Strēlnieku komandieris, Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks, karaskolas profesors un nodevībā apsūdzēts tautas ienaidnieks - visas šīs lomas bija lemtas Jukumam Vācietim.
Šajā armijā viņš bija sasniedzis pašu augstāko virsotni - lai arī neilgu laiku, bet tomēr Jukums Vācietis bija Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks, turklāt - pirmais virspavēlnieks. Šajā armijā neviens latviešu karavīrs tik augstu militārajā karjerā nebija kāpis. Viņš izvēlējās palikt svešas valsts dienestā, par ko arī samaksāja ar dzīvību. Gan ne kaujaslaukā, bet apmelots nodevībā, čekistu nošauts kopā ar daudziem desmitiem tūkstošu latviešu. Viņa personība un biogrāfija var kalpot kā piemērs pētījumam par tiem sarežģītajiem apstākļiem, kuri ietekmēja dažādiem politiskajiem un nacionālajiem uzskatiem piederīgu latviešu tautības karavīru nonākšanu dienestā Sarkanajā armijā un viņu palikšanu Padomju Krievijā (vēlāk - Padomju Savienībā) augstos amatos šīs lielvalsts bruņotajos spēkos laikā, kad pašu zemē veidojas pašu valsts un pašu armija. Viņš kļuva par vienu no pasaulē vispazīstamākajiem latviešiem, kura vārds XX gadsimtā ieguva pretrunīgu pieskaņu: no pilnīgas noliegšanas Latvijas Republikā līdz gandrīz vai pielūgsmei padomju okupētajā Latvijā. Nule apritēja 150 gadu kopš pulkveža dzimšanas.
«Iekantējums nav sarkanā krāsā…»
Dzimis 1873. gada 23. novembrī Lutriņu pagasta Jaunmuižā muižas vecākā kalpa jeb tā sauktā dižkalpa Jukuma un viņa sievas Līnas daudzbērnu ģimenē. Pamatizglītību ieguva Kuldīgas ministrijas skolā, pēc tam nolēma savu dzīvi saistīt ar militāro karjeru, uzsākot dienestu Krievijas cara armijā. Bērnībā kāds radinieks viņu esot saintriģējis ar savu karavīru cepuri ar sarkanu iekantējumu un saviem stāstiem par krievu-turku karu. 1891. gadā Jukums devās uz Rīgu, kur brīvprātīgi iestājās vietējā garnizona unteroficieru mācību bataljonā. Pēc gadiem Vācietis, jau būdams cienījams virsnieks, stāstīja laikraksta Līdums korespondentam, ka nākamajā dienā pēc iestāšanās dienestā viņš esot centies tikpat brīvprātīgi izstāties un braukt atpakaļ uz mājām, jo izrādījies, ka cepures iekantējums nav sarkanā krāsā.
Pabeidzis unteroficieru mācību kursu, Jukums Vācietis iestājās Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza 1897. gadā kā viens no labākajiem. Kopā ar viņu Viļņā mācījās vēl daudzi latvieši, piemēram, nākamais Neatkarības kara varonis un Vācieša militārais oponents pulkvedis Jorģis Zemitāns un vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Eduards Aire.
Vācieti nosūtīja dienestā uz Rīgas unteroficieru bataljonu. Rīgā viņš iepazinās un 1904. gadā arī apprecējās ar turīga vācbaltieša būvuzņēmēja meitu Margaretu Ādolfīni Otīliju Kergeri (laulībā piedzima meitas Irēna un Vera, kā arī dēls Joahims jeb Jukums). Padomju laikā rakstītajās Jukuma Vācieša biogrāfijās viņa Rīgas unteroficieru bataljonā pavadītais dienesta laiks minēts tikai garāmejot. Tam ir savs iemesls: tieši viena no šā bataljona rotām bija šāvusi uz demonstrantiem Rīgas Daugavmalā 1905. gada 13. janvārī, nogalinot pāri par 70 cilvēkiem. Iespējams, ka šāvēju vidū bijis arī kapteinis Jukums Vācietis. Tiesa, ļoti pārmest viņam par šo epizodi nevar, jo šajā notikumā viņš nebija galvenais pavēļu devējs, bet ikviens armijā pabijis cilvēks zina, ka atbildīgs par padoto rīcību ir tikai augstākais komandieris.
Vācietis it kā esot kritizējis oponentus par nezināšanu un ironiski paziņojis, ka jau iepriekš piekrīt visām teiktajām un vēl nepateiktajām piezīmēm. Pēc šāda demarša cerēt uz labākām atzīmēm nevarēja.
Ne sevišķi sekmīgs akadēmijas beidzējs
Vēlāk, 1906. gadā, karjeras līkloči jau par štābkapteini paaugstināto Vācieti aizveda uz visprestižāko Krievijas militāro augstskolu - Ģenerālštāba akadēmiju. Iestājeksāmenos bija jāiztur liels konkurss, tomēr, lai arī pēc trim gadiem akadēmija bija pabeigta, Vācieša darbību daudz pētījušais Krievijas vēsturnieks Andrejs Gaņins raksta: «Veco cara režīmu mīlēt viņam nebija iemesla. Ģenerālštāba akadēmiju Vācietis pabeidza ne sevišķi sekmīgi - 1909. gadā sekmju ziņā viņš bija tikai 52. no 53 akadēmijas absolventiem. Viņu nenorīkoja par Ģenerālštāba virsnieku [resp., Vācietis turpmākajās militārā dienesta gaitās neskaitījās pilntiesīgs Ģenerālštāba absolvents - aut.]. Savas akadēmiskās neveiksmes viņš vēlāk skaidroja ar nepakļāvīgo raksturu un nevēlēšanos ievērot akadēmijas tradīcijas - nerunāt pretī oponentiem. Vācietis it kā esot kritizējis oponentus par nezināšanu un ironiski paziņojis, ka jau iepriekš piekrīt visām teiktajām un vēl nepateiktajām piezīmēm. Pēc šāda demarša cerēt uz labākām atzīmēm nevarēja.»
Lai kā tur būtu, akadēmijas beidzējs ieguva apakšpulkveža pakāpi un norīkojumu uz Grodņu par 102. Vjatkas kājnieku pulka bataljona komandieri. Kā raksta laikabiedri, Vācietis atšķirībā no daudziem citiem krievu cara armijas latviešu izcelsmes virsniekiem nav zaudējis savu latviskumu arī ārēji. Vēl Ģenerālštāba akadēmijas laikā kāds no profesoriem par viņu rakstīja: «Ar jūtamu akcentu runā krieviski un ne vienmēr atjautīgs atbilstošu krievu valodas izteicienu izvēlē.»
«Strēlnieku papus» un vietējais Napoleons
Pirmā pasaules kara sākumā viņš kopā ar savu pulku piedalījās kaujās Austrumprūsijā, vēlāk bija pasniedzējs Viļņas karaskolā, bet 1915. gada novembrī apakšpulkvedi Jukumu Vācieti iecēla par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieri. Te nu sākās viņa dažādām leģendām apvītais strēlnieku vadīšanas ceļš. Strēlnieku atmiņās Vācietis raksturots pārsvarā ļoti pozitīvi: biedrisks, labprāt aprunājies ar ierindas karavīriem, tos pamācot, tēvišķi nostrostējot; kārtību mīlošs - frontē zemnīcām un to apkārtnei vienmēr bija jābūt sakārtotām. Un nacionāls. Pat ļoti. Cita starpā mēs to zinām Aleksandra Čaka atainotās un leģendām apvītās runas Piņķu baznīcā dēļ, kur latviešu tautas intereses pieminētas vairākkārt. Tiesa, pati uzruna nebija Ziemassvētku kauju laikā, kā tas parādīts daudzos daiļdarbos, bet gan krietni agrāk - 1916. gada vasarā… Vārdu sakot, tāds komandieris papucītis saviem dēliņiem karavīriem.
Pamaza auguma, plecīgs, atstājis simpātisku iespaidu. Kaut kur ārēji atgādinājis Napoleonu, rūpējies par strēlniekiem, atbalstījis viņa pulkā dienošo mākslinieku un dzejnieku darbību - Edvards Virza bija viņa «galma dzejnieks». «Napoleona sindromu» viņam vēlāk piedēvēja pavisam citā, ne ārējā izskata dēļ. Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Rūdolfs Bangerskis rakstīja, ka Vācietim vietā un nevietā pārspīlētā formā paticis izcelt savus nopelnus, savu militāro ģēniju, uzsvērt pārākumu pār citiem virsniekiem. Viens no latviešu strēlnieku idejas lolotājiem un toreizējais Krievijas Valsts domes deputāts Jānis Goldmanis, pēc Otrā pasaules kara dzīvojot trimdā ASV, par Jukumu Vācieti izteicās šādi: «Zināmā mērā godkārīgs cilvēks, bet citādi cilvēks ar latvisku sirdi.» Vācietis dedzīgi atbalstīja ideju, ka visas latviešus strēlnieku vienības jāpārveido lielākā karaspēka vienībā - divīzijā vai pat korpusā. Protams, tā vadībā viņš redzēja tikai sevi.
Ziemassvētku kaujās viņam neveicās, un 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks cieta lielus zaudējumus. Kā nelabvēļi vēlāk stāstīja - nemākulīgās vadības dēļ… Taču atstāsim kauju spēju iztirzājumu militāro speciālistu ziņā.
Februāra revolūciju un vēlāk lielinieku apvērsumu Vācietis pieņēma. Viņa uzskati bija tādi paši kā lielākai daļai latviešu strēlnieku - cerība, ka tas viss dos labumu latviešu tautai, bet nekādas konkrētas politiskas partijas atbalstītājs viņš nebija. Tieši tāpat kā lielākā daļa strēlnieku. Bet savus «dēliņus» kā kārtīgs «komandieris papucītis» Vācietis arī netaisījās pamest. 1917. gada novembrī Valmierā uz apspriedi bija sapulcējušies latviešu strēlnieku pulku virsnieki, kopskaitā 38. No tiem 37 balsoja pret padomju varas atzīšanu un pret iestāšanos sarkanarmijā. Tikai viens latviešu virsnieks - 5. Zemgales pulka komandieris pulkvedis Jukums Vācietis - stūrgalvīgi teica: «Es tomēr iešu kopā ar saviem zēniem.»
Vācietis ir uzņēmīgs, aktīvs, attapīgs. Pretēji citiem militārajiem akadēmiķiem viņš neapjuka revolūcijas haosā, bet dzīvespriecīgi ķepurojās tajā, laižot burbuļus, aicināja, apstiprināja un izdeva pavēles pat tad, kad nebija cerību uz to izpildi.
Trocka protežētais virspavēlnieks
Visa turpmākā Vācieša darbība bija saistīta ar lielinieku varu. 1917. gada novembrī viņš vadīja «kontrrevolucionārā» 12. armijas štāba likvidāciju Valkā. 1918. gada janvārī viņu iecēla par latviešu strēlnieku komandieri, viņš apspieda dažādus pretlielinieciskos dumpjus Baltkrievijā. 1918. gada aprīlī Vācietis kļuva par jau Sarkanajā armijā iekļautās Latviešu strēlnieku divīzijas (Latdivīzija) komandieri. Jūlijā Maskavā vadīja kreiso eseru dumpja apspiešanu, faktiski izglābjot Ļeņina valdību no iznīcināšanas. Ar visu to viņa militārās spējas un enerģija tapa ievērotas. Runāja, ka viņam labvēlīgs bijis toreiz ļoti varenais Padomju Krievijas kara un jūras lietu komisārs Ļevs Trockis, sekmējot iecelšanu dažādos militāros amatos.
1918. gada 18. jūlijā Jukumu Vācieti iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku cīņai pret Čehoslovāku korpusu un to atbalstošajām krievu baltgvardu vienībām (vēlāko Kolčaka armiju). Tur veicās ne pārāk, ieradies Kazaņā kopā ar 5. Latviešu strēlnieku pulku, Vācietis cieta neveiksmi - Kazaņa drīz vien bija jāatstāj, pametot pilsētā visas Krievijas zelta rezerves (tās nonāca Kolčaka valdības rīcībā) un faktiski zaudējot gandrīz visu latviešu pulku (krita sadursmēs vai nonāca gūstā, no sagūstītajiem lielākā daļa, ieskaitot pulka komandieri Jāni Briedi, vēlāk iestājās Troickas pulkā un atgriezās Latvijā). Par šo neveiksmi Vācieti arestēja, tomēr nedaudz vēlāk atbrīvoja un pat paaugstināja. Un kā vēl paaugstināja - 2. septembrī ar Ļeņina dekrētu viņu iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto formējumu jeb Sarkanās armijas virspavēlnieku. Pirms tam tāda amata nebija. Vienu brīdi Jukums Vācietis formāli bija arī Padomju Latvijas armijas komandieris, tiesa, šajā amatā nekādas aktivitātes viņš neveica, ja nu vienīgi par tādām var nosaukt īsu Rīgas un Daugavpils apmeklējumu 1919. gada janvārī. Arī viņam piedēvēto aizliegumu Padomju Latvijas armijai ieiet tobrīd vienīgajā neieņemtajā Latvijas pilsētā Liepājā, tā paglābjot Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdību, par patiesību nosaukt atturas absolūtais vairums latviešu vēstures speciālistu.
Kāds viņš bija kā lielās sarkanarmijas virspavēlnieks? Atziņas bija dažādas. Tas pats minētais Ļevs Trockis par viņu rakstīja: «Vācietis ir uzņēmīgs, aktīvs, attapīgs. Pretēji citiem militārajiem akadēmiķiem viņš neapjuka revolūcijas haosā, bet dzīvespriecīgi ķepurojās tajā, laižot burbuļus, aicināja, apstiprināja un izdeva pavēles pat tad, kad nebija cerību uz to izpildi. Laikā, kad citi «speciālisti» visvairāk baidījās pārkāpt savu tiesību robežu, Vācietis, gluži otrādi, iedvesmas brīžos izdeva dekrētus, aizmirstot par Sovnakoma (Tautas komisāru padomes) un VCIK (Viskrievijas centrālā izpildu komiteja) pastāvēšanu. [..] No Kazaņas štāba viņš devās prom pēdējais 6. augusta vakarā, kad baltie jau bruka iekšā ēkā [tiesa, Krievijas zeltu tas neglāba - aut.].»
«Pulkvedis Vācietis, tāpat kā visi cilvēki, nebija bez savām vājībām. Viņš bija godkārīgs un pat iedomīgi patmīlīgs, savas kļūdas ne ik reizes atzina. Nevar tomēr noliegt, kaVācietis bija viens no izglītotākiem latviešu pulku komandieriem ar labām zināšanām ne tikai kara mākslā, bet arī politikā un vēsturē. Viņam arī nekad netrūka pilsoniskās drosmes pateikt savas domas atklāti, lai arī cik tās būtu netīkamas priekšniekiem vai kolēģiem. Pēdējā īpašība viņam sagādāja daudz ienaidnieku. Starp pēdējiem vēlākos laikos figurēja arī pats «tautu tēvs» Josifs Staļins. Arī daudzi latviešu strēlnieku komandieri šā iemesla dēļ nebija Vācieša draugi,» par Vācieti vēlāk rakstīja viņa dienesta biedrs, bijušais latviešu strēlnieku virsnieks Pēteris Dardzāns.
Padomju pusē pārgājušais bijušais krievu cara armijas ģenerālis A. Snesarevs, kurš 1918. gada septembrī satikās ar Vācieti, par viņu rakstīja tā: «Viņam viss ir vienkārši, ģērbies civilās drānās, viņš ir resns, runā ar akcentu. Apkārt vieni vienīgi latvieši… Krievus te nejūt. Viņš izturas pārliecinoši, daudz runā. [..] Par krieviem runā ar vāji slēptu nicinājumu, atkārtojot, ka krievu tautai vajag koku. [..] Ja par viņu kā par Ģenerālštāba virsnieku, tad viņš ir acīmredzams nepraša, kā arī diletants un fantazētājs.» Šīs atmiņas var uzskatīt par subjektīvām, tomēr zināmu ieskatu J. Vācieša nacionālajā pārliecībā tās sniedz…
Krievijas vēsturnieks Andrejs Gaņins raksta: «Ar virspavēlnieka amata pienākumiem Vācietis galā tika labi. Viņš apzinājās briesmas, kas draudēja ienaidnieka fronšu ielenktajai Padomju Krievijai. Tieši viņa virsvadībā 1918. gada rudenī baltos sakāva Pievolgā, pēc tam 1919. gada pavasarī Austrumu frontē Sarkanā armija izcīnīja lielu uzvaru - apturēja Kolčaka karaspēku. Jukuma Vācieša ierosmes dēļ partijas vadība 1919. gadā īstenoja ieceri par visu padomju republiku militāro spēku apvienošanu.»
Tikai profesors un «latviešu fašists»
1919. gada 25. jūlijā virspavēlnieka amatu viņš zaudēja. Krievu vēsturnieks Gaņins min, ka tas noticis Padomju Krievijas Revolucionārās kara komitejas locekļu Ļeva Kameņeva un Mihaila Bonča-Brujeviča intrigu dēļ, kuriem Vācietis neesot paticis ne kā militārpersona, ne kā cilvēks. Kopš tā brīža Vācietis faktiski bija nobīdīts no jebkādiem vadošiem amatiem, uz ilgu laiku paliekot par Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēju (no 1927. gada - par profesoru).
Tiesa, palikšana tikai pasniedzēja amatā, lai arī valsts augtākajā militārajā mācību iestādē, Jukumam Vācietim kremta. Vēl 1924. gadā par viņu kā akadēmijas pasniedzēju sniegtajā raksturojumā bija teikts: «Atbrīvošana no virspavēlnieka amata biedru Vācieti ļoti ietekmēja, un tas uz viņa izturēšanos atstāj iespaidu līdz pat šai dienai.» Šā raksturojuma tapšanas brīdī jau bija pagājuši vairāk nekā pieci gadi, kopš Vācietis zaudēja virspavēlnieka amatu, bet joprojām to slimīgi pārdzīvoja.
1921. gada septembrī Latvijā atgriezās Jukuma Vācieša sieva un trīs bērni (dēls vēlāk dienēja Latvijas armijā). Vai pats latviešu strēlnieku «papus» arī vēlējās atgriezties dzimtenē? Divdesmito gadu sākumā Latvijā bija droša informācija par to, ka Vācietis to vēlas. 1921. gada 8. jūlijā prese ziņoja, ka Vācietis atsūtījis skaidrojošu vēstuli Latvijas Apsardzības ministrijai, kā arī bieži apmeklējot Latvijas sūtniecību Maskavā, kur «zvērot un solot dokumentālus pierādījumus, ka, pateicoties viņam, Latvija atbrīvota no Sarkanās armijas». Vēlāk, augustā, Latvijas prese apgalvoja, ka Vācietis vērsies pie mūsu valsts iestādēm, lūdzot viņam piešķirt Latvijas pilsonību. Vai tā bija patiesība? Mēs zinām tikai to, ka Vācietis palika Maskavā lasīt lekcijas. Vai šeit viņu būtu pieņēmuši? Pēc visiem viņa «piedzīvojumiem» padomju zemē - ļoti apšaubāmi, vai Latvijas valsts būtu piešķīrusi savu pilsonību Sarkanās armijas virspavēlniekam, lai arī bijušajam.
1935. gada rudenī Vācietim tika piešķirta 2. ranga armijas komandiera dienesta pakāpe (tobrīd augstākā dienesta pakāpe Padomju Savienības bruņotajos spēkos), bet vēl pēc diviem gadiem - 1937. gada 28. novembrī - lekciju starplaikā bijušo Sarkanās armijas virspavēlnieku apcietināja «kā latviešu fašistiskās organizācijas» Sarkanajā armijā dalībnieku. Kad starpbrīdis beidzās, auditorijā ienāca kursa komisārs un paziņoja: «Lekcija neturpināsies. Lektors Vācietis apcietināts kā tautas ienaidnieks.» Staļina represiju mašīna Vācieti bija ierāvusi savā akacī. Spīdzināšanā viņš «atzinās», ka ir atbildīgs par «kontrrevolucionārā apvērsuma gatavošanu», ka līdzās daudziem citiem latviešu izcelsmes padomju virsniekiem sastāvējis «latviešu fašistiski teroristiskā spiegu organizācijā» un tā tālāk. 1938. gada 28. jūlijā pēc dažas stundas ilgušas tiesas viņam kopā ar vēl 138 cilvēkiem piesprieda nāvessodu. Tajā pašā dienā tas arī izpildīts Butovas poligonā pie Maskavas, visus nošautos turpat arī aprokot…
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita