Līdz pat XIX gadsimta sākumam Zviedrijas Karaliste bija tāda pati valsts kā visas pārējās - ar savu armiju, ar savām ambīcijām un vairāk vai mazāk agresīvu ārpolitiku. Lielais Ziemeļu karš, kurā karaļa Kārļa XII vadītā armija sākumā guva vairākas spožas uzvaras, bet pēc tam tomēr piedzīvoja sakāvi, atvēsināja zviedru impēriskās tieksmes. Tad vēl neviens par neitralitātes politiku nedomāja un arī tāda jēdziena īsti nemaz vēl nebija. Napoleona karos, kas Eiropu plosīja 100 gadus vēlāk, Zviedrija gan piedalījās (pa daļai lielvalstu monarhu solidaritātes dēļ, pa daļai britu dāsnā finansējuma dēļ), taču nekādas uzvaras neizcīnīja un Napoleona maršals Žans Baptists Bernadots pat bija tuvu tam, lai izceltu desantu Skonē. Tad sekoja ļoti savdabīgs vēstures pavērsiens: minētais Bernadots ar gūstā kritušajiem zviedru karavīriem bija apgājies tik humāni, ka Zviedrijas karalis Kārlis XIII, kuram nebija pēcnācēju, ar parlamenta piekrišanu piedāvāja maršalam kļūt par kroņprinci un vēlāk karali, ja vien viņš piekritīs pāriet luterānismā. Bernadots piekrita, un tā aizsāka pašreizējo Zviedrijas monarhu dinastiju. Ar bijušo darba devēju Napoleonu gan viņa attiecības tālāk veidojās ne pārāk labi - 1812. gadā Bernadots sarāva attiecības ar Franciju un noslēdza savienību ar Krieviju, bet pēc gada diezgan nodevīgā kārtā pat iesaistīja Zviedriju karā pret savu dzimteni. Viss beidzās ar to, ka Zviedrija atņēma Dānijai, kura trāpījās frontes otrā pusē, Norvēģiju; Zviedrijas un Norvēģijas ūnija pastāvēja līdz pat 1905. gadam. Ar to tad arī Bernadota (1818. gadā viņš kļuva par karali Kārli XIV Juhanu, taču, neraugoties uz skandināvisko vārdu, zviedru valodu lāga tā arī neesot apguvis) kareivīgums bija cauri un tālāk viņš ieturēja ļoti neitrālu ārpolitiku, bet viņa pēcteči šo tradīciju turpināja.
Vācijas vilinājums
Starptautiskā līmenī neitralitātes statusu nostiprināja Hāgā 1899. un 1907. gadā notikušās konferences. To vienošanās paredzēja, ka karojošās valstis nedrīkst izmantot neitrālo valstu teritoriju un ūdeņus saviem mērķiem, citādi tas tiks uzskatīts par agresijas aktu. Neitrālo valstu kuģi bija neaizskarami, bet pašas šīs valstis drīkstēja turpināt tirdznieciskos sakarus ar jebkuru no karojošajām valstīm pēc sava ieskata. Taču tās nedrīkstēja laist cauri savai teritorijai karojošo valstu vienības (izņēmums bija neapbruņoti ievainotie) un pieļaut, ka kāda no karojošajām pusēm tās teritorijā vervētu karavīrus. Kā rādīja vēlākie notikumi, dzīvē visi šie punkti tika interpretēti diezgan brīvi.
