Aukstā kara laiks bija neierobežotas bruņošanās laiks - lai gan Otrā pasaules kara pieredze liecināja, ka pat visnežēlīgākie politiskie un militārie līderi nav gatavi riskēt ar kaujas gāzēm un bioloģiskajiem ieročiem, XX gadsimta otrā pusē pasaulei draudēja ne tikai bojāeja kodolkara apstākļos, bet arī visdažādākās kaujas gāzes, bioloģiskie un cita veida masu iznīcināšanas ieroči, ko paralēli izstrādāja gan Rietumos, gan padomju blokā.
Līdzīgā mērā neierobežotā daudzumā tika ražoti dažāda veida pretmobilitātes līdzekļi - apstākļos, kuros bija pat domāts par kodolmīnām, parastas prettanku un pretkājnieku mīnas kļuva par ikdienišķu parādību: inženieri ne tikai izstrādāja jaunus, aizvien efektīvākus modeļus, bet veidoja tos sadistiski efektīvus. Pretkājnieku mīnas sāka kļūt aizvien dažādākas - no slavenajām amerikāņu Claymore un padomju MON-50 virzienmīnām, kas pretinieka virzienā raidīja tērauda bumbiņu šalti, līdz MON-100 un MON-200 «satelītšķīvjiem», kas nāvējošās šķembas spēj aizsviest attiecīgi simts un divsimt metru tālu. Bez tā var minēt arī «standarta» pretkājnieku mīnas, kas redzamas filmās. Tiesa, jāpiebilst, ka reālajā dzīvē mīnas negaida, kamēr kāds no tām kāps nost - tās eksplodē uzreiz pēc uzkāpšanas.
Pretkājnieku mīnas Aukstā kara gados no ieročiem, kas nogalina, pārvērtās par ieročiem, kas sakropļo - slavenā krievu PFM-1 mīna, tautā saukta arī par «taurenīti» vai «lapiņu» (lepestok), tam bija spilgts piemērs. Polietilēna konteinerā, kas praktiski nebija atklājams ar mīnu detektoriem, atradās tikai 37 grami sprāgstvielas - par maz, lai nogalinātu, taču pietiekami, lai sakropļotu. Galu galā, nogalināts ienaidnieka karavīrs vienkārši paliek guļam kaujaslaukā, kamēr pārējie dodas uz priekšu, savukārt ievainotais kādam ir jānogādā aizmugures hospitālī, kur tam jātērē medicīnas resursi un vēlāk jāsagādā kājas protēze, bet tas viss prasa līdzekļus. Turklāt liels skaits sakropļotu karavīru rada arī demoralizējošu efektu. PFM-1 ir amerikāņu BLU-43 Dragontooth mīnas kopija - amerikāņi tādas lielā skaitā izkaisīja virs Vjetnamas un Laosas, kur mīnas spēja apturēt jebkādu kājnieku kustību plašos apgabalos; BLU-43 varēja noraut pēdu, taču tā nedetonēja, ja tai pāri pārbrauca kravas mašīna.
PFM-1 raksturo arī augstā jutība - lai mīna sprāgtu, uz tās korpusa jāiedarbojas vien nieka piecus kilogramus lielam spēkam, tātad pietiek to saspiest starp īkšķi un rādītājpirkstu. Mīnas izmēri (tās garums ir tikai 12 cm) neļauj tās izvietot ar rokām - tā vietā tiek izmantoti dažāda veida piegādes veidi, sākot no aviobumbām un beidzot ar artilērijas lādiņiem. Mīnu nav iespējams neitralizēt, tā iznīcināma tikai ar eksploziju. Vēlākos gados Padomju Savienība izstrādāja PFM-1S mīnu, kurai teorētiski bija jāspēj pašiznīcināties 40 stundu laikā, taču reālajā dzīvē ne vienmēr tā notika. Teorētiski iespējai, ka mīna noteiktajā laikā pašiznīcināsies, bija jābūt 80 procentiem (kas jebkurā gadījumā nozīmētu, ka piektdaļa mīnu paliek neskartas), taču praksē tas nepiepildījās - fiksēti gadījumi, kad mīnu pašiznīcināšanās mehānismi nostrādā pēc vairākām nedēļām.
Drūmais mantojums
Pauls Džefersons, bijušais Lielbritānijas karaliskā inženieru korpusa karavīrs, kurš pašlaik organizē atmīnēšanas kampaņas visā pasaulē, saka: «Pretkājnieku mīna ir perfektais karavīrs: vienmēr gatava darboties, nekad neguļ, nekad nešauj garām.» Pretkājnieku mīnas ir lētas, efektīvas un iznīcinošas - pat ja atsevišķas mīnas izmaksas svārstās no trim līdz 30 dolāriem, tās iznīcināšana maksā vismaz 100 reižu vairāk, turklāt statistika liecina, ka aptuveni katras 5000 iznīcinātas mīnas paņem arī viena atmīnētāja dzīvību. Šā iemesla dēļ liela daļa mīnu Āfrikas, Dienvidaustrumāzijas, kā arī atsevišķos reģionos Dienvidamerikā un Eiropā vēl joprojām gaida savus upurus.
Vēl pirms pilna mēroga kara sākuma Ukrainā uzskatīja, ka pasaulē vēl joprojām nav neitralizētas vismaz 110 000 000 mīnu, kas savus upurus atrod vēl joprojām. Katru gadu reģionos, kur vairs nenotiek aktīva karadarbība, no pretkājnieku mīnu eksplozijām iet bojā vismaz 5000 cilvēku, no tiem gandrīz puse ir bērnu. Ievainoto un sakropļoto cilvēku skaits ir vairākas reizes lielāks. Valstis ar vislielāko mīnu piesārņojumu ir Ēģipte (aptuveni 23 miljoni mīnu, lielākoties pierobežas rajonos), Angola (9-15 miljoni), Irāna (16 miljoni), Afganistāna (10 miljoni). Netiešās sekas spilgti parāda statistika - ja ASV vidēji vienas ekstremitātes amputāciju piedzīvo viens no 22 000 iedzīvotājiem, Angolā šis skaitlis ir trīs no katriem 1000.
Otavas konvencija
Deviņdesmitajos gados, samazinoties masveida konvencionāla konflikta iespējamībai, aktivizējās diskusijas par pretkājnieku mīnu aizliegšanu. Priekšplānā šai iniciatīvai izvirzījās Kanāda, kuras premjerministrs Žans Kretjēns uzsāka sarunas par šo tēmu 1995. gada G7 samitā. Gadu vēlāk Kanāda, Francija un Šveice paziņoja par moratoriju mīnu izmantošanai, savukārt turpmākās politiskās aktivitātes deva iespēju 1997. gadā 122 pasaules valstīm parakstīt vienošanos par pretkājnieku mīnu aizliegšanu. Pasaules vēsturē tas ir viens no retajiem gadījumiem, kurā būtisku pasaules līmeņa iniciatīvu ir izdevies panākt valstīm, kuras grūti uzskatīt par pasaules lielvarām. Līgumu parakstījušās valstis apņēmās bez jebkādām ierunām iznīcināt visu savā rīcībā esošo pretkājnieku mīnu arsenālu četru gadu laikā.
Ar laiku līgums ieguva simbolisku statusu un kalpoja kā piemērs labākas pasaules veidošanai. Nākamo divdesmit gadu laikā kopumā Otavas konvencijai pievienojās 164 valstis. Šajā laikā 33 no tām tika pilnībā attīrītas no mīnu piesārņojuma.
Jāuzsver, ka Otavas konvencija pilnībā mīnas neaizliedz - tās dalībvalstis ir apņēmušās neizmantot, neražot, neglabāt un neizplatīt pretkājnieku mīnas, kuru iedarbināšanai nav nepieciešams apzināts lēmums. Piemēram, amerikāņu Claymore mīnu var uzstādīt, ja par tās palaišanu atbildīgs ir karavīrs, taču to nedrīkst atstāt nepieskatītu, piemēram, uz atsaiti. Dažāda veida vadāmās mīnas, kā arī prettanku mīnas (tostarp autonomas) Otavas konvencija neskar.
Taču Otavas konvencijai nepievienojās 33 valstis, tostarp Krievija un Ķīna. ASV gadījums ir specifisks - lai gan ASV de facto pretkājnieku mīnas neizmanto, amerikāņi no tām pilnībā atteikties nevēlas. Galvenais iemesls tam ir efektivitāte, ar kādu mīnulauki attur Ziemeļkorejas karavīru masu iespējamo gāšanos pāri demarkācijas līnijai. Statistika liecina, ka, pat neraugoties uz Ukrainas karu, vēl joprojām pasaulē tiek izvietots vairāk mīnu nekā iznīcināts, piemēram, Indija un Pakistāna 2001. gadā būtiski pastiprināja savstarpējās robežas mīnēšanu.
Krievijas karš pret Ukrainu diemžēl atkal parādīja, cik patiesi bija vācu militārā teorētiķa Karla fon Klauzevica vārdi: «Fiziska vardarbība visā tās apjomā nekādi neizslēdz saprāta līdzdarbošanos; tāpēc tas, kurš to lieto, ne no kā nekautrējoties un šķiežot asinis, gūst ievērojamu pārākumu pār pretinieku, kas tā nerīkojas. [..] Ierobežojamības un samērojamības ieviešana kara filozofijā ir pilnīgs absurds.» Krievijas mīnulauki būtībā paralizēja Ukrainas mēģinājumus 2023. gada vasarā pārraut fronti. Simtiem metru dziļus prettanku mīnulaukus pastiprināja pretkājnieku mīnas, kuras krievi lielā skaitā izšāva pa plašiem laukuma mērķiem, tai skaitā ukraiņu tiešā aizmugurē.
Krievijas lēmums plaši izmantot pretkājnieku mīnas ir nepatīkams precedents, kad valsts, kas nav atteikusies no pretkājnieku mīnām, tās izmanto teritorijā, kas vismaz formāli ir Otavas konvencijas dalībvalsts. Šā iemesla dēļ 2023. gada otrajā pusē aizvien dzirdīgākas ausis atrada aicinājumi atteikties no Otavas konvencijas. Šādas diskusijas izskanēja ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Somijā, tostarp diskutējot par to, vai nav nepieciešams ieņemt ASV pozīciju, kas aizliedz mīnas izmantot, taču patur tiesības uz atturēšanu un šķietami absurdu «humanitāru mīnu izmantošanu».
ASV gadījums ir specifisks - lai gan ASV de facto pretkājnieku mīnas neizmanto, amerikāņi no tām pilnībā atteikties nevēlas. Galvenais iemesls tam ir efektivitāte, ar kādu mīnulauki attur Ziemeļkorejas karavīru masu iespējamo gāšanos pāri demarkācijas līnijai.
Ukraina
Ukraina Otavas konvenciju ratificēja 1999. gadā. Tolaik ukraiņu rīcībā bija miljoniem pretkājnieku mīnu, tostarp PFM-1. Lai gan liela daļa no tām, pildot konvencijas nosacījumus, tika likvidēta, 2021. gadā Ukraina ziņoja ANO par aptuveni 3,3 miljoniem vēl neiznīcinātu PFM mīnu. Ukraiņi pēc Krievijas uzbrukuma 2014. gadā ierobežoja dalību Otavas konvencijas ietvaros. Pašlaik jāatzīst, ka ukraiņi vēl joprojām saprotamu iemeslu dēļ cenšas masveidīgi nepiesārņot savas valsts teritoriju ar pretkājnieku mīnām. Ukrainas teritorijā ukraiņi un krievi ir izmantojuši vismaz 13 dažādus pretkājnieku mīnu veidus, tostarp «piegādājot» tās ar raķešu artilērijas sistēmām, tiesa, krievi tās lieto daudz lielākā mērā, tostarp kaujās par apdzīvotām vietām.
Ukrainā izvietoto mīnu skaits nav skaidrs, taču lielākā vai mazākā mērā ar mīnām piesārņoti varētu būt pat 40 procenti valsts teritorijas. Pavisam nelāgi ir tas, ka Ukrainā krievi PFM-1 un PFM-1S ir izkaisījuši lielā skaitā, un atšķirībā no standarta pretkājnieku mīnām, ko uzstāda ar rokām un vismaz teorētiski dokumentē, PFM-1 mīnulaukus nav iespējams pat teorētiski dokumentēt precīzāk kā vien ar frāzi «izšauts virs mērķa». Ņemot vērā mīnas vieglo konstrukciju, daļa no tām ir aizskalotas nezināmā virzienā līdz ar pavasara paliem un plūdiem pēc Kahovkas dambja uzspridzināšanas. Šīs mīnas, kuras savas formas dēļ šķiet interesantas bērniem, radīs draudus arī pēc konflikta beigām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita