Padomjlaiku filmās par pilsoņu karu parasti figurēja varonīgi čekisti ādas jakās ar mauzeriem koka makstīs pie sāniem. Šo ieroci dzejas rindās iemūžināja sarkanais tribūns Vladimirs Majakovskis, aicinot dot vārdu «biedram mauzerim». Taču patiesībā šo pistoli nemaz neizgudroja cilvēks, kura vārdā tā nosaukta, toties viņa kontā ir kāds daudz masveidīgāks, lai arī ne tik heroizēts šaujamierocis.
Par oficiālo Mauzera sistēmas pistoles radītāju tiek uzskatīts Pēteris Pauls Mauzeris, taču īstenībā viņa nopelni te ir otršķirīgi. Proti, Mauzeris šaujamo gan patentēja uz sava vārda, taču izstrādāja to 1895. gadā viņa kompānijas darbinieki brāļi Fiderles - Fidels, Frīdrihs un Jozefs. Taču, tā kā boss bija Mauzeris, tad arī visa slava tika viņam, bet brāļi droši vien saņēma tikai prēmiju. Jaunais ierocis tik ļoti atšķīrās no visa līdz šim redzētā, ka piesaistīja visas pasaules militāristu (un pie viena arī bandītu) uzmanību.
Dārgs, bet labs
Ideja bija vienkārša - radīt samērā kompaktu ieroci, kas vajadzības gadījumā varētu aizstāt karabīni. Lai to panāktu, bija nepieciešami divi komponenti: garš stobrs un improvizēta laide, kas ļautu precīzi šaut tālā distancē. Stobru izgatavot nebija lielu problēmu, bet laides jautājumu konstruktori atrisināja asprātīgi un eleganti - ievietoja ieroci riekstkoka makstī, ko ar vienu rokas kustību varēja piestiprināt pistolei un izmantot kā laidi. Protams, šādai konstrukcijai bija arī mīnusi. Pats galvenais no tiem: garā stobra dēļ ierocis iznāca diezgan neparocīgs un smags (1,25 kg) un par slēptu tā nēsāšanu varēja aizmirst. Toties tā šaušanas distance bija iespaidīga - teorētiski līdz pat 1000 metriem, kaut gan par kaut kādu precizitāti varēja runāt 100-150 metru attālumā. Taču pistolei arī tas bija daudz. Arī jauda bija ievērības cienīga - no 25 metriem mauzera lode caursita astoņus 2,5 cm biezus dēļus.
Šie parametri bija izcili, tomēr nevienā armijā mauzeris nekļuva par masu ieroci. Iemesls bija banāls - cena. Mauzeris bija par kārtu dārgāks nekā visu konkurentu ražojumi, tādēļ militāristi nosprieda, ka viena mauzera vietā labāk nopirkt trīs koltus.
Pircējus mauzeris atrada tik un tā. Bieži vien dažādu valstu virsnieki šo ieroci iegādājās paši par savu naudu, kaut gan, piemēram, Krievijas impērijā XX gadsimta sākumā mauzera cena bija līdzvērtīga vidēja ranga virsnieka mēnešalgai. Mauzerus pirka arī visdažādākie piedzīvojumu meklētāji. Piemēram, šādu ieroci sev bija iegādājies britu virsnieks un kara reportieris Vinstons Čērčils un, kā runā, pāris reižu pat izmantojis kaujas apstākļos.
Kad Čērčils Otrā būru kara laikā nonāca Dienvidāfrikā, pats varēja izjust, ko nozīmē mauzera uguns. Būru partizānu kavalēristi bija ļoti iecienījuši šo ieroci, un viņu ietekmē arī ne viens vien britu virsnieks arī sev tādu iegādājās. Mauzerus pirka arī bandīti, jo, lai gan apkārt staigāt ar tādu šaujamo nebija ērti, taču laupīšanas gadījumā milzīgā pistole uz upuriem atstāja graujošu iespaidu.
Mauzeris un revolūcija
Pirmā pasaules kara laikā mauzeris tomēr parādījās arī lielvalstu bruņojumā - šīs pistoles mēdza izsniegt to karaspēka vienību personālam, kam šautenes izmēru dēļ nederēja. Piemēram, lidotājiem, kā arī tanku un bruņumašīnu apkalpēm. Taču par teju vai ikonisku ieroci tas kļuva Padomju Krievijā, kur to savā arsenālā pieņēma čekisti un armijas augstākie komandieri. Turklāt mode uz mauzeriem saglabājās arī pēc tam, kad boļševiki bija uzvarējuši pilsoņu karā - tad jaunā padomju valsts sāka iepirkt lielas šo pistoļu partijas. Tiesa, divdesmito gadu mauzeri atšķīrās no agrākajiem, jo pēc Pirmā pasaules kara Vācijai bija aizliegts ražot pistoles, kuru stobra garums pārsniedz desmit centimetru, tādēļ jaunie mauzeri bija ar īsākiem stobriem. Ņemot vērā, ka PSRS bija viens no lielākajiem mauzeru pircējiem, saīsinātajam mauzerim pielipa nosaukums bolo - no vārda «boļševiku».
Grūti izskaidrot, kādēļ, taču mauzeri bija populāri ne tikai boļševiku, bet arī citu valstu kreisi orientēto revolucionāru vidū. Ar tiem Spānijas pilsoņu kara laikā bruņojās republikāņi, bet Ķīnā Mao Dzeduna komunistu armijas virsnieki. Turklāt abās šajās valstīs tika uzsākta savu mauzera modifikāciju ražošana - Spānijā to sauca Astra 900.
Karabīne un karš
Mauzera pistoli turpināja ražot līdz pat sešdesmitajiem gadiem, un kopumā tika izgatavots mazliet vairāk nekā miljons šā tipa ieroču. Varētu šķist, ka tas ir daudz, taču daudz lielākā skaitā ir saražots kāds cits Pētera Paula Mauzera radītais produkts - 98. modeļa karabīne. Turklāt šo ieroci patiešām izstrādāja pats Pēteris Pauls, nevis vienkārši pievāca citu darba augļus.
Pie šautenēm Mauzeris sāka strādāt vēl 1870. gadā, Franču-prūšu kara laikā, kad pamanījās tikt pie Prūsijas valdības pasūtījuma 100 000 šauteņu izgatavošanai. Vēlāk Mauzeris šo ieroci modernizēja un tas nonāca ne tikai Vācijas, bet arī citu valstu armiju bruņojumā, tostarp Beļģijas, Turcijas, Argentīnas, Kolumbijas un Peru. Jau pieminētajā Otrajā būru karā to paralēli ar Mauzera pistoli izmantoja būru karavīri, ar abiem šiem ieročiem nodarot lielus zaudējumus britu armijai.
Brāļi Mauzeri
Sākumā viņi bija divi - vecākais brālis Vilhelms un jaunākais Pēteris Pauls. Abi piedzima Virtembergas ieroču meistara ģimenē, tādēļ ar šaujamajiem bija labi pazīstami jau no bērna kājas. Brāļi arī paši iemēģināja spēkus ieroču konstruēšanā un uzlaboja kādas franču šautenes aizslēgu. Franču-prūšu kara laikā iegūtais valsts pasūtījums ļāva Mauzeriem nopirkt Virtembergas ieroču fabriku, kur savulaik bija strādājis viņu tēvs, un pašiem kļūt par ieroču ražotājiem.
Laika gaitā gan attiecības starp abiem brāļiem atsala, tomēr tik tālu gluži nesabojājās kā diviem citiem ievērojamiem vācu brāļiem Ādolfam un Rūdolfam Dasleriem, kuri nespēja sadzīvot viena uzņēmuma ietvaros, un tādēļ tapa divi slaveni sporta preču uzņēmumi - adidas un Puma. Mauzeri turpināja strādāt kopā, taču ievērojot striktu darba dalīšanu un samazinot kontaktus līdz minimumam: Vilhelms atbildēja par finansēm, bet Pēteris Pauls par ražošanas procesiem. Kad 1882. gadā Vilhelms nomira, Pēteris Pauls kļuva par vienpersonisku uzņēmuma saimnieku, iesaistījās politikā un kādu laiku pat darbojās kā Reihstāga deputāts.
Konstruējot ieročus, viņš pat sagandēja veselību, jo šaušanas testos munīcijas eksplozijā zaudēja vienu aci. Viņš nomira 74 gadu vecumā īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, 1914. gada 29. maijā. Viņš nepieredzēja ne savu ieroču dalību divos pasaules karos, ne arī Mauser rūpnīcas nopostīšanu pēc Otrā pasaules kara, kad tās aprīkojumu pievāca uzvarētāji. Mūsdienās par Mauser mantinieku lielā mērā var uzskatīt strēlnieku ieroču uzņēmumu Heckler & Koch, ko nodibināja bijušie Mauser inženieri.
Taču tas vēl nebija slavenais 98. modelis - tas, kā rāda nosaukums, tapa 1898. gadā, kļūstot par vienu no labākajiem sava laika strēlnieku ieročiem. Viegls (mazliet virs četriem kilogramiem), ar tālu šaušanas distanci (1,5 kilometri) un augstu šaušanas tempu (15 šāvieni minūtē). Ugunskristības karabīne piedzīvoja 1900. gada Bokseru dumpja apspiešanā Ķīnā, kur piedalījās arī vācu karavīri. Vācijas armija ar šo šauteni izgāja visas Pirmā pasaules kara cīņas, bet no skatuves tā nepazuda arī vēlāk. Sākoties Otrajam pasaules karam, Mauzera karabīne vēl arvien bija vācu kājnieku galvenais ierocis, jo tikai laikā no 1935. līdz 1945. gadam tika saražoti 14 miljoni šā modeļa karabīņu, tiesa, ar nelieliem uzlabojumiem - modelis 98k (burtiņš K ir saīsinājums no Kurz jeb īss) bija vieglāks un īsāks. Padomjlaiku filmas, kurās redzams, kā 1941. gada vasarā vācu karavīri soļo pa putekļainajiem lielceļiem, apkārušies ar mašīnpistolēm, ir pilnīgas muļķības, jo tā laika vērmahta kājnieku divīzijā mašīnpistoļu bija četras reizes mazāk nekā karabīņu. 98k bija tik precīzs ierocis, ka tā sērijveida eksemplārus izmantoja arī vācu snaiperi, vienkārši pieliekot optisko tēmēkli. Līdzīgi darīja arī padomju snaiperi, kuru rīcībā bija Mosina šautenes ar optiku, taču bija viena atšķirība - ja 98k kvalitāte bija tik augsta, ka vācu snaiperis varēja ņemt jebkuru karabīni, tad padomju rūpniecība nebija tik augstā līmenī un jau rūpnīcā snaiperu vajadzībām speciāli atlasīja tos Mosina šautenes eksemplārus, kas bija izdevušies precīzāki nekā pārējie.
«Sākoties Otrajam pasaules karam, Mauzera karabīne vēl arvien bija vācu kājnieku galvenais ierocis, jo tikai laikā no 1935. līdz 1945. gadam tika saražoti 14 miljoni šā modeļa karabīņu».
Mauser 98k ierindā palika arī pēc Otrā pasaules kara, kad šo karabīni turpināja izmantot dažādu valstu armijas. Paradoksālā kārtā to vidū bija arī padomju armija, kuras rīcībā pēc kara nonāca miljoniem 98k karabīņu, kas bija atņemtas uzvarētajam ienaidniekam. Lielāko daļu no tām Kremlis atdeva saviem sabiedrotajiem Āzijā, galvenokārt Ķīnai, Ziemeļkorejai un Vjetnamai. 98k bija arī Izraēlas bruņoto spēku rīcībā, jo jaunizveidotā valsts četrdesmito gadu beigās bija iepirkusi šos ieročus Čehoslovākijā un Francijā. Vācijas armijas bruņojumā daļa karabīņu palika arī pēc Otrā pasaules kara, tās vēl pirms dažiem gadiem izmantoja Bundesvēra godasardzes bataljons. 1995. gadā gan izcēlās neliels skandāls, jo sociāldemokrāti bija pamanījuši, ka šā bataljona rīcībā esošās karabīnes vēl arvien rotā svastika, ko nācās novākt. Vēl šobaltdien 98k ir visai iecienīts ierocis mednieku aprindās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita