Sekmīgai karaspēka darbībai miera laikā un jo īpaši kara apstākļos svarīgi ir savstarpējie sakari. 1919. gada vasarā, veidojot vienotu Latvijas armiju, tika domāts arī par sakaru vienību attīstību. Latviešu atsevišķās brigādes un Ziemeļlatvijas brigādes sakaru dienestus apvienoja Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas sastāvā izveidotajā Sakaru nodaļā. Kopš 6. jūnija jau pastāvēja Armijas Radiotelegrāfs, savukārt 4. oktobrī sāka formēt Atsevišķo telegrāfa un telefona rotu. Šīs vienības nodrošināja sakarus starp armijas vadību un vienībām, kā arī starp Latviju un ārvalstīm. Savukārt pie katras Latvijas armijas divīzijas štāba saformēja sakaru komandu, kas atbildēja par sakariem ar divīzijā iekļautajām vienībām, bet katrā pulkā un bataljonā sakarus nodrošināja sava sakaru vienība. Lielākās problēmas sakaru nodrošināšanā Neatkarības kara laikā sagādāja nepieciešamo tehnisko līdzekļu, piemēram, telefona aparātu, vadu, radiotelegrāfu, trūkums un to biežā bojāšanās. Laiku un darbu prasīja arī sakaru vienībās dienošo karavīru sagatavošana.
