Ukraiņu kaujas gars un apņēmība cīnīties kļuva par pārsteigumu ne tikai Kremlim, bet arī rietumvalstīm, kas līdz kara sākumam visai slinki piegādāja Ukrainai bruņojumu, jo uzskatīja, ka tas jau tāpat nonāks krievu rokās. Taču līdzšinējiem Ukrainas panākumiem ir vēsturiskas saknes, un par tām stāsta ukraiņu vēsturnieks Jaroslavs Gricaks.
Ukrainas vēsture ir sarežģīta un pretrunu pilna, ukraiņu zemēs kari ir bijusi ierasta lieta jau gadsimtiem ilgi. Tieši tik skarbos apstākļos rūdījās ukraiņu nācijas raksturs, padarot šo tautu par cīnītājiem, kuru sīkstums un nepiekāpība 2022. gada februārī kļuva par lielu pārsteigumu ne tikai Putinam un viņa ģenerāļiem, bet arī visai pārējai pasaulei.
«Pēc Vācijas zaudējuma Pirmajā pasaules karā Ukrainas Tautas Republikas armija palika pilnīgā izolācijā, tai nebija ne medikamentu, ne munīcijas, jo Antante atteicās palīdzēt».
Zemkopji pret klejotājiem
Par ukraiņu senčiem bieži vien ir uzskats, ka tie bija mierīgi zemkopji, kuriem mūždien darīja pāri agresīvie stepes klejotāji. Vai tas atbilst patiesībai?
Šī tēma paver plašas iespējas dažādām spekulācijām. Taču pastāv viena vienkārša likumsakarība: līdz XV gadsimta beigām sadursmēs starp zemkopju tautām un klejotājiem pēdējiem parasti bija militārs pārspēks. Situācija sāka mainīties tikai līdz ar pulvera šaujamieroču parādīšanos.
Attiecības starp slāviem zemkopjiem un viņu kaimiņiem lopkopjiem kopumā iekļaujas šajā likumsakarībā. «Stepe» bija pastāvīgu briesmu avots. Tā stiepās platā joslā no Mandžūrijas līdz Ungārijai, un pa šo savdabīgo klejotāju maģistrāli no austrumiem uz rietumiem migrēja visdažādākās ciltis, līdz apstājās kaut kur Eiropā. Melnās jūras piekraste šajā stepes maģistrālē skaitījās īpaši lekna, jo tuvu bija jūra. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā reģionā cilvēks paveica vienu no saviem lielākajiem sasniegumiem - pieradināja zirgu. Zirgi bija tādi kā viduslaiku tanki, kā arī pārvietošanās līdzeklis un pārtikas avots - citiem vārdiem sakot, universāla kaujas mašīna. Lielie zirgu ganāmpulki bija viens no galvenajiem klejotāju cilšu militārā pārsvara iemesliem salīdzinājumā ar agrārām tautām.
Jāņem arī vērā, ka līdz pat XVIII gadsimta sākumam viena no pieprasītākajām precēm Vidusjūras reģiona tirgos bija vergi, tādēļ klejotājiem sirojumi ziemeļu virzienā ar mērķi ņemt gūstā turienes iedzīvotājus bija savdabīgs bizness. Nav izslēgts, ka vārds «slāvi» ir cēlies no grieķu «sklavoji» un latīņu «sklavi», kas nozīmē «vergi».
Taču tas nenozīmē, ka slāvi tikai aizsargājās vai nemitīgi cieta zaudējumus. Pirmās ziņas par viņiem vēstures avotos parādās tad, kad viņi pārsvarā no tagadējās Ukrainas teritorijas ieradās Balkānos un sastapās ar Austrumromas jeb Bizantijas impēriju. Un diez vai viņi tur nonāca, miermīlīgu nodomu vadīti. Bizantiešu teksti piemin slāvu kareivīgumu. Efesas Joans šādi aprakstīja slāvu iebrukumu 581. gadā: «Viņi ir iemācījušies karot labāk nekā romieši; šie vienkāršie ļaudis, kuri neuzdrošinājās līst laukā no mežiem un nezināja, kas ir ieroči, izņemot metamos šķēpus.»
Slāvu izplatīšanās tempi Eiropas austrumu, centrālajā un dienvidu daļā bija ārkārtīgi augsti, ja salīdzinām ar citām ciltīm. Zemkopju civilizācijas tajā laikā izpletās ar ātrumu apmēram viens kilometrs gadā, bet slāviem šis rādītājs bija sešas reizes lielāks. Viens no iespējamiem skaidrojumiem: slāvu kultūra bija dzīvesveids, nevis etniska kultūra. Tie paši bizantiešu avoti saka, ka slāvi nav gūstekņus turējuši mūža verdzībā, bet gan pēc noteikta laika piedāvājuši izvēli - atgriezties mājās vai palikt un kļūt par brīvu cilvēku. Ņemot vērā, ka klimats tolaik kļuva vēsāks, slāvu dzīvesveids un saimniekošanas veids citiem varēja kļūt ļoti pievilcīgs un viņi labprāt asimilējās. Taču te jāņem vērā, ka šīs ir tikai vairāk vai mazāk ticamas hipotēzes, jo vēsturiskais materiāls par slāvu vēstures pirmajiem gadsimtiem ir visai nabadzīgs.
Ja skatāmies Senās Rusas valsti, kāda loma tās militārajās ekspedīcijās uz Kaspijas jūras reģionu un Bizantiju bija slāviem un kāda vikingiem?
Ar aptiekāra precizitāti uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt. Vienīgais, ko var pateikt ar diezgan lielu ticamības pakāpi, - strīdā starp normānistiem un antinormānistiem vairāk taisnības ir pirmajiem. Visticamāk, ka pat nosaukums «Ruse» ir skandināvu izcelsmes. Tā bija teritorija, kur viņi varēja nostiprināt savu varu un ievākt nodevas no vietējām ciltīm,
Tā tad arī bija valsts tā laika izpratnē. Tādu valstu apziņā ārēja militārā agresija bija ļoti būtisks faktors. Normaņi-vikingi jeb varjagi kā «ziemeļu klejotāji» spēlēja lielu lomu šajā procesā, sākot no Anglijas līdz Dienviditālijai - itin visur, kur varēja uzspiest savu varu jūras piekrastē vai lielu upju krastos. Viņi meklēja ceļus uz lielajiem ekonomikas un tirdzniecības centriem, kas tajā laikā bija Bagdāde un Konstantinopole. Atgādināšu, ka «mūsu» varjagi vispirms bija Volgas varjagi - viņi caur Volgu un Kaspijas jūru meklēja ceļu uz Bagdādi. Tikai pēc tam, kad Bagdādes ekonomiskā pievilcība sāka kristies, viņi pārslēdzās uz Konstantinopoli, un rezultātā tapa slavenais ceļš «no varjagiem līdz grieķiem».
To varētu salīdzināt ar kalnu lavīnu. Nelielas profesionālu vikingu karavīru grupas virzījās no ziemeļiem uz dienvidiem, pa ceļam sagrābjot sadrumstaloto cilšu teritorijas un daļu to iedzīvotāju padarot par vergiem, bet daļu - par saviem sabiedrotajiem. Tā viņi virzījās, līdz sasniedza Melno jūru, un tad jau tā bija diezgan liela armija. Var pieņemt, ka šīs armijas pamatmasu veidoja slāvi, taču bez normaņu kodola šāda armija diez vai varētu rasties un pastāvēt. Nestora hronika vēsta, ka, slēdzot rusu - bizantiešu līgumu, rusi zvērējuši pie Peruna un Velesa, bet tie ir slāvu dievi.
Tas, ka slāvu bija vairāk, kļuva par noteicošo faktoru vikingu asimilācijā. Asimilācijā darbojas triju paaudžu nosacījums. Rjurikam, Igoram un Olgai bija normaņu vārdi, bet viņu dēlu un mazdēlu jau sauca par Svjatoslavu.
Nestora hronikā bieži tiek pieminētas sadursmes ar klejotājiem. Vai tie bija Kijivas neuzveicamie ienaidnieki?
Klejotāji nebija neuzveicami. Piemēram, polovciešu draudus likvidēja diezgan ātri, un būtībā polovcieši kļuva par nodevu maksātājiem rusu kņaziem.
Te jāņem vērā divas lietas. Pirmkārt, tolaik karoja visi pret visiem: ne tikai pret ārējiem ienaidniekiem, bet arī pret tuvākajiem kņaziem radiniekiem, nereti pat brāļiem, kuri bija konkurenti cīņā par varu. Tādā situācijā savienības slēgšana ar klejotājiem nebija nekas neparasts. Reizēm tādas savienības nostiprināja ar laulību. Tādēļ Kijivas attiecības ar klejotājiem neaprobežojās tikai ar konfliktiem vien. Otrkārt, kņazi vairumā gadījumu - apmēram 75 procentos - slēdza laulības ar Polijas, Ungārijas, Francijas un citu katoļu valstu monarhiem. Tas automātiski palielināja gan militāro konfliktu, gan militāro savienību skaitu. Galīcijas Daniils praktiski nenokāpa no zirga un karoja, turklāt ar panākumiem, ar saviem tuvākajiem radiniekiem, ar poļiem un ungāriem, bet tajā pašā laikā meklēja viņu vidū sabiedrotos cīņai pret mongoļiem.
Cita lieta, ka cīņa pret stepi atņēma ļoti daudz spēka un līdzekļu. Daudzi vēsturnieki tieši ar šo faktoru izskaidro, kādēļ Kijivas Rusa ir atstājusi samērā nabadzīgu kultūras un zinātnisko mantojumu: tā vienkārši visus spēkus koncentrēja dienvidu robežu aizsardzībai, un šādos apstākļos to vairs nepietika kultūrai un zinātnei.
Ukraiņi citu valstu armijās
Ilgu laiku Ukrainai nebija sava valstiskuma. Vai var teikt, ka pa to laiku senās militārās tradīcijas izzuda?
Putins PSRS sabrukumu nodēvēja par milzīgu ģeopolitisku katastrofu. Tās, protams, ir muļķības. Mūsu reģiona lielākā ģeopolitiskā katastrofa bija Kijivas kā galvenā politiskā centra pazušana. Pēc tam, kad to nopostīja mongoļi, Kijiva savus agrākos apmērus un iedzīvotāju skaitu atguva tikai XIX gadsimtā. Te var vilkt paralēles ar Romu: pēc Romas impērijas krišanas pilsēta agrākos apmērus atguva vien XIX gadsimtā. Romas un Kijivas piemērs liecina, ka starptautiskā politika, tieši tāpat kā daba, nemīl tukšumu. Ģeopolitisko caurumu metās aizpildīt kaimiņi no rietumiem, austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem. Pēc centra izzušanas ukraiņu zemes pārvērtās par ģeopolitiski svarīgu, taču vienlaikus arī ļoti vāju robežteritoriju. Neviena valsts te nespēja noturēties ilgāk par trim simtgadēm.
Tādos apstākļos prasme karot bija absolūti nepieciešama, lai varētu izdzīvot. Piemēram, rutēņiem (nejaukt ar krieviem!) - tātad Lietuvas lielkņazistes, bet vēlāk Žečpospolitas pareizticīgajiem iedzīvotājiem - bija izšķiroša loma uzvarā pār Teitoņu ordeni Grīnvaldes kaujā.
Zaporižjas sičai un kazakiem ir ievērojama vieta Ukrainas vēsturē, bet kādi bija viņu lielākie militārie panākumi?
Te var pieminēt Hotinas kauju 1621. gadā, kad Žečpospolitas karaspēks, kurā bija arī kazaki, sakāva Osmaņu impērijas armiju. 1648. un 1651. gadā divās kaujās kazaki pieveica Žečpospolitas karaspēku, bet 1659. gadā jau kopā ar Žečpospolitu un tatāriem pie Konotopas sakāva Maskavas armiju. 1664. gadā kazaki pie Pirogovkas izcīnīja uzvaru pār Jana II Kazimira poļu karaspēku. Piemērus varētu saukt vēl un vēl. Vienā gadījumā kazaki uzvaru izcīnīja tikai pašu spēkiem, bet citā karoja kopā ar sabiedrotajiem un deva izšķirošu ieguldījumu cīņā. Protams, kā jau ikvienai armijai, bija arī zaudējumi. Taču droši var teikt, ka kazaku karaspēks prata karot, tādēļ nav pārsteidzoši, ka kazaki un viņu vēsture kļuva par galveno elementu ukraiņu pašapziņas radīšanā.
Un kā ukraiņi sevi parādīja, karojot Žečpospolitas, Krievijas impērijas un Austroungārijas armiju sastāvā?
Minēšu vien dažus piemērus. Krievijas impērijas armijā ukraiņu izcelsmes virsnieku kvota bija diezgan proporcionāla ukraiņu («mazkrievu») skaitam visu impērijas iedzīvotāju vidū. Taču jāatceras, ka būtiska daļa no dekabristu sacelšanās, kā arī 1830.-1831. gada un 1863. gada poļu sacelšanās notika Ukrainas zemēs un ar ukraiņu dalību. Citiem vārdiem sakot, daudz ukraiņu bija gan impērijas būvētāju, gan ārdītāju rindās.
Ilgu laiku lojalitāte impērijai ņēma virsroku. Tas nav pārsteidzoši. Krievija bija liela, taču atpalikusi valsts, un tai rietumu nomalēs ļoti vajadzēja izglītotu eliti. Šīs elites vidū kazaku vadoņu pēctečiem bija viena svarīga priekšrocība - viņi bija pareizticīgie, tātad no impērijas viedokļa «savējie». Šā apstākļa dēļ viņiem reizēm izdevās galvu reibinoša karjera impērijas centrā. Taču citādi bija ar tiem, kuri palika dzimtenē. Viņi pamazām zaudēja savas tiesības, un viņu daļa vietējā administrācijā samazinājās. XIX gadsimta vidū ceļotāji jau rakstīja, ka kazaku pēcteču jūtas pret Krievijas impēriju var aprakstīt tikai ar vārdu «naids», un, tiklīdz impērija kritīs, tā viņi izveidos savu valsti.
Situācija tajās ukraiņu zemēs, kas bija Austroungārijas sastāvā, bija pavisam atšķirīga. Te nebija palicis gandrīz nekā no ukraiņu aristokrātijas, bet austriešu armijā ukraiņi nespēlēja nekādu lomu. Turienes ukraiņi bija galvenokārt tikai ierindas karavīri un, pat ja cīnījās izcili varonīgi, tad tik un tā pazuda kopējā statistikā.
Neatkarīgi no tā vietējie ukraiņi bija lojāli Vīnei. Galvenokārt tādēļ, ka Austrijas valdība, lai arī ieviesa dažādus ierobežojumus, tomēr tik un tā deva daudz vairāk brīvības un tiesību kā Krievijas valdība. Tādēļ nav brīnums, ka Pirmā pasaules kara sākumā vietējie nacionāli noskaņotie ukraiņi izveidoja brīvprātīgo leģionu ar nosaukumu Sičas strēlnieki, lai Austroungārijas armijas sastāvā cīnītos pret Krievijas impēriju par Ukrainas nacionālo neatkarību. Austriešu komandieru attieksme pret šo vienību bija svārstīga: uzvaru gadījumā to slavēja, bet pēc zaudējumiem vainoja nodevībā. Taču Sičas strēlnieki kļuva par Ukrainas militārās vēstures nozīmīgu daļu un iegāja ukraiņu folklorā kā daudzu dziesmu varoņi - apmēram tāpat kā agrākajās simtgadēs kazaki.
XIX gadsimta vidū ceļotāji jau rakstīja, ka kazaku pēcteču jūtas pret Krievijas impēriju var aprakstīt tikai ar vārdu «naids», un, tiklīdz impērija kritīs, tā viņi izveidos savu valsti.
Cīņa par neatkarību
Kad Pirmā pasaules kara izskaņā ukraiņi mēģināja izcīnīt valstiskumu, bieži vien šo cīņu uzskata par vienu vienīgu zaudējumu virkni, ko piedzīvoja Ukrainas Tautas Republikas un Rietumukrainas Tautas Republikas armijas, karojot ar spēkos pārāku pretinieku...
Pirmkārt, bija tas, ko laikabiedri 1917. gadā nodēvēja par «ukraiņu brīnumu» - pēkšņi ne no kā sāka veidoties ukraiņu valsts un ukraiņu armija, ko sabiedrība ar lielu entuziasmu atbalstīja. Viskrievijas Satversmes sapulces vēlēšanās Ukrainas guberņās uzvarēja ukraiņu, nevis krievu partijas. Šā brīnuma pamatā bija milzīgā transformācija, ko Pirmā pasaules kara laikā piedzīvoja ukraiņu sabiedrība, sākot jau ar karam mobilizēto zemniecību. Vēlāk par to nepārtraukti sūdzējās boļševiku komandieri: sak, mēs varam uzveikt regulāro armiju, taču ko iesākt ar ukraiņu zemniekiem?
Otrkārt, karš un revolūcija parādīja, cik svarīgs ir ukraiņu zemju jautājums. Tas bija laiks, kad karoja «visi pret visiem» - vienlaikus vairākas armijas. Vara mainījās kaleidoskopiskā ātrumā: ja brūkošās impērijas centrā laikā no 1914. līdz 1922. gadam vara nomainījās divas trīs reizes, Ukrainā vismaz sešas reizes, bet Kijivā - pat 11 reizes! Tādos apstākļos nevienai pusei nebija pārliecinoša pārsvara un viss bija atkarīgs no tā, ar ko kopā kurš pret kuru karo. Viens no iemesliem, kādēļ 1919. gadā labi ekipētā un spēcīgā Baltā armija piedzīvoja sakāvi, bija tās nevēlēšanās noslēgt savienību ar Simona Petļuras ukraiņu armiju.
Ukrainas lielākā problēma bija ārēja atbalsta trūkums. Kad ukraiņu valdība noslēdza Brestas miera līgumu, cerot tā paglābties no boļševikiem, Antantes acīs Ukraina kļuva par provācisku valsti. Pēc Vācijas zaudējuma Pirmajā pasaules karā Ukrainas Tautas Republikas armija palika pilnīgā izolācijā, tai nebija ne medikamentu, ne munīcijas, jo Antante atteicās palīdzēt. Palīdzība nāca 1920. gadā no Jozefa Pilsudska un poļiem, kuri noslēdza savienību ar Petļuru un kopā devās uz Kijivu. Taču, kā saka poļi, tas bija kā sinepes pēc pusdienām - pārāk vēlu, lai kaut ko glābtu.
Atsevišķs gadījums bija Rietumukrainas Tautas Republikas armija. Tā izcēlās ar stingru disciplīnu. Tur, kur tā gāja, nebija tādu grautiņu, kas skāra visu Ukrainu un kuros piedalījās visas armijas, bet visvairāk jau Petļuras Ukrainas Tautas Republikas armija. Rietumukrainas armija bija Galīcijas armija. Šī nelielā Ukrainas teritorija spēja savākt armiju, kas skaitliskajā ziņā bija līdzīga Ukrainas Tautas Republikas armijai, bet organizētības ziņā to pārspēja. Nelaime vien tā, ka 1918.-1919. gadā Rietumukrainas armija bija iesaistījusies karā ar poļiem par Ļvivu un Galīciju, tādēļ nevarēja piedalīties cīņā par Kijivu, kas bija stratēģiski svarīgāks mērķis.
Ukraiņu revolūcijas sakāves galvenais iemesls nebija iekšējās problēmas - tādas tobrīd bija visiem -, bet gan starptautiskā konjunktūra. Arī boļševiki bija nonākuši izolācijā, taču viņi izmantoja spēcīgu ieroci savas varas stiprināšanai - tik masveidīgu teroru, pret kuru nobālēja citu režīmu represijas un grautiņi.
Otrais pasaules karš un brīvā Ukraina
Otrā pasaules kara gados ukraiņi palika Krievijas un Vācijas ēnā, taču karā piedalījās, cīnoties dažādās pusēs.
Ukraiņu dalība Otrajā pasaules karā nereti tiek aprakstīta pēc shēmas: «Ja ukraiņi darīja kaut ko labu, viņus sauca par krieviem, bet, ja darīja kaut ko sliktu, - par ukraiņiem.» Ukraiņus attēloja kā nacistu kolaborantus un antisemītus, sadistiskus koncentrācijas nometņu sargus un negantus nacionālistus, kuri slepkavojuši poļus un padomju pilsoņus. Ironija slēpjas apstāklī, ka, ja karā būtu uzvarējuši nacisti, viņu mācību grāmatās ukraiņi, visticamāk, būtu pieminēti kā padomju kolaboranti.
Vācijas pusē karoja apmēram 250 tūkstoši ukraiņu, galvenokārt bijušie padomju karagūstekņi. Savukārt padomju pusē - apmēram seši miljoni. Sarkanā armija nekad nerēķinājās ar saviem zaudējumiem, bet dažādos kara periodos tās rindās katrs piektais vai pat katrs trešais karavīrs bija no Ukrainas. Taču ukraiņi nebija tikai lielgabalu gaļa vien. Ja skatāmies pēc apbalvojumiem un Padomju Savienības Varoņa nosaukumiem, ukraiņu skaits proporcionāli atbilst viņu daļai PSRS iedzīvotāju kopskaitā - tie ir 20-30 procenti. Taču tas ir lielāks nekā visu ārējo tautu virsnieku un karavīru vidū, izņemot krievus. Sarkanajā armijā bija apmēram 300 ukraiņu ģenerāļu un vairāki fronšu komandieri. Šī statistika pilnībā apgāž Putina 2010. gadā izteikto apgalvojumu, ka Krievija karā būtu uzvarējusi arī bez ukraiņiem.
Ukrainas galvenā īpatnība bija tā, ka te pastāvēja arī trešais spēks, kas vēlējās izveidot ukraiņu nacionālo valsti. Šis spēks nebija viendabīgs, tajā bija vairāki pretrunīgi virzieni. Galvenais un vismasveidīgākais no tiem bija Ukrainas nemiernieku armija (UPA), tautā zināma kā banderovieši. Šīs armijas vēsturē ir tumšas lappuses, kuras sarežģī attiecības gan ar ukraiņiem, gan ar viņu vēsturiskajiem kaimiņiem - ebrejiem, vāciešiem, poļiem un, protams, krieviem. Taču jāatceras, ka līdz 1956. gada notikumiem Budapeštā un 1968. gada notikumiem Prāgā tieši banderoviešu cīņa pret komunistu varu bija vismasveidīgākās un ilgstošākās pretpadomju kustības piemērs. Ukrainas galvenā problēma Otrā pasaules kara laikā bija tieši tā pati, kas agrākajos periodos - ģeopolitiski svarīga un vāja pierobežas teritorija, kas Ukrainu padarīja par «asiņainu zemi», liekot tās iedzīvotājiem cīnīties vienam pret otru dažādu armiju sastāvā.
«Ukraiņu dalība Otrajā pasaules karā nereti tiek aprakstīta pēc shēmas: «Ja ukraiņi darīja kaut ko labu, viņus sauca par krieviem, bet, ja darīja kaut ko sliktu, - par ukraiņiem».
Kā varētu raksturot Ukrainas Bruņotos spēkus laika posmā pēc 1991. gada?
Kad Ukraina kļuva par neatkarīgu valsti, naivi iedomājāmies, ka mūsu karu un revolūciju vēsture ir palikusi pagātnē. Tika uzskatīts, ka Ukrainai jāvirzās tajā pašā virzienā, kur iet Rietumi - tātad īstenojot pakāpenisku demilitarizāciju. Tika izveidota Ukrainas armija, kuras vienības piedalījās dažādās miera misijās, atstājot par sevi itin labu iespaidu. Demilitarizācijas augstākais punkts bija Janukoviča valdīšanas laiks - gan viņa paša lēmumu, gan arī prokrievisku spēku iekļūšanas varas augstākajos ešelonos dēļ. Iznākumā Krimas aneksijas laikā Ukraina faktiski palika bez armijas un situāciju glāba tikai brīvprātīgie un pilsoniskā sabiedrība. Ukrainas armija tika atjaunota no nulles jau Porošenko laikā - tur viņa nopelni ir nenoliedzami. Kas īpaši svarīgi: astoņu gadu laikā kopš Krievijas agresijas 2014. gadā tā ieguva vērtīgu kaujas pieredzi. Kad 2019. gadā pie varas nāca Zelenskis, šķita, ka šie procesi apstāsies. Par laimi, tas nenotika. Daudziem par lielu pārsteigumu 2022. gada 24. februārī, kad sākās pilna mēroga Krievijas iebrukums, Ukrainai bija spēcīga un profesionāla armija.
Galvenais iemesls, ko, par laimi, neredz un nesaprot Putins, ir tas, ka pēdējos 30 gados notikusi dziļa Ukrainas sabiedrības transformācija. 30 neatkarības gadu galvenais sasniegums ir tas, ka Ukrainā ir izveidojusies jauna politiskā nācija ar demokrātiju, regulāru varas elites nomaiņu, ar jaunu paaudzi un jaunu armiju. Putins draud to visu iznīcināt, taču lielākais paradokss ir tas, ka ar savu agresiju viņš iznīcina visu to padomisko, kas vēl bija palicis Ukrainā, kopā ar padomju bruņojumu un padomju karošanas stilu. Ukrainas armijas arvien vairāk piemērojas NATO standartiem.
Šis karš būs ilgs, un Ukraina par to jau tagad maksā ļoti dārgu cenu. Taču tās kaujas gars ir augsts, tāpat arī sabiedrības ticība armijai un vēlēšanās tai palīdzēt. Tādos apstākļos Putins var nodarīt Ukrainai lielu kaitējumu, taču uzvarēt to nav iespējams.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita