XVIII gadsimta beigās tumšādainam cilvēkam kļūt par ģenerāli kādā Eiropas armijā bija kaut kas neiedomājams. Pat ne tādēļ, ka valdītu kaut kādi rasu aizspriedumi (kaut gan arī to netrūka), jo liela daļa tā laika eiropiešu nevienu melnādaino nekad dzīvē nebija redzējuši, bet vairāk tā iemesla dēļ, ka pat tajās valstīs, kurām bija aizjūras kolonijas, vietējiem iedzīvotājiem kolonizatori ieročus rokās deva nelabprāt. Nemaz nerunājot par to, ka tādam vietējam varētu uzticēt komandēšanu. Tādēļ Tomasa Aleksandra Dimā gadījums ir izņēmums.
Haiti dzimušais
Uzreiz gan jāpasaka, ka mūsu stāsta varonis nebija simtprocentīgs tumšādainis, jo viņa tēvs bija baltais: franču marķīzs Antuāns Davī de la Pajetērs, kurš nāca no kādreiz turīgas normaņu aristokrātu dzimtas, kas laika gaitā lielāko daļu savas bagātības bija zaudējusi. Tādēļ Antuāns, tieši tāpat kā abi viņa jaunākie brāļi, bija spiests izvēlēties militāro karjeru. Dienesta gaitas viņu aizveda uz franču kolonijām Amerikā, kur viņš uzkalpojās līdz pulkveža pakāpei. Tikmēr Antuāna brālis Šarls, kurš arī dienēja kolonijās Karību jūras salās, dienestu jau bija pametis un pievērsies cukurniedru audzēšanai. Pēc atvaļināšanās no armijas viņam pievienojās arī Antuāns. Neko ilgu gan brāļi kopā nesaimniekoja, jo sastrīdējās, tādēļ Antuāns pārcēlās uz kādu citu nelielu saliņu un sāka pats savu biznesu - audzēja kafijas un kakao pupiņas.
Kā darbaspēks cukurniedru plantācijās kalpoja gan līgti strādnieki, gan arī vergi. Balto sieviešu tādā pasaules nostūrī nebija, tādēļ nav brīnums, ka sievas pienākumus Antuānam pildīja verdzene Marija Sesete, kuru viņš vēlāk atbrīvoja no verdzības un arī oficiāli apprecēja. Par viņas īsto vārdu gan skaidrības nav vēl šobaltdien, jo laulību apliecībā viņa ierakstīta kā Marija Sesete-Dimā, taču ir arī liecības, ka viņu saukuši par Sesilu vai Luīzi. Tikpat neskaidrs ir jautājums par uzvārdu, jo diez vai verdzenei vispār tāds bija. Ļoti iespējams, ka uzvārdu Dimā viņai piešķīra tikai pirms laulībām. Izklausās diezgan loģiski, ja zinām, ka franciski tas tiek rakstīts kā Dumas, bet sadalot šo vārdu divās daļās, iegūstam du mas, kas nozīmē «no fermas». Tātad Marija Sesete no fermas. Nav arī skaidru ziņu par to, cik tumša āda viņai bijusi - vieni avoti apgalvo, ka viņa bijusi melna, kamēr citi runā par mulati.
Lai kā arī būtu, atvaļinātā pulkveža un brīvlaistās verdzenes ģimenē piedzima trīs bērni, tostarp arī mūsu stāsta varonis. Viņa pilnais vārds bija iespaidīgs - Tomass Aleksandrs Dimā Davī de la Pajatērs, taču savas dzīves laikā viņš lielākoties izmantoja īsāku formu, kas balstījās uz mātes uzvārdu, - Tomass Aleksandrs Dimā. Ar to viņš tad arī ir palicis vēsturē. Un labi, ka tā, citādi viņa slaveno dēlu rakstnieku sauktu nevis Aleksandrs Dimā, bet gan Aleksandrs Pajatērs.
Kad Tomasam bija 14 gadu, tēvs izspēlēja joku, kas mūsdienās izklausās pēc barbarisma vispārākajā pakāpē - par 800 livriem pārdeva viņu (atcerēsimies, ka mamma bija verdzene un tātad arī puiku, ja labi gribēja, varēja uzskatīt par vergu) kādam franču virsniekam. Pārdot miesīgu dēlu - kā kaut kas tāds vispār iespējams?! Taču patiesībā tas bija viltīgs manevrs, kā Tomasu legāli nogādāt Francijā. Drīz pēc zēna ierašanās Francijā atbrauca arī viņa tēvs, kurš Tomasu izpirka atpakaļ un pasludināja par brīvlaistu un oficiāli atzina par savu dēlu. Acīmredzot arī tā laika Francijā bija sava birokrātija un likumu līkloči, kuru apiešanai bija nepieciešams teātris ar dēla pirkšanu un pārdošanu.
Dzīve Francijā
Pēc visa spriežot, ar kafiju un kakao pulkvedis Pajatērs bija nopelnījis pietiekami lielu kapitālu, lai pēc atgriešanās dzimtenē varētu piekopt turīga cilvēka dzīvesveidu. Kopā ar dēlu (Marija Sesete bija mirusi vēl Karību salas fermā) viņš apmetās Parīzes priekšpilsētā un nosūtīja Tomasu mācīties prestižā skolā. Nav informācijas par to, kā mulatu uzņēma viņa baltādainie skolasbiedri, taču diezgan droši var apgalvot, ka jaunietis par sevi pastāvēt prata. Ir saglabājies stāsts par gadījumu, kad Tomass reiz apmeklējis teātri kopā ar «apburošu kreolieti» un pāris flotes virsnieki atļāvušies viņai veltīt aizskarošas piezīmes. Tomass nekavējoties meties pārmācīt nekauņas, un lieta pat nonākusi policijā, kur gan beigu beigās izbeigta. Te jāpiezīmē, ka Tomass bijis gara auguma un fiziski ļoti spēcīgs, tādēļ viņa oponentiem vēl paveicās, ka tika cauri bez smagiem miesas bojājumiem.
1786. gadā Tomass iestājās armijā. Diezgan ierasta izvēle jauniem muižniekiem, taču Tomasa gadījums bija īpašs. Proti, parasti jaunie aristokrāti dienestu sāka kā virsnieki, bet Tomass kļuva par ierindnieku. Problēma bija viņa ādas krāsa un izcelsme - potenciālajam virsniekam vajadzēja pierādīt savu dižciltīgo izcelsmi četrās paaudzēs. Teorētiski Tomass to arī varētu pierādīt, taču armijas tā laika kārtība neļāva tumšādainam mulatam tikt pie virsnieka uzplečiem. Tomasa tēvs esot iebildis, ka tiek izmantots viņa dzimtas uzvārds, tādēļ dienestu jaunais censonis sāka ar Dimā uzvārdu, pie kura palika arī vēlāk.
Tomasu Dimā ieskaitīja dragūnu pulkā, kur viņš dienēja līdz pat Lielajai Franču revolūcijai. 1791. gadā viņa vienība atradās Parīzē, kur iesaistījās nemiernieku izdzenāšanā, bet gadu vēlāk piedalījās karadarbībā pie Beļģijas robežas, kur Tomass kopā ar pāris biedriem saņēma gūstā 12 austriešu karavīrus.
No kaprāļa par ģenerāli
Revolucionāro juku un karu laiki bija ideāli piemērots brīdis straujas karjeras veidošanai. Uzskatāmākais piemērs te ir Napoleons Bonaparts, kas dažu gadu laikā no nevienam nezināma artilērijas kapteiņa kļuva par valsts vadītāju. Arī Tomasam Dimā izdevās pārmaiņu laikos pakāpties pa karjeras kāpnēm. 1792. gada otrajā pusē par republiku kļuvušajā Francijā tika izveidots īpašs pulks, kurā dienēja ļaudis ar tumšu ādas krāsu - pārsvarā no aizjūras kolonijām nākušie, tāpat kā Tomass. Vienību dēvēja par Amerikas leģionu vai Melno leģionu, un Dimā, kurš nu jau bija paaugstināts par pulkvežleitnantu, kļuva par tās komandiera vietnieku. Neko dižu gan Melnais leģions nepaveica, un tā lielākais sasniegums bija atteikšanās pievienoties valsts apvērsuma rīkotājiem 1793. gadā. Drīz vien gan vienību izformēja kā pārāk brīvdomīgu (turklāt komandieri vainoja finansējuma izsaimniekošanā), taču Tomasa karjerai tas nekaitēja - viņu paaugstināja par brigādes ģenerāli. Vēl pēc mēneša - nākamais paaugstinājums, nu jau par divīzijas ģenerāli. Un komandējums uz Spānijas pierobežu.
1793. gada nogalē Dimā iecēla par Alpu armijas komandieri, kuras vadībā viņš iesaistījās kaujās pret austriešiem kalnu apvidū un saņēma apmēram 1000 gūstekņu. Bija pamats lepoties ar sevi un karavīriem, taču tad 1974. gada vasarā Tomass negaidot saņēma rīkojumu ierasties Parīzē uz Nacionālās drošības komitejas sēdi. Komiteja tobrīd bija kļuvusi par diezgan baisu iestādījumu, jo pilnā sparā ritēja revolucionārais terors, un tā dāsni piesprieda nāvessodus visiem, ko uzskatīja par bīstamiem. Nav īsti zināms, ko komiteja gribēja no Dimā (diez vai uzslavēt un samīļot), un nav izslēgts, ka arī viņu gaidīja apsūdzība valsts nodevībā. Tādēļ Tomass nolēma nesteigties ar braucienu uz Parīzi, kas izrādījās prātīgi darīts - pa to laiku komitejas vadītājam Robespjēram pašam nocirta galvu un terora periods beidzās.
Vēlāk Dimā piedalījās nemieru apspiešanā Vandejā, ko esot spējis paveikt, izvairoties no nevajadzīgas vardarbības, bet 1795. gadā atkal piedalījās karadarbībā pret Austriju un tika ievainots.
Attiecības ar Napoleonu
Pēc ievainojuma sadziedēšanas Dimā nosūtīja uz republikās uzlecošās zvaigznes, ģenerāļa Napoleona Bonaparta komandēto Itālijas armiju. Tās sastāvā viņš piedalījās vairākās kaujās, izceļoties ar īpašu varonību, taču tumšādainā ģenerāļa attiecības ar tiešo priekšnieku Napoleonu nebija ideālas. To saspīlējumā lielā mērā bija vainojams Napoleona štāba priekšnieks Bertjē, kurš kauju atskaitē bija diezgan kritiski izteicies par Dimā komandētās vienības darbību. Par tādu netaisnību saniknotais Dimā uzrakstīja ziņojumu personīgi Napoleonam, kurā pēdējiem vārdiem izlamāja Bertjē. Par to Napoleons, kuram Bertjē visa mūža garumā bija viena no pietuvinātajām personām, ģenerāļa Dimā vārdu vispār nepieminēja savā ziņojumā priekšniecībai Parīzē un nosūtīja Tomasu komandēt kādu viņa rangam neatbilstoši mazu vienību.
Taču arī tās priekšgalā Dimā demonstrēja varonības paraugstundas, graujot austriešus tik neganti, ka tie viņu iesauca par Melno velnu. Beigu beigās pat Napoleonam nācās atzīt Tomasa drosmi: viņu paaugstināja par franču kavalērijas komandieri Tirolē, bet vēlāk iecēla par Trevizo provinces komandantu. Piedevām ģenerālis saņēma arī personīgu dāvanu no Bonaparta - divas greznas pistoles.
Āfrikas kampaņa un gūsts
Lai kādas abiem būtu bijušas domstarpības agrāk, nav šaubu, ka Napoleons augstu vērtēja Dimā drosmi, jo diez vai citādi sava 1798. gada Āfrikas karagājiena laikā būtu viņam uzticējis visas kavalērijas komandēšanu. Varam tikai mēģināt iedomāties, cik savdabīgi viņi abi izskatījās blakus - 1,69 metrus garais Bonaparts un teju vai divmetrīgais Dimā. Vietējie iedzīvotāji, redzot šādu duetu, parasti esot domājuši, ka galvenais te noteikti ir Dimā, ne jau tas knislis viņam blakus...
Ej nu sazini, varbūt arī šādas nianses noveda pie tā, ka Āfrikas kampaņas laikā atkal saasinājās Dimā un Napoleona attiecības. Formāli pie vainas bija Dimā sarunas ar vairākiem franču ģenerāļiem, ieskaitot vēlākos maršalus Lannu un Miratu, par pārāk avantūristisko Napoleona komandēšanas stilu. Kad tas nāca ausīs Bonapartam, tas ļoti apskaitās un pat esot domājis, vai nevajadzētu Dimā nošaut par nodevību. Savukārt Dimā paziņojis, ka, ja jau Napoleons viņam neuzticas, kāpšot pirmajā kuģī un braukšot mājās.
Pēc brīža gan emocijas norima un abi salīga mieru. Dimā vēl vairākus mēnešus turpināja karot Napoleona vadībā un apspieda pret frančiem vērstu sacelšanos Kairā, pats personīgi zirga mugurā kā pirmais ielaužoties nemiernieku aizstāvētā mošejā. Leģenda vēsta, ka pēc tam Napoleons esot Dimā apsolījis, ka liks šo varoņdarbu iemūžināt gleznā, kuras centrālais tēls būs Tomass. Piemānīja, jo gleznu tiešām pasūtīja māksliniekam Žirodē un tajā tiešām redzams, kā franču varonis ar zobenu rokās uzbrūk dumpiniekiem, taču šis gleznas centrālais tēls nepavisam nav līdzīgs Dimā, jo ir baltais...
1799. gadā veiksme, kas tik ilgi bija pavadījusi Dimā, viņu beidzot pameta. Dodoties no Āfrikas atpakaļ uz Franciju, Dimā nolīgtais kuģis sāka grimt un nācās piestāt Neapoles karalistes kontrolētā teritorijā. Kā par nelaimi, tobrīd tā bija karastāvoklī ar Franciju, tādēļ ģenerālis nonāca gūstā, kur pavadīja nākamos divus gadus.
Cietumsargi ar viņu apgājās nesaudzīgi: baroja slikti, un pats ģenerālis uzskatīja, ka viņu ir mēģinājuši noindēt. Vai tā tiešām bija, varam vien minēt, taču tas gan ir fakts, ka ieslodzījums agrāk tik spēcīgo vīrieti padarīja par pusparalizētu invalīdu, kuram sākās problēmas ar redzi un dzirdi.
Brīvība un nāve
Brīvībā Dimā tika vien 1801. gadā, kad Napoleona armija - tobrīd viņš jau bija kļuvis par Francijas vadoni - sakāva Neapoles karalisti un gūstekni atbrīvoja. Ģenerāļa piederīgie gan vēl pirms tam bija lūguši Napoleonu pamēģināt izpirkt agrāko cīņubiedru no gūsta, taču Bonaparts neko lietas labā nedarīja. Laikam jau senās domstarpības un aizvainojums nebija aizmirsti, jo arī pēc Dimā atbrīvošanas Napoleons pat nemēģināja palīdzēt veterānam - nedz piedāvāja viņam kādu amatu armijā, nedz arī piešķīra pensiju, kas pienāktos atvaļinātam ģenerālim. Tādēļ no vēsturiskā viedokļa šķiet diezgan apšaubāma Ridlija Skota filmā redzamā epizode, kur ģenerālis Dimā atrodas Napoleona svītā brīdī, kad tiek gleznots jaunizceptā imperatora portrets. Patiesībā tolaik Dimā nebija nekādu attiecību ar Napoleonu, jo pēdējais neizrādīja ne mazāko interesi par Tomasa likteni.
1806. gadā Melnais velns nomira no kuņģa vēža, kurā, visticamāk, bija iedzīvojies gūstā pavadītajos gados. Viņa dēlam Aleksandram, vēlākajam slavenajam rakstniekam, tobrīd bija vien nepilni četri gadi. Neatkarīgi no ģenerāļa agrākajiem nopelniem ģimenei nācās cīnīties ar trūkumu. Viņa nopelnus dzimtenes labā oficiāli atzina tikai pēc 100 gadiem, kad 1913. gadā Parīzē uzstādīja pieminekli Tomasam Dimā - tas atradās netālu no jau agrāk uzstādītajiem pieminekļiem viņa dēlam un mazdēlam, rakstniekiem. Vācu okupanti 1942. gadā to iznīcināja un ilgu laiku nekāda pieminekļa nebija, līdz jaunu uzstādīja 2009. gadā. Tiesa, šai skulptūrai ir maz sakara ar Dimā militāro karjeru, jo atbilstoši laikmeta garam tā vairāk simbolizē Tomasa atbrīvošanos no verdzības važām (patiesībā piemineklī nekā vairāk par sarautām važām nav), par ko ir daudz kritizēta - galu galā, viņa izcelsme no vergiem ir diezgan nosacīta un nekāda īpaša cīņa, lai atbrīvotos no važām (kuru šajā gadījumā nekad nav bijis) nebija vajadzīga...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita