Mūzikas aprakstnieki mīl atsaukties uz tabulām. Reizēm dēvētas arī par topiem vai hitparādēm, tās kā industrijas barometrs signalizē par mūziķa komerciālo (dažreiz arī par māksliniecisko) statusu, ierakstu pārdošanas un radioatskaņojumu (mūsdienās arī digitālo straumējumu un lejupielāžu) rezultātiem, popularitātes progresu vai kritumu. Arī par vispārējām tendencēm un mūzikas starptautisko konkurētspēju.
Pirmo singlu pārdošanas tabulu Lielbritānijā 1952. gadā publicēja mūzikas nedēļraksts New Musical Express. Tā tika veidota, telefoniski sazinoties ar 20 mūzikas veikaliem, turklāt, lai arī saucās Top 12, tajā bija 15 dziesmas - trīs pozīcijās atradās pa diviem singliem ar vienādu pārdoto kopiju daudzumu. Pirmajā vietā bija amerikāņu dziedātāja Ala Martino pompozā melodrāma Here In My Heart. Arī piecas nākamās ailes aizņēma amerikāņi. Britu augstākais sasniegums bija Veras Linnas dziedātā Forget Me Not septītajā vietā. Atlikušajās pozīcijās mājiniekus pārstāvēja vēl divi Linnas ieraksti (par nācijas mīluli viņa kļuva Otrā pasaules kara gados, dziedot patriotisku repertuāru) un Cowpuncher’s Cantata, komiķa Maksa Baigreivza parodija par - kas zīmīgi - amerikāņu kovboju dziesmām. Pirmajā Apvienotās Karalistes singlu topā bija 13 amerikāņu mākslinieki un divi briti.
Četrus gadus vēlāk, žurnālam Record Mirror publicējot pirmo albumu pārdošanas tabulu - Lielbritānijas Top 5, tajā bija tikai amerikāņu ieraksti ar Frenka Sinatras Songs For Swingin’ Lovers priekšgalā. Un tas nebija pārsteigums.
Daudziem eiropiešiem ASV šķita neonā mirdzoša pārticības un patēriņa valstība, un tās mūzika bija bez konkurences visur, kur vien kļuva pieejama. Tikmēr Londonas ielās joprojām rēgojās karā sabumboti grausti, produktu un patēriņa preču pieejamība bija normēta, strādnieku rajonu pagalmos daudzviet valdīja āra tualešu smārds. Populārās mūzikas industrijā Anglija bija bezcerības mākta province, kurai tikpat kā nebija ko piedāvāt pārējai pasaulei un, kā nupat pārliecinājāmies, pat ne savai publikai. Vietējo un amerikāņu ierakstu pārdošanas apjomu attiecība bija viens pret pieci... Kā izteicās vēlākais britu grupas Herman’s Hermits dziedātājs Pīters Nūns: «Es uzaugu ar pārliecību, ka visa amerikāņu mūzika ir brīnišķīga, bet visa angļu mūzika - štrunts.»
Pat Klifs Ričards - «angļu Elviss», pirmais, kurš masveidīgi spēja aizraut vietējo jaunatni, Amerikā apkaunojoši izgāzās, ar daudzkārtējiem mēģinājumiem netiekot augstāk par 30. vietu žurnāla Billboard tabulā - ASV un starptautiskās industrijas prestižākajā reitingā. Tiesa, 1962. gada beigās Billboard līderpozīcijā negaidīti izrāvās grupas The Tornados singls Telstar - pēckara periodā šāds sasniegums britu ierakstiem izdevās tikai otro reizi. Taču jau pēc dažām nedēļām Telstar bija aizmirsts un viss turpinājās pa vecam.
Nākamajā gadā Billboard virsotnē pabija gan japāņa Kju Sakamoto izpildītais pasaules hits Sukiyaki (japāniski!), gan beļģu dziedošās mūķenes Žannas Paules Marī Dominique (franciski!), bet neviens britu ieraksts tai pat nepietuvojās.
Tomēr ledus jau krakšķēja. Pasaules kārtība bija grandiozu un neatgriezenisku pārmaiņu priekšā.
Bītlomānijas ūdensšķirtne
Kā daudzas pārmaiņas sešdesmitajos, arī šīs sākās ar The Beatles. Taču atšķirībā no citām reizēm amerikāņi tām nebija gatavi. Anglijā masu neprāts, ko prese drīz iedēvēja par bītlomāniju, trakoja kopš 1963. gada rudens.
Novembrī viņu otrais albums With the Beatles nacionālā topa virsotnē nomainīja pirmo - Please Please Me, kurš tajā bija pavadījis 30 iepriekšējās nedēļas. Prese vienlīdz uzbudināti apsprieda viņu mūziku, apģērbu, humora izjūtu un «mežonīgās» frizūras, savukārt klientus strauji zaudējošie frizieri izmisumā plēsa (savus) matus. Bītlomānijas atmodinātās pusaudžu enerģijas sprādzienbīstamību, tās iegrožošanu un varbūtējās sekas apsprieda parlaments, bet ikgadējā Karaliskā varietē šovā bītliem, par spīti Lenona jociņam, kas no lēto biļešu īpašniekiem pieprasīja plaukšķināšanu, pārējiem ļaujot žvadzināt dārglietas, aplaudēja pat karaļnama pārstāvji. Britānija un pārējā Eiropa modās no pēckara nomāktības un ikdienas pelēcības, bet ASV...
Uzpūtības, pašapmierinātības vai atbilstoša precedenta trūkuma dēļ amerikāņu industrijas varenie to visu ignorēja. Kad bītlu izdevēji EMI Records grupu piedāvāja savai aizokeāna filiālei Capitol Records, atbilde bija īsa un tieša: «Mūsu tirgū viņiem nav izredžu.»
Tādēļ divus pirmos Beatles singlus un vēlāk arī debijas albumu ASV izdeva maza kompānija Vee-Jay, kam šis kumoss bija daudz par lielu. Beatles palika nesadzirdēti, viņus nespēlēja radio, par viņiem nerunāja. Pat grupas nosaukums uz pirmā singla bija nodrukāts kļūdaini. EMI vēlreiz vērsās pie Capitol un atkal saņēma atteikumu. Nākamo singlu She Loves You izdeva vēl viena maza kompānija Swan Records. Eiropā tieši She Loves You grupas slavu pārvērta histērijā. ASV tā pat neiekļuva Billboard simtniekā.
1963. gada 22. novembrī CBS TV rīta ziņās pārraidīja sižetu par Eiropu pārņēmušo māniju. Daudziem amerikāņiem tā bija pirmā dzirdēšana par grupu ar dīvainajām frizūrām. Taču no vakara ziņu izlaiduma sižets pēdējā brīdī tika atsaukts - todien bija nogalināts ASV prezidents Džons F. Kenedijs.
ASV krišana
Tomēr bītlomānijas auru atbalsis arvien biežāk sasniedza arī Jauno pasauli. Visbeidzot Capitol padevās, piekrita «pamēģināt» un tūlīt pēc Ziemassvētkiem izdeva singlu I Want to Hold Your Hand, turklāt tam atvēlēja pamatīgu reklāmas budžetu. 1964. gada februāra sākumā dziesma bija Billboard pirmajā vietā. Pēc nedēļas, grupai ierodoties ASV, Ņujorkas lidostā tūkstošiem pusaudžu skandēja: «We love you, Beatles!», bet CBS ziņu pārraide, atsaucoties uz ASV un Lielbritānijas attiecību seno vēsturi, komentēja, ka «britu invāzija šoreiz notiek ar segvārdu bītlomānija». Pāris dienu vēlāk grupas pirmo uzstāšanos Eda Salivena šovā redzēja TV vēsturē vēl nepiedzīvota auditorija: 73 miljoni cilvēku - 45 procenti ASV televīzijas skatītāju jeb apmēram 34 procenti iedzīvotāju. Salivens nolasīja apsveikuma telegrammu no paša Elvisa Preslija (menedžeris pulkvedis Pārkers to gan esot nosūtījis, Elvisam neko nejautājot), bet pēc dažām dienām jaunais ASV prezidents Lindons B. Džonsons valstsvizītē ieradušos britu premjeru Aleku Daglasu Houmu sveica ar vārdiem: «Man patīk jūsu godasardze. Bet vai viņiem nevajadzētu apgriezt matus?» Ap grupai ierādīto viesnīcu Plaza Hotel Ņujorkas Piektajā avēnijā drūzmējās ne tikai spiedzošu meiteņu un saspringtu zēnu pūļi, bet arī pusmūža kungi bītlu parūkās. Žurnāls Life notiekošo atkal rezumēja ar vēsturisku analoģiju: «[1776. gadā] Anglija zaudēja savas kolonijas Amerikā. Pagājušajā nedēļā The Beatles tās atguva.»Grupas pirmā ASV vizīte ilga tikai divas nedēļas, taču pēc tās vairs nekas nebija kā agrāk. Ne visas atsauksmes bija atzinīgas, tomēr bieži tika uzsvērts, ka bītlu ierašanās ir pirmais nāciju uzmundrinošais notikums pēc Kenedija slepkavības aizsāktā šoka un nomāktības perioda. Masu histērija pārspēja visu, kas bija pieredzēts Sinatras vai Preslija laikā. Glābjot, kas glābjams, gada sākumā Capitol beidzot izdeva albumu Meet the Beatles!. Tas bez aizķeršanās sasniedza pirmo vietu, kur noturējās 11 nedēļas - līdz to nomainīja The Beatles Second Album. Martā Beatles jau bija okupējuši 60 procentus ASV singlu tirgus, aprīļa sākumā Billboard tabulas piecās pirmajās pozīcijās bija tikai viņu dziesmas (un vēl septiņas pirmajā simtniekā), bet Salivena šovs jau uzņēma nākamo britu sensāciju - The Searchers. Un tad arī The Dave Clark Five. Tā vairs nebija tikai bītlomānija. Bija sākusies britu invāzija.
Eiforija
Pēkšņi Amerika atklāja, ka arī okeāna otrā pusē netrūkst aizraujošas mūzikas. Tai bieži bija amerikāniskas saknes - daudzi britu muzikanti bija auguši ar sapni par Ameriku, kadiljakiem, debesskrāpjiem, melnajiem blūzmeņiem, Elvisu un Holivudas filmām. Tomēr tā bija atšķirīga. Lai kā censtos, britu mācekļi, kas Ameriku un kadiljakus bija redzējuši tikai žurnālos un filmās, nespēja pietuvoties ne Misisipi kokvilnas vācēju, ne Havaju sērferu pieredzei.
Biznesa prātvēderiem bija taisnība, uzskatot, ka jaunā britu mūzika bieži ir neprecīzs amerikāņu, nereti melno amerikāņu, mūzikas atdarinājums. Taču viņi nesaprata, ka šī neatbilstība, šī nobīde, ko radījušas atšķirības starp Liverpūles un Londonas mākslas studentu Džona Lenona un Kīta Ričardsa ikdienu un Čikāgas geto iemītnieku dzīvesveidu, ir nevis trūkums, bet ieguvums, kas mūzikai dod jaunu saturu. Bieži šo saturu bija noteicis pēckara Anglijas dzīves skaudrums un to piedzīvojušo vēlmes izrauties. Tas bija nevis Misisipi, bet Temzas deltas blūzs un Mērsijas pops. Un amerikāņu pusaudžiem tas šķita ne vien eksotiski aizraujošs, bet arī daudz saprotamāks par «īstu» blūzu, ritmblūzu vai soulu, par ko tie ASV rasu situācijas dēļ vairumā gadījumu (un par milzu pārsteigumu britu mūziķiem) šā vai tā neko nenojauta.
Pēkšņi jaunā paaudze bija apsēsta ar visu anglisko - dziesmām, modi, frizūrām, žargonu, akcentu. Pēdējais bija īpaši amizanti. Tiecoties pēc «autentiskuma», briti nereti dziedāja ar amerikāņu, īpaši dienvidnieku, akcentu, bet runāja - kā jau briti. Savukārt amerikāņi nu cits pie cita vērsās ar uzrunu «ser» un atdarināja britu, visbiežāk ziemeļu (Liverpūle!), izrunu. Vecāki, skolotāji un visvairāk mūzikas bizness sevi mierināja ar cerību, ka tā ir kaprīze, kas līdz vasaras beigām būs galā. Naivi maldi.
Publikas kāre uz visdažādāko britu mūziku bija nebeidzama, un piedāvājums šķita neizsmeļams. Jaunā ģitārpopa grupas (The Searchers un Gerry and the Pacemakers), blūza un ritmblūza studenti (The Animals un The Kinks), orķestru pavadībā dziedošas dīvas (Dastija Springfīlde un Petula Klārka) un solisti (Toms Džonss), sentimentāla popfolka vai joku dziesmu izpildītāji (Chad & Jeremy un Freddie and the Dreamers)... derēja gandrīz visi, kas nāca no Britu salām, bija jauneklīgi un apveltīti ar kādiem nebūt skatuves dotumiem. 1964. un 1965. - invāzijas trauksmainākajos un eiforiskākajos gados - ASV tabulas pirmajā ailē pabija 20 britu singli, kas pa visiem kopā šo pozīciju saglabāja 56 nedēļas. Lielākā daļa - 11 - nāca no Beatles apcirkņiem, tomēr virsotnē atzīmēties izdevās arī The Animals, Manfred Mann, Freddy and the Dreamers, Herman’s Hermits, Petulai Klārkai un citiem.
The House of the Rising Sun
Starp invāzijas pirmajiem hitiem netrūka amerikāniskas izcelsmes skaņdarbu, ko britiem, veicot nelielas, bet, kā izrādījās, būtiskas kosmētiskas izmaiņas, izdevās pārdot atpakaļ amerikāņiem (Swinging Blue Jeans singls Hippy Hippy Shake; The Searchers izpildītās Needles and Pins un Love Potion No. 9; arī vairākas Dastijas Springfīldes, Beatles un Stones agrīnās dziesmas).
Vēl interesantāks ir The House of the Rising Sun stāsts. Tā ir tautasdziesma, kuras saknes sniedzas angļu folklorā, taču amerikāņi to jau izsenis uzskata par «savējo». XX gadsimta pirmajā pusē dziesmu ieskaņoja daudzi folka un blūza izpildītāji, un arī sešdesmito gadu sākumā to dziedāja Nina Simone, Džoana Baeza, Bobs Dilans un citi amerikāņi. Taču par vienu no desmitgades neaizmirstamākām himnām The House of the Rising Sun padarīja Ņūkāslas grupas The Animals dramatiski piesātinātais roka izpildījums. 1964. gadā šī versija kļuva par globālu Nr. 1 hitu un vēl pēc 60 gadiem bieži pieminēta kā klasiskākā no dziesmas daudzajām interpretācijām.
Liverpūles gvarde
Sākumā britu invāzija ļoti izskatījās pēc Liverpūles jeb Mērsisaidas (pēkšņi visi zināja, ka Liverpūli divās daļās dala Mērsijas upe!) invāzijas. The Searchers; Gerry and the Pacemakers; Swinging Blue Jeans; Silla Bleka; Billijs Dž. Kreimers ar grupu The Dakotas... Tie visi bija Beatles novadnieki un savulaik arī konkurenti cīņā par pilsētas lielāko slavenību statusu, bet nu ar savu klātbūtni, mūziku un frizūrām hipnotizēja amerikāņu pusaudžus. Vēl vairāk - Pacemakers, Silla un Billijs bija bītlu menedžera Braiena Epstaina aizbildnībā. Pacemakers debijas singlu How Do You Do It? producents Džordžs Mārtins bija piemeklējis Beatles repertuāram. Kad bītli iecirtās un no tā atteicās, lai ieskaņotu pašsacerēto Please Please Me (savu pirmo lielo hitu), dziesma nonāca pie Pacemakers un aizsāka panākumu sēriju, kas viņus padarīja par agrīnās ģitārgrupu ēras slavenībām. Billijs Kreimers bija ar paplānu tenoru apveltīts popdziedonis, kurš savu lielāko hitu Bad to Me vecas pazīšanās vārdā dabūja no Lenona un Makartnija, bet Silla Bleka vēl nesen strādāja par garderobisti Liverpūles Cavern Club - Beatles pastāvīgajā rezidencē pirms slavas. Taču, kopš Džordžs Mārtins viņu pierunāja iedziedāt amerikāņu popa jaunā klasiķa Bērta Bekaraka nupat sacerēto Anyone Who Had a Heart, Silla (īstajā uzvārdā Vaita) bija zvaigzne.
Pītera Ešera un Gordona Vollera duets Peter and Gordon gan bija londonieši, taču ar tiešu pieeju Lenona/Makartnija dziesmu skapim, jo Makartnijs draudzējās ar Pītera māsu - aktrisi Džeinu Ešeri. Tā nu, neskaitot bītlu grāvējus, par pirmo invāzijas Nr. 1 hitu ASV kļuva Peter and Gordon dziedātā A World Without Love, kuras autori atkal bija tie paši bītli. Reiz pēc koncerta, bēgot no histēriskajām fanēm, Pīteram nokrita brilles. Tās pacēlis, viņš metās tālāk, bet, pēc mirkļa atskatoties, redzēja padsmitgadīgu meiteni aizgūtnēm ēdam zāli, ko nupat bija skārušas viņa acenes un rokas... Pirmajos mēnešos šķita, ka Amerika ir gatava aprīt katru, kurš nāk no Britu salām, bet ideāli, ja no Liverpūles un pazīst Džonu Lenonu un Polu Makartniju. Pat The Rolling Stones menedžeris Endrū Lūgs Oldems atzina, ka bez viņiem Jaunā pasaule britiem būtu palikusi nesasniedzama: «Pirms Beatles Amerika nebija pat teorētiska iespēja. Kā vietu, kur spēlēt savu mūziku, to nevarēja iztēloties. Kādas bija mūsu iespējas? Varbūt Skandināvija. Vai tualetes Beļģijā - tas, ko Beatles kādreiz izbaudīja Hamburgā.» Nav pārsteidzoši, ka «bītls» pēkšņi bija sugasvārds, ko konservatīvākās vidusšķiras aprindās attiecināja uz katru britu mūziķi.
Lielāki par Beatles
Tik un tā jau pēc dažiem mēnešiem bītliem uzradās šķietami nopietni konkurenti - Ziemeļlondonas grupa The Dave Clark Five, ko Anglijā, pat neraugoties uz panākumiem, reti kurš ņēma par pilnu. Tās līderis un bundzinieks Deivs Klārks bija viduvējs mūziķis ar labu biznesa instinktu, un viņš savai grupai izkārtoja ierakstu kontraktu, kas bija krietni izdevīgāks par Beatles līgumu ar EMI. Tomēr, kad Eds Salivens, saozdams nākamo britu sensāciju, viņus aicināja uzstāties savā pārraidē, kas nozīmēja gandrīz garantētu Amerikas slavas biļeti, Klārks atteicās. Vairāki grupas dalībnieki joprojām strādāja dienas darbu, un tādu braucienu nevarēja atļauties. Taču Salivens bija gatavs jebkādiem izdevumiem, un 1964. gada maijā Dave Clark Five kļuva ne vien par pirmo britu grupu, kas nospēlējusi koncertturneju ASV (tai bija noīrēta Rokfelleru ģimenes lidmašīna), bet arī par pirmo, kam pēc jauniem mīluļiem kārā prese piedēvēja titulu «lielāki par Beatles». Jau pēc dažiem gadiem tas šķita smieklīgi, un šodien Klārka piecinieks visbiežāk tiek pieminēts kā kuriozs, bet invāzijas pirmajos gados viņu robusti enerģiskie un tikpat neizsmalcināti sentimentālie hiti gandrīz ne uz mirkli neatstāja Billboard Top 20.
Paaudžu un kultūru sadursme
Tomēr ne visiem veicās. Rolling Stones, kas par savas mūzikas sakņu dzimteni bija sapņojuši jau kopš pirmajām dienām, ASV vispirms piedzīvoja vilšanos. Divu nedēļu turneja 1964. gada vasarā izvērtās par fiasko, kura zemākais punkts bija četri koncerti lielā tirgū Sanantonio pilsētā Teksasā - starp skatuvi un publiku atradās baseins, un Stones uzstājās pamīšus ar dresētiem roņiem. Taču īstais pazemojums bija debija televīzijā. Eds Salivens jau tobrīd skandalozo grupu pie sevis neaicināja (pagaidām), tādēļ viņi uzstājās ABC TV varietē pārraidē The Hollywood Palace. Šovu vadīja vecais lauva Dīns Mārtins - Frenka Sinatras pudeles brālis, skatuves partneris un līdzbiedrs Oušena bandā (pirmā Oušena kazinolaupītājfilma uz ekrāniem parādījās 1960. gadā). Aizkulisēs Mārtinam bija sanākusi saķeršanās ar Kītu Ričardsu, un tiešraidē viņš, liekot līksmot šova konservatīvajai publikai, neskopojās ar nesaudzīgi ņirdzīgiem komentāriem: «Viņu mati nemaz nav tik gari, viņiem tikai ir zemas pieres un kuplas uzacis» un tamlīdzīgā garā.
Tā bija simboliska epizode, kas izgaismoja nācijas veco, labo mīluļu un viņu cienītāju diskomfortu. Paaudžu plaisa un rūgtums tās «vecajā» pusē auga jau kopš piecdesmito gadu nogales, kad rokenrols Mārtinu un viņam līdzīgos krūnerus (40. un 50. gados populāri popbalāžu dziedoņi) ar visu Lielo amerikāņu dziesmu grāmatu nobīdīja šovbiznesa perifērijā. Taču ķēmīgo britu parādīšanās bija vēl ļaunāka, īsts barbaru iebrukums. Preslijs un viņa kompānija savā laikā bija pašmāju sīkie - kaitinoši, ārišķīgi un nepelnīti slaveni, taču ar tiem bija iespējama saprašanās; tas pats Elviss neslēpa, ka apbrīno gan Sinatru, gan Mārtinu. Taču šie angļi bija cita civilizācija - jaunāki, skaļāki, vēl nejēdzīgāk ģērbušies, ar nesaprotamu akcentu, viņi bieži jūsmoja par melnajiem un likās apdraudam visas baltās Amerikas vērtības (kas, protams, nebija taisnība). Turklāt Mārtina žultaino bravūru vairoja necerēti labas ziņas - pēc vairākiem tukšuma gadiem viņam atkal bija hits. Par spīti šaurpieres ārzemniekiem, viņa Everybody Loves Somebody strauji kāpa uz augšu un neilgi pēc skandalozās The Hollywood Palace pārraides Billboard tabulas līderpozīcijā nomainīja bītlu A Hard Day’s Night. Lai tak tie briti iet ieskrieties!
Nelielu kompensāciju pirms došanās mājup Stones sniedza vien ierakstu sesija leģendārajā blūza mekā, Čikāgas studijā Chess. Vēlāk, ofensīvas pirmo batāliju putekļiem nosēžoties, viss sastājās īstajās vietās un viņi kļuva par otru lielāko britu grupu ASV aiz Beatles, taču uz pirmo Nr. 1 hitu - (I Can’t Get No) Satisfaction - viņiem šeit nācās gaidīt vēl veselu gadu. Tikmēr amerikāņu pīrāgu savā starpā dalīja citi, Stones uzskatā - krietni mazāki gariņi.
Ierindas varoņi
Kaut kādā ziņā Stones snobisms bija pamatots. Daudzi iepriekšminētie mākslinieki neizcēlās ar īpašu oriģinalitāti. The Animals un The Kinks joprojām ir nezūdoši dārgumi angļu roka muzejā, Toms Džonss ir Velsas leģenda, Dastija Springfīlde - dīvu dīva, kuru līdz pat mūsdienām ar bijību godājušas Enija Lenoksa, Eimija Vainhausa un Adele. Bet cik bieži pēdējos 40 gados bez ironijas ir pieminēti Herman’s Hermits, Chad & Jeremy, Billijs Kreimers un Freddie and the Dreamers? Vai The Dave Clark Five, kas bija «lielāki par Beatles»? Pēkšņas anglofilijas pārņemtajai Amerikai viņi kādu brīdi bija kārdinoša un viegli sagremojama barība, taču sāta sajūta bija īslaicīga, jo viņu mūzika bija triviāla un bez paliekošas vērtības. Viņu vēsturiskā loma bija nozīmīgāka par muzikālo.
Britu nedēļraksts New Musical Express 1964. gada nogalē: «Amerikai vairs nav daudz, ko mums piedāvāt. Tagad tie esam mēs, kas sūta māksliniekus uz Ameriku.» Piedosim šo mirkļa aizrautības pārspīlējumu. «Mūsu» invāzija nudien lika nodrebēt pasaules lielākajai mūzikas industrijai, kas pēc rokenrola un tvista modes apsīkuma tā arī nebija uztaustījusi jaunu zelta rūdu. Tomēr tā bija tālu no sabrukuma. Jā, vienai otrai slavenībai uz visiem laikiem nācās piekāpties britu vitalitātes un atšķirīgā šarma priekšā. Lielākoties tie bija vecās skolas solisti un jaunie teen idols jeb pusaudžu elki - parasti ne pārāk talantīgi, taču izskatīgi puiši un meitenes, ar ko industrija sešdesmito gadu sākumā mēģināja aizpildīt jauniešu tirgus vakuumu. Taču pa hitam joprojām gadījās ne tikai Dīnam Mārtinam, bet arī Sinatram, Preslijam un pat Lūisam Ārmstrongam. 1965. gada vasarā, kad Billboard singlu topā triumfēja Rolling Stones ar (I Can’t Get No) Satisfaction, pieprasītākais albums Lielbritānijā bija amerikāņu dziesminieka Boba Dilana Bringing It All Back Home. Motown popsoula zvaigznes bija populārākas nekā jebkad, un pozīcijas noturēja arī Kalifornijas dēli The Beach Boys, kas 1966. gadā tā paša New Musical Express lasītāju balsojumā apsteidza Beatles kā labākā vokālā grupa.
1966. gada aprīlī, lielajam amerikāņu žurnālam Time numura galveno tēmu uz vāka piesakot ar frāzi «Londona: svingojošā pilsēta», to varēja uztvert gandrīz kā kapitulāciju. Taču mēneša pēdējā nedēļā Billboard Top 10 nebija neviena britu ieraksta - pirmo reizi kopš 1964. gada janvāra. Tas nenozīmē, ka ķeltu kaujinieku pēcteči būtu atvainojušies par haosu un devušies mājās. Nebūt ne - gada atlikušajos mēnešos The Beatles, The Stones, The Troggs un Donovans nācijas eksporta bilanci papildināja ar virkni klasisku hitu. Taču, tabulās un publikas prātos veco popu pamazām nomainot rokam, mainījās arī varoņi. Daudzi ofensīvas veterāni tiešām netika līdzi pašu uzkurinātajam laikmeta tempam un bija spiesti atkāpties.
Tomēr Herman’s Hermits, Dave Clark Five un citu vēstures piemirsto invāzijas varoņu misija, kaut arī neilga, bija svarīga. Pāris gados, kamēr viņi lika ēst zāli amerikāņiem, britu mūziķi un industrija ieguva tik nepieciešamo pašapziņu un iepriekš neiedomājami stipras pozīcijas pasaules mūzikas tirgū. Viņi sagatavoja skatuvi jauniem un nopietniem spēkiem: The Who, The Yardbirds, Cream, Bee Gees un citiem, kas dažiem mūzikas vēsturniekiem lika runāt par britu invāzijas otro vilni. Lai cik stipri, Beatles vieni paši to nebūtu paveikuši. Jā, pārējie burāja viņu ķīļūdenī, taču bez šīs atbalsta armādas bītli, ļoti iespējams, paliktu vien laikmeta kaprīze, spilgts, bet pārejošs untums. Invāzijas triecienjauda arī viņiem deva nemitīgu enerģijas pieplūdumu un attīstības motivāciju, ļaujot pāraugt pašiem sevi. Starp citu, tieši tāpat kā daudziem amerikāņiem.
Mūzikas skaņas
Par spīti ilgstošam britu pārākumam un rokmūzikas atmodai, desmitgades populārākajam albumam (sešdesmito gadu otrajā pusē par dominējošo ierakstu formātu, nomainot singlus, kļuva albumi) nebija nekāda sakara ne ar britu invāziju, ne roku. Tas izrādījās Holivudas filmas Mūzikas skaņas (1965) albums ar operešu lielmeistaru Ričarda Rodžersa un Oskara Hammerstaina II dziesmām. Tāda paša nosaukuma Brodvejas mūzikla ekranizējums guva milzīgu ievērību visā pasaulē, tostarp Latvijā, kur daudzi to noskatījās četras, piecas un vairāk reizes. Savukārt tā skaņu celiņš īpaši iecienīts kļuva tieši Lielbritānijā, kur 70 nedēļas saglabāja pirmo vietu (un gandrīz tikpat ilgi sabija otrajā), kļūstot par 1965., 1966. un 1968. gada pieprasītāko albumu! Ja ne fakts, ka galveno lomu filmā atveido angļu dziedošā aktrise Džūlija Endrūsa, tā būtu perfekta amerikāņu atriebība par britu invāziju.
Amerikāņu atbilde
Briti bija ieradušies uz palikšanu, un invāzijas nosacītās beigas (parasti tiek uzskatīts, ka tā ilgusi līdz 1966.-1967. gadam) pienāca nevis tādēļ, ka tie būtu zaudējuši asumu, bet tādēļ, ka amerikāņi bija atguvušies. Invāzijas pirmo gadu aizrautība, absurdi un pārmērības veicināja vispārēju pacilātību un konkurenci, kas stimulēja mūzikas progresu, dodot jaunatnes kultūrai skaļu un visā pasaulē sadzirdētu balsi.
Deivids Krosbijs 1964. gadā kopā ar pārējiem nupat dibinātās folkgrupas The Byrds puišiem noskatījās Beatles jauno filmu A Hard Day’s Night: «Tas bija kā zibens spēriens! Es ieraudzīju savu mūža darbu! Mēs tūlīt pat sākām audzēt garus matus un ātri iemācījāmies apieties ar fēnu un ķemmi.» Taču tas nebija viss. Byrds, tāpat kā tūkstošiem viņu vienaudžu, iemācījās rīkoties arī ar elektriskajām ģitārām un domāt bez savu laiku nokalpojušām popfolka klišejām. Viņu debijas singls Mr. Tambourine Man - Dilana folkdziesma ar elektrisku pastiprinājumu un nepārprotami bītliskām inspirācijām - 1965. gada vasarā kļuva par globālu hitu un «jaunās Amerikas» pirmo nopietno atbildi britu iebrukumam. Arī sociālpolitiski kaismīgā folka trubadūra Dilana pārtapšana rokzvaigznē un psihedēlijas poētā bija reakcija uz britu invāziju. The Beach Boys savu meistardarbu, vienu no sešdesmito gadu mūzikas stūrakmeņiem Pet Sounds radīja kā tiešu atbildi Beatles albumam Rubber Soul, savukārt bītli savu Sgt. Pepper atzina par Pet Sounds parādnieku... Un tad jau nāca arī Simon & Garfunkel, The Mamas and the Papas, The Doors, Jefferson Airplane, Creedence Clearwater Revival un pārējie, kas padarīja iespējamu roka zelta laikmetu.
1967. gadā Kalifornijas pilsētā Monterejā notiekot pirmajam lielajam hipiju festivālam, jau bija skaidrs, ka dalījums britos un amerikāņos vairs nav būtisks. Simboliskā kārtā visuzskatāmāk to pierādīja Džimijs Hendrikss: afroamerikānis, kurš slavu iemantoja angļu menedžera vadībā pārceļoties uz Londonu un uzstājoties ar angļu muzikantiem. Arī Monterejā Džimijs ieradās no Londonas - tā bija viņa pirmā lielā uzstāšanās dzimtenē. Mirklis, kurā viņš kļuva par nemirstīgu roka leģendu. Viņš izpildīja savus pirmos psihedēliskos hitus, blūza klasiku un Dilana Like a Rolling Stone. Tie bija satriecoši priekšnesumi, bet vēsturē gan festivālu, gan pats sevi Hendrikss todien ierakstīja ar šamanisku rituālu, dziesmas Wild Thing izskaņā aizdedzinot savu Fender Stratocaster ģitāru. Savukārt šā stāsta noslēgumā ir vērts atcerēties, ka, lai arī Wild Thing autors ir amerikānis Čips Teilors, tas bija viens no britu invāzijas pēdējiem hitiem, kas gadu iepriekš Billboard virsotnē ļāva nokļūt angļu grupai The Troggs... Bet nu invāzija bija galā, loks noslēdzies un roks kļuvis par universālu vairāku paaudžu valodu.
Otrā invāzija
Kopš XX gadsimta sešdesmitajiem Lielbritānija ir otrā lielākā mūzikas industrijas lielvalsts ar pastāvīgu savu mākslinieku klātbūtni starptautiskā mērogā. Un arī vēlāk tie ir piedzīvojuši īpaši vērienīgus panākumu uzplūdus. Viena no šādām epizodēm, kas nereti dēvēta par otro britu invāziju, risinājās 1983. gadā, kad daudzi mūziķi ne vien radīja svaigu un oriģinālu mūziku, bet arī veiksmīgi izmantoja jaunās mūzikas televīzijas MTV pavērtās iespējas ASV tirgū. Otrās invāzijas kulminācija pienāca 1983. gada 16. jūlijā, kad Billboard Top 40 tika reģistrēta rekordliela britu pārstāvniecība: 20 singli. Līderis bija The Police hits Every Breath You Take, bet pirmajā desmitniekā atradās arī Edija Grānta, The Kinks (jā, tie paši, kas pirms gandrīz 20 gadiem), Kajagoogoo, Madness, Duran Duran un Culture Club dziesmas. Savukārt visa gada garumā briti aizpildīja gandrīz 35 procentus aiļu ASV singlu un albumu tabulās. Jo iespaidīgākus šos rezultātus dara fakts, ka 1983. bija gads, kurā pasaules hitparādēs uzstājīgi dominēja amerikānis Maikls Džeksons ar albumu Thriller un tā daudzajiem singliem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita