Ieroči un taktika, kas ļauj ietekmēt situāciju Ukrainas kara frontēs un vismaz uz laiku maina spēles noteikumus.
Sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, pirmais pārsteigums bija ukraiņu ilgstošā, prasmīgā un efektīvā pretošanās spēja. Ukraina ne tikai izturēja Krievijas uzbrukumu, bet pat pārgāja pretuzbrukumā. Jau kopš kara sākuma katra jauna ieroču sistēma tiek pasniegta kā tā sauktais trumpis (gamechanger), kas radikāli izmainīs spēles noteikumus. No vienas puses, šāds skatījums uz katru jaunu ieroču sistēmu nebija pārsteigums - vairāk nekā deviņdesmit procenti sistēmu, ko abas puses izmanto karā Ukrainā, bija izstrādātas un bieži vien arī saražotas ne vēlāk kā deviņdesmitajos gados, bet operācijas Tuksneša vētra un Brīvību Irākai radīja iespaidu par Rietumu sistēmu neievainojamību.
«GLMRS raķetes arī iezīmēja būtisku tendenci kaujaslauka trumpjiem - to efekts ir ierobežots laikā un telpā. Pirmās izmaiņas var būt kardinālas, taču ar laiku pretinieks tām pielāgojas»
Šādos apstākļos lielu popularitāti ieguva atsevišķas ieroču sistēmas, piemēram, Javelin prettanku raķetes un Bayraktar TB-2 bezpilota lidaparāti. Vēl vairāk šo iespaidu pastiprināja foto un video materiāli ar iznīcināto Krievijas kaujas tehniku. Taču, skatoties no šodienas perspektīvas, šie ieroči ne tik daudz mainīja kara gaitu, cik vienkārši bija efektīvi esošajā situācijā. Javelin popularitāti ieguva vienkāršības un pieejamības dēļ, kas ļāva apturēt krievu tanku kolonnas. Līdzīgā veidā Bayraktar bezpilota lidaparāti bija efektīvi ne tikai tādēļ, ka krievi kara sākumā bija atslēguši savas pretgaisa aizsardzības sistēmas, bet arī tādēļ, ka šo dronu kameras fiksēja uzbrukumus, radot sociālajiem tīkliem noderīgu materiālu. Tomēr, lai cik efektīva būtu kāda ieroču sistēma, trumpja statusa iegūšanai nepieciešams ne tikai iznīcinošais spēks, bet arī reāls iespaids uz pretinieka taktiskajiem plāniem.
HIMARS
Pirmais lielais trumpis, kas reāli izmainīja spēles gaitu, nenoliedzami, bija HIMARS sistēmu un GLMRS raķešu piegāde Ukrainas armijai brīdī, kad krievu artilērijas veseris ne tik daudz precīzi, cik intensīvi dragāja Ukrainas aizstāvju pozīcijas. Krievi, izmantojot plašās rezerves, dienā izšāva desmitiem tūkstošu artilērijas lādiņu. Zem tik intensīvas uguns ukraiņiem neatlika nekas cits, kā vien soli pa solim atkāpties.
HIMARS sistēmu piegāde uzskatāmi parādīja, ko reāli nozīmē izmainīt spēles noteikumus. Vadāmās GLMRS raķetes katru nakti iznīcināja nevis krievu artilērijas sistēmas, bet to lādiņu noliktavas frontes dziļumā. Krievu artilērijas Ahilleja papēdis bija loģistika - brīdī, kad krievi bija spiesti pārcelt munīcijas noliktavas tālāk par GLMRS raķetēm pieejamo 80 kilometru zonu, viņu loģistikas sistēmai vairs nepietika jaudas, lai pievestu šāviņus artilēristiem, kaut gan Sibīrijā vēl joprojām ir miljoniem lādiņu. Krievu uzbrukums apsīka, un ukraiņiem izdevās īstenot zibensuzbrukumus Hersonas un Harkivas virzienā.
GLMRS raķetes sniedza ukraiņiem atelpu, ļāva kaut nedaudz izlīdzināt artilērijas spēku līdzsvaru frontē, jo īpaši pēc tam, kad lielākā skaitā sāka ienākt Rietumos ražotās artilērijas sistēmas un munīcija. GLMRS raķetes arī iezīmēja būtisku tendenci kaujaslauka trumpjiem - to efekts ir ierobežots laikā un telpā. Pirmās izmaiņas var būt kardinālas, taču ar laiku pretinieks tām pielāgojas. Tieši tā ir noticis ar GLMRS sistēmām - krievi tagad izkliedē savas noliktavas, nocietina štābus un arvien intensīvāk izmanto elektroniskās karadarbības metodes, lai noslāpētu raķešu GPS signālus.
Runājot par nākotni, aktuāls paliek jautājums par efektu, ko varētu radīt ATACAMS raķešu piegādes. Tās lido tālāk, to kaujas lādiņš ir daudz lielāks un efektīvāks. Pašlaik amerikāņi ir piekrituši piegādāt vecākas ATACAMS versijas ar kasešu munīciju, kas krietni paplucināja Krievijas armijas helikopteru parku. ATACAMS un Storm Shadow raķešu piemērs parāda, ka spēles noteikumus reāli var izmainīt tikai tad, ja nepieciešamās sistēmas tiek piegādātas lielā skaitā. Lai gan lokālā mērogā ATACAMS raķetes, Leopard II tanki un Marder kājnieku kaujas mašīnas ļauj gūt panākumus, tomēr pašlaik neviena no minētajām sistēmām nav piegādāta tādos apjomos, lai panāktu reālu lūzumu kaujaslaukā.
Starlink un Ukrainas artilērijas Uber
Ukraina karam ar Krieviju gatavojās jau kopš 2014. gada. Lai gan valsts resursi bija noplicināti un ierobežoti, ukraiņi lielu nozīmi piešķīra savu bruņoto spēku komandvadības sistēmu izstrādei un lika pamatus sistēmai, kas darbojas pašlaik. Lai gan vadība un sakari nav tik vizuāli iespaidīgs trumpis kā artilērija, kaujas lidmašīnas un dažādas eksplozīvas ierīces, tieši prasmīga un efektīva komandvadības sistēma ir bijis nozīmīgākais Ukrainas trumpis kara gaitā.
Ukraiņiem, krīzes apstākļos iztērējot simtiem miljonu dolāru, bija izdevies izveidot sistēmu, ko NATO partneriem nav izdevies pilnībā radīt vēl šobaltdien, kaut gan šajā projektā ieguldīti miljardi. Ģenerālis Marks Millijs, iepazinies ar Ukrainas komandvadības sistēmu, izteicās: «Mēs redzam veidu, kā kari tiks izcīnīti un uzvarēti turpmākajos gados.»
Pirmajās kara dienās krievu elektroniskās karadarbības vienībām izdevās traucēt Ukrainas sakarus, taču situāciju kājām gaisā apgrieza Starlink sistēmu sniegtās iespējas. Tūkstošiem (nu jau - desmitiem tūkstošu) Starlink termināļu nodrošināja Ukrainas sakaru, vadības un reāla laika kontroles sistēmas. Viena no tām bija tā sauktais Ukrainas «artilērijas uber», kas uzlaboja Ukrainas artilērijas situāciju Krievijas skaitliskā pārsvara apstākļos.
«Lielākais Starlink sistēmas drauds ir bijis pats Īlons Masks, kurš vairākkārt draudējis ar Starlink darbības ierobežošanu Ukrainā, kā arī atteicies atļaut ukraiņiem izmantot sistēmas uzbrukumiem Krimā».
Lai precīzi izšautu jau pirmo zalvi, artilēristiem ir nepieciešami četru veidu dati: precīza pretinieka atrašanās vieta, meteoroloģiskie dati, lādiņa un artilērijas sistēmas tehniskie dati un sava atrašanās vieta. Lai darbotos ātri un efektīvi, parasti haubices un mīnmetēji tiek koncentrēti četru stobru vados vai astoņu stobru baterijās, kas ļauj vienkāršot datu aprēķinus, taču arī palielina risku saņemt pretinieka pretuguni. Starlink sistēmas ļāva katru stobru vadīt individuāli, izkliedējot sistēmas plašā teritorijā, vienlaikus būtiski nepalielinot uguns atbalsta virsnieku darbu. Virsniekam, saņemot uguns pieprasījumu, vajadzēja tikai atvērt planšeti, kurā, līdzīgi kā klasiskā stratēģijas spēlē, iezīmējās, kuras sistēmas atrodas pietiekami tuvu, lai iznīcinātu mērķi. Atlika tikai ziņu nodot atsevišķu ieroču apkalpēm, kas uguns misijas un to izpildei nepieciešamos datus saņēma caur tīklu.
Vienlaikus Starlink ir bijusi un turpina būt ārkārtīgi droša platforma - patlaban orbītā riņķo aptuveni 3000 Starlink satelītu, kuru iznīcināšana tiešā veidā varētu tikt uzskatīta par ko līdzīgu militāram uzbrukumam, piemēram, ASV. Otrkārt, lielais skaits termināļu, kuri izmēru ziņā nav neko daudz lielāki par picas kasti, padara gandrīz neiespējamu to pilnīgu iznīcināšanu. Treškārt, Starlink sistēma nodrošina augstu noturību pret kiberuzbrukumiem un mēģinājumiem signālu slāpēt. Kā liecina prakse, lielākais Starlink sistēmas drauds ir bijis pats Īlons Masks, kurš vairākkārt draudējis ar Starlink darbības ierobežošanu Ukrainā, kā arī atteicies atļaut ukraiņiem izmantot sistēmas uzbrukumiem Krimā - ņemot vērā, ka sistēmas nedarbojas Krievijas okupētajās teritorijās, lai novērstu Starlink nonākšanu pretinieka rokās, Ukraina bija spiesta speciāli lūgt Starlink darbības reģiona īslaicīgu paplašināšanu.
No bataljona taktiskajām grupām līdz triecienvienībām
Lai gan lielākoties uzmanība ir pievērsta Ukrainai, jaunus un inovatīvus risinājumus meklē arī Krievija. Būtiskākās izmaiņas, kas redzamas Krievijas pusē, ir ne tik daudz tehnoloģijās balstītas, cik pakāpeniska un apzināta taktisko formu maiņa, cenšoties sinhronizēt «militārā koncerta» procesu. Spilgts piemērs tam ir Krievijas sauszemes spēku pamata struktūras - bataljona taktisko grupu - evolūcija kara gaitā.
Pirms kara sākuma Krievijas bataljona taktiskās grupas (BTG) šķita jauns un inovatīvs risinājums, kā efektīvi apvienot mazu vienību ar iespaidīgu ugunsjaudu. Katrai sauszemes spēku brigādei kaujas apstākļos vajadzēja spēt saformēt vienu bataljona taktisko grupu, kas apvienotu visu labāko, kas brigādei ir pieejams. Tā būtu dzelzs dūre, kas atrastos Krievijas uzbrukumu priekšgalā. Lai gan BTG sākumi ir meklējami astoņdesmitajos gados, mācību laikā nekļuva skaidrs, cik daudz tomēr trūkumu piemīt BTG koncepcijai.
Lai gan «uz papīra» BTG bija gandrīz vai universāls veidojums, kas apkopoja artilērijas, kājnieku, kaujas inženieru, raķešu artilērijas un citus spēkus, dzīvē šādas vienības vadīšana izrādījās ikviena štāba lielākais murgs, jo bija jāspēj koordinēt vairāk nekā divdesmit elementu darbību. Lai šādu militāro kokteili apgādātu ar visu nepieciešamo, bija nepieciešama teju vai divīzijas līmeņa apgādes organizācija, turklāt lielākā daļa no BTG elementiem miera laikos pastāvēja kā atsevišķas apakšvienības, kuras ar saviem nākotnes ieroču brāļiem kontaktējās diezgan minimāli. Kaujas apstākļos drīz vien atklājās, ka BTG ir ne tikai grūti vadāms, bet arī stīvs formējums - zaudējot kādu no kodola elementiem, piemēram, pašgājējartilērijas bateriju, kaujasspējas zaudēja visa BTG. Savukārt mēģinājumi apvienot kaujās cietušās BTG būtībā nozīmēja veidot pilnīgi jaunas vienības.
2022. gada otrajā pusē Krievijas armija atteicās no BTG. Tā vietā pašlaik formē tā sauktās «trieciengrupas», kuras tiek veidotas nevis kā universāli, pašpietiekami elementi, bet gan konkrētam uzdevumam paredzētas vienības, parasti pastiprinātas rotas līmenī. Tās operē nevis pamatojoties uz miera laikā noslīpētu konceptu, kas kaujas apstākļos ir pārāk sarežģīts, bet izmantojot reāli pieejamos resursus un improvizējot ar tiem. Trieciengrupas nav universāls risinājums un nesagraus Ukrainas fronti, taču, nenoliedzami, tas ir piemērs Krievijas vēlmei un spējai pielāgoties.
Trieciengrupas nav universāls risinājums un nesagraus Ukrainas fronti, taču, nenoliedzami, tas ir piemērs Krievijas vēlmei un spējai pielāgoties
Krievijas elektroniskā karadarbība
Trumpji kaujaslaukā parasti tiek tēmēti uz pretinieka jutīgākajām vietām. Krieviem tās ir loģistikas ķēdes, savukārt Rietumiem - paļaušanās uz elektronisko sistēmu dominanci. Šajā kontekstā Krievijas bruņoto spēku lielākais kaujaslauka trumpis, bez šaubām, ir elektroniskās karadarbības (Electronic Warfare jeb EW) spējas. Krievija jau pirms kara dominēja šajā jomā - tās rīcībā ir plašs EW tehnikas klāsts, sākot no ierīcēm, ar kurām kājnieki var noslāpēt bezpilota lidaparātus virs savas galvas, līdz sarežģītām, uz automašīnām uzstādītām sistēmām, kas spēj pārtvert bezpilota lidaparātus, noslāpēt radio sakarus un kropļot GPS signālus.
Īpašas galvassāpes tas rada Ukrainas bezpilota lidaparātu operatoriem - dronu mūžs Ukrainā ir ļoti īss, bieži vien standarta Mavic-3 kvadrokopters nenodzīvo vairāk par diviem vai trim lidojumiem. Drona zaudējums varbūt arī nebūtu nekas briesmīgs, taču Krievija stiprina arī savas peilēšanas spējas, kas ļauj noteikt ne vien drona, bet arī tā operatora atrašanās vietu, tā paverot iespējas artilērijai iznīcināt pieredzējušos dronu operatorus. Būtisks Ukrainas kara atklājums ir atziņa, ka kaujas apstākļos ne tik daudz svarīga ir sakaru šifrēšana, cik to disciplīnas uzturēšana un slēpšana. Krievijas EW sistēmas vietās, kur tās tiek uzstādītas, spēj noteikt, ja kādā punktā tiek zvanīts no mobilā telefona vai pārraidīts šifrēts radio signāls. Pat nesaprotot radio signālu, konkrētā punkta virzienā bieži vien ir vērts raidīt kādu artilērijas lādiņu.
Vērā ņemamas ir arī Krievijas EW spējas kropļot GPS signālus. Tas ietekmē ne tikai karavīru navigāciju, bet arī artilērijas un raķešu sistēmu efektivitāti. Būtisks faktors, kas nosaka GLMRS raķešu un Excalibur vadāmo lādiņu efektivitāti, ir to saikne ar GPS signālu. Ja tas pazūd, sistēmas pārvēršas par parastiem lādiņiem, kas pa ballistisko trajektoriju aizlido nekurienē. Vienlaikus GPS signālu slāpēšana frontes dziļumā būtiski ierobežo artilērijas efektivitāti - modernākās artilērijas sistēmas, piemēram, Panzerhaubitze 2000, paļaujas uz GPS signālu, lai precīzi orientētos apvidū, bet, šaujot 30 km attālumā, rezultātu maina katra direkcijas virziena grāda un pozīcijas metra kļūda. Pārtrūkstot GPS signālam, jāmeklē manuāli risinājumi, kas samazina sistēmas efektivitāti.
Pašlaik Krievija uzstāda vienu EW sistēmu uz katriem desmit frontes kilometriem, radot būtiskas problēmas ukraiņu karavīriem. Tas gan nenozīmē, ka Krievijas armijas kontrolētajā teritorijā nekas nelido. Pirmkārt, jāņem vērā, ka jebkura EW ierīce izstaro unikālu starojumu, kas ir uztverams un var nodot sistēmas atrašanās vietu. Otrkārt, dažāda veida slāpēšanas sistēmas nešķiro savējos un svešos, vienlaikus ietekmējot arī krievu karavīrus. Tādēļ pēkšņi uzradies GPS signāls bieži vien ir zīme, ka kaut kur tuvumā drīz var parādīties Krievijas helikopters.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita