Nebija gluži tā, ka padomju valstī privātā iniciatīva būtu pilnībā iznīdēta. Laukos kolhoznieki varēja turēt govi, bet pienu par samaksu nodot valstij. Vai pat divas govis, ja atrada veidu, kā abām sagādāt sienu, jo piemājas saimniecībām iedalītie zemes pleķīši bija niecīgi. Parasti gan otrās govs vietā turēja bullēnu, ko pēc gada nodeva gaļas kombinātam un atkal saņēma mazliet naudas. Astoņdesmito pirmajā pusē tepat Latvijā par izplatītu parādību kļuva ziedu un stādu audzēšana, ko pēc tam tirgoja Krievijā - tā pie pirmās naudas tika viens otrs vēlākais politiķis un uzņēmējs. Taču par masveida parādību to īsti saukt nevarēja. Tā pa īstam privātuzņēmēja garam durvis pavērās 1986. gadā, kad jaunais PSRS līderis Mihails Gorbačovs sāka runāt par privātās iniciatīvas veicināšanu.
![]()
Laikā, kad veikalu plaukti un vitrīnas kļuva arvien tukšākas, kooperatoriem pavērās iespēja aizpildīt tukšās nišas padomju ekonomikas sistēmā.
No konserviem līdz taksometriem
Likums par kooperāciju tika pieņemts 1988. gada maijā, taču eksperimentālā kārtā pirmie kooperatīvi sāka veidoties gadu iepriekš, pamatojoties uz jau 1986. gadā izdoto likumu par individuālā darba veicējiem. Uzņēmīgi ļaudis varēja priecīgi saberzēt rokas un ķerties pie darba, taču viņiem bija jāsaskaras ar vairākām nopietnām problēmām. Piemēram, ja jaunizveidotais kooperatīvs vēlējās nodarboties ar tirdzniecību, tā darbinieki riskēja tikt saukti pie atbildības par spekulāciju, jo attiecīgais kriminālkodeksa pants vēl nebija atcelts - tas notiks tikai astoņdesmito gadu pašās beigās. Parasti gan likuma sargi uz to skatījās caur pirkstiem, taču, ja viņiem kāds kooperators neiepatikās, pamatojoties uz pantu par spekulāciju, viņu varēja izpurināt pēc pilnas programmas.
![]()
Kad jaunais PSRS līderis Mihails Gorbačovs uzņēma kursu uz privātās iniciatīvas veicināšanu, viņš diez vai nojauta, kā notikumi turpmāk izvērtīsies.
Sākumā gan paši likuma pieņēmēji laikam īsti nesaprata, kā kooperatīvu kustība varētu izvērsties, jo ieteica kooperatoriem nodarboties ar otrreizējo izejvielu pārstrādi, piemēram, gatavot no plastmasas atkritumiem dārza inventāru, vai arī vākt sēnes un ogas, ko pēc tam varēja konservēt un pārdot. Tika arī noteikts, ka kooperatīvā jābūt vismaz pieciem cilvēkiem, turklāt tur piestrādāt varēja tikai no valsts darba brīvajā laikā. Vēlāk likumā parādījās punkts, kas paredzēja, ka vismaz pusei kooperatīva biedru jābūt oficiāli nestrādājošiem, tātad pensionāriem, skolēniem vai invalīdiem. Šīs normas izpilde daudziem kooperatīviem radīja problēmas, piemēram, Liepājā no 143 kooperatīvu biedriem tikai 11 bija pensionāri un viens students. Drīz vien, protams, veiklākie kooperatori iemanījās savos privātuzņēmumos noformēt «mirušās dvēseles» - tātad cilvēkus, kas algu sarakstos tikai skaitījās, taču patiesībā neko nedarīja.
![]()
Pirmie kooperatīvie taksometri Rīgā. Atpazīstami pēc Auto moto amatieru biedrības zīmes priekšējā logā.
Bez kooperatīva veidošanas bija vēl viens ceļš, kā piepelnīties - kļūt par individuālā darba veicēju. Tāds «individuālais» varēja darīt dažādus darbus: šūt džinsa bikses, labot televizorus, tīrīt skursteņus vai kļūt par taksometra šoferi. Pēdējais variants bija ļoti izplatīts, taču pieejams tikai tiem, kuriem bija personīgās automašīnas. Latvijā pirmie privātie taksometri parādījās jau 1987. gadā, un tie darbojās Auto moto amatieru biedrības paspārnē. Sākumā bija iecerēts, ka 30 privātie taksometri pa ielām pabraukās eksperimentālā kārtā trīs mēnešus, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka pieprasījums pēc to pakalpojumiem ir tik liels, ka būtu muļķīgi klapēt visu šo pasākumu ciet. Teorētiski privātā taksometra īpašnieks neko daudz nevarēja nopelnīt, jo pašam bija jāmaksā gan par benzīnu, gan biedra nauda Auto moto biedrībai, no kuras tika nomaksāta valsts nodeva. Taču praksē taksisti pelnīja itin labi, jo reti kurš no klienta naudu ņēma pēc spidometra rādītāja saskaņā ar valsts noteikto taksi. Parasti jau pirms sēšanās automašīnā taksists klientu brīdināja - brauciens līdz Juglai maksās piecīti! Pēc oficiālā kursa būtu vismaz uz pusi lētāk, taču retais klients spītējās un atteicās maksāt prasīto summu.
Pēc veiksmīgajiem trijiem eksperimentālajiem mēnešiem privātie taksometri sāka vairoties kā sēnes pēc lietus. Rīgā potenciālajiem privātajiem taksistiem bija divi varianti: vai nu stāties uz jau pieminētās Auto moto amatieru biedrības bāzes izveidotajā kooperatīvā Rīgas motors (vēlāk tam uzradās konkurents - kooperatīvs Ekspres-taxi), vai arī Rīgas izpildkomitejā par diezgan lielu naudu - 1560 rubļiem - iegādāties individuālā darba licenci. Otrā varianta pluss bija tas, ka pilnīgi legāli varēja prasīt par braucienu tādu ciparu, kāds abām pusēm bija pieņemams, kamēr Rīgas motora biedriem vismaz teorētiski bija jāievēro tarifs 20 kapeikas par kilometru. Astoņdesmito beigās privāto taksometru skaits Latvijā sasniedza jau četrus tūkstošus, taču parādījās arī blaknes neveselīgas konkurences, bandītisma un reketa izskatā. Īpaši neapmierināti bija valsts taksisti, kuri līdz tam bija dzīvojuši kā nieres taukos, bet nu viņiem uzradās privātie konkurenti. «Dažam labam šoferim netīk, ka viņš vairs nav kungs un pavēlnieks, ka ar mūsu kooperatīva izveidošanu pasažieriem radusies izvēles iespēja. Dažiem mūsējiem nācies uzklausīt pa blakusmašīnas vēdlodziņu uzšņāktu: «Vācies projām!» Pats esmu piedzīvojis, ka pieturā mašīna nobremzē pāris centimetru no manējās,» tolaik presei sūrojās kāds Jelgavas taksometru kooperatīva Lada pārstāvis.
Sabiedriskā ēdināšana
Vēl viens ļoti populārs darbības virziens «pirmā viļņa» privātuzņēmējiem bija sabiedriskā ēdināšana. Jau 1986. gadā šajā sfērā tika ieviests tā sauktais kolektīvās saimniekošanas modelis, kas bija tāds kā valsts uzņēmuma un privātfirmas hibrīds. Kā tas izskatījās praksē, varam paraudzīties, par piemēru ņemot Rīgas centra kafejnīcu Pērse, kas kļuva par vienu no pirmajiem šāda modeļa ēdināšanas uzņēmumiem. Proti, kafejnīca palika valsts īpašumā, un arī visas cenas vajadzēja turēt tādas pašas kā valsts ēdināšanas uzņēmumos, toties drīkstēja optimizēt darbinieku skaitu, atbrīvojot šveicaru, pāris virtuves strādnieku un apkopēju, bet ieekonomēto naudu sadalīt pārējiem darbiniekiem, tā paaugstinot visiem algas par 100 rubļiem.
![]()
Rīgas kooperatīvās tirdzniecības uzņēmuma veikalā tiek pieņemti privātajā saimniecībā audzētie gurķi.
1987. gadā parādījās pirmie īstie ēdināšanas kooperatīvi, kuri jau drīkstēja par savām kotletēm un šašlikiem prasīt nosacītu tirgus cenu. Nosacītu tādēļ, ka vietējām rajonu izpildkomitejām bija deleģētas tiesības noteikt maksimālo uzcenojumu tam kooperatīvo ēstuvju sortimentam, kas bija pieejams arī valsts ēdnīcās un kafejnīcās. Citiem vārdiem sakot, par šniceli nedrīkstēja prasīt desmit reizes dārgāk, kā tā maksāja valsts ēdnīcā.
Tiesa, vispirms vajadzēja pārvarēt veselu kalnu dažādu problēmu, sākot ar neskaitāmu atļauju saņemšanu un beidzot ar kafejnīcā spēlējamās mūzikas saskaņošanu - tobrīd spēkā vēl bija likuma norma, ka publiski atskaņojamas mūzikas repertuārs ir jāsaskaņo augstākstāvošās instancēs. Āgenskalna tirgū iekārtotā kooperatīvā šašliku ēstuve Viesmīlis šo problēmu atrisināja, izlūdzoties dažas lentes ar ierakstiem no Latvijas Radio, jo tā krājumos taču nekā aizliegta nevarēja būt.
Nebija ilgi jāgaida, kad kooperatīvie ēdināšanas uzņēmumi parādījās ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās, taču diezgan prognozējami kādu laiku šajā jomā valdīja mērens haoss, jo bieži vien ne «jaunizceptie» krodzinieki īsti orientējās šā biznesa specifikā, ne arī kontrolējošās iestādes saprata, ko ar tādiem iesākt. Pamatīgas galvassāpes radīja grāmatvedība, jo bieži vien krodzinieki nevarēja kontrolieriem atskaitīties, kur pirkuši produktus ēdieniem. Nekādu pavadzīmju parasti nebija, tādēļ populārākā atbilde bija - pirku tirgū, tādēļ arī nekādu dokumentu nav! Savukārt kontrolierus uztrauca, vai tikai gaļa un zivis nav pirktas valsts tirdzniecības tīklā, kur jau tā bija pamatīgs pārtikas produktu deficīts - tādā gadījumā «buržujs» ar savu privāto ēstuvi taču būtībā bija atņēmis gaļas gabalu godīga strādnieka ģimenei un tagad mēģina to pārdot trīsreiz dārgāk! Tikpat slidena joma bija sanitāro normu ievērošana, jo šajā ziņā kooperatīvās ēstuves bieži vien grēkoja, reizēm pat traukus nevīžojot kārtīgi nomazgāt.
Laika gaitā gan pati dzīve visu salika pa vietām, jo uz draņķīgām kafejnīcām, palielinoties konkurencei, cilvēki negāja, bet labās kaut kā izdzīvoja un piemērojās prasībām, kuru vidū bija arī viena otra visai dīvaina - piemēram, aizliegums ēdiena gatavošanā izmantot pašu audzētus dārzeņus.
Valsts uzņēmuma paspārnē
Taču ar šašlika cepšanu un taksometra stūrēšanu neviens pie lielas bagātības netika. Kārtīgu naudu nopelnīt varēja ražošanā vai tirdzniecībā. Taču tie kooperatori, kas izvēlējās kādu no šīm nozarēm, uzkāpa uz ļoti slidenas taciņas, jo bija viegli nonākt konfliktā ar padomju likumiem.
Ja kooperators bija izdomājis nodarboties ar ražošanu, piemēram, šūt džinsus vai štancēt metāla vāciņus burkām, viņš neizbēgami saskārās ar problēmu - kur ņemt izejvielas? Aiziet uz veikalu vai bāzi un nopirkt tur rūpnieciskos apjomos audumu vai metālu bija neiespējami, jo sociālistiskās plānveida ekonomikas apstākļos visas vērtīgās fondētās preces un izejvielas tika sadalītas valsts uzņēmumiem. Iespēja, ka tās varētu iegādāties privātuzņēmēji, nebija paredzēta. Savukārt valsts uzņēmumi no savas preču vai izejvielu kvotas nebija ar mieru atteikties, jo tiem taču bija jāpilda plāns. Rezultātā izveidojās apburtais loks: kooperators it kā drīkstēja nodarboties ar ražošanu, taču izejmateriāli viņam nebija pieejami. Arī ārzemēs tos iegādāties nevarēja, jo, pirmkārt, tirdzniecību ar citām valstīm regulēja Ārējās tirdzniecības ministrija; otrkārt, ārzemēs preces tirgoja par valūtu, kuras padomju pilsonim nebija.
Taču ražošanas kooperatīvi tomēr pastāvēja un pelnīja lielu naudu. Piemēram, vēlākais prezidenta Jeļcina valdīšanas laika oligarhs Vladimirs Gusinskis sākuma kapitālu sapelnīja vēl astoņdesmitajos, ražojot «ārstnieciskās» vara aproces. To pašizmaksa bija trīs rubļi, tirgoja tās par desmit rubļiem un dārgāk, bet dienā varēja saražot 50 000 aproču - tātad peļņa bija fantastiska. Jautājums - kur Gusinskis ņēma varu, kas skaitījās stratēģiska izejviela? Atbilde - pa aplinku ceļiem pirka no valsts uzņēmumiem. Līdzīgi rīkojās daudzi kooperatīvi, kura pamatdarbība bija plaša patēriņa preču ražošana.
Daudziem pirmā viļņa kooperatīviem bija ļoti ciešas attiecības ar dažāda profila valsts uzņēmumiem. Sistēma bija vienkārša. Mums ir, piemēram, transporta pakalpojumu kooperatīvs, kas piedāvā klientiem pārvadāt mēbeles, granti vai jebko citu. Taču kravas mašīnu kooperatīva rīcībā nevarēja būt - tās privātpersonām gluži vienkārši nepārdeva ne par kādu naudu. Toties kravas mašīnas bija, piemēram, sadzīves pakalpojumu kombinātam, kurš tās noteiktās stundās (teorētiski pēc darba dienas beigām, taču dzīvē gadījās visādi) iznomāja kooperatīvam, kurā, kā likums, strādāja tā paša sadzīves pakalpojumu kombināta darbinieki. Daļa peļņas palika kooperatoriem, daļa kombinātam, daļa - tā direktoram, kurš visu šo shēmu bija sankcionējis.
Lūk, kā savu darbību aprakstīja kooperatīva Krava priekšsēdētājs Boriss Peiners: «Trijās darba nedēļās mēs sniedzām kravu pārvadāšanas pakalpojumus par 1077 rubļiem. No tiem 219 rubļus samaksājām par degvielu. 120 rubļus maksājam uzņēmumam par mašīnas izmantošanu. Divi procenti no ienākumiem - valsts nodoklis un vēl apdrošināšana. Tātad pirmajā mēnesī mēs nopelnīsim apmēram 600-700 rubļu. Katrs kooperatīva loceklis saņems atbilstoši savam ieguldījumam.»
Lielo ražošanas uzņēmumu paspārnē parādījās kooperatīvi, kuri izgatavoja dažādas mantas no tā dēvētajiem ražošanas pārpalikumiem. Piemēram, plastmasas izstrādājumu rūpnīcā tik daudz plastmasas aizgāja atgriezumos, ka no tās varēja izgatavot vēl tikpat daudz produkcijas, cik bija saražots oficiāli. No normālas tirgus ekonomikas viedokļa tas bija absurds - ja ir tik daudz pārpalikumu, ražošana ir organizēta pilnīgi nejēdzīgi un direktoru būtu nekavējoties jāatlaiž, taču sociālismā šāds paradokss nevienu nemulsināja.
Tā VEF paspārnē darbojās kooperatīvs Vefietis ar 20 biedriem, kuri izgatavoja izstrādājumus no rūpnīcas ražošanas pārpalikumiem, piemēram, apdares flīzes no alumīnija atgriezumiem. Kooperatīvs arī izkomplektēja atkritumos nodotus televizorus un gatavoja koka flīzes no to korpusiem. Ražošanas apvienības Sarkanais kvadrāts vadība nodibināja kooperatīvu, kas uzpirka šīs pašas apvienības brāķa produkciju, salaboja un laida tirgū. Savdabīgi, taču kooperatīvā par līgumstrādniekiem darbā bija pieņemti 700 Sarkanā kvadrāta darbinieku - tie paši, kas, strādājot valsts darbā, bija šo brāķi saražojuši. Lai aina būtu pilnīga, var pieminēt, ka daļa brāķa produkcijas patiesībā bija itin labas kvalitātes, tikai dokumentos noformēta kā brāķis un atdota kooperatīvam, kas tāpat «uz papīra» defektus novērsa.
1990. gadā gan šādam biznesam tika pielikts punkts, jo Latvijas PSR valdība aizliedza kooperatīvus organizēt valsts uzņēmumos, kā arī šādu uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem darboties kooperatīvos vai slēgt ar tiem līgumus.
Bez valsts uzņēmumiem vēl viens efektīvs kooperatīvu «jumts» bija komjaunatne, kuras paspārnē radās jauniešu centri, kas būtībā bija tie paši kooperatīvi, tikai ar citu izkārtni. Desmit procentus ienākumu šādiem jaunatnes centriem nācās aizskaitīt komjaunatnes komitejai, bet pārējais palika pašiem. Un palika diezgan daudz, jo astoņdesmito gadu otrās puses viens no vērienīgākajiem kooperatīviem - eksperimentālais jaunatnes centrs Forums - darbojās dažādās sfērās, taču lielāko naudu nopelnīja ar tirdzniecību, piemēram, iepirka kartupeļus Polijā un datorus Zviedrijā.
Tirdzniecība vai spekulācija?
Tieši tirdzniecība kooperatoriem solīja vislielākos ienākumus, taču vienlaikus arī varēja sagādāt vislielākās problēmas, jo padomju valstī robeža starp jēdzieniem «tirdzniecība» un «spekulācija» bija ļoti šaura un nosacīta. Stingri ņemot, ar tirdzniecību nodarboties drīkstēja tikai valsts, savukārt privātpersona vai kooperatīvs, darot tieši to pašu, jau riskēja nonākt zem pantiem par spekulāciju un bezstrādes ienākumiem. Astoņdesmito gadu beigās par pantu par spekulāciju vairs pie atbildības nesauca, taču teorētiski tāds risks pastāvēja.
Vienkāršākā metode, kā tikt pie ātras peļņas, bija izmanot padomju apgādes sistēmas nepilnības. Proti, PSRS bija ierasta lieta, ka prece, kas vienā valsts malā bija deficīts, otrā brīvi stāvēja veikalos, jo smagnējai loģistikas sistēmai (tādu vārdu gan tolaik neviens vēl nezināja) vienkāršāk bija vagonu viena veida preču aizsūtīt uz vienu apgabalu nekā mēģināt sadalīt sīkākās partijās un apgādāt visas pilsētas. Tādēļ, piemēram, Vidusāzijas republikās šķīstošo kafiju varēja dabūt bez problēmām, kamēr Baltijā tā bija deficīta prece. Centralizētā apgādes sistēma neņēma vērā, ka Vidusāzijas iedzīvotāji pārsvarā dzer tēju - ja reiz bija paredzēts, ka katrai republikai pienākas tik un tik iepakojumi kafijas, tik arī nosūtīja, kaut gan loģiskāk būtu bijis Vidusāzijas fondus atdot Viļņai vai Smoļenskai.
Šo problēmu varēja viegli atrisināt - vajadzēja tikai cilvēkus, kuri būtu gatavi labot sistēmas nepilnības. Un par šādiem caurumu lāpītājiem tad arī kļuva kooperatori. Piemēram, apavu ražošanas kooperatīvs Fēnikss gluži vienkārši nopirka kurpes no Armēnijas apavu ražošanas uzņēmuma un pārdeva kaut kur Krievijā vai Lietuvā. Apavu fabrikas 1. maijs paspārnē esošais kooperatīvs Blāzma vienkārši daļu rūpnīcas produkcijas realizēja citu republiku bērnunamos ar vismaz desmitkārtēju uzcenojumu. Citi uzņēmīgi cilvēki kaut kur Sibīrijā pirka tērauda kravas, ko veda uz Baltiju un pārdeva ar labu peļņu. No vienas puses, tas no padomju likumu viedokļa bija vistīrākais krimināls, jo pantu par spekulāciju tobrīd neviens vēl nebija atcēlis, bet, no otras - kas gan līdz šim padomju tirdzniecības sistēmai bija traucējis bērnunamus apgādāt ar apaviem? Vēl vienkāršāka un gana ienesīga kooperatīvu darbības metode bija iepirkt kolhozu produkciju, piemēram, ābolus vai kartupeļus par, piemēram, 50 kapeikām kilogramā, noformējot kā iegādātus no privātpersonām, bet tālāk pārdot divreiz dārgāk.
Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, kad pamazām sāka atvērties robežas, uzņēmīgākajiem tirgotājiem jau pavērās plašākas perspektīvas. Varēja, piemēram, atrast partnerus Somijā un sūtīt uz turieni krāsainā metāla lūžņus, kas te maksāja kapeikas, taču robežas otrā pusē - teju vai zelta vērtē esošo valūtu, par ko rietumos iepirkt, piemēram, elektrotehniku, ko vest uz šejieni, pārdot un par iegūto peļņu atkal pirkt krāsmetālus. Deviņdesmito sākumā krāsmetālu medības kļuva par kriminālu apsēstību, taču lielo naudu nopelnīja nevis tie, kuri zaga kapu pieminekļu plāksnes vai kabeļus, bet gan kooperatori, kas pirmie paspēja «ielēkt» šajā nišā.
![]()
Pilsētās parādījās par videosaloniem godāti ūķi, kuros par pāris rubļiem varēja noskatīties jaunākos un ne tik jaunos rietumu grāvējus.
No mūsdienu viedokļa visai šaubīga bija kāda cita kooperatīvu biznesa niša - audioierakstu pavairošana un videosalonu dibināšana. Parādījās neskaitāmi kooperatīvi, kas tirgoja kasetes ar ārzemju mākslinieku ierakstiem, kā arī ūķi ar nosaukumu Videosalons, kuros par pāris rubļiem varēja noskatīties Silvestra Stallones grāvēju, erotisko filmu par Emanuelas piedzīvojumiem un daudz ko citu pabriesmīgā krievu valodas tulkojumā. Šis bizness pastāvēja līdz pat deviņdesmito gadu otrajai pusei, kad varasiestādes arvien nopietnāk pievērsās autortiesību aizsardzības jautājumiem. Taču tas jau bija laiks, kad privātā uzņēmējdarbība sāka pieņemt krietni civilizētas formas nekā pirmo kooperatīvu laikmetā.
Reketa rītausma
Tikko parādījās pirmie kooperatori, kuriem naudas bija mazliet vairāk nekā pārējiem padomju pilsoņiem, uzradās arī ļaudis, kuri vēlējās vismaz daļu šīs naudas atsavināt. Kriminālhroniku papildināja jauns noziedzības veids - rekets. Kooperatīvās kafejnīcas un tirdzniecības uzņēmumus apsēda muskuļoti puiši, kuri pret atlīdzību piedāvājās pieskatīt, lai ar kooperatoru nenotiktu nekas slikts. Sākumā muskuļotie puiši lielākoties nebija bruņoti un iztika paši ar savām dūrēm, taču deviņdesmito sākumā jau par diezgan ierastu parādību kļuva bandīti ar šaujamieročiem. Tikai 1989. gadā vien Latvijā likumsargi aizturēja 20 reketieru grupas, taču krietni vairāk bija to, kuri palika brīvībā, jo izspiešanas upuri vienkārši baidījās ziņot milicijai.
![]()
Aina no kāda reketiera aizturēšanas.
«Čiekurkalna tirgū, kur izspiešana «par apsardzību» īpaši sazēlusi, vienam no nepakļāvīgajiem sagrieza uz galda izliktās vējjakas, citam huligāni preci samīdīja dubļos. No visiem, ar kuriem nācās runāt par šo tematu, tikai viens bija ar mieru uzrakstīt iesniegumu. Viņa kafejnīca jau sen ir «aplenkuma» stāvoklī. Huligāni pieprasa naudu, bet, dzirdot atteikumu, draud izdemolēt telpas. Ko gan viņiem maksā iemest logā akmeni, bet pēc tam pudeli ar sprāgstošu šķidrumu? Tāpēc logus tur aizsituši ar skārdu, uzlikuši režģus, bet naktīs kooperatori paliek dežurēt,» 1989. gadā rakstīja prese. Kā piemērs tika minēta kafejnīca Meža pasaka, kuras vadītājs bija sūdzējies par krimināliem elementiem, kuri nāk uz turieni dzert, prasījuši naudu un, kad kooperators nebija piekritis, regulāri aizbiedējuši visus apmeklētājus.
Aizliegt nedrīkst atļaut
Padomju valdības attieksme pret kooperatīviem bija duāla. No vienas puses, «augšā» saprata, ka valsts plānveida ekonomika buksē un nespēj apmierināt iedzīvotāju elementārākās vajadzības. No otras puses, gadu desmitiem cilvēkiem bija borēts, ka kapitālisms un ekspluatācija ir liels ļaunums, bet bagātam būt ir nosodāmi. Šo domāšanu lauzt bija ārkārtīgi grūti. Uzskatāms piemērs ir 1986. gadā pieņemtais likums par cīņu ar bezstrādes ienākumiem, kas drīz vien nonāca klajā pretrunā idejai par kooperatīviem. Proti, tirgošanās vai algota darbaspēka izmantošana varēja tikt uzskatīta par bezstrādes ienākumu gūšanu un par to varēja uz pieciem gadiem nonākt aiz restēm. Likuma normu par algota darbaspēka izmantošanu gan varēja apiet, noformējot darbiniekus kā kooperatīva biedrus.
Drīz vien valdība kooperatorus aplika ar drakonisku progresīvo nodokli. Ja kooperators pelnīja 500-700 rubļu mēnesī, viņam nodokļos bija jāsamaksā 30 procenti peļņas. Ja ienākumi bija lielāki, taču zem 1500 rubļu robežas, tad nodoklis bija jau 70 procentu. Bet tiem, kuri pelnīja virs pusotra tūkstoša, ienākuma nodoklis sasniedza jau 90 procentus. Iznākums bija prognozējams - «jaunizceptie» uzņēmēji arvien pārliecinošāk iestūrēja pelēkās ekonomikas zonā.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
