Krievijas vēsturē 2023. gads ieies ne tikai ar asiņaino karu Ukrainā, bet arī ar pavisam dīvainiem notikumiem vasaras saulgriežos un pēc tam. «Vai Putins, ko demonstrē TV, ir īstais, cik Putinam ir dubultnieku, vai tiesa, ka īstais Putins jau rudenī nomira un viņa līķis tiek glabāts saldētavā?» jautāja daudzi cilvēki Krievijā un ārpus tās. Savukārt Jāņu dienas pasākumu programmu kuplināja Putina «pavāra» Jevgēņija Prigožina un viņa vadītās militārās grupas Wagner dumpis, kas sākās Rostovā pie Donas un turpinājās ar gājienu (precīzāk, braucienu) «pēc taisnības» uz Maskavu, dumpja negaidīti dīvainās beigas un dumpinieku vadītāju mīklainā bojāeja pēc dažiem mēnešiem.
Tomēr, skatoties plašākā Krievijas vēsturiskā kontekstā, jāsecina, ka 2023. gada notikumi nebija unikāli. Tie tiešā veidā atkārtoja to, kas jau vairākkārt bija noticis XVII un XVIII gadsimtā: Ivana Bolotņikova vadītais Donas kazaku un krievu pilsētnieku, muižnieku un zemnieku karagājiens uz Maskavu pret caru Vasiliju Šuiski, esot cara «dubultnieka» Dmitrija pusē; kazaku atamana Vasilija Usa dumpis un karagājiens uz Maskavu, lai piespiestu caru pieņemt kazakus valsts dienestā un maksātu algu; atamana Stepana Razina militārie centieni ieviest Krievijā «taisnīgu» iekārtu; kazaka Jemeļjana Pugačova uzdošanās par caru Pēteri III un viņa vadītais karš pret impēriju un tās carieni Katrīnu II.
No visiem minētajiem notikumiem neapšaubāmi pats dinamiskākais un intriģējošākais bija Stepana jeb Steņkas Razina dēkas un to baisais gals.
Darbības vieta - stepes pie Donas un Volgas
Minētās teritorijas kopš XIII gadsimta bija mongoļu izveidotās Zelta ordas sastāvā. Viduslaikos tās apdzīvoja dažādas tjurku izcelsmes lopkopju klejotāju tautas, kuras eiropieši nereti dēvēja vienkārši par tatāriem. Volgas un Donas upju krastos ordas varas gadsimtos atradās arī ievērojami tirdzniecības un amatniecības centri - vidēji lielas pilsētas, domājot Eiropas mērogos. Tās uzturēja aktīvus tirdznieciskos sakarus gan ar Krievzemi, gan Persiju, arābu zemēm un Osmaņu lielvalsti. Tādējādi zirgu bari stepju zālienā un to saimnieku filca jurtas, tirgotāju karavānas, no akmeņiem un māliem būvētas pilsētas ar nocietinātiem vaļņiem un mošejām centrā bija šo plašumu ainavas elementi. Vairākus gadsimtus reģiona iedzīvotājus turēja paklausībā Zelta ordas hana dzelžainā vara. Ordas varenības laikā XIV gadsimtā vairums tās tautu bija spiestas pieņemt islāma ticību. Tomēr XV gadsimtā vienotā orda sāka brukt, sadaloties sīkākās hanu valstīs. Volgas vidusteces un Okas upju baseinos izveidojās Kazaņas haniste, Volgas lejastecē - Astrahaņas haniste, pie Melnās jūras - Krimas haniste. XVII gadsimtā Piekaspijas stepēs Volgas lejastecē uz dzīvi apmetās vēl viena tauta - kalmiki. Viņi bija mērojuši milzīgu attālumu no Tjanšana un Altaja reģiona, valodas ziņā kalmiki bija mongoļi, bet reliģiski - budisti.
XVI gadsimts bija Maskavas lielkņazistes agresīvas ekspansijas un straujas teritoriālas izplešanās laiks. Sākās Pievolgas zemju un tautu pakļaušana - kā pirmā tika iekarota Kazaņas haniste, tai sekoja Astrahaņa, aizsākās Sibīrijas iekarošana un kolonizācija. No bijušās ordas zemēm tikai Krimas hanistei vēl ilgi izdevās saglabāt neatkarību, daudzējādi pateicoties saviem aizbildņiem - osmaņu turkiem. Pilsētās gar Volgu un Donu tika nometinātas Maskavas militārās vienības - tā sauktie strēļi, kā arī cara ierēdņi, lai gan nelielā skaitā. Strēļu vienības komandēja Maskavas lielkņaza iecelti vojevodas.
Mūsu stāsta kontekstā pats svarīgākais, ka jau XV gadsimtā, bet jo īpaši XVI un XVII gadsimtā, samērā mazapdzīvotajās stepēs sāka veidoties slāvu cilmes izceļotāju militāras apmetnes. Savā vairākumā izceļotāji bija zemnieki no mežu zonas, kas dažādu iemeslu - spaidu, karu, neražu, epidēmiju vai pašu pastrādāto noziegumu - dēļ bija spieti pamest dzimtās vietas. Krievu zemnieki no Maskavijas devās uz Donas un Volgas baseinu zemēm. Savukārt ukraiņi no Polijas-Lietuvas kopvalsts migrēja uz Dņipras vidusteces un lejasteces apgabaliem, kur izveidoja tā saukto Aizkrāces siču. Gan vieni, gan otri sevi dēvēja par kazakiem, kas tjurku valodā nozīmēja «brīvi cilvēki». Uz Donu aizbēgušos zemniekus vairs nedrīkstēja atgriezt saviem kungiem, Maskavijā valdīja princips, ka «no Donas atgriešanas nav». Kazaki veidoja apmetnes, nodibināja savu iekšēju demokrātiju jeb kazaku lokus (sapulces), tajos ievēlēja vadītājus, kurus sauca tjurku vārdā par tēviem - atamaniem. Kļuvuši par «brīviem» cilvēkiem, bijušie zemnieki centās aizmirst un izsvītrot savu pagātni - viņi ne tikai neļāva sevi saukt par zemniekiem, bet visādos veidos izvairījās no lauksaimniecības darbiem. Taču vienīgais veids, kā iztikt bez zemes apstrādes, bija laupīt. Pēc būtības kazaku vienības bija savdabīgas laupītāju bandas, kurās valdīja iekšēja kārtība attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, atamanu ievēlēšanu un laupījuma dalīšanu, pastāvēja arī savdabīgs goda kodekss. Viņu dzīvesveidu un morāli ar daudzām atrunām varētu pielīdzināt gan senajiem vikingiem, gan stepju nomadu ordām. Kazaki bija savdabīga militāra kasta.
Maskavas lielkņazi - cari - īpaši netraucēja krievu zemnieku bēgšanai uz jaunajām dienvidu zemēm, jo tādējādi vājināja savu oponentu - bajāru un muižniecības - ietekmi. Vēl vairāk, Maskavas valdniekiem kļuva pat izdevīga kazaku militāro vienību esamība jauniegūtajās zemēs un pierobežā. Ar kazaku atamaniem tika slēgti līgumi par militāro sadarbību un attiecīgu algu. Tādējādi kazaku vienības piedalījās visos lielākajos Maskavas caru organizētajos karos un militārajās operācijās, sevišķi pret Poliju-Lietuvu, Krimas hanisti un Osmaņu impērijas turkiem. Kazaki piedalījās Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanistu iekarošanā. Kazaku karaspēks vēlāk kļuva par vērā ņemamu argumentu Maskavas attiecībās gan ar Osmaņu impēriju, gan Persiju. Tomēr tas, ka kazaki bieži karoja cara pusē, nenozīmēja, ka viņi sevi atzina par Maskavas pavalstniekiem. Atkarība no valdnieka bija pretrunā kazaku brīvības un nepakļaušanās garam. Viņu identitāte bija brīvais cilvēks, viņu vadība - ievēlēts atamans, nodarbošanās - karš un laupīšana. Nekādu citu kungu vai senjoru vara netika atzīta.
Absolūtais vairums kazaku sevi uzskatīja par pareizticīgiem kristiešiem. Tomēr, kā liecina avoti, viņiem nebija sveša arī dabas spēku pielūgsme un pat upurēšana «upei» vai «jūrai». Domājams, ka tās bija senā slāvu pagānisma un tjurku tengriānisma kultu paliekas. Daudzu kazaku sievas bija sagūstītas tatārietes, turcietes un persietes no musulmaņu kopienas. Maskavas pierobežas zemēs reliģisko varavīksni vēl vairāk pastiprināja Krievzemes pareizticīgās baznīcas šķelšanās, ko izraisīja patriarha Nikona reforma. Vieni kazaki atzina jaunievedumus, citi zvērēja turēties pie senās baznīcas liturģijas un kultiem. Neizglītotajiem cilvēkiem tolaik vitāli svarīgi šķita, ar cik pirkstiem jāmet krusts, kādā virzienā ap baznīcu iet gājienā, kādiem burtiem jāpieraksta Kristus vārds.
XVII gadsimta otrajā pusē Donas kazaku zemes saskārās ar jaunām problēmām. Līdz ar dzimtbūšanas likumu izplatību un zemnieku tiesiskā un saimnieciskā stāvokļa pasliktināšanos Maskavas valsts centrālajos apgabalos sākās pastiprināta zemnieku bēgšana uz Pievolgu un Donu. Jaunizceptie kazaki bija nabagi, tāpēc viņi alka pēc laupīšanas un sirojumiem, kas ļautu drošāk nogruntēties kazaku stepēs. Savukārt kaimiņos esošās ukraiņu kazaku sičas atdalīšanās no Polijas-Lietuvas un ukraiņu kazaku iegūtā neatkarība kalpoja kā paraugs, pēc kā tiekties arī viņu kolēģiem no Donas.
Galvenās lomas
Turpmāk aprakstīto notikumu galvenais varonis Stepans Razins piedzima 1630. gadā netālu no Rostovas pie Donas bagātu kazaku ģimenē. Viņa tēvs bija Timofejs Razins, kurš tikai savas dzīves laikā kļuva par kazaku, bet māte, visticamāk, Krimas tatāriete. Mātes etniskajai piederībai varēja būt ļoti liela nozīme Stepana turpmākajā dzīvē, jo Krimas tatāru jeb kipčaku valodas zināšanas pavēra iespējas apgūt citas tjurku tautu valodas. Līdzās krievu un kipčaku tatāru valodai viņš pratis runāt arī turku un persiešu jeb farsi valodā. Iespējams, ka Stepans spējis saprasties pat sešās valodās.
Par Stepana Razina pirmajām dzīves desmitgadēm ziņas ir ļoti fragmentāras. Zināms, ka viņš vairākas reizes apmeklējis Maskavu un pareizticīgās baznīcas centrus, pat klosteri tālu ziemeļos pie Baltās jūras, piedalījies vēstniecībā pie kalmikiem, panākot ar šo tautu pret tatāriem vērstas savienības noslēgšanu, kopā ar Aizkrāces sičas ukraiņu kazakiem karojis pret Krimas hanisti un Nogaju ordu, pēc divdesmit gadu vecuma sasniegšanas ticis ievēlēts par Donas kazaku atamanu. Liktenīgais pagrieziens Stepana dzīvē bija saistīts ar viņa vecāko brāli Ivanu - arī Donas kazaku atamanu. 1663. gadā Ivans Razins ar savu vienību Maskavas cara pusē karoja pret Poliju-Lietuvu. Ivans, uzskatot, ka viņu ar caru saista tikai militāra līguma attiecības, vēlējās pamest maskaviešu pulkus, tomēr cara vojevoda Dolgorukovs uzskatīja, ka kazaki ir Maskavas valdniekam pakļauti ļaudis. Konflikts beidzās ar sadursmi, Ivans tika sagūstīts un notiesāts uz nāvi. Stepans esot nozvērējies atriebties caram vai tomēr tikai Maskavas valdībai par sava brāļa nāvi. Te atrodamas zināmas līdzības ar jaunā Vladimiru Uļjanova (Ļeņina) lēmumu atriebties Romanoviem pēc vecākā brāļa nāvessoda.
Maskavas lielkņaza un cara tronī tolaik atradās otrais Romanovu dzimtas pārstāvis Aleksejs I Mihailovičs. Viņa tēvs Mihails Romanovs cara tronī nāca pēc ilgstošajiem juku laikiem, kuros svarīgākās lomas spēlēja dažādi cara dubultnieki - tā sauktie Viltusdmitriji. Romanovu valdīšanas sākums darīja galu «konstitucionālajai» krīzei un gadsimtiem ilgajai Rurikoviču dinastijas valdīšanai Maskavas lielkņazistē. Aleksejs I būtībā bija reformators, viņš dažādos veidos centās Maskavā iedibināt līdzīgu kārtību, kāda tolaik veidojās vairākās Eiropas valstīs un ko vēlāk nodēvēs par absolūtismu. Cita starpā Alekseja I laikā tika legalizēta dzimtbūšana - krievu zemnieki tika piesaistīti savu muižnieku dzimtām, un viņiem aizliedza pamest dzimtās vietas. Ļoti aktīva bija cara ārpolitika, ko raksturoja kari pret osmaņiem un Krimu, Poliju-Lietuvu, līgums ar Aizkrāces siču un ukraiņu kazaku zemju pievienošana Maskavai. Alekseja I pulki karā pret Zviedriju ieņēma Daugavpili un Tartu, ilgstoši turēja aplenkumā Rīgu. Nedrīkstam aizmirst, ka Aleksejs I bija vēlāk leģendārā Pētera I tēvs - ābols no ābeles tālu nekrīt.
Viens no svarīgākajiem Alekseja I veikumiem bija baznīcas reforma. XVII gadsimta vidū vizītē Maskavā ieradās Jeruzalemes pareizticīgais patriarhs. Maskavas cars šo vizīti nolēma izmantot kā iespēju paplašināt pareizticīgā cara varu «no jūras līdz jūrai un no upēm līdz Visuma malai», atkarot no turkiem Konstantinopoli, atjaunot Austrumromas jeb Bizantijas impēriju un pašam kļūt par tās valdnieku. Tomēr Jeruzalemes patriarhs norādīja, ka krievu pareizticīgo baznīca esot «novirzījusies» no patiesās pareizticības. Krievzemes baznīca bija saglabājusi daudzas arhaiskas iezīmes, taču vienlaikus bija ieviesušās neprecizitātes Svēto rakstu tulkojumos no grieķu valodas uz baznīcslāvu valodu. Valdīja uzskats, ka bez pareizticīgā kulta saskaņošanas Maskava nespēs veikt savu misiju pasaulē. Lai tuvinātu krievu pareizticīgo baznīcu grieķiskajai, patriarhs Nikons ar cara atbalstu 1652. gadā sāka reformas. Daļa Maskavas valsts pareizticīgās sabiedrības jauninājumus uztvēra ar bažām, saskatot tajos centienus likvidēt pareizticību, klīda baumas, ka tas ir mēģinājums pakļaut pareizticīgos Romas katoļiem. Domstarpības noveda pie ticīgo šķelšanās - vieni piekrita cara un patriarha Nikona atbalstītajām baznīcas reformām, citi turējās pie «vecās ticības». Pēdējos sāka saukt par vecticībniekiem. Centralizētā Maskavas laicīgā vara un oficiālā baznīca vecticībniekus sāka vajāt. Lai nebūtu jānodod savi uzskati, vecticībnieki no Krievijas centrālajiem apgabaliem sāka masveidā izceļot uz Sibīriju, Poliju-Lietuvu un Donu.
Pirmais cēliens - Persijas karagājiens
1666. gadā atamans Stepans Razins sāka pulcināt sirot gribētājus no visas Donas kazaku zemēm. Pieteicās galvenokārt tie, kas par kazakiem bija kļuvuši nesen un kuriem bija akūti nepieciešams iedzīvoties turībā. Tolaik kazaku vidū bija tradīcija «doties pēc zipuniem» - par «zipuniem» kazaki dēvēja dārgus austrumu zemju audumus. Šādi laupīšanas gājieni uz musulmaņu zemēm bija kazaku morāles kodeksā, tas bija lepnuma un varonības apliecinājums. Sirojumu Razins izsludināja uz Kaspijas jūras piekrasti, kas atradās Persijas kontrolē - mūsdienu Dagestānu un Azerbaidžānu. Šķiet, ka tas bija Stepana tālredzīgs plāns - ar šo karagājienu iekarot kazaku simpātijas un ieriebt Maskavai, kas Persiju uzskatīja par savu sabiedroto cīņās pret osmaņu turkiem. Neaizmirsīsim, ka persieši bija musulmaņi-šiīti, kas pretojās osmaņu-sunnītu sultānu centieniem izveidot vienotu kalifātu.
Stepanam Razinam izdevās sapulcināt vairākus tūkstošus vīru lielu vienību. Viņi pārvilka savas laivas jeb strūgas no Donas uz Volgu tajā vietā, kur upes tek paralēli tuvu kopā (tagad tur atrodas Volgas-Donas kanāls), un pa Volgas straumi devās Kaspijas jūras virzienā. Maskavas ierēdņi centās Razinu atrunāt no šāda pasākuma un pat draudēja izsludināt viņu par dumpinieku. Razinieši to neņēma vērā, turklāt sāka uzbrukt tirgotājiem jau pie Caricinas (tagadējās Volgogradas). Pie pēdējās dienvidu robežpilsētas Volgas upes grīvā - Astrahaņas - kazaki aplaupīja maskaviešu tirdzniecības kuģi, kas piederēja augstam Kremļa ierēdnim. Pārlaiduši ziemu pie Jaikas upes ietekas Kaspijas jūrā, 1668. gadā viņi kuģoja gar jūras piekrasti Aizkaukāza virzienā. Viena pēc otras ar militāra spēka palīdzību un viltu tika ieņemtas tur esošās senās pilsētas, piemēram, Debrenta un Šamaha, tās pilnībā izlaupot, iedzīvotājus nogalinot vai padarot par saviem vergiem.
Uzzinot par kazaku iebrukumu, Persijas šahs sūtīja neizpratnes pilnu vēstuli Aleksejam I. Cars atbildēja, ka kazaki neatrodas viņa pakļautībā, tāpēc uzskatāmi par vienkāršiem laupītājiem. Nākamo ziemu kazaki pavadīja uz kādas šauras pussalas netālu no Baku. Tur tika uzcelts kazaku cietoksnis un viņu izklaidei atvestas sagūstītās sievietes. Kad ziema beidzās, sievietes tika nogalinātas. Saņēmuši papildinājumu no Donas un vietējo čerkesu atbalstu, kazaki turpināja sirojumu. Viņi nesekmīgi centās ieņemt Baku pilsētu, bet pēc tam šķērsoja jūru un aplaupīja turkmēņu tirdznieciskos centrus.
Pa to laiku Persijas varasiestādēm izdevās nokomplektēt ievērojamu floti aristokrāta Mahmed-hana vadībā. Persiešu galeras apmēru un kaujas spēju ziņā būtiski pārspēja kazaku strūgas, tāpēc šķita, ka Razina un viņa pulku liktenis ir izšķirts. Jūras kaujā persieši nolēma kazaku floti tiešā nozīmē nožņaugt, galeras savstarpēji tika savienotas ar metāla ķēdēm un persiešu kuģi aplenca sirotājus. Tomēr veiksme bija Razina pusē, kazaki par savu galveno mērķi izvēlējās persiešu admirāļa lielāko kuģi, uzbruka tam un nogremdēja. Taču ar ķēdēm tas parāva dzelmē visu pārējo persiešu floti.
Pēc uzvaras pār persiešiem ilgstošā sirojuma un slimību nomocītie kazaki kuģoja mājup uz Volgu. 1669. gadā viņi ar triumfu iesoļoja Astrahaņā, kuras vojevoda bija spiests raziniešus godāt, bet cara Alekseja I rīkojumam pret viņiem izturēties kā noziedzniekiem vairs nebija nekāda spēka. Par to Razins uzdāvināja Astrahaņas vojevodam tik dārgu kažoku, kāda neesot bijis pat cara garderobē. Daudzi Astrahaņas strēļi, redzot, cik nabagi kazaki devās sirojumā pēc «zipuniem» un kādi atgriezās mājup, pārgāja kazaku pusē. Pa ceļam uz Donu kazaki pamanījās izlaupīt Caricinu.
«Persijas princese»
Ilgi pēc Razina reālajām dēkām dzima leģenda par «persiešu princesi» - kādu augstdzimušu meiteni, ko Razins paņēmis gūstā Kaspijas karagājiena laikā un padarījis par savu sievu. Viņa esot dzemdējusi Stepanam dēlu. Kazaku uzvedības kodekss ļāva izvarot, sagūstītās sievietes padarīt par savām piegulētājām, taču bija pret laulības attiecību izveidošanu ar viņām. Kazaki esot Razinam pārmetuši šādu rīcību un aicinājuši vai nu dalīties ar gūstekni-sievu, vai arī viņu nogalināt. Razins, cenšoties saglabāt karavīru uzticību, savu mīlestības objektu un sava dēla māti esot noslīcinājis Volgā.
Mūsdienās pastāv vairākas versijas par minēto notikumu. Vieni vēstures pētnieki atzīst, ka Razinam patiesi varēja būt sieva persiete, otri uzskata, ka viņa, visticamāk, bijusi tatāriete, trešie domā, ka persiešu meitene uzreiz tika izpirkta, nepaspējusi nokļūt Razina rokās. Tomēr vairums to atzīst kā leģendu, jo neviens nezina, kā bija patiesībā.
Leģendai acīmredzot bija neapzināts mērķis rādīt Razinu kā cilvēku, kurā mīlestība un taisnības izjūta sadzīvoja ar uzticību kopienas ideāliem un neaprakstāmu ļaunumu. Vēstures avoti, kas atšķirībā no persiešu princeses leģendas ir ticami, tādu viņu arī ataino. Stepans vienu brīdi spējis būt taisnīgs un žēlsirdīgs, bet jau nākamajā - sadistisks varmāka un slepkava.
Otrais cēliens - karš pret Maskavu
Pēc Persijas karagājiena Stepana Razina ietekme Donas kazaku vidū bija neizmērojama. Pat cars Aleksejs bija spiests to ņemt vērā un piedot sastrādātos grēkus, vienīgi aicināja kazakus nodot vietējiem strēļiem lielgabalus un daļu laupījuma. Taču Stepanam bija citi plāni. 1670. gadā viņš pasludināja karagājienu pret Maskavu. Te nu nonākam pie pašas zīmīgākās Razina lugas detaļas, kas tās sižetu ļauj salīdzināt ar Prigožina dumpi. Šķiet, ka Razins negribēja Alekseju I gāzt no troņa, vienīgi «nest patiesību», izolēt caru no ļaunajiem bajāriem, alkatīgajiem ierēdņiem un muižniekiem. Iespējams, sava brāļa nāvē viņš vainoja cara tuvākos līdzgaitniekus, nevis pašu monarhu. Vienlaikus ar cara apgaismošanu visā Maskavas valsts teritorijā Razins plānoja ieviest «kazaku kārtību», visus valsts un vietējos jautājumus lemt kazaku lokos. Par ļaunuma sakni kazaki uzskatīja papīra dokumentus - cara un vojevodu ukazus un rīkojumus, dokumentus par zemes un citu īpašumu piederību. Sākās masveidīga lietvedības papīru dedzināšana. Valdīja uzskats, ka, sadedzinot papīru, sadeg arī problēma.
Stepans Razins bija izcils sava gadsimta hibrīdkara un propagandas meistars. Kazaku vidū Stepans izplatīja runas, ka viņa pusē ir Dievs, ka viņu nevar nogalināt ne pretinieka lodes, ne sacirst zobens. Taču viņš bija izperinājis vēl viltīgāku plānu. Tieši tolaik, 1670. gadā, 16 gadu vecumā nomira Alekseja I tobrīd vienīgais dēls Aleksejs Aleksejevičs. Cara pirmais dēls divu gadu vecumā bija miris jau tālajā 1651. gadā. Vienkāršajā tautā klīda baumas, ka abus Alekseja dēlus nogalinājuši Maskavas bajāri, savukārt citi melsa, ka jaunais Aleksejevičs tomēr esot izdzīvojis un tiekot turēts bajāru gūstā. Baumas Krievijā nebija nekas unikāls, jo XVII gadsimta sākumā cara un troņmantnieku dubultnieki jeb viltus cari bija ļoti izplatīts fenomens, ar «īstajiem cariem» vienkāršā tauta saistīja cerības uz labāku dzīvi. Šo apstākli veikli izmantoja Razins, kādu jaunu cilvēku ietērpjot cara tērpā un uzdodot sabiedrībai par jauno careviču Alekseju Aleksejeviču. Varam tikai minēt, kādi bija Razina nodomi gadījumam, ja viņam būtu izdevies ieņemt Maskavu.
Ar vienu dubultnieku Razinam bija par maz. Vairums tautas zināja, ka jau 1666. gadā Krievzemes pareizticīgās baznīcas patriarhs Nikons bija kritis cara Alekseja I nežēlastībā un dzīvo klosterī kā mūks. Tad nu Razins izveidoja arī viltus Nikona personāžu, turklāt paziņoja, ka patriarhs nolēmis samierināt vecticībniekus ar reformu un jaunā kulta sekotājiem. Tā bija patiesi ģeniāla dezinformācija. Militāro akciju Stepans Razins sāka viltus carēviča Alekseja un viltus patriarha Nikona kompānijā. Razins, dodoties karā ar kuģi, abus turēja sev blakus. Tūkstošiem neizglītoto ļaužu ticēja šiem viltus personāžiem, bet tie, kuri neticēja, bija spiesti tēlot, ka tic, jo citādi - galva nost!
Karagājienu pret Maskavu Razins tomēr uzsāka, ejot pretējā virzienā - atkal uz dienvidiem. Atkārtoti tika ieņemta Caricina, bet strēļu karaspēks sakauts. Daļa Atrahaņas pilsētā palikušo strēļu un iedzīvotāju pārgāja kazaku pusē. Astrahaņu ieņēma, bet tās jauno vojevodu Razins pavēlēja nogalināt, nometot no pils torņa. Vojevodas mazgadīgie bērni tika spīdzināti, lai izdibinātu, kur noglabāta tēva manta. Pret pilsētniekiem tika pastrādātas neiedomājamas zvērības, tā tika pilnībā izlaupīta. Par šādu Razina taktiku vēsturnieki izteikuši dažādus spriedumus. Vieni domā, ka ar Astrahaņas ieņemšanu atamans gribējis nodrošināt aizmuguri sekojošajam gājienam uz ziemeļiem Maskavas virzienā, citi raksta, ka tas bijis veids, kā izdabāt ierindas kazaku laupītkārei un tā vairot savu slavu.
Pēc Astrahaņas ieņemšanas Stepana Razina karapulki, kuriem bija pievienojies arī cits kazaku dumpinieks Vasīlijs Uss, beidzot devās uz ziemeļiem, ieņemot Samaru un Saratovu, kā arī aplencot Simbirsku. Kazaku pusē masveidā pārgāja strēļi - cara karaspēka galvenās vienības. Viņu motivācija - neizmaksātās algas par dienestu un kazaku vizuālais spožums un sabiedrības apbrīns. Strēļiem ļāva piedalīties laupījuma dalīšanā, pēc tam viņus ieskaitīja kazaku vienībās. Pēc hipotētiskām aplēsēm, Razina rīcībā tagad bija aptuveni 20 000 vīru liels karaspēks. Pa visu Maskavas valsti tika nosūtīti slepeni kazaku emisāri, kas izplatīja Razina uzsaukumus jeb tā sauktās «brīnišķīgās vēstules» ar mudinājumu sacelties pret ierēdņiem un muižniekiem. Visās tajās teritorijās, ko ieņēma razinieši, notika laupīšanas un briesmu darbi pret tiem, kas neatzina kazaku atamana varu. Razins varēja apžēlot viņa pusē pārnākušos ierēdņus un muižniekus, bet vienlaikus likt nokaut zemniekus, kas nebija viņam lojāli. Kādreiz izplatītajam uzskatam, ka Razins bija nabadzīgās zemniecības aizstāvis, nav nekāda pamata.
Karā pret Maskavu pirmā pārsteiguma brīdis bija tomēr nokavēts. Kamēr Razina pulki devās uz Astrahaņu, trīs nedēļas tur laupīja un uzdzīvoja, bet pēc tam ar strūgām simtiem kilometru īrās pret Volgas straumi vai vilka laivas gar krastu, kā arī vairākus mēnešus pavadīja Simbirskas aplenkumā, tikmēr Aleksejs I rīkojās. Izmantojot drakoniskas metodes, caram izdevās sapulcināt līdz pat 60 000 vīru armiju. Karaspēka kodols bija Maskavas strēļi. Komandēt to uzticēja vojevodam Jurijam Barjatinskim. Lai gan pirmajās lielākajās kaujās pret cara pulkiem uzvarētāji bija kazaki, pie Simbirskas kazaku vienības tomēr tika sagrautas. Stepans Razins, kā vienmēr, cīnījās kaujaslaukā, tomēr tika smagi ievainots un bija spiests bēgt atpakaļ uz Donu. Tam bija izšķiroša nozīme viņa turpmākajā liktenī - kazaku acīs zuda viņa veiksmes un nemirstības oreols. Steņkas Razina «alfa tēviņa» veidols kazaku un zemnieku acīs izgaisa. Donas kazaku aristokrātijas pārstāvji, baidoties, ka cara dusmas var skart visus kazakus un viņu brīvības, Stepanu Razinu un viņa jaunāko brāli Frolu Razinu izdeva caram.
Lugas baisais noslēgums
Brāļi Razini tika vesti uz Maskavu - Razins pieķēdēts koka rāmī uz ratiem, bet Frols piesiets pie ratiem gāja savām kājām. Maskavā abus nežēlīgi spīdzināja, lai uzzinātu, kas viņus atbalstījis, kādi noskaņojumi valda tautā, iespējams, noskaidrotu, kur noslēptas salaupītās bagātības. 1671. gada jūnijā pie Maskavas Kremļa Sarkanajā laukumā ārzemju diplomātu un vietējās elites klātbūtnē Stepanam izpildīja nāvessodu. Bende vispirms nocirta vienu roku, tad pretējo kāju. Šo skatu redzot, Frolam neizturēja nervi un viņš sāka kliegt, ka «izstāstīšot visu». Uz to asiņojošais Stepans nokliedzis: «Klusē, suns!» Tad bende nocirtis Stepanam galvu. Viņa ķermeņa daļas tika atdotas apēšanai suņiem. Frolam Razinam nāvessods tika atlikts. Piecus turpmākos gadus viņš pavadīja cietumā, pratināšanas tika turpinātas līdz brīdim, kad Aleksejs I viņu «apžēloja» - ļāva nocirst galvu bez sadistiskās saciršanas gabalos. Stepana un Frola nopratināšanas protokoli gāja bojā vēlākos laikos Maskavas ugunsgrēkā. Tāpēc līdz pat šai dienai nerimst strīdi, ko tādu ir zinājuši brāļi Razini, ko tik dikti gribēja izdibināt cars Aleksejs? Vieni domā, ka runa bijusi par salaupīto naudu, citi - par sazvērestību, kas vērsta pret Romanoviem.
Pēc Stepana sagūstīšanas un nāvessoda izpildes kazaku karš dienvidos vēl turpinājās Vasīlija Usa un citu atamanu vadībā. Tomēr cara karaspēkam pamazām izdevās pārņemt savā kontrolē visus Donas kazaku apgabalus. Maskavas valdība rīkojās ar tādu pašu nežēlību kā pirms tam kazaki - masveidā tika izpildīti nāvessodi, dumpiniekus un viņu atbalstītājus kāra simtiem un tūkstošiem. Šai vajadzībai tika izmantotas speciālas «krievu karātavas». Atšķirībā no Eiropas tipa karātavām, kas bija paredzētas nāvessoda izpildei vienam cilvēkam, ar šīm varēja pakārt uzreiz daudzus notiesātos. Cilvēkus sēdināja uz mietiem, cirta galvas, rokas un kājas. Līķi tika izstādīti apskatei, daži avoti vēsta, ka karātavas ar līķiem tika palaistas pa Donas un Volgas upju straumi, lai iebiedētu visus tās krastā dzīvojošos. Jau minētais vojevoda Dolgorukovs lielījās, ka esot pakāris 11 000 zemnieku.
Šo lasot, daudzi nodomās par tā laika Maskavijas un kazaku ļaužu īpašo nežēlību un sadismu. Tomēr jāatzīmē, ka šādas izdarības tolaik bija izplatītas ne tikai Maskavas kņazistē un kazaku zemēs, tā rīkojās daudzviet Eiropā. Visneiedomājamākās zvērības, cilvēku spīdzināšanas, izvarošanas un sadisms bija raksturīga XVII gadsimta iezīme it visur Eiropā.
Leģendas un ideoloģija
Razins savas avantūras laikā kļuva populārs ne tikai kazaku un krievu tautas vidū, bet arī Rietumeiropā. Stepana un Alekseja I «duelim» sekoja līdzi tā laika vācu, austriešu un franču prese, simpatizējot Maskavas varai. Vairāk nekā pēc gadsimta viņu pieminēs pat Aleksandrs Dimā. Nav brīnums, ka krievu tautā izplatījās mīti par leģendāro Steņku Razinu. Jau drīz pēc viņa sodīšanas krievu tautā saka runāt, ka Steņka izglābies, ka viņa vietā sacirsts kāds viņa «dubultnieks».
XIX gadsimtā Razinu apdzejoja Puškins un tapa slavenā dziesma par Steņku Razinu un persiešu princesi. Sekoja virkne leģendārajam atamanam veltītu daiļdarbu un vēsturisku pētījumu. Razina persona šķita interesanta gan krievu liberāļiem jeb tā sauktajiem rietumniekiem, gan krievu tautas rakstura slavinātājiem slavofiliem. Razina un Alekseja rīcības un uzskatu modeļi bija diskusijas temati par Krievijas kā uz likumiem balstītas valsts konfliktu ar krievu tautas tradicionālo mentalitāti, tās nerakstītajiem likumiem.
Steņka Razins un persiešu princese bija 1908. gadā Krievijā pirmās uzņemtās mākslas filmas sižeta centrā. PSRS laikos Razins «pamatoja marksisma teoriju», tāpēc tika tēlots kā Krievijas zemnieku kara vadonis, nabadzīgo un apspiesto ļaužu aizstāvis, cīnītājs pret carisko iekārtu, bet viņa veiktie briesmu darbi bija noklusēti. Mūsdienās mītu un vēsturisko fantāziju ģenēze turpinās. Virkne sazvērestības teorijas un t.s. jaunās hronoloģijas piekritēju Razinā saskata mītiskās Tartarijas lielvalsts un senās slāvu idejas cīnītāju pret Romanoviem, kas esot bijuši Rietumu civilizācijas aģenti un krievu tautas sakņu un iekšējo saišu grāvēji. Neraugoties uz visām šīm hipotēzēm un klajiem izdomājumiem, jāsecina, ka vēsture zināmā veidā tomēr atkārtojas jeb, citiem vārdiem runājot - ticības, domāšanas un rīcības arhetipi bijuši līdzīgi gan XVII gadsimta personāžu, gan mūsdienu politisko lugu varoņu izpildījumā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita