Sākoties Pirmajam pasaules karam, frontē nonāca trīs brāļi Lustes no Mazsalacas - Gustavs, Jūlijs Tenis un Mārtiņš. Ziņas par viņu kara gaitām ir diezgan skopas, taču viņi mums ir atstājuši sava laikmeta liecības fotogrāfiju veidā.
Gustava un Marijas jeb Mārietes Lustes ģimenē auga četri bērni: Gustavs, Kristīna Natālija, Jūlijs Tenis un Mārtiņš. Dzimtās mājas Utēni atradušās Salacas krastā, turpat tēvs un māte gājuši kalpu gaitās. Visi bērni bijuši apdāvināti, apmeklējuši arī skolas. Sevišķa interese par tehniskām lietām bijusi Jūlijam un Mārtiņam. Jūlijs pat gribējis apgūt inženiera zinātnes, taču vecāku skopā rocība to nav atļāvusi. Abi brāļi Mārtiņš un Jūlijs bija labi zīmētāji. Jūlijs bija nedaudz apmeklējis Štiglica mākslas skolu. XIX gs. beigās un XX gs. sākumā visi četri, arī māsa, bija iemācījušies fotografēt.
Mārtiņš Luste
Mārtiņš Luste no 1909. gada 26. decembra līdz 1912. gada 26. decembrim bijis māceklis pie viena no Valmieras fotogrāfiem, iespējams, pie Mārtiņa Gaides Pārgaujā. Tā bija parasta prakse fotogrāfa amatam, mācības ilga trīs gadus. Turpat arī viņš palika strādāt kā algots darbinieks līdz 1914. gada 22. aprīlim.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, visi trīs brāļi tika iesaukti aktīvajā kara dienestā. No Mārtiņa vēstules māsai Kristīnai 1914. gada 20. jūlijā: «Sveiki, mani mīļie, cik žēl man ir, bet neko nevar darīt, ka ar jums vairs nesatikšos. Vakar dienā mēs ar Juliusu tikām nodalīti vienā komandā un kopā ar citiem brauksim uz Nižņijnovgorodu. Pirmdien mēs aizbrauksim no Valmieras. Tagad es tevi lūdzu, mīļo māsiņ, iedod 18x24 aparātu un objektīvu, un abas kasetes, kā arī plato maināmo maisu un arī mazo 10x15 aparātu, un to resnāko statīvu, lai viņš atved.»
Valmieras muzejā ir ziņas, ka 15. Sapieru bataljona feldfēbelis Mārtiņš Luste atradies Polockas somu kara lazaretē no 1917. gada 3. februāra līdz 2. martam un atbrīvots uz trim mēnešiem veselības uzlabošanai. Mārtiņš ar sievu Elzu (dzimušu Treimanis, 1886-1947) kādu laiku ir dzīvojuši Krievijā. Kā raksta Valmieras muzeja krājuma glabātāja Ingrīda Zīriņa, muzejā ir saglabājusies Mārtiņa Lustes rakstīta vēstule mātei no Jekaterinodaras 1917. gada 14. novembrī.
Pēc atgriešanās no kara Mārtiņš pārņēma fotodarbnīcu Mazsalacā Ārgaļa mājā otrajā stāvā, kur jau no 1910. gada par fotogrāfi strādāja māsa Kristīna Natālija (1876-1949). Mārtiņš Ārgaļa mājā nostrādāja līdz 1929. gadam, kad pats uzcēla savu māju Parka ielā 2. Pastāvīgi Mazsalacā Mārtiņš strādāja no 1914. gada 22. aprīļa līdz 1944. gada 31. decembrim. 1946. gada 15. maijā Luste bija otrās grupas invalīds un, sasniedzis tikai 62 gadu vecumu, bija spiests vērsties Cēsu apriņķa Izpildu komitejas Sociālās nodrošināšanas nodaļā ar lūgumu. Viņš raksta: «Tā kā aiz vecuma un slimības darba spējas esmu zaudējis un man nav kāda cita ienākuma, nedz gādnieka, esmu nonācis trūkumā un bezizejas stāvoklī, kura dēļ esmu spiests griezties ar lūgumu piešķirt man vecuma un darba invaliditātes pabalstu. Lūdzējs: M. Luste. Mazsalacā.» Mārtiņš Luste no dzīves šķīrās 1957. gada 20. februārī.
Informācijas meklējumos par fotogrāfiem šo rindu autoru ceļš aizveda arī uz Mazsalacu, tikai tas notika diemžēl par vēlu, jo Mārtiņa Lustes mūža darbs - fotoplates - bija no mājas izvāktas. Saglabājušies bija divi gleznotie foni, kaut arī bojāti. Fotoattēls, kur redzami brāļi Lustes pirms došanās karā, arī tapis uz minētā fona. Tobrīd tie bija vienīgie man zināmie gleznotie foni, kas bija saglabājušies Latvijā, tādēļ baidījos, ka kāds neizmet tos laukā; par laimi, viena no fotogrāfa radiniecēm piedāvāja Latvijas Fotogrāfijas muzejam tos nopirkt, ko arī izdarījām. Ar restauratori Ritu Plaudi aizbraucām un ļoti saudzīgi arī noņēmām. Un bija liels pārsteigums, kad aiz gleznotajiem foniem atradām divas aizkritušas fotoplates - kā sveicienu no aizgājušā laika un Mārtiņa Lustes.
Tenis Jūlijs Luste
Tenis Jūlijs Luste dzimis 1880. gada 27. jūnijā Mazsalacas pagasta Utēnu mājās. No Vidzemes Guberņas Ziņām 1900. gada 14. augustā var uzzināt, ka Jūlijam Tenim Lustem Gustava dēlam ir atļauts atvērt fotoiestādi Matīšu ciemā un Kaugurmuižā 1909. gada 25. septembrī. Fotogrāfa darbību Jūlijs uzsāka 1897. gadā, zināšanas papildināja pie Cēsu fotogrāfiem un 1909. gada 24. septembrī atvēra fotodarbnīcu Pārgaujā Gailīša mājā. Šajā darbnīcā kādu laiku strādāja brālis Mārtiņš un arī māsa Kristīna (1876-1949). Valmierā Jūlijs nostrādāja tikai dažus gadus, jo pēc kāzām, 1910. gada rudenī, pārcēlās uz dzīvi Kalāčos. Šāda izvēle tādēļ, ka viņa laulātā draudzene bija Eduarda Veidenbauma jaunākā māsa Karlīne. Jau no abu pazīšanās sākuma Jūlijs bija izrādījis lielu interesi par slaveno dzejnieku un centies Veidenbauma piemiņu saglabāt fotoattēlos. Viņš ir pirmais, kurš fotografējis un izplatījis vēsturiskos attēlus. Starp citu, pirmie Liepas Ellītes skati ir Jūlija uzņemti.
1910. gadā Valmieras kalendārā Jūlijs Luste reklamē savu fotoiestādi un profesionālo varēšanu: «Piedāvāju godājamai publikai visādus darbus glītā izstrādājumā. Pagatavoju vizītģīmetnes, kabinetģīmetnes [tie ir pasaulē pieņemtie standarti 6,3x10,2cm un 11x17cm, uzlīmēti uz kartona pamatnes ar vai bez grafiskās reklāmas reversā - aut.], pastkartes ar ģīmetnēm utt. Izstrādāju grupu fotogrāfijas visdažādākajā lielumā. Palielinu visdažādākos uzņēmumus. Uz vēlēšanos noeju fotografēt arī mājās - fotogrāfs Jūlijs Luste Pārgaujā, Gailīša kunga namā.»
Pirmā pasaules kara laikā Jūlijs darbojies kā frontes fotogrāfs, bieži vien riskējot ar dzīvību. Kā zināja stāstīt Jūlija meita Biruta Leite, frontes fotogrāfa darbs bijis tāds: jāiet pirmajā ierakuma līnijā, ar tālskati jāapskata vācu ierakumi, jāņem fotoaparāts - Jūlijam esot bijis diezgan liels koka fotoaparāts -, jānostāda pēc attāluma blendes asums, tad mudīgi aparāts jāizbāž no ierakuma un jānoknipsē. Un tad gan skriešus projām, jo tūlīt uz to vietu tika atklāta viesuļuguns. Reizēm esot kāpis kādā biezā eglē fronti fotografēt.
Pēc Pirmā pasaules kara Jūlijs atgriezās mājās, taču nākamais karš gan viņu aizrāva svešumā - 1944. gadā Jūlijs ar piecgadīgo mazmeitu devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Šādu soli spēris tādēļ, ka meitu Birutu 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Sibīriju un krievu otrreizējā atgriešanās nesolīja neko labu. Vēlāk bija nonācis Austrālijā, kur 85 gadu vecumā miris Melburnā 1965. gada 26. septembrī. Mazmeita nomira Vācijā 1945. gadā. Biruta Leite 1947. gada vasarā atbēga uz Latviju, bet 1950. gadā viņu nosūtīja atpakaļ uz Sibīriju. Viņas vīrs Jānis tika nošauts Sevurllagā 1942. gadā.
Gustavs Luste
1878. gadā dzimušais Gustavs Luste bija vecākais no bērniem. Arī viņš ir nodarbojies ar fotogrāfiju, taču bijis arī cits amats - krāšņu meistars. Kalāčos veidotās krāsnis esot bijušas Gustava mūrētas. Podniecības prasmes viņš bija apguvis pie kāda meistara, kurš strādājis Valtenberģu muižā XIX gs. beigās. Gustavam tāpat kā viņa māsai Natālijai Kristīnai pēcnācēju nebija. Informācijas par viņa mūža nogali trūkst.
Arī par Gustava kara gaitām ziņas ir visai skopas, zināms vien tas, ka 1916. gada 28. maijā atradies Petrogradā, Vasīlija salā, 19. strēlnieku rotā. 1916. gada 29. aprīlī brālis Jūlijs raksta atklātni brālim Gustavam: «Ļoti arvien nožēloju, ka Tevi Petrogradā nesatiku. Kamdēļ Tu man no Saratovas nerakstīji, ka brauksi uz rotu Petrogradā. Daudz jāstrādā ar fotogrāfijām, maz laika rakstīt. Drīz Tev vēl rakstīšu. Kā ar veselību? Sirsnīgi sveicieni jums abiem no zaldāta. Jūlijs.» Gustavs vēlāk strādājis par mežsargu Rūjienas pusē, kā atceras brāļa Jūlija meita Biruta, «kāda liela purva malā, no kurienes uz pavasara pusi viņš mums sūtīja ļoti skaistas lielas, garšīgas dzērvenes. Rudenī šinī purvā nebija iespējams iekļūt tikai sasalumā».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