Zviedriju konvencijas noteikumi visnotaļ apmierināja, tādēļ tā 1912. gadā oficiāli pasludināja sevi par neitrālu valsti. Vēl pēc diviem gadiem sākās Pirmais pasaules karš, kas uzskatāmi demonstrēja, ka lielvalstis konvencijas ievēro vien tiktāl, cik tas ir tām pašām izdevīgi. Proti, kara sākumā Vācijas karaspēks bez ceremonijām iebruka neitrālajā Beļģijā, lai tā apietu franču galvenās aizsardzības līnijas. Šis notikums lielā mērā noteica Britānijas iesaistīšanos karā, jo tā bija viena no Beļģijas neitralitātes garantiem un vācu invāzija izsauca lielu sašutumu gan britu politiķos, gan visā sabiedrībā. Ja pirms tam vēl britu domas dalījās - ir vai nav vērts iesaistīties bruņotajā konfliktā otrpus Lamanšam -, tad pēc vācu karavīru iesoļošanas Beļģijā šaubīgo vairs nebija.
Zviedri uz to varēja noskatīties ar atvieglojumu, jo viņu valsts ģeogrāfiskais stāvoklis bija tāds, ka nevienai no karojošajām pusēm nebija akūtas nepieciešamības izmantot saviem mērķiem tās teritoriju. Taču mēģinājumi pārvilkt Zviedriju savā pusē bija. Vēl pirms kara sākuma daži vācu augstākie virsnieki sarunās ar zviedru kolēģiem zondēja iespēju, kā Zviedrija varētu piekrist iesaistīties konfliktā Vācijas pusē. Sava loģika šajās sarunās bija, jo nevarēja izslēgt iespēju, ka Krievija no Somijas, ko tolaik kontrolēja, iebrūk Zviedrijā. Turklāt arī Zviedrijas karalis Gustavs V, kura laulātā draudzene bija Vācijas ķeizara Vilhelma I mazmeita, bija provāciski noskaņots un vismaz teorētiski pieļāva Zviedrijas un Vācijas militāras savienības iespēju. Tiesa, kara sākumā Vācija pati sev «iešāva kājā», jo vāciešu iebrukums neitrālajā Beļģijā nekādi nevarēja vairot zviedru simpātijas pret viņiem, drīzāk jau gluži pretēji. Turklāt drīz vien kļuva skaidrs, ka karš draud pamatīgi ievilkties, kas lika zviedriem pašiem sev uzdot jautājumu - kam gan mums tas viss vajadzīgs? Tādēļ Zviedrija Vācijas vilinājumam nepadevās - pat neatkarīgi no tā, ka vācieši zviedriem piedāvāja atņemt krieviem Somiju.
Tirgosimies ar visiem!
Vai arī tomēr ne...
Tomēr nevarētu teikt, ka Zviedrija neitralitātes principus ievērotu par visiem 100 procentiem. Diezgan ātri zviedri saprata, ka karš, ja tas neskar pašus, ir lieliska iespēja nopelnīt, turklāt uz visu karojošo pušu rēķina. Proti, Zviedrija tobrīd bija pasaulē lielākais dzelzsrūdas eksportētājs, bet bez dzelzs nekāda karošana nevarēja notikt, tādēļ tās cena strauji kāpa. Īpaši atkarīgi no Zviedrijas dzelzsrūdas bija vācieši (šis pats scenārijs atkārtosies arī Otrajā pasaules karā), savukārt zviedriem vajadzēja Vācijas akmeņogles. Paradoksālā kārtā Zviedrijas lielākie tirdzniecības partneri Pirmā pasaules karā atradās ierakumu pretējās pusēs - tā bija Vācija un Britānija.
Protams, tā īsti šāda lietu kārtība abas karojošās puses neapmierināja. Katra no tām bija ieinteresēta, lai zviedri tirgotos tikai ar to vien, bet ienaidniekam nedotu itin neko. Ņemot vērā, ka Vācijas tirdzniecības apjoms bija lielāks, pirmie neapmierinātību sāka izrādīt angļi. Iesākumam viņi noteica aizliegumu vairāku savu preču eksportam uz Zviedriju. 1915. gada pavasarī Britānija gāja vēl tālāk, pasludinot visas Vācijai domātās un pa jūras ceļiem pārvadātās preces par kontrabandu, pat ja tās veda neitrālo valstu kuģi. Tātad būtībā viens no neitralitātes principiem tika diezgan būtiski pārkāpts.
Zviedri mēģināja atspēlēties, pārtraucot kokmateriālu (tā bija otra svarīga eksportprece) izvešanu uz Britāniju un ierobežojot angļu preču tranzītu uz Krieviju caur Zviedrijas teritoriju, taču spēku samēri bija pārāk atšķirīgi - britu flote spēja pamatīgi sarežģīt dzīvi zviedru tirdzniecības kuģiem jebkurā pasaules malā, kamēr Zviedrija angļiem varēja radīt vien sīkas neērtības. Ar katru nākamo kara mēnesi zviedri šo patiesību izjuta arvien skaudrāk, īpaši jau pēc tam, kad 1916. gada sākumā briti nopietni ķērās pie Vācijas ekonomiskās blokādes, kas tirdzniecības sakariem gandrīz vispār piegrieza skābekli. Iznākumā Zviedriju piemeklēja nopietna pārtikas krīze. Sākumā par deficītu kļuva preces, bez kurām varētu iztikt - kafija, šokolāde, cukurs. Taču vēl pēc dažiem mēnešiem problēmas sākās ar ikdienas pārtiku, ieskaitot kartupeļus. Pārtikas cenas uzlidoja debesīs, un pilsētās sākās neapmierināto iedzīvotāju demonstrācijas, kas veicināja valdības krišanu. Jaunā valdība saprata, ka šādu kursu turpināt nav iespējams, tādēļ jāmeklē kopīga valoda ar britiem, apzinoties, ka tas mazinās tirdznieciskos sakarus ar Vāciju. Kaut gan zaudētājos zviedri tāpat nepalika, jo, uzlabojoties attiecībām ar Britāniju, atjaunojās arī tirdzniecība šajā virzienā. Par vēl vienu svarīgu tirdzniecības virzienu kļuva Britānijas sabiedrotā Krievija - protams, līdz brīdim, kad tur pie varas nāca boļševiki.
Atkal starp divām ugunīm
Tikpat divdomīgā situācijā Zviedrija nonāca arī Otrā pasaules kara laikā. Jau pašā tā sākumā zviedri skaidri deklarēja savu neitralitāti, taču, tāpat kā iepriekšējā karā, arī šajā neizdevās labo apņemšanos ievērot par visiem 100 procentiem. Sākot jau ar tirdzniecību: Vācijai vēl arvien vajadzēja zviedru dzelzsrūdu, un Zviedrija to arī Hitleram piegādāja, pretī saņemot samaksu gan naudā, gan zeltā, turklāt ignorējot pamatotas aizdomas, ka zelts ir nolaupīts vācu okupētajās zemēs. Tieši dzelzsrūdas pārvadāšanas ceļu drošība bija viens no iemesliem, kādēļ Hitlers 1940. gada aprīlī iebruka Norvēģijā. Lielākā daļa rūdas tika transportēta pa jūras ceļu caur Norvēģiju, un pastāvēja nopietns risks, ka briti varētu Norvēģijā izcelt ekspedīcijas korpusu - tādā gadījumā fīrera kara plāniem pienāktu gals tīri tehnisku iemeslu dēļ, jo bez dzelzs nekāda karošana neiznāktu. Tāda iecere Čērčilam patiešām bija, tikai ar tās īstenošanu briti nokavēja, jo vācieši pasteidzās pirmie. Starp citu, līdzīgi apsvērumi britiem bija arī attiecībā uz Zviedriju, taču pēc tam, kad vācieši bija okupējuši Norvēģiju, desanta izcelšanas Zviedrijā kļuva neiespējama.
Taču vēl pirms Norvēģijas okupācijas zviedru neitralitātes politiku piemeklēja vēl kāds pārbaudījums - Staļina iebrukums kaimiņvalstī Somijā 1939. gada beigās un sekojošais Ziemas karš. Zviedru sabiedrības viedoklis par to bija diezgan viennozīmīgs un nebūt ne neitrāls - PSRS visi uzskatīja par agresoru un juta līdzi somiem. Katram gadījumam Zviedrija mobilizēja 100 000 karavīrus (vēl 300 000 mobilizēja 1940. gada aprīlī, kad vācieši okupēja Norvēģiju), ko dislocēja pie Somijas robežas gadījumam, ja Staļins, ticis galā ar somiem, sadomātu «atbrīvot» arī Zviedriju.
Kaut gan nekādās militārās akcijās Zviedrijas armija Ziemas kara laikā neiesaistījās, zviedri, līdzīgi kā tagad daudzas pasaules valstis atbalsta Ukrainu, nosūtīja Somijai vairākas kravas bruņojuma, tostarp 135 000 šauteņu un 144 lielgabalus. 9000 zviedru brīvprātīgie devās uz Somiju, lai kopā ar somiem cīnītos pret komunistu invāziju. Zviedri arī uzņēma 70 000 somu bērnus no pilsētām un ciemiem, ko bombardēja padomju aviācija.
1940. gada 21. februārī krievi atspēlējās zviedriem par palīdzību Somijai - septiņi padomju bumbvedēji nometa 150 aviobumbas uz Pajalas ciematu Zviedrijas galējos ziemeļos. Rezultāts no militārā viedokļa gan bija visai pieticīgs - divi ievainoti cilvēki, sešas sagrautas mājas, viena sauna un izpostīta kapsēta. Turklāt vēl mājupceļā vienam bumbvedējam Somijā nācās veikt avārijas nosēšanos, tā apkalpe krita gūstā. Sākumā padomju puse noliedza, ka kaut kas tāds ir noticis, taču vēlāk tomēr atzina, ka bombardēšana notikusi kļūdas dēļ, un vēlāk pat samaksāja 40 000 kronu kompensāciju. Tā arī vēl šobaltdien nav skaidrs, kādēļ Pajala tika bombardēta. Daļa zviedru uzskatīja, ka tā ir atriebība par palīdzību somiem, citi to saistīja ar nesen notikušu padomju spiega izraidīšanu, taču nevar izslēgt arī vienkāršu kļūdu. Padomju aviatoru navigācijas spējas diez vai bija augstā līmenī, jo Helsinku bombardēšanas laikā viņi bija pamanījušies sabumbot paši savu vēstniecību.
Dānijas atbrīvošanas plāns
Otrajam pasaules karam tālāk attīstoties, Zviedrija saskārās ar arvien augošām Vācijas prasībām. Vācieši paģērēja, lai zviedri ļauj savu teritoriju šķērsot tām vērmahta vienībām, kas devās uz Norvēģiju. Zviedri bija spiesti piekāpties, kaut gan, stingri ņemot, tas bija neitralitātes politikas pārkāpums. 1941. gada pavasarī tieši tāpat vācieši gribēja caur Zviedrijas teritoriju nogādāt savas vienības uz Somiju, no kurienes tās varētu piedalīties uzbrukumā Padomju Savienībai. 1942. gada februārī zviedru izlūkdienests pārtvēra vācu ziņojumus, kas liecināja par plāniem pastiprināt grupējumu Norvēģijā, lai vajadzības gadījumā iebruktu Zviedrijā. Zviedri uz to reaģēja, sarīkojot manevrus ar 300 000 karavīru piedalīšanos Norvēģijas pierobežā. Jāšaubās gan, vai vācieši tiešām nopietni apsvēra iebrukumu Zviedrijā, jo tobrīd viņiem bija pārāk daudzi citu problēmu, lai atklātu vēl vienu jaunu fronti un pēc tam turētu pārsimt tūkstošu vīru lielu garnizonu okupētajā teritorijā.
Jo Hitleram karā klājās sliktāk, jo vairāk pieauga sabiedroto spiediens uz Zviedrijas valdību, pieprasot izbeigt attiecības ar Vāciju un dzelzsrūdas piegādes tai. Te jāpiebilst, ka jau no kara pirmās dienas Stokholmā visai komfortabli darbojās britu izlūkdienests, saņemot regulārus ziņojumus no vācu okupētās Dānijas un Norvēģijas. Zviedri nekādus šķēršļus šai izlūkošanas darbībai nelika. Pie zviedru labajiem darbiem noteikti jāpieskaita patvēruma došana vairākiem desmitiem tūkstošu dāņu un norvēģu emigrantu, tostarp visai Dānijas ebreju kopienai.
Vēl vairāk - kopš 1944. gada vasaras zviedri kopā ar dāņu emigrantiem, kuri Zviedrijā bija izveidojuši bruņotas vienības, plānoja Dānijas atbrīvošanas operāciju. 1945. gada maija sākumā tā beidzot varēja sākties. Operācijā bija paredzēts iesaistīt gan dāņu brigādi, gan zviedru korpusu, kopskaitā apmēram 60 000 vīru. Vienlaikus bija iecerēta līdzīga operācija arī Norvēģijas dienvidos. Ar neitralitātes politiku tas viss gan ne pārāk gāja kopā, taču Zviedrijas valdība uzskatīja, ka šajā gadījumā ir pieļaujamas atkāpes, ja Dānijā un Norvēģijā dislocētie vācu grupējumi nebūs ar mieru padoties. Beidzās tomēr viss bez šaušanas, jo, kamēr dāņi kopā ar zviedriem posās desantam Dānijā, tikmēr Vācija jau bija paspējusi kapitulēt. Bet zviedri varēja būt apmierināti ar to, ka ir izrādījuši labo gribu, taču vienlaikus nav pārkāpuši neitralitātes principus. Kā kauna traips šajā neitralitātes politikā bija piekāpšanās padomju prasībām izdot 132 latviešu leģionārus, kuri pēc kara meklēja patvērumu Zviedrijā - viņus izdeva, pat par spīti visai plašiem zviedru sabiedrības protestiem. Protams, visi izdotie Padomju Savienībā tika represēti.
Aukstais karš
Drīz pēc Otrā pasaules kara beigām pasaule atkal sadalījās divās naidīgās nometnēs - komunistiskajā ar PSRS priekšgalā un demokrātiskajā, ko vadīja ASV. Zviedrija atkal palika pa vidu, noskaņota pati parūpēties par savu drošību. Piecdesmitajos gados zviedri pat paslepus mēģināja īstenot savu kodolprogrammu, kas ļautu iegūt visdrošāko aizsardzības līdzekli - kodolieročus. Sešdesmitajos gados gan no šā plāna atteicās pārāk lielo izmaksu dēļ.
Kaut gan oficiāli zviedri ievēroja stingru neitralitātes politiku, realitātē valsts arvien vairāk tuvinājās ASV. Bija diezgan skaidrs, ka amerikāņi diez vai kādreiz iebruks Zviedrijā, taču par Padomju Savienību gan tādas pārliecības nebija. Tādēļ zviedri paļāvās, ka padomju agresijas gadījumā palīgā nāks NATO, un gluži bez pamata šīs cerības nebija, jo amerikāņi nepieļautu Zviedrijas nonākšanu komunistu blokā. Saskaņā ar neoficiālu vienošanos ASV zemūdenes regulāri dežurēja Zviedrijas piekrastē, esot gatavībā vajadzības gadījumā veikt triecienu mērķiem PSRS teritorijā. Gar Zviedrijas krastiem spietoja arī padomju zemūdenes, un 1981. gadā viena no tā uzskrēja uz sēkļa zviedru teritoriālajos ūdeņos pāris kilometru no Karlskronas militārās bāzes, tā izraisot starptautisku skandālu.
Astoņdesmitajos gados Zviedrija un ASV neoficiāli bija tik ļoti tuvinājušās, ka zviedru politiskajās aprindās neizslēdza iespēju atteikties no neitralitātes politikas un pievienoties NATO. Pastāv versija, ka tieši šā iemesla dēļ 1986. gadā neskaidros apstākļos tika noslepkavots toreizējais Zviedrijas premjerministrs Ūlofs Palme - iespējams, ka aiz atentāta stāvēja padomju specdienesti, kuri par katru cenu gribēja novērst Zviedrijas tuvināšanos NATO.
Toreiz patiešām zviedri NATO nepievienojās, bet drīz vien nebija vairs ne Aukstā kara, ne pašas Padomju Savienības un šķita, ka Zviedrija mūžīgi paliks neitrāla valsts. Bija jāpaiet 30 gadiem un Krievijā pie varas jānāk Putinam, lai notiktu šķietami neiespējamais un zviedri tomēr nolemtu iestāties NATO.
Zviedri ANO miera spēkos
Kaut gan NATO zviedri pēc Otrā pasaules kara nepievienojās, tomēr viņi piedalījās vairākās vērienīgās miera nodrošināšanas operācijās ANO miera spēku sastāvā. Viena no vērienīgākajām sākās Kiprā sešdesmitajos gados, kad tur izcēlās grieķu un turku konflikts - pavisam šajā misijā piedalījās vairāk nekā 25 000 zviedru karavīru. Sešdesmito gadu sākumā zviedru miera uzturētāji piedalījās arī operācijās Kongo, kur iesaistījās sadursmēs ar nemierniekiem un pat izmantoja aviāciju. Deviņdesmitajos gados zviedru kontā ir arī miera uzturēšanas misijas bijušajā Dienvidslāvijā.
Gādā pats par savu drošību
Pirmais pasaules karš Zviedrijai un arī citām neitralitātes politiku piekopjošām valstīm iemācīja būtisku lietu - tu vari būt simtreiz neitrāls, taču tas nenozīmē, ka lielvalstis ievēros tavu neitralitāti. Bet tas nozīmē, ka laikus jārūpējas par savu drošību un jāveido kaujasspējīgi bruņotie spēki. Jo ir naivi cerēt, ka vienas valsts iebrukuma gadījumā citas tev nāks palīgā. Un, pat ja nāks, tas noteikti nebūs tik ātri, kā gribētos.
Tādēļ Zviedrija jau Pirmā pasaules kara laikā arvien lielākus līdzekļus sāka atvēlēt armijai un flotei. Nevar teikt, ka arī pirms tam zviedru karavīri būtu dzīvojuši bada maizē, taču karš kalpoja par nopietnu mudinājumu palielināt investīcijas aizsardzībai. Kara laikā triecientempā tika uzbūvēta vesela krasta apsardzības flote, ieskaitot 15 bruņukuģus un 15 zemūdenes. Apzinoties savas iespējas un vajadzības, zviedri nebūvēja lielus okeāna milzeņus, bet gan operācijām piekrastes ūdeņos domātus nelielus kuģus.
Tādu pat kursu Zviedrija turpināja arī pēc Pirmā pasaules kara, arvien lielāku uzmanību pievēršot bruņojuma ražošanai pašiem savā valstī. Zviedri sāka lielos apmēros ražot strēlnieku ieročus - gan pašu izstrādātus modeļus, gan pēc ārvalstu licences. Trīsdesmitajos gados ķērās arī pie bruņutehnikas ražošanas, tempus īpaši kāpinot Otrā pasaules kara laikā. Ja trīsdesmito gadu beigās zviedriem bija tikai 14 tanki, un tie paši vieglie, tad 1945. gadā to skaits pārsniedza septiņus simtus. Zviedru jājamzirdziņš bija artilērija - slavenos 75 mm un 80 mm zenītlielgabalus ražoja ne tikai savām vajadzībām, bet arī eksportēja uz teju vai desmit valstīm.
