Pasaules vēsturē ir kāds stūrītis, kurā vienmēr ir interesanti ielūkoties - tā ir alkoholisko dzērienu un to zīmolu vēsture. Un tajā ir tēma, kas saistīta ar dzīvnieku pasauli - fauna dažādu dzērienu reklāmā un mārketingā. ASV alkohola tirgus pētnieki uzskata, ka dzīvnieku tēlu izmantošana dzēriena nosaukumā vai uz tā etiķetes būtiski var palielināt pārdošanas apjomus. Aprēķināts arī, ka Lielbritānijas dzērienu tirgū apmēram 20 procentus veido vīni un stiprie dzērieni ar dzīvniekiem uz etiķetēm, tātad daudzi patiešām tic faunas ietekmei uz tirdzniecības rezultātiem. Ielūkosimies šajā reibinošajā dzīvnieku pasaulē!
Baltais stārķis un iereibušie zvirbuļi
Daudzu dzērienu ražotāji izmanto putnu tēlus. Piemēram, uz skotu viskija pudelēm varam redzēt gan irbes, gan ūpjus, gan pūces. Savukārt Moldovā ir brendijs Baltais stārķis. Tā nosaukums saistīts ar XVIII gadsimta leģendu par Gorodeštas cietokšņa aplenkumu. To bija apsēduši turki, tādēļ pilsētas aizstāvjus mocīja bads un slāpes. Un tad notika brīnums - atlidoja stārķi un atnesa pilsētniekiem vīnogu ķekarus, kas palīdzēja remdēt slāpes un badu. Turki, redzot, ka cietoksnis negrasās padoties, beigu beigās aizgāja projām, bet stārķu labais darbs vēlāk tika iemūžināts brendija pudelēs. Interesanti, ka par šo brendija zīmolu, kas tapa vēl padomju laikos, deviņdesmitajos gados Moldovā risinājās tikpat niknas cīņas kā savulaik ar turkiem, bet teju vai visas bijušās Padomju Savienības teritorijā to viltoja tādos apjomos, ka cilvēki vēl ilgi uz moldāvu brendiju skatījās ar aizdomām. Viss beidzās ar to, ka Baltais stārķis tika pasludināts par nacionālu vērtību un nonāca valsts aizsardzībā. Turklāt uzradās arī Melnais stārķis - acīmredzot kā kompromisa variants starp strīdniekiem.
Starp citu, vai zinājāt, ka daudzi putni ir kāri uz alkoholu? Pie padomjlaiku alus kioskiem reizēm varēja redzēt Hieronīma Bosa gleznu cienīgu ainu - apkaime bija kā nosēta ar zvirbuļiem, kuri vāļājās zemē. Taču putneļi nebija pagalam, vienkārši dzērāji tos bija pabarojuši ar alū samērcētiem maizes gabaliņiem, bet zvirbuļi pēc tādas maltītes «atlūza». Interesanti, ka iereibušie putni uzvedās līdzīgi kā cilvēki - kliedzot klupa viens otram virsū un centās iztaisīties pēc iespējas draudīgāki. Bet pēc tam sāka streipuļot un krita gar zemi. Interesanti, ka iereibis zvirbulis ar glāzīti nagos savulaik bija M. Askova liķieru fabrikas logotipā - šis uzņēmums Latvijā darbojās līdz 1940. gadam.
Laukos agrāk varēja redzēt iereibušas vistas, zosis vai tītarus, jo mājputniem reizēm izdevās tikt klāt sētmalē izgāztām brāgas atliekām, kas palikušas pāri no kandžas dzīšanas. Ar spirta ražošanas atlikumiem mēdza barot liellopus, un Gorbačova «sausā likuma» laikā pat neilgu laiku tika īstenots ekonomiski absurds projekts, no vīnogām ražojot spirtu, lai tiktu pie nejēdzīgi dārgas lopbarības.
Izņēmums ornitoloģijas pasaulē ir strazds, jo šis putns ir ārkārtīgi noturīgs pret alkoholu. Izrādās, strazda organismā ir fermenti, kas neitralizē spirtu. Tādēļ strazds mierīgi var dzert kā ūdeni, tā spirtu - ja vien kāds tam to piedāvā. Zinātnieki pat ir veikuši aprēķinus, lai noteiktu, cik daudz alkohola varētu bez jebkādām sekām patērēt cilvēks, ja viņam būtu strazda organisms. Izrādās, tad mēs vēsā mierā varētu ik pēc astoņām minūtēm izdzert veselu vīna pudeli. Bet ar ko skaidrojama strazda imunitāte pret alkoholu? Visticamāk, ar to, ka strazdu uztura sastāvdaļa ir ierūgušas ogas, kas satur nelielu daļu alkohola, un tā evolūcijas laikā putniņi ir sev izstrādājuši noturību pret reibumu.
Brieži un suņi
No putniem varam pāriet pie pārnadžiem. Vairāki viskija zīmoli savos logotipos izmanto briežu un aļņu attēlus - Noble Stag, Parker’s, Glenfiddich, Scottish Leader, Dalmore. Un kur vēl slavenais balzams Jagermeister, kura etiķeti arī rotā briedis! To 1934. gadā radīja mednieks Kurts Masts, bet etiķete ir atsauce uz leģendu par Ljēžas grāfu Hubertu, kurš medību laikā reiz esot sastapis briedi ar krustu starp ragiem. Tāda skata iespaidots, Huberts visu savu īpašumu novēlējis baznīcai, bet vēlāk pasludināts par svēto un visu mednieku patronu. Gar liķiera etiķetes malām izvietots citāts no vācu rakstnieka Oskara fon Rīzentāla poēmas Waidmannsheil, ko aptuveni varētu tulkot šādi: «Mednieka goda lieta ir ar cieņu izturēties pret medījumu un medīt tā, kā pienākas, godājot Radītāju ikvienā dzīvā būtnē.»
Suņi, cilvēka labākie draugi, ir iemūžināti neskaitāmu dzērienu noformējumā un reklāmā. Scottish Collie - protams, kollijs. Scottish Terrier - terjers. Black & White - pat divi terjeri, melns un balts. Īru viskija Tullamore Dew logotipā vēsturiski bija īru ganu suns. Džina Beefeater reklāmā darbojas balts bulterjers ar melnu plankumu uz deguna, bet vermuta Bertolo reklāmā - ņūfaundlends. Ir arī degvīns Husky ar haskija ķepas nospiedumu uz pudeles.
Interesants vēsturisks fakts: izcilā fiziologa Ivana Pavlova laboratorijā bija suns, kuram garšoja spirts. Pats Pavlovs bija pārliecināts atturībnieks, taču sunim netraucēja nodzerties, jo gribēja noskaidrot, kādu iespaidu uz dzīvnieka organismu atstās alkohols. Jāteic, ka Pavlova eksperimenti ar suņiem bija diezgan nežēlīgi. Piemēram, badinātiem suņiem viņš piedāvāja ar spirtu atšķaidītu pienu, lai noskaidrotu, kuram ir spēcīgāka nervu sistēma. Uz «stiprā tipa» suņu nervu sistēmu alkohols iedarbojās apmēram stundu, savukārt «vājais tips» sekas izjuta pat nedēļas garumā. Īpašu akadēmiķa cieņu izpelnījās suns, kurš kategoriski atteicās no spirtotā piena - viņu Pavlovs minēja kā piemēru cilvēkiem. Starp citu, Pavlovs eksperimentēja arī pats ar sevi: apsēdās pie spoguļa, izdzēra glāzi ruma un sāka pierakstīt savas izjūtas. Neko gari gan šie pieraksti nebija, jo pēc pirmās glāzes viņš atzīmēja, ka acis esot kļuvušas raibas, bet pēc otrās vienkārši «atplīsa». Džina Gordon’s etiķetē attēlots mežakuilis, bet degvīna Finlandia simbols, protams, ir ziemeļbrieži. Poļu Zurbowka lepojas ar sumbra attēlu, taču šajā gadījumā dzīvniekam ir tikai pastarpināts sakars ar nosaukumu, jo tas izvēlēts par godu augam, kas izmantots degvīna receptē - to sauc zubrowka.
Piemineklis kaķim
Vīna darītāji nez kādēļ priekšroku dod kaķiem. Melns kaķis grezno vācu Mozeles vīna pudeles, tāpat arī portugāļu muskatvīna un sarkanvīna Muxagat traukus - pēdējā redzams arī ūpis, kas pasniedz kaķim rozi. Runcis zābakos ir portugāļu sarkanvīna Gatao etiķetē. Konjaku Meukow simbolizē lielāks kaķis - pantera.
Ja jau esam sākuši runāt par kaķiem, nevar nepieminēt šo dzīvnieku kāri uz apreibināšanos ar baldriāniem. Ir bijuši gadījumi, kad kaķi labprāt dzer alu un pat degvīnu, tomēr tie ir izņēmumi. Kārtīgs kaķis ir atturībnieks, jo viņam taču ir jāstrādā, bet iereibis peļu junkurs nespēs nevienu grauzēju noķert! Skotijas viskija The Famous Grouse ražotnē pat ir uzstādīts piemineklis kaķim Tovseram. Šis mincis laikā no 1963. gada 21. aprīļa līdz 1987. gada 20. martam rūpnīcā atbildēja par cīņu pret grauzējiem un kopskaitā noķēra 29 298 peles. Jā, acīmredzot kāds kaķim palīdzēja ar grāmatvedību, ja jau viss tik smalki saskaitīts! Viskija ražotnēs, kur viena no izejvielām ir graudi, grauzēju problēma ir pastāvējusi no laika gala, tādēļ bez kaķiem tur grūti iztikt.
Peļu lāsts gan nav traucējis ruma ražotājiem Bacardi logotipā attēlot lidojošo peli jeb sikspārni. Kompānija tika nodibināta 1862. gadā Kubā, taču logotips radās 28 gadus vēlāk. Par to jāpateicas uzņēmuma īpašnieka sievai Amālijai Moro, kura vīram ieteica logotipā iemūžināt sikspārņus, kuri bija apsēduši ražotni, cerot pamieloties ar melasi, kas radās spirta izstrādes procesā. Tolaik vēl nebija iznākusi Brema Stokera grāmata par Drakulu, tādēļ sikspārņi nevienam neasociējās ar vampīriem.
Turklāt Bacardi sikspārņi darīja labu darbu, jo pārtika no kukaiņiem, kas postīja cukurniedru plantācijas. Kad Kubā pie varas nāca Fidels Kastro, tad viņš bez ceremonijām nacionalizēja Bacardi ražotni, tādēļ uzņēmuma īpašniekiem nācās bēgt uz ASV un atsākt darbību tur. Starp citu, 2004. gadā Bacardi iegādājās 1996. gadā dibināto luksusa degvīna zīmolu Grey Goose. Tā pudeles rotā lidojošas zosis, tādēļ varam uzskatīt, ka arī te ir saistība ar mūsu stāsta tēmu.
Vodka un lāči
Campari reklāmā redzam lāci, kurš atlaidies uz muguras un lej tieši sev rīklē liķieri no pudeles. Lāči ir teju vai ideāli zvēri alkohola reklāmai, un jo īpaši tas attiecas uz degvīnu. Asociāciju ķēde ir līdz riebumam klišejiska: vodka - Krievija - lāči - balalaika un tā tālāk. Savā ziņā pie tik šabloniskas domāšanas ir vainīgi alkohola ražotāji, kuri vēl no cara laiku krievu «degvīna karaļa» Pjotra Smirnova laikiem savas produkcijas reklamēšanai mīlēja izmantot lāča tēlu. Smirnovs pat uz izstādēm veda dresētus lāčus publikas pievilināšanai. Viena no Smirnova ražotajām degvīna šķirnēm bija Sibirjak, ko pildīja pudelē, kas bija veidota pakaļkājās stāvoša lāča formā. Un tā krievi vēl šobaltdien ražo lērumu vodkas, kuras reklāmā bez kautrēšanās ekspluatē lāča tēlu.
Starp citu, pašiem lāčiem reibums nav svešs, jo dabā viņi mēdz mieloties ar ierūgušām ogām. ASV pat bijis gadījums, kad no sliedēm nogājuši vairāki vagoni ar kukurūzu, kas pēc tam pamesta turpat sliežu ceļa malā. Taču ziemā zem sniega kukurūza sākusi rūgt, ar to mieloties sanākuši tuvākas un tālākas apkaimes lāči. Apreibušie zvēri bija kļuvuši tik drosmīgi, ka klīduši pa sliedēm un traucējuši vilcienu satiksmi, tādēļ varasiestādes beigu beigās kukurūzai uzlējušas pa virsu dīzeļdegvielu, lai tā izbeigtu ķepaiņu alkoholiskās orģijas. Lāču kāri uz alkoholu mēdz izmantot dzīvnieku dresētāji, kuri lāčiem dod konjaku vai degvīnu pirms gariem pārbraucieniem, lai nomierinātu zvērus. Līdzīgi agrāk esot darījuši čigāni, kuri vadājuši dresētus lāčus pa gadatirgiem.
Nebrīvē augušiem dzīvniekiem reizēm dod alkoholu pēc vetārstu ieteikuma, jo tiek uzskatīts, ka tas ne tikai ļauj mazināt stresu, bet arī palīdz pret aukstumu. Ir pat izstrādātas normas, cik kuram pienākas: sumbram - 150 grami degvīna dienā, bet pērtiķim - piecas karotes kagora vīna. Zilonis dienā varot izdzert 75 litrus alkohola un priekšroku dodot piparmētru liķierim.
Īpašs ir stāsts par savulaik Rīgā pastāvējušo A. Volfšmita alkohola kompāniju. Tās logotipā, protams, bija vilks ar āmuru ķepās, tā simbolizējot īpašnieka uzvārdu. Volfšmita mantinieki vēlāk apmetās uz dzīvi ASV, kur atsāka ģimenes biznesu, specializējoties degvīna ražošanā. Par mērķauditoriju viņi izvēlējās krievu emigrantus, tādēļ reklāmas kampaņas parasti bija sentimentāli nostalģiskas - ar cara tētiņa tēlu, medībām krievu stilā, dzinējsuņiem un tādā garā.
Zivju pudeles
Bez uzmanības nav atstātas arī zivis. Ir, piemēram, premium klases degvīns Beluga. Padomju laikos liķierus un degvīnu reizēm mēdza pildīt zivs formas pudelēs, tā darīja arī Rīgas liķieru fabrika. Arī glāzītes bija zivs formā - tādas parasti glabāja plauktā aiz stikla un izņēma tikai īpašos gadījumos. Arī te modi aizsāka Pjotrs Smirnovs, kurš savu vodku Kamskaja pildīja zivs formas pudelē un ieteica degvīnam uzkost ikrus.
Kokteiļu mode
Stāsts par dzīvniekiem un alkoholu nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu kokteiļus. Pats kokteiļa nosaukums jau savā ziņā ir tāds «dzīvniecisks», jo angļu valodā cocktail burtiski nozīmē «gaiļa aste». Viena no versijām vēsta, ka nosaukums radies tādēļ, ka salmiņš, kas stiepjas no augstās kokteiļa glāzes, atgādinot gaiļa asti.
Eiropa sākumā kokteiļu modi nepieņēma: «vecajā pasaulē» bija pieņemts visus dzērienus dzert stingri noteiktā kārtībā, nevis sajaukt vienā glāzē. Pirms pusdienām pieklājās iedzert glāzi šampanieša, heresu pie deserta, konjaku pie kafijas un tā tālāk. Niekošanās ar kokteiļiem skaitījās sliktais tonis. Ne velti Džona Golsvertija Forsaitu teikā ar kokteiļiem aizraujas ne tas pats pozitīvākais tēls, vieglprātīgais Montijs Dārtijs.
Tikmēr Amerikā par vienu no populārākajiem kokteiļiem kļuva Moscow Mule. Par plašo izplatību kokteilis ir pateicību parādā ingveralus ražotājam un kāda Ņujorkas restorāna saimniekam Džonam Morganam un uzņēmuma Heublein (tā jau XIX gadsimta beigās sāka ražot skārdenēs pildītus kokteiļus) īpašniekam Džonam Martinam, kuram piederēja degvīna Smirnoff zīmols. To viņš bija iegādājies no krievu emigranta Rūdofa Kuneta, kurš to 1933. gadā Nicā bija nopircis no leģendārā Pjotra Smirnova dēla Vladimira. Sākumā Kunets vodku mēģināja ražot Turcijā, tad Bulgārijā un Polijā, līdz beigu beigās atvēra ražotni Amerikā. Taču amerikāņi bija pieraduši pie viskija un par degvīnu nekādu interesi neizrādīja, tādēļ Kunets Smirnoff ražošanas tiesības pārdeva tālāk Heublein īpašniekam Martinam.
Taču arī Heublein ar degvīna bizness nekādi negāja, līdz kādudien Morgans un Martins, sēžot krogā, izdomāja sajaukt degvīnu ar ingveralu, papildināt ar laima sulu un pasniegt metāla krūzēs ar ledu. Krūzes tika izvēlētas tādēļ, ka Morganam bija saistība ar kādu metāla izstrādājumu ražotni, kur tās varēja štancēt lielā skaitā. Kokteilis amerikāņiem iepatikās, un ar to tad arī sākās Smirnoff degvīna uzvaras gājiens ASV, jo tas izrādījās ļoti piemērots ne tikai Moscow Mule, bet arī daudziem citiem kokteiļiem. Piecdesmitajos gados kokteiļi jau kļuva populāri visā pasaulē, ne tikai Amerikā vien.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita