Konfliktā Ķīnā XX gadsimta sākumā Krievijas armijas sastāvā piedalījās kopumā ap 15-20 latviešu izcelsmes virsnieku, vairāki sanitārārsti un farmaceiti, kā arī vairāki simti ierindas karavīru.
Ķīnā 1899. gadā sākās tā sauktais Bokseru dumpis (patriotiski noskaņotu politiķu apvienība Dūre taisnības un miera vārdā ar ķeizara atraitnes atbalstu sāka sacelšanos, kas bija vērsta pret ārvalstu un kristietības iespaida pieaugumu valstī). Lai aizsargātu ķīniešu ielenktās diplomātiskās pārstāvniecības, savu karaspēku uz Ķīnu nosūtīja Lielbritānija, Francija, Itālija, Vācija, Japāna un ASV, kā arī Krievija, kurai bija viena no skaitliski nozīmīgākajām vienībām.
Asiņainās cīņās līdz 1901. gadam starptautiskās ekspedīcijas spēki apspieda sacelšanos. Krievija ieņēma Dienvidmandžūriju, tādējādi nodrošinot savas ļoti ambiciozās intereses reģionā.
«Amatos uz iekārtojamiem ceļiem»
Kad sākās karagājiens pret Ķīnu, daudzi virsnieki no Eiropas garnizoniem brīvprātīgi tika komandēti uz karalauku, un starp viņiem bija arī latvieši. Piemēram, Latgales latvietis poručiks Jānis Kantinieks 1900. gada jūnijā no 11. Austrumsibīrijas līnijbataljona tika pārvietots uz 16. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku un jau jūlijā kā Novokijevskas karaspēka nodaļas rotas komandieris piedalījās Hunčunas cietokšņa ieņemšanā, vēlāk ‒ pārgājienos, Čaiho upes forsēšanā, apšaudēs un kaujās līdz 1901. gada 15. augustam. Par varonību kaujās Kantinieks saņēma III šķiras Svētā Staņislava ordeni ar šķēpiem un štābkapteiņa dienesta pakāpi.
Karadarbībā Ķīnā piedalījās vēl divi latgaliešu virsnieki - 3. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka štābkapteinis (no 1901. gada aprīļa arī kapteinis) Boļeslavs Vorkals (dienesta sarakstā atzīmēts, ka «darbos pret ienaidnieku atradās Ķīnā no 01.06.1900. g. līdz 10.09.1901. g.», apbalvots ar III šķiras Svētās Annas ordeni un III šķiras Svētā Staņislava ordeni ar šķēpiem), kā arī 20. strēlnieku un 157. kājnieku pulka podporučiks Romāns Taškanovs (īstajā vārdā Romualds Taškāns).
1900. gada augustā pēc paša lūguma saistībā ar Bokseru dumpja sākšanos, lai ieņemtu komandanta vietu uz «iekārtojamajiem ceļiem», uz Tālajiem Austrumiem no Daugavpils devās 97. kājnieku pulka štābkapteinis Ernests Bērze. No septembra viņš atradās Pieamūras kara apgabala pavēlnieka rīcībā dažādos amatos uz militārajiem ceļiem un palīdzēja nodrošināt karaspēka pārvietošanos. Ar tieši tādu pašu formulējumu (pildīt amatus uz iekārtojamajiem ceļiem) 1900. gada septembrī uz Tālajiem Austrumiem devās 98. kājnieku pulka štābkapteinis Frīdrihs Blauboks un 105. kājnieku pulka štābkapteinis Antons Ozoliņš - «Pieamūras kara apgabala pavēlnieka rīcībā iecelšanai amatos uz kara ceļiem».
«Es pirmoreiz mūžā dzirdēju ložu svilpošanu, bet jāatzīstas, ka nekā sevišķi nospiedoša vai atbaidoša nejutu, arī visi citi turējās dūšīgi. Izbriduši caur nelielu upīti, mēs devāmies ienaidniekam virsū, gaisu satricinādami ar dimdošiem krievu «Urrā!»
Pirmais uz Pekinas mūriem
Šajā karā vismaz viens latvietis piedalījās, būdams ģenerālštāba virsnieka amatā. 1900. gada septembrī Pieamūras kara apgabala štāba rīcībā uz Habarovsku no 1. Novogeorgijevskas cietokšņa kājnieku pulka tika nosūtīts poručiks Augusts Misiņš (štāba vecākā adjutanta palīgs, no 1901. gada maija - štāba Mobilizācijas nodaļas vecākā adjutanta palīgs), kurš nesen bija beidzis Nikolaja akadēmiju. 1900. gada aprīlī un decembrī viņš saņēma paaugstinājumus līdz kapteiņa pakāpei un piedalījās karadarbībā (apbalvots ar Ķīnas karagājiena piemiņas medaļu, kādu saņēma visi karagājiena dalībnieki - virsnieki, kara ierēdņi un sanitārārsti). 1902. gada jūlijā Misiņš tika iedalīts 21. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā Blagoveščenskā.
Savukārt Eduards Bembergs (īst. uzv. Bembers), kurš samērā nesen, 1897. gadā, bija beidzis Čugujevas junkurskolu, 1900. gada jūnijā 9. Austrumsibīrijas līnijbataljona sastāvā pārcēlās pāri Amūrai un piedalījās Aigupas pilsētas ieņemšanā, augustā tika ieskaitīts 15. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā, kura sastāvā piedalījās turpmākajā karadarbībā. Bembergs apbalvots ar diviem kaujas ordeņiem. Vēlāk viņš rakstīja, ka ar savu rotu pirmais nokļuvis «uz Pekinas mūriem», turklāt it kā ticis pat viegli ievainots: «Ar asu akmens šķēpeli, mestu no mūriem, pārplēsts mētelis, mundieris un pat veļa, bet krūtis tikai vieglāki ieskrambātas.»
22. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka sastāvā karadarbībā piedalījās gan podporučiks Jānis Kēze (no 180. kājnieku pulka Jelgavā kopā ar vēl diviem virsniekiem un vairākiem zaldātiem devās ceļā uz konflikta zonu, ‒to atzīmēja latviešu prese, novēlot viņam «laimīgu ceļu»), gan štābkapteinis Jēkabs Krūze, kurš līdz 1895. gadam dienēja 95. kājnieku pulka 4. bataljonā Cēsīs, bet pēc tam tika ieskaitīts rezervē vispirms Valkas apriņķī, tad Cēsīs (bija Cēsu dzelzceļa stacijas priekšnieka palīgs). 1901. gada septembrī Krūzi ieskaitīja atpakaļ aktīvajā karadienestā kā karaspēka kustības novērotāju Aizbaikāla dzelzceļa līniju stacijā Mysovaja, kur viņš palika dienestā vairākus gadus. atpakaļ aktīvajā karadienestā kā karaspēka kustības novērotāju Aizbaikāla dzelzceļa līniju stacijā Mysovaja, kur viņš palika dienestā vairākus gadus.
Kurzemnieka piedzīvojumi
Samērā plašu aprakstu par pieredzēto Ķīnas karagājiena laikā presē atstājis «latviešu savvaļnieks» - kāds «kurzemnieks E. B.», kurš 1900. gada 3. augustā tvaikonī Herson kopā ar citiem brīvprātīgajiem, 16. strēlnieku pulku un vairākiem desmitiem žēlsirdīgo māsu no Odesas devās uz Portarturu, ko sasniedza pēc 42 dienu ceļojuma, tur tika iedalīts minētajā 16. strēlnieku pulkā, kura sastāvā piedalījās karadarbībā, bet 1901. gada novembrī devās mājup uz Kurzemi.
Par savu tiešo dalību karadarbībā viņš rakstīja šādi: «Dabūjām zināt, ka starp mums un vienību, kurai gājām palīgā, atrodoties ap 6000 ienaidnieku. Dabūjuši zināt, ka ienaidnieku tik daudz, daudzi no mums sabijās, bet man izdevās tik veikli viņus apkaunot un reizē ar to uzmundrināt, ka viņi tūlīt bija gatavi mesties vai velnam virsū. [..] Bija mēnesnīca. Mēs nogriezāmies sāņus kalnos, kur vietām vajadzēja līst pa šaurām tikko manāmām takām. Kad atkal nokļuvām ielejā, ieraudzījām netālu sev priekšā degošus vārtus, kuriem blakus rēgojās cilvēku tēli. Drīz vien atspīdēja savādas uguntiņas un pār mūsu galvām svilpa lodes. Es pirmoreiz mūžā dzirdēju ložu svilpošanu, bet jāatzīstas, ka nekā sevišķi nospiedoša vai atbaidoša nejutu, arī visi citi turējās dūšīgi. Izbriduši caur nelielu upīti, mēs devāmies ienaidniekam virsū, gaisu satricinādami ar dimdošiem krievu «Urrā!», un mums par lielu brīnumu šāvieni tūlīt apklusa. Drīz vien izrādījās, ka pašu ļaudis nav pazinuši savējos, jo šāvuši pa mums bija kristīgie ķīnieši, kuri mūs noturēja par hunhuziem. Kad kļūda izskaidrojās, mēs no ienaidniekiem kļuvām par labākajiem draugiem.»
Tomēr vēlāk apraksta autoram nācās piedalīties arī pavisam īstā kaujā, padzenot ienaidniekus no viņu ieņemtajām pozīcijām: «Pēdējā kaujā ienaidnieks mūs sagaidīja ar ļoti stipru uguni. Bet mēs, dūšīgi uzbrukdami, tomēr izdzinām viņu no trim pozīcijām, kaut arī tas aplenca mūs no trim pusēm un viņa spēks bija skaita ziņā desmitreiz lielāks par mūsējo. Te mums daudz palīdzēja divi mūsu lielgabali. Ar to palīdzību mēs ienaidnieku aizdzinām un viņa razbainieku slēptuves nodedzinājām.»
Dzelzceļa sardzē
Saistībā ar starptautiskiem konfliktiem arī citi latviešu tautības virsnieki no garnizoniem Krievijas Eiropas daļā tika pārcelti dienestā uz Tālajiem Austrumiem. Piemēram, 1900. gada decembrī no Daugavpilī izvietotā 98. kājnieku pulka uz 2. Vladivostokas cietokšņa kājnieku pulku tika pārcelts štābkapteinis Boriss Bērziņš, kurš turpat palika dienestā arī pēc tam, kad konflikts ar Ķīnu bija beidzies.
Saistībā ar konfliktu 1901. gada jūlijā uz 7. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku tika pārcelts arī štābkapteinis Aleksandrs Pestmalis no 98. kājnieku pulka Daugavpilī. Poručiks (no 1901. gada oktobra štābkapteinis) Pēteris Lāčkājs no 101. kājnieku pulka Grodņā 1901. gada jūlijā saistībā ar norisēm Ķīnā no Grodņas tika komandēts uz jaunformējamo Portarturas cietokšņa kājnieku pulku. Tā paša gada decembrī viņu piekomandēja šā cietokšņa inženieru pārvaldei «pie rakstudarbiem» (jādomā, pamatojums bija 1896. gadā pabeigtais pusotra mēneša sapieru dienesta pamatmācību kurss), bet 1902. gada janvārī aizkomandēja atpakaļ uz 101. pulku Grodņā, jo Portarturas cietokšņa pulka bataljonu skaits tika samazināts no četriem līdz diviem (tomēr Lāčkājam tika piešķirta Ķīnas karagājiena bronzas piemiņas medaļa).
Jau 1891. gadā uz 10. Austrumsibīrijas strēlnieku bataljonu tika pārvietots poručiks Jānis Pīlāgs, kuru 1898. gadā jau kā štābkapteini pārcēla uz jaunizveidoto 6. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku, turklāt 1900. gada maijā pulks tika iekļauts 1. Sibīrijas armijas korpusa 2. Austrumsibīrijas strēlnieku brigādes sastāvā un piedalījās karadarbībā Ķīnā, darbojoties satiksmes ceļu un dzelzceļa apsardzībā (pulka 1. bataljons piedalījās arī Beitanas pilsētas ieņemšanā).
Atsevišķā robežsargu korpusa Aizamūras apgabala rotmistrs (vēlāk - apakšpulkvedis)
Aptiekārs frontē
Krievijas armijas bruņotajos konfliktos kopš XIX gadsimta otrās puses pastāvīgi piedalījās arī latviešu tautības ārsti, veterinārārsti un farmaceiti, turklāt daži no viņiem pilnīgi brīvprātīgi. Piemēram, provizors Vilhelms Krauze (dzimis 1866. gadā, beidzis Tērbatas Universitāti) 1900. gada augustā tika iecelts par 136. lauka rezerves lazaretes aptiekas pārzini Čitā, tad - Habarovskā un Vladivostokā. No turienes viņš devās cauri Japānai un ieradās Portarturas cietoksnī, tika iecelts par hospitāļkuģa Carica aptiekas pārzini un piedalījās ievainoto transportēšanā no cietokšņa uz Vladivostoku, Japānu un Koreju. Pēc Bokseru sacelšanās apspiešanas Krauze tika atvaļināts un atvēra savu aptieku Daļņijā netālu no Portarturas cietokšņa.
Pēteris Mežaks Ķīnas karagājiena laikā no 1901. gada 31. augusta līdz 31. decembrim piedalījās Ķīnas Austrumu dzelzceļa apsardzībā (viņa vienības šo dzelzceļu apsargāja arī Krievijas-Japānas kara laikā, turklāt Mežaks 1905. gadā tika apbalvots ar augsto IV šķiras Svētā Vladimira ordeni), bet 1903. gada 12.-26. septembrī vadīja soda ekspedīciju Mongolijā. Oficiāli karadarbībā Ķīnā piedalījās arī Kvantunas pussalas pārvaldes štābrotmistrs, Portarturas policijmeistars Indriķis Lediņš.
Karadarbībā Ķīnā iesaistījās arī daudzi zemāku pakāpju latviešu virsnieki un karavīri, piemēram, Irkutskas Sibīrijas kājnieku pulka podporučiks Indriķis Tille (lībiešu izcelsmes virsnieks no Popes pagasta), 22. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka vecākais unteroficieris Antons Blumbergs no Talsu apriņķa Harbinas garnizona sastāvā (1900. gada decembrī viņš no 181. pulka Latvijā tika pārcelts uz Tālajiem Austrumiem pēc paša lūguma, bet tūlīt pēc karagājiena beigām iestājās Irkutskas junkurskolā un kļuva par virsnieku), Eversmuižas (Latgalē) zemnieks Antons Cibuļskis, kurš 1900. gada augustā izgāja Rīgas unteroficieru mācību bataljona kursu (pēc ilgiem dienesta gadiem unteroficiera pakāpē Pirmajā pasaules karā kļuva par virsnieku), Eduards Kalcenavs, kurš 1900. gada augustā izgāja tā paša bataljona kursu un oktobrī tika ieskaitīts 6. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā, tā sastāvā piedaloties karagājienā Ķīnā (1906. gadā viņš pabeidza Irkutskas junkurskolu, kļūstot par virsnieku).
Īpašs ir Pētera Griķa Toma dēla stāsts (dzimis ap 1877. gadu). Par Pekinas ieņemšanā parādīto varonību viņš tika ne vien apbalvots ar III un IV šķiras Kara ordeņa izcilības zīmi, bet 1900. gada augustā paaugstināts par rezerves kājnieku praporščiku, tādējādi, šķiet, bija vienīgais līdz šim zināmais latvietis, kurš šādā ceļā kļuva par virsnieku šī kara laikā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita