, kur tagad atrodas Krasnogorodskas pilsēta Pleskavas apgabalā, 58 km no Ludzas. Vēsturnieks Jans Juškēvičs XX gadsimta 30. gados pilnīgi nepamatoti ieviesa uzskatu, ka Krasnij Gorodoks uzcelts Ludzas ezera otrā krastā, pretī ordeņa pilij: «1463. gadā pliskavieši iepretim Ludzas pilij ezera pretējā krastā uzbūvēja savu pili «Skaisto» (Krasnij Gorodok), lai no turienes uzbruktu zemei. Bruņinieki to visādi mēģināja ieņemt vai piespiest krievus atstāt savu pili, bet tas neizdevās.»
Tikpat apšaubāms ir arī Juškēviča rakstītais par ordeņpils nopostīšanu 1503. gadā, atjaunošanu 1525. gadā un krievu pilsētiņas pastāvēšanu pie Ludzas: «1503. gadā notika vēlreizēja postīšana visā Ludzas ezera apkārtnē. Krievu «Skaistā» pils tagad bija šīs apkārtnes valdiniece un pievilka arī tirgoņus. Kad pēc pāris gadiem bruņinieki noslēdza ar Maskavu pamieru uz 50 gadiem, vecās Ludzas pilsētiņas vietā atkal ieradās daži tirgoņi un amatnieki. Starp maskaviešu un livoņu pilsētiņu pamazām nodibinājās prāvi tirdzniecības sakari, kuru pārsvars tomēr palika vecās pilsētiņas iedzīvotājiem. Tad, 1525. gadā, ordenis tomēr atjaunoja arī pili. Pilsētiņa stipri pieauga un pārvērtās par visas apkārtnes tirgus vietu, nomācot mazo krievu pilsētiņu.»
XIV un XV gadsimtā turpinājās livoniešu un pleskaviešu savstarpēji sirojumi, taču nekur nav atrodamas ziņas par Ludzas pils ieņemšanu vai nopostīšanu. 1446. gadā Livonijas ordeņa mestra sūtņi sūdzējās Lietuvas lielkņazam, ka pleskavieši divreiz iebrukuši divas jūdzes dziļi Rēzeknes pilstiesā, apgāzuši un salauzuši bišu kokus, bet medu aizveduši. Trešoreiz krievi uzbrukuši diviem ordeņa medniekiem, un būtu tos nogalinājuši, bet tiem izdevies aizbēgt, pametot visu, kas tiem bija. Taču ne vārda par Ludzas pili.
Boļeslavs Brežgo raksta, ka Ludzas pili krievi nopostījuši 1481. gadā, bet ordenis to atjaunojis tikai 1525. gadā, taču arī šim apgalvojumam nav pierādījumu. Brežgo apgalvojums ļauj apšaubīt faktu, ka Hermaņa Helevega Rīgas pilsētas hronikā nav minēts krievu iebrukums Livonijas austrumu daļā uz leju no Alūksnes, nedz arī pieminēta Ludza starp ieņemtajām pilīm. Helevegs raksta, ka krievi no Pleskavas kopā ar citiem maskaviešiem, novgorodiešiem, tatāriem un citām tautām, pavisam 150 000 vīru, 1481. gada ziemā atkārtoti iebrukuši zemē. Viena karapulka daļa iebrukusi Tērbatas bīskapijā, otra devusies uz Alūksni, pēc tam uz Vilandes apgabalu, kur laupījuši, dedzinājuši un postījuši it visu, nesastopot pretestību, bet pēc tam griezušies atpakaļ, aizvedot gūstā neskaitāmi daudz ļaužu. Vilandes pilsēta bijusi pilnībā nodedzināta, Tarvastes pils ieņemta, tāpat arī Karksi un Rūjiena pilnībā izpostīta, taču atkal ne vārda par Ludzu.
Pils Livonijas kara laikā
Literatūrā sastopamajām ziņām par Ludzas pils ieņemšanu Livonijas kara sākumā arī nav pamatojuma. Brežgo raksta, ka 1558. gadā bruņinieki uzbrukuši Krasnajam Gorodkam un nodedzinājuši daudzus Pleskavas pagastus. Šinī uzbrukumā piedalījušies arī Ludzas bruņinieki. Taču drīz kara laime nonākusi krievu pusē, un kņazs Grigorijs Temkins tajā pašā gadā ieņēmis Ludzas pili.
To apšaubīt ļauj 1558.-1562. gada maskaviešu Rīkojumu grāmatas, kur ir uzskaitītas Maskavas karaspēka nodaļas, kas devušās reidos, kā arī pilis, kurām uzbrukts un kas ieņemtas (Tērbata, Narva, Rakvere, Alūksne, Rūjiena), taču Ludza starp tām nav minēta.
Paides ordeņpils rakstveža Johana Rennera hronika liecina, ka Ludzas pils ne tikai nav ieņemta, bet arī izrādījusi nopietnu pretestību krievu iebrucējiem. Pie Ludzas (Ludsen) 1558. gada sākumā Livonijā iebrukuši 400 krievi, kas nodedzinājuši Nirzas, Plešu un citas dižciltīgo muižas, kā arī ciemus. Kad vācieši Ludzas pilī to uzzināja, viņi sapulcējuši 20 jātniekus, pārsteiguši vienu krievu nodaļu pie Ašebodes un to sakāvuši. Otra krievu nodaļa devusies dedzināt no pils otras puses, taču viņiem pie Mežebeņu ciema uzbruka 40 vācieši un tos sakāva tā, ka no 400 vīriem tikai daži aizbēga. Šajā kaujā krita komandieris Mihaels Rekenics un viņa rakstvedis. Māte viņam bija rakstījusi, lai dēls savā vietā ieceļ citu komandieri un atgriežas mājās, taču vēstule pienāca tās dienas vakarā, kuras rītā viņš krita.
Pēc tam atkal 500 krievi iebruka Rēzeknes apgabalā, taču rēzekniešiem palīgā ieradās daugavpilieši, un kopīgiem spēkiem sakāva ienaidnieku pie Ešenas muižas. Kaujā tika nogalināti 120 krievi un iegūtas 40 āķu bises, pārējie aizbēga, bet daudzus no tiem nogalināja zemnieki.
Savukārt 10. martā rēzeknieši ar 50 jātniekiem, dažiem landsknehtiem un daudziem zemniekiem iebruka Krievijā, izlaupīja un nodedzināja 10 lielas bajāru muižas pie Sebežas, sabija krievu zemē divas dienas un divas naktis, nodedzināja baznīcu, ieguva zvanu, nogalināja desmit krievus un ar lielu laupījumu atgriezās mājās.
19. martā 3000 krievu pēkšņi iebruka Rēzeknes apgabalā. Viņiem uzbruka nedaudzi jātnieki no Ludzas, nezinot par ienaidnieka lielo spēku. Krievi viņus visus nogalināja un ieguva jātnieku karogu, taču zaudēja ap 80 vīru.
23. martā daugavpilieši iebruka Krievijā, kamēr krievi bija Rēzeknes apgabalā. Daugavpiliešiem uzbruka 500 krievu, taču tika sakauti, un 300 no tiem krita. Daugavpilieši ar lielu laupījumu atgriezās mājās. Tā kā rēzeknieši tikmēr bija cietuši zaudējumu, mestrs palīgā nosūtīja 200 landsknehtus, kas tika sadalīti starp Rēzeknes un Ludzas pili.
1559. gadā mestrs Polijas karalim par 60 000 dukātu lielu aizdevumu ieķīlāja Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils, Sēlpils un Bauskas pilis un pilsnovadus. Lietuvas lielhetmanis Jans Hodkevičs 1560. gada sākumā ar 280 vīriem un 200 drabiem (poļu landsknehtiem), lielgabaliem un munīciju ieradās Rēzeknes un Ludzas pilī. Karapulks un ieroči tika sadalīti starp abām pilīm, Hodkevičs apmetās Ludzā, bet par Rēzeknes komandantu iecēla Nikolaju Osčiku. Ludzas pili un apgabalu poļu laikos pārvaldīja stārasti, kas bija gan apgabala saimnieciskie, gan militārie pārvaldnieki.
Padošanās Ivanam Bargajam
Milzīga maskaviešu armija - ap 30 000 vīru - ar 20 aplenkuma lielgabaliem paša cara Ivana Bargā vadībā Livonijā iebruka 1577. gada jūlija sākumā. Literatūrā sastopamas ziņas, ka Ludza šā karagājiena laikā tikusi ieņemta ar kauju. Piemēram, J. Juškevičs rakstīja, ka 1577. gadā cars personiski iebrucis Latgalē un 26. jūlijā ieņēmis Ludzu, apkāvis garnizonu un daļu iedzīvotāju.
Ļoti detalizētu informāciju par 1577. gada maskaviešu iebrukumu Livonijā sniedz Rīkojumu grāmatas, un tās liecina, ka Ludzas garnizons tomēr padevies bez kaujas. Šī ir pirmā dokumentētā reize, kad krievu karaspēks ieņēma Ludzas pili.
Maskaviešu karaspēks no Viļakas pie Ludzas ieradies 18. jūlijā un netālu no tās ierīkojis nometni. Tiklīdz kā cars apmeties pie Ludzas pilsētas, viņš licis ar latvieti Fedjku nosūtīt uz Ludzu vācietim Jurjam Bukanam, kā maskavieši sauca Ludzas stārastu Georgu Altenbokumu, šādu vēstuli:
«Mūsu Dieva žēlsirdības dēļ lai mūs apmeklē austrumi no augšienes un vada mūsu soļus uz miera ceļa. Mēs, kas trīsvienībā slavējamā mūsu Dieva vārdā turam Rosijas caristes scepteri, mēs, dižais valdnieks cars un lielkņazs Ivans Vasiļjevičs pār visu Rusiju, pār Vladimiru, Maskavu, Novgorodu, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Pleskavas valdnieks, Smoļenskas, Tveras, Ugras un citu lielkņazs, Novgorodas, Lejaszemju, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas Belozeras, Ugras, Obdoras, Kondinas lielkņazs, visu Ziemeļu un Sibīrijas zemju pavēlnieks, sava tēvu mantojuma Livonijas un citu zemju valdnieks. Pēc Dieva gribas mūsu cariskā augstība esam atnākuši šeit, lai savu tēvu mantojumu redzētu un atbrīvotu, un jūs no mana tēvu mantojuma Ludzas ejiet prom un pilsētu mums atveriet. Bet mēs jūs tamdēļ apžēlosim, dāvāsim jums dzīvību un liksim jūs atlaist uz jūsu zemi.»
Kad cars atbildi nesaņēma, viņš uz pili nosūtīja vairākas maskaviešu nodaļas un lika Altenbokumam pavēstīt, ka tam jāiet prom no Ludzas, bet cars par to viņu atalgos. Pēc pirmā maskaviešu lielgabalu šāviena pie cara tika nosūtīts Georga Altenbokuma dēls Verners kopā ar kādu citu vācieti Balsiru. Sūtņi lūdzās, lai valdnieks viņus apžēlo, apgalvoja, ka nodod pili cara rokās un atzīst to par viņa īpašumu, kā arī taisnojās, ka neesot zvērējuši uzticību jaunajam Polijas karalim Stefanam Batorijam, bet cerējuši uz caru, ka «viņš ņems viņus zem savas stiprās rokas, jo Livonijas zeme ir valdnieka tēvu ». Drīz pēc tam Ludza atvēra vārtus, tajā ienāca maskaviešu karaspēks. Georgs Altenbokums un 15 muižnieki no Ludzas pils palika cara galmā, tika bagātīgi apdāvināti un kopā ar caru tālāk devās uz Rēzekni, kur palīdzēja pierunāt savus Rēzeknes pilī esošos radiniekus padoties bez cīņas. 26. jūlijā cars pavēlēja Ludzā atstāt garnizonu un lielgabalus, bet pilsētā lika uzcelt svēto mocekļu Borisa un Gļeba baznīcu, svētbildes, grāmatas, baznīcas piederumus, popus un djakonus liekot paņemt no Pleskavas.
Pēc maskaviešu sakāves pie Pleskavas 1582. gadā tika noslēgts Jamzapoļjes miera līgums, saskaņā ar ko maskaviešu ieņemtās pilis Livonijā tika atdotas atpakaļ Polijai.
Pils apraksts 1599. gadā
Pirmais un vienīgais zināmais Ludzas pils un tā apgabala inventārapraksts tika sagatavots 1599. gadā, ko veica Polijas karaļa norīkota komisija. Tajā teikts, ka Ludzas pils atrodas četras jūdzes no maskaviešu robežām un lielākā daļa pils zemju saskaras ar maskaviešu zemēm, tomēr šīs zemes atdala purvi, krūmāji un lieli meži, tādēļ ne tikai karaspēks, bet arī parastie ļaudis tos var iziet tikai pa noteiktiem ceļiem, pie kuriem ir nolikta sardze. Šeit visbiežāk noķer un soda dzimtļaudis un brīvcilvēkus, kas no Inflantijas bēg uz maskaviešu valsti.
Pils ir novietota uz diezgan lielas augstienes, ko no divām pusēm ietver ezeri, bet no trešās - aizgruvis, sauss pārrakums. Pils lielākoties celta no ķieģeļiem. Ap pili ir akmeņu mūris, ne īpaši biezs, taču labs un augsts. Iebraucot pilī, tur atrodas neliels posms priežu stāvkoku sienas, kurā ir iebūvēts vārtu nocietinājums, celts no koka. Uz šā vārtu nocietinājuma ir koka tornītis, kur sardzei uzturēties vasarās. Tālāk, ieejot priekšpilī, ir ozolkoka vārti akmeņu mūrī. Pie šiem vārtiem sienā ir resns ozolkoka aizbīdnis, ar kuru aizdara vārtus. Apkārt priekšpilij ir akmeņu mūris. Uz mūra ir jauns, labi būvēts tornītis ar jumtu. Šajā pašā priekšpilī pie vārtiem ir sardzes namiņš. Netālu no tās bija ēkas, pa daļai dzīvojamās, bet tagad ir tikai divas vecas, apakšstārastam piederošas guļbaļķu mājas, novietotas viena otrai pretī, ar priekšnamiem, vienkāršām krāsnīm, stikla logiem un durvīm ar dzelzs eņģēm, kliņķiem un bultām. Mājās ir istabai apkārt novietoti galdi un lāvas.
Uz citadeli jeb kodolpili ved garš, velvēts vārtu nocietinājums, kurā ir veci ozolkoka vārti, šķērsām apsisti ar dēļiem, ar dzelzs ķēdi. Ieejot citadelē, pa labi bija vienstāva ēkas ar pagrabiem, kas tagad ir sagruvuši. Aiz šīm ēkām stūrī ir alus brūzis, ko licis izlabot tagadējais pans stārasts. Pie šā brūža, citadeles ceturtajā pusē, ir liels ķieģeļu tornis, kas paceļas virs mūra; apakšā zem torņa - pagrabs ar velvētu ieeju. Blakus pagrabam ir velvēts cietums, kurā ved nelielas durtiņas ar dzelzs eņģēm, bultām un kliņķi. Vārtu nocietinājuma labajā pusē ir arsenāls.
Pils nav liela un stipra, jo netālu no tās atrodas kalns, kas ir tikpat augsts kā tas, uz kura stāv pils. Uz kalna ienaidnieks vienmēr var ierīkot kaujas skanstis un ar tuneļa rakšanu viegli iegūt pili. Ielejā aiz šā kalna viegli var drošībā paslēpties vairāki tūkstoši ienaidnieku. Tomēr šī pils ir novietota pie lielā Maskavijas ceļa tuvu robežai, kā arī maskaviešu cietokšņiem Sebežai un Opočkai. Pils tuvumā ir grūti caurejamas vietas, turklāt pils ir Lietuvas un lielas Inflantijas daļas vārti. Kara mākslā pieredzējuši ļaudis uzskata: ja Ludzas pilī būtu 1000 vīru liels garnizons, tas varētu spēcīgi pretoties pretoties ienaidniekam un, nodarot tam lielus zaudējumus, aizsargāt pārejas. Kopumā ņemot, šī pils ir paredzēta nevis iekarošanai, bet aizstāvībai, un ir kā sargpostenis.
Ludzas pils noriets
Pēc Boļeslava Brežgo ziņām, 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs pēc poļu maršala Staņislava Sapehas karapulka sakaušanas bez pretošanās ieņēmis Ludzu, kas tajā laikā nebija nocietināta. Saskaņā ar 1660. gada Olīvas miera līgumu Latgale galīgi tika nodota Polijai. Kopš 1677. gada pastāvēja Inflantijas kņaziste. Ludzas stārasts tika pakļauts Daugavpils stārastam. Latgalē tika uzturēts vienīgi Daugavpils cietoksnis, bet pārējās pilis tika atstātas novārtā.
Pleskavas hronikās Ludza minēta XVII gadsimta pirmās puses poļu un maskaviešu karadarbības saistībā, tomēr nav ziņu par pils ieņemšanu vai lielākiem postījumiem. Cik noprotams, pilī uzturējās samērā liels poļu garnizons. 1632. gada maijā Pleskavas karavīri devās uz Osveju, to nodedzināja un atveda daudzus gūstekņus, bet citus noslīcināja Daugavā. Daļa devās uz Druju, to izkāva un izdedzināja, un pēc tam atgriezās Pleskavā. Savukārt 1633. gadā lietuvieši ieradās pie Pečoriem, nodedzināja ciematu un tirgu un devās prom. 70 Pleskavas jātnieki sakāva lietuviešus pie robežas, 27 no tiem sagūstīja, bet pārējie lietuvieši aizbēga uz Ludzu.
Pēc novadpētnieka Aleksandra Sapunova ziņām, 1654. gadā Ludzas pilij uzbrucis krievu karaspēks vojevodas un stoļņika Ļeva Saltikova un Stepana Jelagina vadībā. Triecieni un tuneļu izrakšana zem pils 22. decembrī likuši Ludzas aizstāvjiem - «lietuviešu ļaudīm» - padoties caram. Šā aplenkuma laikā tika uzspridzināts viens no pils torņiem.
Ludzas pils izpostīšanu pēdējā poļu un maskaviešu karā apstiprina Saksijas kūrfirstistes artilērijas ģenerālleitnanta Ludviga Nikolausa fon Hallarta 1700. gadā tapušās ceļojuma dienasgrāmatas un zīmējumi. Tie gan Rēzeknes, gan Ludzas pili rāda kā pussagrautas un neapdzīvotas.
1765. gadā Ludzas stārastijas inventārijā tiek minētas tikai nelielās pils drupas. Pils drupās atradusies jauna koka celtne iebraucējiem. Pretī pilij uz kalna stāvēja koka baznīca, plebānija un dažādas saimniecības ēkas. Ludzas miestā bija 38 gruntsgabali, kas piederēja 43 personām. Miestā atradās krogs un pie tā tirgotavas tirgotājiem, kas šeit ieradās tirgu laikā. Otrs krogs ar noliktavu atradās upes malā aiz tilta pretī pilij.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita