Kad izskanēja Otrā pasaules kara pēdējās zalves, Amerikas Savienoto Valstu armija ķērās pie visu laiku vērienīgākās transporta operācijas īstenošanas. Tai bija izvēlēts trāpīgs nosaukums - Burvju paklājs jeb Magic Carpet -, jo visa šā pasākuma mērķis bija amerikāņu karavīru nogādāšana mājās.
1945. gada 2. septembris ASV bija svētku diena - bija beidzies četrus gadus ilgušais karš, un nu ģimenes nepacietīgi gaidīja savus karavīrus mājās. Savienoto Valstu armijas štāba priekšnieks ģenerālis Džordžs Maršals Pirmā pasaules kara gados bija Eiropā dislocēto ASV spēku komandiera ģenerāļa Peršinga štāba priekšnieks, tādēļ savām acīm bija redzējis kļūdas, ko amerikāņi toreiz pieļāva kara beigās. Proti, 1918. gadā ASV armija tika demobilizēta pārāk strauji un bez konkrēta plāna, kas iznākumā radīja pamatīgu administratīvo haosu un novājināja bruņotos spēkus, tā iedragājot to prestižu.
Maršals bija apņēmības pilns neko tādu vēlreiz nepieļaut. Tādēļ jau 1943. gada sākumā viņš deva rīkojumu izstrādāt plānu ASV spēku demobilizācijai pēc kara, kura beigas tobrīd vēl nebija redzamas. Sabiedroto vienošanās kara beigās paredzēja pilnīgu Vācijas okupāciju, tāpēc bija nepieciešams izstrādāt skaidrus kritērijus, lai noteiktu, kuri karavīri varēs doties mājās, kuriem būs jāpaliek Eiropā, bet kuriem nāksies braukt karot pret Japānu. Štābu plānotājiem tas bija ļoti sarežģīts uzdevums, jo miljoniem karavīru atradās dažādos kaujaslaukos tūkstošiem kilometru attālumā no mājām. Iespējami ātra demobilizācija bija visu interesēs, jo kara nogurdinātā sabiedrība vēlējās sagaidīt mājās savus piederīgos, turklāt karavīru atvaļināšana no dienesta nozīmēja arī ātrāku cilvēka ieplūšanu darba tirgū un valsts budžeta resursu ietaupījumu.
Galvenā institūcija šīs problēmas risināšanai bija ASV Militārās kuģniecības pārvalde (War Shipping Administration). Tā bija dibināta 1942. gada februārī ar mērķi koordinēt tirdzniecības flotes iesaisti kara gaitā, un pārvaldes uzdevums bija «kontrolēt visu ar ASV karogu kuģojošo kuģu operācijas, iepirkumus, fraktēšanas un rekvizīcijas aktivitātes». Pārvaldes rokās de facto atradās visi ASV tirdzniecības flotes resursi, un tā bija guvusi vērtīgu pieredzi, administrējot tūkstošiem kuģu un simtiem tūkstošu reisu kara laikā.
Laicīga gatavošanās bija absolūti nepieciešama, jo nepietika tikai sameklēt kuģus - bija nepieciešami to reisu grafiki, iekraušanas un izkraušanas vietas, tālākie maršruti un gaidīšanas infrastruktūra. Operācijas aktīvā fāze sākās līdz ar Vācijas kapitulāciju Eiropā, un pirmie karavīri atgriezās mājās jau 1945. gada jūnijā. Sākotnēji operācijas mugurkauls bija Militārās kuģniecības pārvaldes rīcībā esošie lielie transportkuģi, ASV Armijas rīcībā esošie transportkuģi un Krasta apsardzes desantkuģi. Līdz pat 1945. gada rudenim operācijā netika iesaistīti ASV kara flotes kuģi, jo tie bija nepieciešami, lai gatavotos eventuālai invāzijai Japānā.
«ASV Bruņoto spēku virspavēlniecība labi apzinājās, ka karavīrus, ja viņi ilgstoši bezmērķīgi atradīsies nesenā pretinieka teritorijā, pārņems garlaicība un tai sekos disciplīnas problēmas».
Prioritātes
Viena no svarīgākajām prioritātēm uzdevuma operācijas gaitā bija noteikt, kuriem karavīriem ir tiesības pirmajiem nonākt mājās, kuriem būs jādodas uz Kluso okeānu un kuriem jāpaliek Eiropā. To izlemt nebija viegli, jo 1945. gadā vidējais statistiskais ASV karavīrs bija pavadījis operāciju zonā vairāk nekā 16 mēnešu. Vēl pirms Japānas sakāves ASV plaši izplatījās sauklis «Pārnākt dzīviem mājās vēl 1945. gadā». Karavīri un viņu tuvinieki 1945. gada rudenī operācijai deva nosaukumu «Santa Klauss», jo vairāk nekā divi miljoni ASV karavīru no Eiropas kaujaslaukiem cerēja nonākt mājās vēl pirms Ziemassvētkiem.
Tā nebija tikai sabiedrības iegriba vien - ASV Bruņoto spēku virspavēlniecība labi apzinājās, ka karavīrus, ja viņi ilgstoši bezmērķīgi atradīsies nesenā pretinieka teritorijā, pārņems garlaicība un tai sekos disciplīnas problēmas. ASV Kara departaments bija aprēķinājis, ka pirmo 12 mēnešu laikā pēc uzvaras Eiropā tiks demobilizēti divi miljoni karavīru: puse no tiem Eiropā, trešdaļa - Klusajā okeānā, bet atlikušie 17 procenti jau būs atgriezušies ASV citu iemeslu dēļ, piemēram, bumbvedēju apkalpes, kas veikušas noteikto kaujas lidojumu skaitu. 300 Liberty un Victory tipa kravas kuģus pārveidoja par karavīru transporta kuģiem. Kopumā operācijā tika iesaistīti aptuveni 370 kuģi, tai skaitā jau kara sākumā kara vajadzībām rekvizētie pasažieru laineri Queen Elizabeth un Queen Mary, kas bija ieguvuši palamu «pelēkie spoki» savas kara laika aizsargkrāsas dēļ. Brauciena apstākļi atšķīrās - mazākie kuģi pārvadāja vien dažus simtus karavīru, kamēr lielie laineri spēja uzņemt gandrīz 15 000. Uz laineriem pirmās klases ēdamzāle bija pārveidota par karavīru ēdnīcu, savukārt uz Liberty klases transportkuģiem bija iebūvētas gultas pat piecos stāvos. 1945. gada oktobrī tiem pievienojās tikko ūdenī nolaistais aviācijas bāzes kuģis USS Lake Champlain, kas jau dokos tika pārbūvēts 3300 karavīru pārvadāšanai.
Tik kārotie 85 punkti
ASV pieredze Pirmajā pasaules karā, kad mājās tika sūtītas veselas divīzijas, nebija piemērojama Otrā pasaules kara apstākļiem, kur katru vienību veidoja gan veterāni, gan pavisam zaļi jauniesaucamie. Lai problēmu atrisinātu, ASV Bruņotie spēki jau 1944. gada vidū ieviesa «Priekšrocību dienesta novērtējuma vērtējumu» (Advance Service Rating Score) jeb vienkārši «Punktu sistēmu». Tās mērķis bija radīt sistemātisku, skaidri saprotamu un salīdzināmu vērtējumu, apvienojot datus par ārpus ASV pavadīto laiku, kaujas apstākļos pavadītās dienas, gūtos ievainojumus, saņemtos apbalvojumus, apgādībā esošo cilvēku skaitu un ģimenes stāvokli. Jo vairāk punktu, jo ātrāk tiks saņemta biļete mājupceļam. Realitātē gan punktu sistēma nemitīgi mainījās - pirmo reizi to pārskatīja jau 1944. gada septembrī, pēc tam 1945. gada februārī un martā.
1945. gada 8. maijā Eiropā bija 3 059 000 ASV karavīru. Viņi ar lielu interesi tvēra ziņas par to, kurām vienībām ir piešķirts dalības statuss atsevišķās militārajās kampaņās. Tādas vienības kā 82. Gaisa desanta divīzija (pazīstama arī no grāmatas un tās ekranizācijas Band of Brothers) pēc smagi izcīnītajām kaujām no Normandijas līdz Hitlera Ērgļa ligzdai bija saņēmušas pelnītus papildu punktus. Neizbēgama bija karavīru neapmierinātība - protestēja tie, kurus bija paredzēts pārsviest uz Klusā okeāna kaujaslaukiem, jo viņi nebija sasnieguši mājupceļam nepieciešamo 85 punktu slieksni. Vienlaikus būtiski pieauga apbalvojumu vērtība: ja kara laikā uz medaļām skatījās ar skepsi - tās nedeva nekādas būtiskas priekšrocības, piemēram, atalgojumu vai atvaļinājuma dienas -, tad tagad apbalvojums varēja būt izšķirošais faktors. Neiztika bez incidentiem, piemēram, Parīzē karavīri devās protesta gājienā uz Elizejas laukiem, savukārt Lielbritānijā 500 karavīri visai skarbi izteica savu viedokli Eleonorai Rūzveltai. Karavīrus neapmierināja, ka vienādi tika vērtētas frontes un aizmugures vienības, bet jauniesaucamie ar bērniem guva priekšrocības attiecībā pret bezbērnu veterāniem. Beigu beigās karavīriem Eiropā kuģis uz ASV bieži vien bija jāgaida nedēļām un pat mēnešiem ilgi, jo prioritāte bija kaujām Klusajā okeānā.
1945. gada 6. septembrī, četras dienas pēc Japānas kapitulācijas, sākās operācijas Klusā okeāna fāze, kurā nekavējoties iesaistīja arī iespaidīgus ASV kara flotes resursus, ieskaitot divus aviācijas bāzes kuģus. Vairāk nekā 8 miljoni karavīru šajā brīdī bija izkaisīti piecos kontinentos 55 operāciju zonās. Kopumā 1945. gada oktobrī operācijas laikā jūru un okeānu ūdeņus vagoja vairāk nekā 700 peldlīdzekļu. 48 hospitāļkuģi mājās pārveda gandrīz miljonu ievainoto. Populārākie peldlīdzekļi bija aviācijas bāzes kuģi, jo tie garajā ceļā nodrošināja plašu izklaižu klāstu - filmu vakarus lidmašīnu angāros, svaigu un siltu ēdienu, sporta aktivitātes un diezgan daudz telpas, salīdzinot, piemēram, ar tanku desantkuģiem. Izcilnieks šajā operācijā bija ASV aviācijas bāzes kuģis Saratoga, kas pārveda mājās 29 204 karavīrus, savukārt Lielbritānijas aviācijas bāzes kuģis Glory veica visgarāko ceļu, pārvarot vairāk nekā 10 000 kilometru garu ceļu no Filipīnām līdz Vankūverai.
Punktu sistēma
Sākotnēji biļete mājupceļam maksāja 85 punktus - to iegūšana nozīmēja, ka karavīrs varēs doties mājās ar pirmo pieejamo transportkuģi. Armijas sieviešu korpusam šis slieksnis bija 44 punkti. Punktu sistēma līdz Japānas kapitulācijai neattiecās uz virsniekiem un speciālistiem, kurus uzskatīja par neaizstājamiem. Punktu sistēmai bija virkne izņēmumu, piemēram, priekšroka bija gūstā pabijušajiem karavīriem, jo īpaši tiem, kuri bija atradušies japāņu nometnēs, kas izcēlās ar savu nežēlību. Viens no pirmajiem uzdevumiem, ko 1945. gada augustā pēc pamiera iestāšanās sāka risināt ASV Gaisa spēki, bija karagūstekņu nometņu atrašana un apgāde. Daļa no tur atrastajiem karavīriem bija tik novājināti, ka nebija iespējams viņus transportēt pa jūru, tāpēc tika izmantotas lidmašīnas.
• Viens punkts par katru dienestā pavadītu mēnesi kopš 1940. gada 16. septembra.
• Papildu punkts par katru dienestā pavadītu mēnesi ārpus ASV teritorijas
• Pieci punkti par katru kampaņu, kurā karavīrs piedalījies.
• Pieci punkti par katru apbalvojumu par nopelniem vai varonību, piemēram, Bronzas zvaigzni.
• Pieci punkti par katru Purpura sirdi - apbalvojumu par kaujās gūtu ievainojumu.
• Divpadsmit punkti par katru apgādībā esošu bērnu (bet ne vairāk kā par trim bērniem).
«ASV vienībām atgriežoties Amerikā, atklājās, ka valsts transporta sistēma nav gatava tādam pasažieru pieplūdumam tik īsā laikā. Vilcieni kavējās sešas līdz 12 stundas, turklāt to skaits bija nepietiekams»
Sauszemes grūtības
Neatkarīgi no grandiozajiem mērogiem pēc Japānas sakāves plānotājiem bija daudz vieglāk pieņemt lēmumus par karavīru demobilizāciju, jo pēc kara beigām vienīgā prioritāte bija operācijas ātrums un efektivitāte. Klusā okeāna plašumos operācija notika vairākās fāzēs, jo vispirms karavīrus bija nepieciešams pārvest uz savākšanas punktiem. Trešdaļa karavīru ceļā uz ASV devās no Filipīnām, trešdaļa no Marianu salām un trešdaļa - Okinavas Operācijā tika ņemtas vērā arī citas nianses, piemēram, lielākā daļa ASV kara laika flotes bija norakstāma, tāpēc bija būtiski panākt, lai kuģi, kas paredzēti konservācijai vai sagriešanai metāllūžņos, nonāktu iespējami tuvu savai gala ostai. Vidēji katru mēnesi sabiedroto kuģi, lidmašīnas un vilcieni pārveda četras reizes vairāk karavīru nekā kara laikā - vismaz 435 000 karavīru jeb vienu divīziju katru dienu. Operācijas augstākais punkts bija 1945. gada decembris, kad ASV atgriezās vairāk nekā 700 000 karavīru.
ASV vienībām atgriežoties Amerikā, atklājās, ka valsts transporta sistēma nav gatava tādam pasažieru pieplūdumam tik īsā laikā. Vilcieni kavējās sešas līdz 12 stundas, turklāt to skaits bija nepietiekams, tie bija pārpildīti. 1945. gada 24. decembrī 94 procenti pasažieru ASV vilcienos, kas brauca virzienā prom no rietumkrasta, bija kara veterāni. Daļa no atbraukušajiem Ameriku redzēja pirmo reizi - četros kara gados ASV karavīri bija apprecējuši gandrīz pusmiljonu sieviešu visos iespējamos karadarbības rajonos, kuru pārvešanai uz ASV Militārās kuģniecības pārvalde novirzīja 29 Liberty tipa transportkuģus.
Eiropā dislocēto ASV karavīru sadalījums 1945. gada maijā
I kategorija
Karavīri, kuriem jāpaliek Eiropā kā okupācijas spēkiem. Saskaņā ar amerikāņu plāniem Eiropā bija jāpaliek astoņām divīzijām un to atbalsta elementiem, kopā 337 000 vīru. ASV Bruņotie spēki ieguldīja lielus līdzekļus, lai dienestu Eiropā padarītu pievilcīgu - karavīru pamatmācību laiks tika samazināts no 17 līdz astoņām nedēļām, armija apmaksāja ģimeņu pārcelšanos, ja karavīrs piekrita Eiropā pavadīt vismaz divus gadus, turklāt karavīriem par mērenu samaksu (25 līdz 35 dolāri jeb 380 līdz 530 dolāru mūsdienu cenās) tika piedāvāts piedalīties 17 dienas ilgā Eiropas apceļošanas tūrē.
II kategorija
Karavīri, kuri pārceļami uz Klusā okeāna operāciju zonu. Uz turieni bija paredzēts pārvest aptuveni vienu miljonu karavīru, tostarp 13 kājnieku un divas tanku divīzijas. 400 000 karavīru Klusā okeāna reģions bija jāsasniedz līdz 1946. gada janvārim, savukārt otriem 400 000 bija paredzēts ASV iziet astoņu nedēļu mācību posmu un Japānā izsēsties līdz 1946. gada aprīlim. Atlikušos 200 000 veidoja gaisa spēku personāls.
III kategorija
Vienības, kurām nepieciešamas mācības, pēc kurām tās iegūs I vai II kategorijas statusu.
IV kategorija
Vienības, kuras paredzēts izformēt un to personālu demobilizēt. Lai tas būtu iespējams, bija nepieciešams pārcelt 85 punktus ieguvušos karavīrus no I un II kategorijas vienībām uz IV kategorijas vienībām un otrādi. Tas būtiski ietekmēja vienību kaujasspējas un karavīru morāli, jo zuda saikne ar bijušo vienību.
Visiem vietas vilcienos nepietika, un ASV vēsturē par leģendu kļuva vietējo iedzīvotāju iejūtība 1945. gada Ziemassvētkos, savās mājās uzņemot karavīrus, kuri nebija tikuši vilcienā vai gaidīja pārsēšanās punktos. Daudzi savas vietas vilcienos atdeva karavīriem. Neoficiāli operācijā iesaistījās vietējie kravas mašīnu vadītāji un taksisti, piemēram, kāds taksometra vadītājs sešus karavīrus nogādāja no Losandželosas uz Čikāgu, nobraucot vairāk nekā 3000 kilometru, bet kāds cits šķērsoja visas Savienotās Valstis līdz pat Manhetenai. Abi vadītāji par samaksu pieņēma tikai iztērētās degvielas cenu.
Operācijas Burvju paklājs (Magic Carpet) laikā līdz 1946. gada septembrim mājās atgriezās astoņi miljoni sabiedroto karavīru, savukārt pretējā virzienā devās gandrīz pusmiljons vācu un itāļu karagūstekņu. Operācija oficiāli skaitās lielākais gaisa un jūras tilts pasaules vēsturē. Netiešs, taču paredzams indikators, kas parādīja, ar kādu intensitāti karavīri atgriezās mājās, bija tā saucamais baby boom, kas iezīmēja strauju dzimstības pieaugumu aptuveni deviņus mēnešus vēlāk. Operācijas Eiropas fāze noslēdzās 1946. gada februārī, savukārt Klusā okeāna fāze 1946. gada septembrī. 1945. gada decembrī punktu skaits, kas ļāva atgriezties mājās, tika samazināts līdz 50. Slavenais ASV militārās loģistikas speciālists un vēlākais Maršala plāna autors ģenerālis Džordžs Maršals šos notikumus novērtēja ar spilgtu citātu: «Tā nav demobilizācija. Tā ir izklīšana.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita