Aviācijas rītausmā lidināšanās mākoņos bija bagātu un dižciltīgu cilvēku privilēģija. Tādēļ nav brīnums, ka arī Otrā pasaules karā abās frontes pusēs kara lidotāju vidū netrūka aristokrātu.
Prūšu aristokrātija lika pamatus Luftwaffe leģendai - pietiek atcerēties kaut vai «sarkano baronu» Manfrēdu fon Rihthofenu, Pirmā pasaules kara rezultatīvāko asu. Taču nākamajā pasaules karā viņam bija ne viens vien sekotājs, turklāt ne tikai Luftwaffe sastāvā vien. Lepnu titulu īpašnieki sēdēja arī itāļu, britu, franču, krievu un rumāņu lidmašīnās, turklāt viens otrs guva izcilus panākumus. Bet daudziem no viņiem kara beigas nebija lemts sagaidīt.
Pirmie drosminieki
Kad parādījās pirmie aeroplāni, vēlme ar tiem lidot bija daudziem, taču finansiālās iespējas to ļāva darīt vien retajam. Līdzīgi gan bija ar vairākiem citiem tobrīd modē nākušajiem vaļaspriekiem: burāšanu, autosportu un jāšanu. Tādēļ tikai loģiski, ka aviācijas pirmsākumos pirmās vijoles spēlēja ļaudis ar uzņēmēja garu un biezu maciņu.
Piemēram, Francijā tāds bija Luijs Bregē, slaveno pulksteņu Breguet ražotāja dēls, kurš uzbūvēja lidmašīnu ar tādu pašu nosaukumu. Lidmašīnu konstruktori Anrī Farmāns un Luijs Blērio gan nebija bagāti, toties viņiem bija ģeniālas idejas, kuru īstenošanu finansēja turīgi ļaudis. Līdzīgi bija ar slavenajiem amerikāņiem brāļiem Raitiem. Lidmašīnu konstruktori bieži vien bija ļaudis no vienkāršās tautas, taču piloti vairumā gadījumu bija aristokrātiskas izcelsmes.
Pārsteidzoši, taču viņu vidū bija diezgan daudz sieviešu. 1903. gadā brazīliešu konstruktora Alberto Dimona būvētajā aeroplānā gaisā pacēlās amerikāniete Aīda de Akosto, kuras dzimtas saknes sniedzās līdz pat hercogam de Albam. Tepat Rīgas Zolitūdē ar lidošanu aizrāvās krievu aristokrāte Vera Zvereva, kura pat cieta avārijā, taču tajā izdzīvoja. Kņaziene Jevgeņija Šahovska, kura bija liela Rasputina pielūdzēja, apguva pilotāžu, par savu naudu nopirka lidmašīnu un pilnā nopietnībā bija saposusies kā kara lidotāja piedalīties 1911.-1912. gada itāļu-turku karā. Revolūcijas laikā kņaziene, sazin kādu apsvērumu vadīta, sāka strādāt čekā un, kā runā, ar īpašu baudu esot spīdzinājusi baltgvardu virsniekus, bet bojā gājusi dzērumā sarīkotā apšaudē. Parīzes lidostā Leburžē ir uzstādīts piemineklis pirmajai franču lidotājai no Francijas, baronesei Raimondai de Larošai. Tiesa, šajā gadījumā gan aristokrātiskā izcelsme ir tikai reklāmas triks, jo patiesībā drosmīgā lidotāja nebija nekāda aristokrāte, bet gan vienkārša santehniķa meita, īstajā vārdā Elīza Deroša...
Baroni un grāfi gaisa kaujās
Pirmais pasaules karš savā ziņā bija demokrātisks, jo ļāva lidot gan aristokrātiem, gan vienkāršiem ļaudīm - galvenais bija prasme vadīt aeroplānu un šaut uz ienaidnieku. Virkne tā laika labāko asu, kā vācieši Osvalds Belke, Ernests Udets un Makss Immelmans, franči Renē Foks, Žoržs Ginemārs un Šarls Nunžesers, nebija aristokrāti. Taču plecu pie pleca ar viņiem karoja arī zilo asiņu pārstāvji - kaut vai tas pats fon Rihthofens vai itāļu ass grāfs Frančesko Baraka. Pēdējais kara laikā guva 34 uzvaras, kaut gan karu sāka kā Pjemontas pulka kavalērists. Uz savas lidmašīnas sāniem grāfs uzzīmēja pakaļkājās piecēlušos ērzeli, un par šīs emblēmas izcelsmi ir divas versijas. Pirmā - tā ir atsauce uz grāfa dienestu kavalērijā. Otrā, mazāk ticamā - tā grāfs godinājis piekto paša notriekto pretinieku (pēc piektās uzvaras pilots skaitījās ass), Štutgartē dzimušo Frici Fuksu, jo Štutgartes ģerbonī arī ir zirgs.
Baraka gāja bojā 1918. gadā, taču stāstam par zirgu ir turpinājums. Kad 1923. gadā Ravennas autosacīkstēs uzvarēja jauns autobraucējs vārdā Enco Ferrāri, pie viņa ieradās Barakas vecāki un ierosināja uz Enco mašīnas uzzīmēt tādu pašu ērzeli, kāds bija uz gaisa asa lidmašīnas - tas nesīšot veiksmi. Tā zirdziņš kļuva par Ferrari emblēmu...
Krievijas impērijā dienests aviācijā sākumā bija muižnieku privilēģija. No šīs kārtas nāca Pjotrs Ņesterovs, kurš pirmais izpildīja nāves cilpu, bet gāja bojā Pirmā pasaules kara pašā sākumā, taranējot pretinieka aeroplānu. Muižnieks pēc izcelsmes bija kapteinis Jevgrafs Kruteņs, kurš kara laikā guva 20 uzvaras, tāpat arī pulkvedis Aleksandrs Kozakovs ar 17 uzvarām.
Īpašs bija muižnieka Vladimira Agrejeva gadījums, kuram 1912. gadā dienestā radās nesaprašanās ar priekšniecību, tādēļ viņš aizbrauca uz Franciju un iestājās franču armijā. Kara sākumā kaujā pie Marnas tika ievainots, bet pēc tam atgriezās frontē. Kad pēc piektā ievainojuma viņu atvaļināja no dienesta kājniekos, Agrejevs izmācījās par pilotu, aizbrauca uz Krieviju un tur frontē notrieca sešas vācu lidmašīnas. Nākot pie varas boļševikiem, 1918. gadā devās atpakaļ uz Franciju, kur notrieca vēl deviņas vācu lidmašīnas. Gāja bojā 1922. gadā autokatastrofā.
Padomju laikā tika noklusēts vēl viena aristokrātiska lidotāja vārds - Aleksandrs Prokofjevs-Severskis, kurš kara laikā guva 13 uzvaras. Ievērojams ar to, ka pēc ievainojuma zaudēja kāju, taču turpināja lidot, izmantojot protēzi. Padomju varai viņš bija netīkams tādēļ, ka emigrēja uz ASV, kur izveidoja uzņēmumu Seversky Aircraft, kas radīja vairākus iznīcinātājus, tostarp slaveno P-47 Thunderbolt.
«Marķīzs» padomju lidmašīnā
Viens otrs muižnieku pēctecis tomēr gadījās arī padomju lidotāju vidū. Piemēram, no muižniekiem bija cēlies padomju aviators Mihails Gromovs, kurš uzstādīja rekordu, bez nosēšanās no Maskavas pāri Ziemeļpolam aizlidojot uz Kaliforniju. Vēlāk, kara gados, Gromovs komandēja aviācijas armiju. Aristokrātiska izcelsme bija arī Konstantīnam Veršiņinam, kurš piecdesmitajos gados kļuva par aviācijas maršalu un PSRS gaisa spēku komandieri. Tomēr šādi gadījumi bija liels retums, jo staļinisko represiju gados piederība nepareizajai šķirai parasti nozīmēja biļeti uz GULAG vai pat viņpasauli.
Taču Otrā pasaules kara gados ar sarkanu zvaigzni rotātās lidmašīnās tomēr karoja daži aristokrāti. Tiesa, runāja viņi skaidrā franču valodā, jo dienēja padomju gaisa spēkos izveidotās franču eskadriļas Normandija sastāvā (par šo vienību vairāk lasiet Nezināmās Kara Vēstures 41. numurā). No 99 šīs eskadriļas lidotājiem 42 gāja bojā, bet četri izpelnījās Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Trīs no viņiem pēc izcelsmes bija proletārieši, bet ceturtais - grāfs Rolāns Pols d’Ivuā de la Puaps. Savu pirmo vācu lidmašīnu notrieca kaujā par Britāniju, bet Austrumu frontē vēl septiņas uzvaras guva individuāli un deviņas grupā. Krievi zināja par viņa izcelsmi un iesauca franču pilotu par Marķīzu. Normandijas rindās karoja vēl daži franču aristokrāti, taču ne visiem liktenis bija labvēlīgs. Piemēram, Žans de Siburs gāja bojā jau pirmajā mēnesī pēc ierašanās Austrumu frontē. Notrieca arī viņa draugu Žanu de Sanfālu, taču viņš spēja nosēdināt sašauto lidmašīnu un izdzīvoja līdz kara beigām.
Aristokrāti Hitlera dienestā
Nākot pie varas, Hitlers visiem spēkiem veicināja Vācijas militārā spēka atjaunošanu, tostarp arī Luftwaffe. Pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karā Vācijai bija aizliegts veidot gaisa spēkus, tādēļ modē nāca planieristu pulciņi. Tieši caur tiem tad arī kara aviācijā nonāca daudzi vēlākie Luftwaffe asi. Liela daļa bija parastu pilsoņu dēli. Piemēram, Ēriham Hartmanam tēvs bija armijas mediķis, Otto Kitelam - zemnieks, Ginteram Rallam - uzņēmējs, Valteram Novotnijam - dzelzceļnieks.
Taču netrūka arī aristokrātu. Piemēram, Pirmā pasaules kara «sarkanā barona» Manfrēda fon Rihthofena brālēns Volframs fon Rihthofens tajā karā notrieca astoņas pretinieka lidmašīnas. Vēlāk dienēja Luftwaffe, bet Spānijas pilsoņu kara laikā bija Franko pusē karojošā leģiona Condor komandieris. Otrā pasaules kara laikā dažādās frontēs komandēja aviācijas korpusus un flotes.
Cits piemērs: Egmonts Lipe-Vaisenfelds, senas aristokrātu dzimtas atvase un Austroungārijas armijas virsnieka dēls, frontē bija no 1940. gada beigām un līdz savai bojāejai paspēja izcīnīt 45 uzvaras gaisa kaujās. Bet pavisam īpašs gadījums bija Bruņinieka krusta kavalieris Francis Ksavjers fon Verra. Viņš bija pārliecināts nacistu atbalstītājs, kura militārā karjera sākās daudzsološi - Francijas kampaņas laikā viņš notrieca astoņas ienaidnieka lidmašīnas. Taču 1940. gada septembrī viņu pašu notrieca virs Anglijas un saņēma gūstā. Notriektajam pilotam nācās padoties pirmajam britu kareivim, kas viņu atrada, un apkaunojošā kārtā tas bija tuvējā ciemā dislocētās vienības pavārs, turklāt neapbruņots. Taču pēc šīs epizodes Verra demonstrēja izcilu gribasspēku un neatlaidību, četras reizes mēģinot aizbēgt no gūsta. Pirmo reizi jau dažas dienas pēc sagūstīšanas, un, kad viņu aizturēja, tad lepni paziņoja, ka gūstā kritušam virsniekam ir tiesības bēgt un neviens viņu no tā nespēs atturēt. Tā arī bija - nākamreiz Verra izbēga pa izraktu pazemes eju, tika līdz britu lidlaukam un pat iekāpa Hurricane iznīcinātāja kabīnē, taču ātrumā nesaprata šā tipa lidmašīnas vadības sistēmu un nepaspēja pacelties gaisā, kad tika aizturēts. Pēc nākamā bēgšanas mēģinājuma, sapratuši, ka šis vīrs mierā neliksies, angļi viņu aizsūtīja uz otru pasaules malu - Kanādu. Taču Verra aizbēga arī tur, izlecot pa vilciena logu, pēc tam veicot pārgājienu pa sniegotu teritoriju un beigās nonākot Ņujorkā. ASV tolaik vēl nebija karastāvoklī ar Vāciju, tādēļ nenogurdināmais bēglis varēja atgriezties dzimtenē, kur viņu sagaidīja kā varoni. Labumā gan tas viņam negāja, jo 1941. gada rudenī fon Verras lidmašīna tehnisku problēmu dēļ iegāzās jūrā pie Nīderlandes karstiem un pilots gāja bojā.
Pēc nākamā bēgšanas mēģinājuma, sapratuši, ka šis vīrs mierā neliksies, angļi sagūstīto pilotu aizsūtīja uz otru pasaules malu - Kanādu. Taču Verra aizbēga arī tur, izlecot pa vilciena logu.
Uzvaru kolekcionārs Vitgenšteins
Daudzi Luftwaffe piloti brīvprātīgi stājās nacistu partijā, jo patiešām ticēja tās sludinātajām idejām. Hitlers, cīnoties par varu, centās savā pusē pārvilināt arī aristokrātus, apgalvojot, ka vēlas panākt «visas vācu tautas saliedēšanos - no ķeizara dēla līdz pēdējam proletārietim». No troņa gāztajam Vilhelmam II viņš stāstīja, ka sapņojot par monarhijas atjaunošanu, kaut gan patiesībā šāda nodoma Hitleram nebija. Liela daļa vācu aristokrātijas nacistu vadonim arī noticēja, un viņus nemulsināja pat tas, ka drīz pēc varas sagrābšanas Hitlers jebkādas runas par monarhiju izbeidza. Tas gan netraucēja daudziem aristokrātiem iestāties nacistu dienestā, tostarp arī gaisa spēkos. Tikai Austrumu frontē vien bojā gāja vairāk nekā simts senu prūšu aristokrātu dzimtu atvašu.
Taču ne visi aristokrāti, kas nonāca Luftwaffe, bija pārliecināti nacisma ideju sekotāji. Pilnīgi noteikti tāds nebija Heinrihs fon Vitgenšteins (Napoleona karu laika krievu feldmaršala Vitgenšteina pēctecis), kurš gāja bojā 1944. gadā, aizsargājot Vācijas debesis.
Lūk, ko par viņu rakstīja antifašistiski noskaņotā kņaziene Marija Vasiļčikova savā dienasgrāmatā: «Trešdiena, 1943. gada 18. augusts. Šovakar pie Bismarkiem ilgi sarunājos ar Heinrihu fon Vitgenšteinu, kuru ir atsaukuši no Krievijas aizstāvēt Berlīni. Viņa rēķinā ir jau 63 notriekti ienaidnieka bumbvedēji, uzvaru skaita ziņā viņš ir otrs labākais vācu nakts iznīcinātājs. Taču, tā kā viņš ir aristokrāts un neatbalsta nacistu ideoloģiju, varasiestādes viņa varoņdarbus noklusē. Sen nebiju satikusi tik simpātisku un patīkamu cilvēku.»
Vasiļčikova pati bija krievu aristokrāte, kura kādu laiku bija dzīvojusi emigrācijā Lietuvā, bet vēlāk strādāja Trešā reiha ārlietu resorā un bija iesaistīta 1944. gada sazvērestībā pret Hitleru. Un jau 1943. gadā viņa par nepatiku pret esošo varu bija visai atklāti runājusi ar Vitgenšteinu: «Piektdiena, 20. augusts. Ļoti karsti, tādēļ pēc darba aizbraucām uz golfa klubu. Loremarija Šēnburga, Heinrihs Vitgenšteins un es sēdējām un apspriedām nākotnes plānus. Domājām, ko iesākt, kad viss sabruks un «vara» sāks izrēķināties ar tiem, kas to neatbalsta - piemēram, varētu iekāpt Heinriha lidmašīnā un aizlidot uz Kolumbiju. Jautājums, vai pietiktu degvielas lidojumam pāri Atlantijai, palika līdz galam nenoskaidrots...»
Karu fon Vitgenšteins sāka kā bumbvedēja pilots, bet 1941. gada augustā pārgāja uz iznīcinātāju aviāciju. Savu pirmo britu bumbvedēju notrieca 1942. gada maijā. Dienesta biedri viņu uzskatīja par augstprātīgu un godkārīgu. Cienīja un augstu vērtēja viņa drosmi, taču pašu nemīlēja. Vitgenšteina komandieris oberstleitnants Halshofs par savu padoto atstājis šādas atmiņas: «Reiz naktī angļi uzbruka visiem nakts iznīcinātāju lidlaukiem, kas atradās Holandē. Viņš pacēlās gaisā pa vidu starp bumbu sprādzieniem, bez apgaismojuma, pilnīgā tumsā, šķērsām pāri aerodromam. Nolaidās pēc stundas, pārskaities līdz baltkvēlei, jo lidmašīnas lielgabali bija ieķīlējušies, tādēļ viņš bija notriecis «tikai» divas lidmašīnas.»
Vitgenšteina sacensību gars un ne pārāk veselīgā konkurences izpratne bija zināma tuvā un tālā apkārtnē. Grāfs pat bija atteicies braukt uz Rastenburgu saņemt apbalvojumu no paša fīrera rokām tikai tādēļ, ka prombūtnes laikā divi citi vadošie vācu nakts asi Helmuts Lents un Verners Štraibs varētu viņu apsteigt uzvaru skaita ziņā.
Taču liktenis bija lēmis, ka Vitgenšteinam tomēr neizdevās pārspēt Lentu. 1944. gada 21. janvāra naktī Vitgenšteins ar savu Ju-88 (sākotnēji šo lidmašīnu Luftwaffe izmantoja kā bumbvedēju, taču kara gaitā pielāgoja arī nakts iznīcinātāja funkciju veikšanai) debesīs virs Šēnhauzenes uzbruka britu bumbvedējiem un notrieca četrus no tiem, taču nepamanīja ienaidnieka iznīcinātāju, kas pielavījās no aizmugures. Vitgenšteina lidmašīnas apkalpes loceklis Frīdrihs Ostheimers vēlāk stāstīja: «Kreisais spārns bija liesmās, un lidmašīna sāka krist. Kabīnes kupols atrāvās no fizelāžas un aizlidoja tieši pāri manai galvai. Iekšējā sakaru sistēmā izdzirdēju Vitgenšteina balsi: «Raus!» (Laukā!) Tikko paspēju atvienot sakaru kabeli un skābekļa masku, kā gaisa plūsma mani izrāva no sēdekļa. Pēc dažām sekundēm mans izpletnis atvērās, es nolaidos uz austrumiem no Šēnhauzenes.»
Viņa rēķinā ir jau 63 notriekti ienaidnieka bumbvedēji, uzvaru skaita ziņā viņš ir otrs labākais vācu nakts iznīcinātājs. Taču, tā kā viņš ir aristokrāts un neatbalsta nacistu ideoloģiju, varasiestādes viņa varoņdarbus noklusē.
Pavēlējis apkalpei pamest lidmašīnu, Vitgenšteins mēģināja aizlidot līdz lidlaukam, taču bojātā lidmašīna bija nevadāma un nosēšanās laikā ietriecās zemē. Tobrīd Vitgenšteina kontā bija 83 uzvaras, lielākoties pār britu četrmotoru bumbvedējiem. Uzvaru skaita ziņā viņam tā arī neizdevās panākt Lentu, kuram bija 103 uzvaras. Toties otrs konkurents Štraibs palika tālu aizmugurē ar 63 uzvarām.
Krievu aristokrāts britu lidmašīnā
Britu karaliskajos gaisa spēkos 1940. gadā dienēja kungs ar nepārprotami krievisku uzvārdu - Emanuils Goļicins. Viņa tēvs bija Krievijas impērijas armijas komandiera lielkņaza Nikolaja Nikolajevičs adjutants kņazs Vladimirs Goļicins, bet māte - grāfiene Jekaterina fon Karlova. Krievijas pilsoņu kara laikā Goļicinu ģimenei izdevās pamest haosa pārņemto valsti un apmesties uz dzīvi Londonā.
Nav brīnums, ka pēc tādiem pārdzīvojumiem Emanuils no sirds ienīda komunistus. Kad 1939. gada nogalē PSRS uzbruka Somijai, kņazs Goļicins brīvprātīgi devās palīgā somiem. Taču, kamēr tika līdz Somijai, karš tur jau bija galā. Bet, kad sāka posties atpakaļ uz Angliju, saņēma ziņu, ka Londonas bombardēšanā gājusi bojā viņa māte. Tobrīd karš Eiropā jau plosījās pilnā sparā, tādēļ uz Britāniju Goļicins devās pa lielu apkārtceļu - vispirms uz Ziemeļameriku, bet no turienes ar kanādiešu tvaikoni uz Angliju. Turklāt pēc ierašanās Britānijā viņu varasiestādes aizturēja, turot aizdomās par spiegošanu, taču drīz vien atbrīvoja, jo Goļicins-vecākais, kurš tobrīd strādāja britu izlūkdienestā, lika lietā savus sakarus augstākajās aprindās, lai dēlu izpestītu.
Pēc atgriešanās Britānijā Emanuils iestājās britu gaisa spēkos un cīnījās pret vācu izlūklidmašīnām, kas laiku pa laikam parādījās virs Anglijas. 1942. gada septembrī Goļicins uzstādīja gaisa kaujas augstuma rekordu, iesaistoties cīņā ar vācu Ju-86 11 kilometru augstumā. Notriekt vācieti gan neizdevās, taču kopš tās dienas vācu aviācija izlūklidojumus veica retāk un piesardzīgāk.
Vēlāk Goļicinu pārcēla uz 308. jeb Krakovas eskadriļu, kurā dienēja poļu emigranti. Patrulējot Francijas piekrastē, kņazs mēdza izklaidēties, radiosarunās izmantojot savu dzimto valodu. Vācieši, to dzirdot, bija neizpratnē - no kurienes gan te uzradušies krievi? Kara beigu daļā Goļicins piedalījās operācijās Itālijā, bet pēc kara strādāja aviokompānijā British European Airways, bet vēlāk pats pievērsās lidmašīnu tirdzniecībai.
Slavenais itāļu ass
Gandrīz visi senās Solaroli dzimtas vīrieši izvēlējās militāro karjeru. Džordže Solaroli di Birona šajā ziņā nebija izņēmums - galu galā, viņa vectētiņš taču bija ģenerālis! Džordže 1940. gadā pabeidza lidotāju skolu un kā iznīcinātāja pilots piedalījās gaisa kaujās pie Maltas. 1942. gada septembrī viņa eskadriļa karoja Ziemeļāfrikā, un vienā no gaisa kaujām Solaroli gan notrieca britu iznīcinātāju, taču arī viņa paša lidmašīna tika sašauta un aizdegās. Pilotam, par spīti ievainojumiem, izdevās degošo lidaparātu nosēdināt itāļu kontrolētajā teritorijā, taču ar izbrīnu vēroja, ka pie viņa skrien trīs karavīri, kliedzot, lai lidotājs nekust ne no vietas. Izrādās, viņš bija nosēdies akurāt mīnulaukā...
Tikko iznācis no hospitāļa, Solaroli atkal pacēlās debesīs un kopā ar biedriem uzreiz notrieca divas britu lidmašīnas. Līdz kara beigām viņa uzvaru skaits sasniedza 11, un pēdējo no tām viņš guva 1944. gada 3. septembrī, tātad trīs dienas pirms Itālijas izstāšanās no kara. Pēc kara beigām viņš pievērsās lauksaimniecībai, taču līdz pat mūža beigām ieņēma Turīnas aerokluba prezidenta amatu.
Sarkanais grāfs
Hitlers par aristokrātiem nebija īpaši augstās domās un no laika gala uz viņiem skatījās ar aizdomām. Kā izrādījās - ne bez pamata. Uzskatāms piemērs šajā ziņā ir «dzelzs kanclera» Oto fon Bismarka mazmazdēls grāfs Heinrihs fon Einzīdels, kurš 1939. gadā 18 gadu vecumā brīvprātīgi pieteicās Lufstwaffe. Sākoties karam, viņš kā iznīcinātāja Bf 109 pilots jau pirmajās gaisa kaujās notrieca vairākas britu lidmašīnas un atvairīja torpēdnesēju uzbrukumu vācu kuģiem. 1942. gada vasarā jau kā pieredzējis lidotājs fon Einzīdels nonāca Austrumu frontē un mēneša laikā notrieca 31 padomju lidmašīnu.
Kas zina, cik uzvaru vēl būtu guvis aristokrātiskais ass, ja vien viņam pašam nebūtu nācies veikt piespiedu nolaišanos Staļingradas apkaimē. Kā par nelaimi - padomju kontrolētajā teritorijā. Ieraudzījis, ka lidmašīnai tuvojas padomju karavīri, vācietis mēģināja atšaudīties no pistoles, taču nosēšanās laikā gūtās kontūzijas dēļ nevienam netrāpīja. Visticamāk, tas arī viņu izglāba, jo citādi, kas zina, saniknotie krievi viņu pašu uz vietas būtu nošāvuši. Kad atklājās, ka gūstā saņemts paša Oto fon Bismarka pēctecis, krievu sajūsmai nebija robežu.
Toties Hitlers bija dusmīgs, jo gūstā Einzīdels iestājās antifašistiskajā organizācijā Brīvā Vācija un lēja ūdeni uz padomju propagandas dzirnavām, aicinot vācu karavīrus nolikt ieročus. Runāja, ka fīrers esot izteicies: vērmahtā dien aristokrāti, flotē - monarhisti, bet Luftwaffe - pārliecināti nacisti. Bet nu «pārliecinātais nacists» un Bismarka mazmazdēls aģitē pret Hitleru!
Pēc kara grāfiene Irēna fon Einzīdela lūdza Staļinam atbrīvot viņas dēlu, pieminot tā antifašistisko darbību. Vadonis lūgumu uzklausīja. 1947. gadā Heinrihu atbrīvoja un viņš varēja doties uz Austrumvāciju. Tomēr tur uz viņu skatījās greizi: Einzīdela aristokrātiskā izcelsme un biežie braucieni uz Rietumberlīni pie radiniekiem komunistiem nepavisam nepatika. Tādēļ 1949. gadā viņš pārcēlās uz Rietumvāciju, kur gan arī ne visi par Heinriha ierašanos priecājās, pieminot sadarbību ar sarkanajiem. Lai attaisnotu savu rīcību, grāfs sarakstīja autobiogrāfisku grāmatu, bet iztiku sāka pelnīt kā žurnālists. Darbojās arī kino jomā, rakstot scenārijus un piestrādājot par skaņu režisoru, un beigās par sievu paņēma aktrisi. Tomēr padomju gūstā pavadītais laiks lika sevi manīt, jo Einzīdels Vācijā iestājās kreisajā Demokrātiskā sociālisma partijā un pat tika ievēlēts Bundestāgā. Grāfs nomira jau XXI gadsimtā - 2007. gada 18. jūnijā. Kā stāsta, pirms nāves esot nolādējis kā fašismu, tā komunismu.
Maltzani par un pret Hitleru
Ginters Fraihers fon Maltzans bija trešais no divpadsmit senas vācu aristokrātu ģimenes bērniem. Dienestu sāka kavalērijā, taču paslepus apmeklēja pilotu kursus un vēlāk iestājās Luftwaffe. Sākoties Otrajam pasaules karam, guva pirmo uzvaru, notriecot franču bumbvedēju - tas notika vēl pirms aktīvās karadarbības sākuma Rietumu frontē. 1940. gada 31. martā guva otro uzvaru, notriecot franču iznīcinātāju. Vēlāk piedalījās kaujā par Britāniju, kuras laikā guva desmit uzvaras un saņēma Bruņinieka krustu. 1941. gada jūnijā Maltzana rēķinā bija jau 42 uzvaras. Piedalījās kaujās pie Maltas, taču 1942. gadā tik smagi saslima, ka vairs nekad nespēja pilnvērtīgi atgriezties kara aviācijā. Miris 1953. gadā.
Ja Ginters fon Maltzans bija Hitlera atbalstītājs, viņa radiniece Marija fon Maltzane bija izteikta antifašiste. Kaut gan viņai bija bioloģijas doktores grāds, neviens viņu negribēja ņemt darbā, jo Marija atļāvās atklāti kritizēt nacistu politiku. Pēc 1938. gada novembrī notikušajiem ebreju grautiņiem kļuva par Sarkanā Krusta brīvprātīgo, slēpa ebrejus un reiha ienaidniekus, palīdzot viņiem bēgt uz Zviedriju. Mirusi 1997. gadā Berlīnē.
Rumāņu aristokrāti
Austrumu frontē pret Padomju Savienību karoja arī itāļu un rumāņu aristokrāti. Rezultatīvākais rumāņu ass Konstantīns Kantakuzino kara gaitā notrieca 54 pretinieka lidmašīnas - gan padomju, gan angļu. Kad 1944. gada oktobrī Rumānija izstājās no kara, tad cīnījās arī pret nesenajiem sabiedrotajiem vāciešiem. Interesanti, ka rumāņu ass lidoja ar dažādu tipu lidmašīnām - gan ar vācu Bf-109, gan britu Hurricane -, kamēr viņa dienesta biedri deva priekšroku Rumānijā ražotajam IAR.80.
Trīsdesmito gadu sākumā Kantakuzino izveidoja pat savu aviācijas skolu, bet 1939. gadā uzvarēja Rumānijas augstākās pilotāžas sacensībās. Viņu pat dēvēja par otru Bibesku, velkot paralēles ar rumāņu aviācijas pionieri un senas aristokrātu dzimtas pēcteci Georgiju Valentīnu Bibesku, kurš bija attālā radniecībā ar pašu Napoleonu Bonapartu. Bibesku XX gadsimta sākumā aizrāvās ar lidojumiem gaisa balonā, bet tad Francijā apguva lidmašīnu pilotēšanu un nodibināja Rumānijas gaisa kuģošanas līgu.
«Otrais Bibesku» kara gados kļuva par izcilu bumbvedēju mednieku Austrumu frontē, piedalījās Staļingradas kaujā un nopelnīja gan Rumānijas, gan Vācijas apbalvojumus. 1943. gada rudenī kapteinis Kantakuzino nonāca hospitālī un veselību atguva tikai 1944. gada pavasarī. Tobrīd viņam nācās sargāt jau dzimtās Rumānijas debesis, bet gada nogalē pat saķerties ar bijušajiem sabiedrotajiem, notriecot četras vācu lidmašīnas.
Pēc kara rumāņu ass dzīvoja Bukarestē, taču, kad pie varas Rumānijā nāca komunisti, aristokrātiskas izcelsmes cilvēki kļuva par tautas ienaidniekiem un Kantakuzino nācās emigrēt. Uz dzīvi viņš apmetās Spānijā, kur iztiku pelnīja, rīkojot aviācijas šovus. Bija precējies ar rumāņu aktrisi Nadju Greju, kura ir filmējusies Frederiko Fellīni filmā Dolce Vita kopā ar Marčello Mastrojāni, kā arī daudzās citās kinolentēs. Kantakuzino nomira svešumā 52 gadu vecumā.
Tikpat skumjš bija rumāņu asa kapteiņa Tudora Grečanu liktenis. Arī viņš nāca no senas augstmaņu dzimtas un kara laikā notrieca 20 (pēc citām ziņām 42) pretinieka lidmašīnas. Grečanu kļuva par pirmo rumāņu pilotu, kas lidojis ar reaktīvo lidmašīnu. Laikā no 1943. gada pavasara līdz 1944. gada sākumam karojis Austrumu frontē, bet pēc tam atsaukts uz dzimteni, lai aizsargātu Rumāniju no sabiedroto bumbvedēju uzlidojumiem. Kad 1944. gada vasarā Ploešti naftas atradnēm uzlidoja 500 amerikāņu bumbvedēji, Grečanu iesaistījās kaujā ar tiem, taču pats tika notriekts un nācās veikt piespiedu nosēšanos.
1944. gada rudenī Grečanu jau karoja pret nesenajiem sabiedrotajiem vāciešiem, bet pirmajos pēckara gados turpināja dienestu Rumānijas gaisa spēkos un apguva vācu reaktīvā iznīcinātāja Me-262 pilotāžu. Taču tad pie varas nāca komunisti un viņu kā nacistu atbalstītāju apcietināja un piesprieda nāvessodu, Grečanu bēga no ieslodzījuma, taču tika notverts un tik nežēlīgi spīdzināts, ka nācās amputēt abas kājas. Nāvessodu gan aizstāja ar mūža ieslodzījumu, un kā invalīds aiz restēm pavadīja 15 gadus, brīvībā iznākot tikai 1964. gadā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita