ASV 1886. gadā radītais dzēriens Coca-Cola izplatības lēcienu Eiropā piedzīvoja laikā pēc Pirmā pasaules kara, kad tas kļuva par daļu amerikāņu karavīru mantojuma Eiropas kaujaslaukos. 1920. gadā vārtus vēra pirmā kokakolas rūpnīca Francijā, bet 1929. gadā ražotni atvēra arī Vācijā, kur dzēriens iekaroja milzīgu popularitāti. Laikā, kad Vācijā jau sākās dažāda veida represijas pret ebrejiem un Vācijas valdība sāka īstenot pasaules iekarošanas sapni, Coca-Cola trīsdesmitajos gados bija viens no amerikāņu uzņēmumiem, kas peļņas vārdā Vācijā turpināja biznesu. Lielā mērā tas bija vācieša Maksa Keita, kurš 1933. gadā iesaistījās Coca-Cola biznesā Vācijā, nopelns. Keits rosināja veidot agresīvāku reklāmas kampaņu, un Coca-Cola kļuva par vienu no 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu ģenerālsponsoriem. Kadros, ko pirmo reizi vēsturē translēja arī televīzija, kopā ar kāškrustiem gozējās arī Coca-Cola logotips un moto: «Ein Volk, ein Reich, ein Getrank». Kokakolas pārdošanas apjomi Vācijā pieauga no 100 000 kastēm 1933. gadā līdz četriem miljoniem 1939. gadā, un Otrā pasaules kara priekšvakarā Coca-Cola bija reihā izplatītākais atspirdzinošais dzēriens.
Aizliegtais dzēriens
Pēc ASV iesaistīšanās karā visām amerikāņu kompānijām bija nekavējoties jāpārtrauc jebkādas aktivitātes ienaidnieka valstīs, bet Vācijas teritorijā to aktīviem draudēja nacionalizācija. Šā iemesla dēļ Coca-Cola rūpnīcās Vācijas teritorijā drīz vien apsīka sīrups, kura recepte tik rūpīgi tiek sargāta vēl pat mūsdienās. No otras puses, arī Vācijas valdība aizliedza kokakolu, jo dzēriena tēls lielā mērā bija saistīts ar Ameriku. Keitam, izmantojot personiskos kontaktus, izdevās panākt, ka Coca-Cola uzņēmumiem Vācijā tiek piešķirts «ienaidnieka uzņēmuma» statuss, to kontroli atstājot Keita rokās. Tas gan netraucēja vācu pilotiem Āfrikā Coca-Cola pudeles ietīt slapjos dvieļos un piestiprināt pie lidmašīnu spārniem, lai, sekojot ieteikumam dzērienu vienmēr baudīt aukstu, pēc nolaišanās to baudītu patīkami vēsu - lielā augstumā un lielā ātrumā vadātais dzēriens pudelēs uz zemes atgriezās uz sasalšanas robežas. Ar laiku gan vecie Coca-Cola krājumi izsīka un atlika paļauties tikai uz trofeju pudelēm, ko netiešā veidā piegādāja angļi.
Kokakolas vietā Fanta
Kara laika apstākļos Vācijā pieprasījums pēc atspirdzinošiem dzērieniem nemazinājās, tāpēc Keits izlēma radīt aizstājēju, kas ļautu rūpnīcām turpināt darbu. Pēc ilgstoša darba kopā ar pārtikas tehnologiem izdevās radīt dzērienu, kas izmantoja citu pārtikas produktu atlikumus, tādējādi neietekmējot ražošanas jaudas. Jaunais dzēriens ieguva nosaukumu Fanta - saīsinājumu no vācu vārda «fantāzija». Jaunais dzēriens strauji ieguva popularitāti Vācijā, parādoties uz galda mājsaimniecībās un nacistu organizētos sarīkojumos.
Lai gan oficiāli Fanta bija ar augļu garšu, tās oriģinālās sastāvdaļas daiļrunīgi liecināja par kara laika ekonomiku. Dzēriena sastāvā bija ābolu mizas, sidra vajadzībām izspiesto ābolu biezumi, biešu cukurs un siera sūkalas. Nekā labāka vienkārši nebija, turklāt dzēriens ieguva papildu lietojumu - saimniecībās, ko smagi ietekmēja pārtikas normēšana, Fantu izmantoja kā saldinātāju ēdienos. 1943. gadā Vācijā pārdeva trīs miljonus kastu Fantas.
Keits, visticamāk, nebija nacists pēc pārliecības arī par nacistu partijas biedru viņš tā arī nekad nekļuva. Toties jau no pirmās Coca-Cola pavadītās dienas viņš bija fanātiski uzticīgs uzņēmumam. Viņš līdz pat 1945. gada pavasarim turpināja čakli strādāt un amerikāņu karavīri viņu atrada pussagrautā rūpnīcā vēl joprojām pildām Fantu pudelēs. Par savu uzticību viņš tika atalgots - neatkarīgi no sadarbošanās ar nacistiem Coca-Cola mājvietā Atlantā pēc kara viņu uzņēma kā varoni, kuram izdevies saglabāt uzņēmuma darbību Vācijā.
Pēc atgriešanās mājās Keits kļuva par Coca-Cola Eiropā vadītāju. 1955. gadā Fanta atgriezās tirgū ar jaunu recepti, nu jau iegūstot oranžo krāsu, ar ko tā ir labi pazīstama arī mūsdienās. Ja neskaita nosaukumu, tai bija maz kopīga ar nacistiskās Vācijas kara laika dzērienu, tomēr nosaukums bija labs un tēls - ļoti atpazīstams, tāpēc, par spīti kaunīgai klusēšanai par savu izcelsmi, Fanta ir izdzīvojusi līdz mūsu dienām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita