Padomju tanku T-35 būvēja ar domu, ka ienaidniekos tas iedzīs bailes, bet savējos izraisīs sajūsmu. Ar trim lielgabaliem un sešiem ložmetējiem bruņotais piectorņu tērauda koloss izskatījās iespaidīgi, taču kaujaslaukā piedzīvoja pilnīgu fiasko.
Padomju tauta T-35 iepazina 1933. gada 1. maijā, kad šā tanka pirmais eksemplārs izbrauca svētku parādē Maskavas Sarkanajā laukumā. Publika bija sajūsmā, jo līdz šim Sarkanās armijas arsenālā tik liela un pamatīgi bruņota tanka nebija. Visu tanku tanks - tādu iespaidu radīja T-35. Tobrīd neviens nevarēja iedomāties, ka T-35 sasniegumu saraksts aprobežosies tikai ar parādēm vien, bet reālos kaujas apstākļos tas nebūs nekam derīgs. Kaut gan pamats tādām aizdomām bija jau no šā projekta pirmās dienas.
Vācu pamati
Kā jau daudzas lietas trīsdesmitajos gados (un arī vēlāk), T-35 projekta pamatā ir ārzemju inženieru idejas. Kad trīsdesmito gadu sākumā padomju aizsardzības resors nosprieda, ka armijai nepieciešams jauns tanks, kura uzdevums būtu kājnieku operāciju atbalsts un pretinieka nocietinājumu graušana, tad šīs idejas īstenošanu uzticēja vācu inženieru grupai ar Eduardu Groti priekšgalā. Vācu konstruktori tobrīd šā kā tā sēdēja bez darba, jo Vācijai saskaņā ar Versaļas līgumu tankus būvēt nebija atļauts. Grotes brigāde gada laikā tiešām uzbūvēja tanka prototipu, taču pasūtītāji to atzina par tehniski nepilnīgu un pārāk dārgu. Projekta turpmākā īstenošana nodota padomju inženieru rokās, savukārt Grote kādu laiku vēl nodarbojās ar tāda kā ripojošā cietokšņa projektēšanu padomju valsts vajadzībām - tas bija monstrozs tanks, kas svēra vairāk nekā 100 tonnu (daži pētnieki min pat 1000 tonnu) un bija apbruņots ar vairākiem lielgabaliem. Protams, nekur tālāk par projektu viss šis pasākums netika, jo grūti iedomāties, kā līdz kaujaslaukam varētu nogādāt šādu tehnikas brīnumu.
Padomju inženieri Sarkanās armijas Motorizācijas un mehanizācijas pārvaldes priekšnieka vietnieka Gustava Boķa (šo latviešu izcelsmes virsnieku, tāpat kā daudzus citus, Staļins likvidēja 1938. gadā) uzraudzībā tikmēr attīstīja daudztorņu smagā tanka projektu. Pirmā pankūka arī viņiem piedega, jo prototipu gan uzbūvēja, taču uzreiz bija skaidrs, ka sērijveida ražošanā tas izmaksās nesaprātīgi dārgi - apmēram pusotru miljonu rubļu. Salīdzinājumam - vieglais tanks BT-2 izmaksāja tikai 60 000 rubļu. Pēc projekta pieslīpēšanas cenu izdevās samazināt līdz pusmiljonam rubļu, taču tik un tā jaunais tanks, ko nodēvēja par T-35, izmaksāja ļoti dārgi, un tas bija galvenais iemesls, kādēļ to saražoja diezgan ierobežotā skaitā - mazliet virs 60 eksemplāriem.
Tanka prototipu gan uzbūvēja, taču uzreiz bija skaidrs, ka sērijveida ražošanā tas izmaksās nesaprātīgi dārgi - apmēram pusotru miljonu rubļu. Salīdzinājumam - vieglais tanks BT-2 izmaksāja tikai 60 000 rubļu.
Nepraktisks un neizturīgs
Augstā cena bija tikai pirmais un acīs krītošākais mīnuss. Jau pēc pieņemšanas armijas bruņojumā viens pēc otra parādījās arvien jauni T-35 trūkumi. Izrādījās, ka tam ir ļoti vāja ritošā daļa, kas diezgan regulāri sagādāja problēmas. Arī motoram piemita tendence pārkarst, un bija gadījumi, kad dzinējs bija jāmaina jau pēc 50 stundu ekspluatācijas. Kaut gan teorijā tankam bija jāspēj pārvarēt šķēršļu joslu, dzīvē mēdza notikt tā, ka T-35 nespēja saviem spēkiem tikt laukā pat no lielas peļķes. Nekāds žiglais šis 50 tonnu smagais tanks nebija, jo pa šoseju spēja pārvietoties ar ātrumu 29 km/h, bet šķēršļotā apvidū ar diezgan nožēlojamiem 14 km/h. 270 litru degvielas bāka ļāva nobraukt apmēram 100 kilometru.
Tomēr vislielākās problēmas radīja dzelzs briesmoņa komandsistēma. Tankam bija divos stāvos izvietoti pieci torņi, kuros bija novietoti trīs lielgabali un seši ložmetēji. Lai visu šo arsenālu apkalpotu, bija nepieciešami 11 cilvēki. Ja pieskaitām motoristu, kurš kaujā atradās ārpus tanka, taču pārējā laikā viņa uzdevums bija gādāt par to, lai visi mehānismi darbotos, tad pat 12. Pārējo apkalpi veidoja tanka komandieris, viņa palīgs, vecākais mehāniķis-vadītājs, mehāniķis-vadītājs, jaunākais mehāniķis-vadītājs, tehniķis, četri torņu komandieri un radiotelegrāfists. Tanka komandierim bija neiespējami vienlaikus izkomandēt visus torņus, koriģējot to uguni, un vēl dot rīkojumus tanka vadītājam. Turklāt no komandiera torņa kaujaslauku varēja pārredzēt ļoti vāji. Tādēļ kaujas apstākļos katrs tornis darbojās uz savu roku, kas neizbēgami radīja jucekli - brīžam pa vienu mērķi vienlaikus šāva vairāki torņi, kamēr pa citu - neviens. Lai risinātu šo problēmu, tankisti mēģināja pārņemt jūras flotes vienoto artilērijas uguns vadības sistēmu, taču nekas prātīgs no šīs ieceres neiznāca.
Varenais T-35 bija no skata iespaidīgs, taču reālos kaujas apstākļos diezgan bezjēdzīgs. Tādēļ vienīgais praktiskais lietojums tam bija piedalīšanās parādēs: laikā no 1933. gada līdz Vācijas iebrukumam PSRS T-35 bija pastāvīgs Maskavas un Kijivas parāžu dalībnieks, allaž izraisot publikas ovācijas. Armijas vadība gluži labi apzinājās tanka trūkumus, tādēļ 1939. gadā tā ražošanu pārtrauca.
Līdz kaujaslaukam tā arī netika...
Taču tad pienāca 1941. gada vasara, un T-35 radās iespēja pierādīt savu lietderību kaujas apstākļos. Vāciešiem taču vajadzētu laisties lapās, tikai ieraugot vien šo briesmoni! Taču iebrucēji pat nedomāja nekur mukt, un izskaidrojums tam bija vienkāršs - gandrīz neviens no sešiem desmitiem T-35 līdz kaujaslaukam tā arī netika.
Gandrīz visu šā modeļa tanku īsās kaujas gaitas ir apzinātas un Sarkanās armijas atskaitēs izskatās visai vienveidīgi. Ļvivas apkaimē dislocētajā 34. tanku divīzijā kara pirmajā dienā bija 38 T-35, taču divas dienas vēlāk ierindā vairs bija tikai 17 no tiem. Vēl pēc divām dienām bija palikuši septiņi, bet 27. jūnijā - vairs neviena. Izklausās pēc varena slaktiņa, taču patiesībā līdz 26. jūnijam divīzijas tankisti nevienu ienaidnieku pat acīs nebija redzējuši, jo nemitīgi braukāja no vienas vietas uz otru, pildot priekšniecības haotiskās pavēles - pavisam piecu dienu laikā divīzija mēroja nepilnus 500 kilometrus. Un pa ceļam vienkārši pazaudēja visus T-35.
Ir pat saglabājusies zaudējumu uzskaite. Pirmie trīs T-35 vienkārši tika atstāti divīzijas mītnē, jo kara sākumā atradās remontā. Vēl divi iestiga purvā un tika pamesti. Vienu nācās pamest ritošās daļas problēmu dēļ, bet divus - ātrumkārbas defekta dēļ. Vēl divi pamesti Ļvivas apkaimē gaidīt remontbrigādi, kas tā arī neatbrauca. Viens nogāzās no tilta un sadega kopā ar apkalpi. Diviem salūzusi transmisija, citam pārkarsis un no ierindas izgājis motors. Vēl kādam iesprūduši cilindri. Līdzīgu defektu uzskaitījums turpinās vēl un vēl. Ienaidnieka darbības dēļ - aviācijas uzlidojumos - bojāti tikai divi no visiem T-35, bet viens vispār pazudis bez vēsts. Tādēļ arī nav saglabājies neviens fotoattēls, kurā būtu redzams kāds T-35 kaujas apstākļos: visās bildēs ir vai nu tanki parādē, vai arī pamesti grāvmalā, kur tos apbrīno vācu karavīri.
Pastāv versija, ka divi T-35 tomēr ir tikuši līdz kaujaslaukam. Runa ir par tankiem, kas bija Motorizācijas un mehanizācijas kara akadēmijas rīcībā un atradās Maskavā. Kad vācieši 1941. gada rudenī bija jau Maskavas pievārtē, pilsētas aizsardzībā tika raidīti visi pieejamie spēki, ieskaitot arī abus T-35. Taču kādi bija to panākumi - par to vēsture klusē. Visticamāk, nekādi. Ir gan saglabājušies kinohronikas kadri, kuros redzami divi T-35, kas dodas uzbrukumā pāri laukam, taču, kā noskaidrojuši krievu vēstures pētnieki, tas ir inscenējums, kas sarīkots 1942. gadā uzņemtās filmas Kauja par Maskavu vajadzībām, un patiesībā šie tanki ir filmēti kaut kur pie Kazaņas, jo skaitījās tur dislocētās mācību daļas īpašums.
Ļvivas apkaimē dislocētajā 34. tanku divīzijā kara pirmajā dienā bija 38 T-35, taču divas dienas vēlāk ierindā vairs bija tikai 17 no tiem. Vēl pēc divām dienām bija palikuši septiņi, bet 27. jūnijā - vairs neviena.
T-35 vērmahta dienestā
Un vēl viens pavisam kuriozs stāsts, kas saistīts ar T-35. Kara sākumā viens no šiem tankiem, ko krievi bija pametuši, pilnīgā darba kārtībā nonāca vācu rokās. Vācieši to nosūtīja uz Vāciju saviem tanku speciālistiem izpētei, taču nekādas ievērības cienīgas atsauksmes nesaņēma un arī diez vai tās gaidīja, jo kaujaslaukā, kā jau teikts, vērmahtam ar šo tanku sastapties negadījās. Saglabājies tikai ziņojums, kurā vācieši atzīmē, ka T-35 vadīšana ir fiziski ārkārtīgi smags darbs.
Turpmākās tanka pēdas uz laiku zūd, taču, ļoti iespējams, ka tieši šis T-35 «uzpeldēja» pašās kara beigās 1945. gada aprīlī. Tieši tāpat kā krievi 1941. gada rudenī, arī vācieši savas galvaspilsētas aizsardzībai mobilizēja visus resursus, tostarp arī vienu trofeju T-35. Iespējams, ka tā bija vienīgā reālā kauja, kurā piedalījies kāds T-35. Jebkurā gadījumā tā nebija ilga, jo krievi pašu radīto brīnumu ļoti ātri sašāva.
Vēl daži dīvaini tanki
K-Wagen
Nosaukums ir saīsinājums no Kolossal-Wagen, un jau tas vien liecina par tanka radītāju ambīcijām. Vācieši to uzbūvēja 1917. gadā ar domu, ka 150 tonnas smagais un ar četriem lielgabaliem un sešiem ložmetējiem bruņotais monstrs palīdzēs pārraut pretinieka pozīcijas Rietumu frontē. Lai apkalpotu visus ieročus un dzinēju, vajadzēja 22 cilvēku apkalpi. Tiesa, tanka ātrums bija tikai septiņi kilometri stundā, ar ko diez vai pietiktu ienaidnieka pozīciju šturmēšanai. Tomēr vācu pavēlniecība bija optimistiski noskaņota un pat gatavojās pasūtīt 100 šādus tankus. No ieceres gan nekas neiznāca, jo kara beigas pienāca ātrāk, nekā sāka darboties tanku rūpnīca, tādēļ izgatavot paspēja tikaivienu, un tas pats līdz kaujaslaukam netika.
Kugelpanzer
Viens no mīklainākajiem bruņutehnikas paraugiem, ko Otrā pasaules kara beigās padomju karavīri uzgāja kādā Vācijas tanku poligonā. Vienkāršs metāla cilindrs cilvēka augumā ar īpatnējas konstrukcijas riteņiem, ko darbina motocikla motors. Konstrukcija bija domāta vienam cilvēkam, kurš vadīja šo lodveida braucamo, lūkojoties pa šauru skatu spraugu. Kādiem mērķiem šis verķis bija domāts, skaidras atbildes nav vēl šobaltdien. Viena no izplatītākajām versijām: tas varētu būt izmantots kā pārvietojams novērošanas punkts tanku poligonā. Diezgan droši var apgalvot, ka kaujaslaukā no tā būtu maz jēgas, jo bruņas bija pārāk plānas. Vēl kāda versija vēsta, ka vācieši šos braucamos varētu būt piegādājuši japāņiem, kuri tos iecerējuši izmantot kā sauszemes kamikadzes uzbrukumiem pretinieka bruņutehnikai, taču arī tad aktuāls paliek jautājums, vai ar tik plānām bruņām kāds tiktu līdz mērķim. Saglabājies ir tikai viens šā braucamrīka eksemplārs. Cik pavisam tos izgatavoja, nav zināms.
NI-1
Odesā Otrā pasaules kara laikā tapis tehnikas brīnums. Pareizāk sakot, tehniska improvizācija, pie kuras ķērās vietējie inženieri, izmantojot jebkādus līdzekļus vācu uzbrukuma atvairīšanai. Kad īstie tanki gāja uz beigām, Odesas mašīnbūves rūpnīcas meistari ņēma kāpurķēžu traktorus, novāca tiem virsbūvi un vietā uzstādīja konstrukciju no tērauda plāksnēm ar grozāmu torni augšpusē, kurā atradās lielgabals. Iznāca kaut kas attāli līdzīgs tankam, kas salikts kaut kur garāžā ar vesera un metināmā aparāta palīdzību. Nodēvēja to visai asprātīgi - burti NI nozīmēja Na ispug jeb Paķert uz izbīli. Vāji bruņotajam NI-1 nebija gandrīz nekādu izredžu kaujaslaukā nodzīvot ilgāk par pārisminūtēm, tomēr realitātē šī dīvainā konstrukcija tomēr zināmu labumu atnesa. Proti, kad naktī vairāki šādi te bruņutraktori devās uzbrukumā, dārdot, žvadzot un sirēnas kaucinot, tad pozīcijās esošie rumāņu karavīri tos noturēja par īstiem tankiem un panikā atkāpās. Taču šāds pārsteiguma efekts spēja darboties tikai vienreiz.
M3 Lee
Viens no sliktākajiem Otrā pasaules kara tankiem tomēr tika saražots vairāk nekā 6000 eksemplāros un vairākus gadus piedalījās kaujās. Amerikāņi to 1940. gadā izstrādāja triecientempā, jo gluži vienkārši nebija citas alternatīvas, ko piegādāt savai, kā arī lendlīzes ietvaros britu un padomju armijai. Trūkumu M3 bija kā sunim blusu: siluets bija nejēdzīgi augsts, padarot tanku par viegli saskatāmu mērķi, piekare regulāri lūza, sānu bruņas bija pārāk plānas, īpaši jau vietā, kur atradās durvis, pa kurām apkalpe ierāpās tankā. Tanka tornis bija tik mazs, ka lielgabalu nācās izvietot nevis tajā, bet jocīgā sānu izbīdījumā, no kura redzamība bija draņķīga. Pilnai «laimei» apkalpes nodalījumā no dzinēja nonāca izplūdes gāzes, padarot to par kaut ko līdzīgu gāzes kamerai - šo problēmu gan vēlāk centās atrisināt, iebūvējot kabīnē ventilatoru.
Objekts 279
Piecdesmito gadu beigās padomju inženieri uzbūvēja tanku, kas vismaz teorētiski varēja darboties atomkara apstākļos. Līdz sērijveida ražošanai tas gan netika, tādēļ oficiāla nosaukuma tam nav, vienkārši darba apzīmējums Objekts 279.
Eksperimentālā tanka lielākā atšķirība bija četras kāpurķēdes, kam, pēc konstruktoru ieceres, vajadzēja uzlabot 60 tonnu smagās mašīnas caurejamību. Praksē gan izrādījās, ka četras kāpurķēdes no ierindas iziet biežāk nekā divas, turklāt arī tā munīcijas rezerves bija pieticīgas - tikai 24 šāviņi. Toties izteikti zemais, pieplacinātais siluets to padarīja neapgāžamu, pat ja tuvumā notika kodolsprādziens, turklāt tā apkalpe bija pasargāta no radiācijas un ķīmiskā uzbrukuma. Šie plusi gan nespēja atsvērt daudzos trūkumus, tādēļ bruņojumā šo tanku nepieņēma.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita