Gandrīz vienlaikus ar triju Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā Sarkanā armija iegāja arī Besarābijā un Bukovinā. Ar šo reģionu Staļinam saistījās tālejoši plāni.
Lai arī Rumānija no mums atrodas diezgan tālu, Latvijas vēsturē var atrast traģiskas paralēles ar šo valsti. Proti, gandrīz vienlaikus ar Baltijas valstu okupāciju Staļins iebruka arī Besarābijā un Ziemeļbukovinā. 1940. gada jūnija beigās Bolgradas pilsētiņas apkaimē tika izsēdināts desants - pusotrs tūkstotis 204. gaisa desanta brigādes karavīru, kuri pēc tam ātrā maršā sasniedza Donavas piekrasti iepretim Galacai, kas sedza šīs upes deltu. Dienu vēlāk vēl vairāk nekā 700 desantnieku no 201. gaisa desanta brigādes ieņēma Izmailas apkaimi. Tā bez asinsizliešanas tika ieņemta teritorija, kas vēlāk kļūs par Moldāvijas PSR, bet vēl vēlāk par Moldovu. Ņemot vērā, ka PSRS neatzina robežu ar Rumāniju pa Dņestras upes līniju, tagad Putina propaganda šo Staļina «atbrīvošanas karagājienu» pasludinājusi par rīcību, kas atjaunojusi «vēsturisko taisnīgumu» un ļāvusi atgūt savulaik zaudētās Krievijas impērijas teritorijas. Patiesībā gan Staļins tādās kategorijās nedomāja, un šis «atbrīvošanas karagājiens» viņam bija tikai solis ceļā uz kontroles iegūšanu pār Eiropas dienvidaustrumu teritorijām.
Hibrīdkarš pret Rumāniju
Vēl pilsoņu kara laikā, 1919. gada 28. aprīlī, Ukrainas PSR valdības pārstāvis Hristians Rakovskis telefonsarunā ar kādu vārdā nenosauktu biedru - iespējams, Ļevu Trocki - nosauca starp Prutu un Dņestru esošās zemes par tramplīnu turpmākiem iekarojumiem. Sarunā viņš ziņoja par gatavošanos izvērst pret Rumāniju karadarbību, «par kuras galveno objektu kļūs Besarābija, bet faktiski mūsu mērķis būs rumāņu buržuāzijas gāšana un apvienošana ar Ungāriju. [..] Operāciju pret rumāņiem mēs sagatavosim, tā izmantojot besarābu un internacionālos elementus, lai nenonāktu pretrunā Ļeņina direktīvām. Personīgi es uzskatu, ka operācijas Bukovinā un Besarābijā jāveic zem vietējās «firmas» izkārtnes, sevi neafišējot. Odesā Besarābijai jau ir sagatavota jauna valdība.» Tās priekšgalā bija matrozis Ivans Krivorukovs, bet Sarkanā armija organizēja jaunu fronti - Besarābijas fronti. Taču atamana Grigorjeva sacelšanās dēļ iecerēto karagājienu uz Bukaresti caur Kišiņevu nācās atlikt.
Pēc gada, tikuši galā ar galvenajiem pretiniekiem iekšējās frontēs, boļševiki atjaunoja spiedienu rietumu virzienā. 1920. gada 29. jūnijā kompartijas Politbirojs pieņēma lēmumu «atlikt miera piedāvājumu Rumānijai». Staļins, kurš tobrīd bija boļševiku valdības pārstāvis Dienvidrietumu frontē, kas uzbruka Polijai, tomēr neaizmirsa arī par tās dienvidu kaimiņiem. 24. jūlijā Ļeņinam nosūtītajā telegrammā viņš kala tālejošus plānus: «Kominternes dienaskārtībā jāiekļauj jautājums par sacelšanās organizēšanu Itālijā un tādās vēl nenostiprinātās valstīs kā Ungārijā, Čehijā (Rumāniju nāksies sakaut)... Īsi sakot, jāpaceļ enkurs un jādodas ceļā, kamēr imperiālisti vēl nav paspējuši savest kārtībā savus izļodzītos ratus...»
Zaudējums karā pret Poliju piespieda boļševikus uz laiku atteikties no agresīvajiem plāniem rietumu virzienā, taču viņi pastiprināja, izsakoties mūsdienu terminoloģijā, cīņu ar hibrīdkara metodēm. Tieši šādiem nolūkiem 1920. gadā tika radīta kompartijas Centrālkomitejas aizrobežu nodaļa jeb Zakordot (zakordonnij otdel). Tas, ka divdesmito gadu sākumā boļševiki nodarbojās ar «aktīvo izlūkošanu» Polijas austrumu daļā - Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā - jau sen nav nekāds noslēpums, taču mazāk ir zināms par līdzīgiem mēģinājumiem Dņestras rietumu krastā, kur padomju specdienesti bija iecerējuši Besarābijā izveidot savu aģentu tīklu. Saskaņā ar Rumānijas varasiestāžu datiem laikā no 1921. līdz 1925. gadam tika fiksēti 118 boļševiku aģentu nelegāli robežas šķērsošanas mēģinājumi, taču te jāņem vērā, ka diezgan daudziem izdevās tikt pāri upei arī nemanītiem.
Padomju diversants Iļja Starinovs savās atmiņās atzīst, ka boļševiki Rumānijas teritorijā jau no divdesmito gadu sākuma gatavojās karam pret šo valsti. Līdz pat trīsdesmito gadu sākumam šajā virzienā aktīvi strādāja gan čeka (vēlāk tās mantiniece OGPU), gan armijas izlūkdienests: «Tautas aizsardzības komisariāta paspārnē tika gatavoti komandieri, kuri, kopā ar savu vienību nonākuši pretinieka aizmugurē, bija gatavi sākt pretošanos. Šim nolūkam Rietumukrainā un Moldāvijā tika veidotas slepenas partizānu bāzes ar lielām sprāgstvielu rezervēm. Donavas piekrastē noliktavas veidoja pat zemūdens rezervuāros, kur spridzekļi glabājās ūdensdrošos iepakojumos.»
Tatarbunaru dumpis
Par nekonvencionālā kara kulmināciju kļuva Tatarbunaru dumpis Melnās jūras piekrastē. Boļševikiem, kā jau vienmēr, bija maksimālā programma un minimālā programma. Maksimālā paredzēja Besarābijas pievienošanu vai pat visas Rumānijas boļševizāciju, savukārt minimālā ļāva dumpja apspiešanas gadījumā ilgākā laika posmā izdarīt spiedienu uz Rumāniju, saglabājot sprādzienbīstamu situāciju šajā reģionā.
Specoperācijas ietvaros tika izstrādāts plāns, lai Ukrainas PSR sastāvā izveidotu Moldāvijas autonomo republiku. Kišiņevas vēsturnieks Oļegs Galušenko raksta, ka 1924. gada 4. februārī Maskavā tikusies šim nolūkam izveidota darba grupa, kurā iekļauti arī Rumānijas un Besarābijas komunisti, kā arī vairāki padomju virsnieki. Viņu vidū arī latvietis Roberts Eidemanis, kurš tobrīd bija Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieka vietnieks.
Nākamajā dienā darba grupa kompartijas Centrālkomitejai nosūtīja ziņojumu: «Moldāvijas Republika var nospēlēt tādu pašu politiski propagandisku lomu kā Baltkrievijas Republika attiecībā uz Poliju un Karēlijas Republika attiecībā uz Somiju. Tā ļautu piesaistīt Besarābijas iedzīvotāju uzmanību un iegūt simpātijas, kas dotu pamatu vēl vairāk pretendēt uz tās pievienošanu Moldāvijas Republikai.» Besarābijas iegūšana jau atkal tika uzskatīta tikai par lielāka plāna daļiņu: «Padomju varas izplatīšana Besarābijā īpaši nozīmīga ir no tā viedokļa, ka šis novads ziemeļos robežojas ar Bukovinu un Galīciju, kur ukraiņu iedzīvotāji ir Ukrainas PSRS un PSRS pusē, bet dienvidos ar Dobrudžu ar bulgāru iedzīvotājiem. [..] Apvienota Piedņestra un Aizdņestra kalpotu kā padomju stratēģisks ķīlis gan attiecībā uz Balkāniem (caur Dobrudžu), gan uz Centrāleiropu (caur Bukovinu un Galīciju), ko PSRS varētu izmantot kā placdarmu.»
Staļins pēc konsultācijām ar armijas komandieri Mihailu Frunzi šo plānu akceptēja. Ne partijas vadoņus, ne arī militāristus necik nemulsināja fakts, ka Ukrainas dienvidrietumu rajonus, ko bija iecerēts pasludināt par Moldāvijas Republiku, patiesībā pamatā apdzīvoja ne jau moldāvi, bet gan ukraiņi. Kāda gan starpība!
Kā izpētījis krievu vēsturnieks Vitālijs Ponomarjovs, liela daļa sagatavošanas darbu tika veikti caur Kominterni. 1924. gada 20. jūlijā Kominternes informācijas birojs izplatīja baumas par iespējamu drīzu karu starp Rumāniju un PSRS, ko varētu izprovocēt Bukareste. Pastāv versija, ka gadījumā, ja dumpja pirmais posms izvērstos veiksmīgi, uzbrukumu pāri Dņestrai varētu uzticēt slavenajam pilsoņu kara komandierim Grigorijam Kotovskim.
Dumpis Tatarbunaros (tagad šī apdzīvotā vieta ietilpst Ukrainas Odesas apgabalā) sākās 1924. gada 15. septembrī. Vācu pētniece Uta Šmite raksta, ka provokatoru trieciengrupa apmēram 200 cilvēku sastāvā baržās ieradusies no padomju puses pa jūru un ieņēmusi Nikolajevkas ciema padomi. Tobrīd ciemā bija tirgus diena, tāpēc tur bija sabraukuši daudzi tuvākās apkaimes iedzīvotāji. Iebrucēji nošāva ciema vecāko un viņa sievu, kā arī rakstvedi, bet pēc tam nodedzināja padomes ēku un aicināja iedzīvotājus sacelties pret rumāņu varu. Tālāk iebrucēji ar laikus izveidotas vietējo krievu un ukraiņu iedzīvotāju aģentūras palīdzību devās uz tuvējiem ciematiem, kā arī pārrāva telefona un telegrāfa sakaru līnijas.
Viens no lielākajiem ciemiem bija Tatarbunari, kur dzīvoja apmēram 9000 cilvēku - to dumpinieki izvēlējās par savu «galvaspilsētu», ieņemot visas administratīvās ēkas un pasludinot par «brīvās padomju Besarābijas republikas» izveidošanu. Taču pretēji sarkano cerībām dumpis nekļuva par dzirksteli, no kuras varētu iedegties liesma, kas aizdedzinātu ja ne gluži visu Rumāniju, tad vismaz Besarābiju un Bukovinu. Triju dienu laikā rumāņu armija un policija tika ar dumpiniekiem galā, turklāt varasiestādēm aktīvi palīdzēja vietējie bulgāru un vācu izcelsmes iedzīvotāji, īpaši jau pēdējie - viens vācietis pat sadursmēs gāja bojā. Cīņā par vispasaules revolūciju savu dzīvību atdeva arī operācijas vadītājs Andrejs Kļušņikovs. Protams, rumāņi nekavējās izvērst represijas, daļu dumpinieku nošaujot uz vietas, bet daļu nododot tiesai, kas piesprieda nāvessodus vai ilgus cietumsodus. Ilgu laiku aiz restēm nācās pavadīt vēl vienam dumpja organizētājam Justīnam Batiščevam, kurš brīvībā tika vien pēc Sarkanās armijas ienākšanas 1940. gadā, bet pēc tam strādāja komunistu aparātā Ukrainas Izmailas apgabalā.
Kremlis uz notikumiem Tatarbunaros reaģēja, 2. oktobrī - tātad divas nedēļas pēc dumpja sākuma - savā robežas pusē pasludinot Moldāvijas autonomo padomju republiku, un tā skaidri liekot saprast, ka PSRS neatzīst Besarābiju kā Rumānijas sastāvdaļu. Paradoksālā kārtā tagad šo pašu teritoriālo veidojumu, tikai ar Piedņestras nosaukumu, Krievija izmanto attiecību kārtošanā ar Moldovu un arī ar Rumāniju. Jo neatrisinātais robežu jautājums bremzē Moldovas integrāciju Eiropā, kā arī Moldovas un Rumānijas tuvināšanos, ko Kremlis par katru cenu negrib pieļaut.
Molotova-Ribentropa pakta sekas
Pēc Tatarbunaru dumpja izgāšanās kompartijas Politbirojs 1925. gada 25. oktobrī pieņēma lēmumu izbeigt bruņotas akcijas kaimiņvalstīs. Taču par draudzīgas sadzīvošanas politiku nebija ne runas. Gluži pretēji, Politbiroja lēmumā bija teikts: «Padomju Savienībai kaimiņvalstīs ir jāizveido īpaši konspiratīvie punkti, kas veiktu militāru objektu izpēti un novēršanu, nodibinātu sakarus ar vajadzīgajiem cilvēkiem, sagatavotu materiālus, kas var noderēt destruktīvai darbībai kara laikā ienaidnieka aizmugurē.»
Divdesmito gadu otrajā pusē un visus trīsdesmitos gadus padomju un rumāņu attiecības bija saspīlētas, taču līdz tiešai konfrontācijai nenonāca. Tikai 1939. gadā, sarīdījis Hitleru ar Rietumu demokrātijām, Staļins beidzot varēja panākt savu, iztiekot ar brutāliem draudiem. Molotova-Ribentropa pakta slepenajā pielikumā bija formulētas PSRS intereses tikai Besarābijā, jo Ziemeļbukovina, kur dzīvoja diezgan daudz vāciešu, nekad nebija iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, tādēļ Staļins uz to nevarēja pieteikt nekādas pat iedomātas «vēsturiskās tiesības». Taču 1940. gada jūnijā, kad vērmahta tanki pēc uzvarošā zibenskara atradās pie tālajiem Lamanša krastiem, padomju ārlietu ministrs Molotovs sarunā ar vācu sūtni Šulenburgu izteica mājienus par iespējamu karu Balkānos: «Bukovina kā apgabals, ko apdzīvo ukraiņi, arī ir jāiekļauj Besarābijas jautājuma risinājumā. Rumānija rīkosies prātīgi, ja Besarābiju un Bukovinu atdos mierīgā ceļā.»
Kaut gan Hitlers un Musolīni tikko bija tikuši galā ar Franciju, jaunā konfliktā iesaistīties viņi nealka, tādēļ Vācija un Itālija piekāpās Staļina spiedienam un ieteica tā darīt arī Rumānijai. Fīrera un dučes piekāpības iemesls bija vienkāršs: abas valstis no Rumānijas saņēma to militārajām vajadzībām nepieciešamo naftu un nekādā gadījumā negribēja, lai rumāņu naftas lauki nonāktu krievu kontrolē.
Kā jau varēja gaidīt, neko labu padomju vara jauniegūtajām teritorijām neatnesa: nekavējoties sākās sovjetizācija, aresti un deportācijas, kam sekoja karš un bads. Moldāvu vēsturnieks Valērijs Pasats uzskata, ka laika posms no 1940. līdz 1948. gadam moldāviem bija katastrofāls: «Kopējie cilvēku zaudējumi Moldovā, ko izraisīja karš (kā arī daļas moldāvu bēgšana uz Rumāniju un vietējo vāciešu repatriācija uz Vāciju 1940. gadā - red.), pēckara bads, arī pirmskara un pēckara represijas, bija apmēram viens miljons cilvēku jeb 37 procenti republikas iedzīvotāju.»
Taču Prutas otrā krastā atradās vēl kārdinošāks kumoss. Kaut gan Rumānijas jaunais karalis Mihajs saņēma no Kremļa Uzvaras ordeni par to, ka 1944. gadā arestēja diktatoru Antonesku un panāca Rumānijas pievienošanos pret Hitleru vērstajai koalīcijai, tas valsti neglāba no sarkanā jūga. Turklāt «tautas demokrātiju» tur ieviesa ar brutālu, taču efektīvu metodi - vienkārši pavērsa pret monarhu ieroču stobrus. 1947. gada 30. decembrī padomju tanki IS-2 iebrauca Rumānijas galvaspilsētā, tad daļa no tiem izkārtojās galvenajā laukumā un pagrieza stobrus pret karaļa rezidenci. Pie Triumfa arkas - Rumānijas neatkarības simbola - esošie tanki tēmēja uz karaļa pili. Vietējo komunistu līderi Petru Groza un Georgijs Georgiu-Dežs bez ceremonijām uzprasījās uz audienci pie karaļa, tad piedraudēja viņam ar pistoli un smaidot sacīja, ka nošaus monarhu, ja tas neatkāpsies no troņa. Mihajs mājienu saprata un parakstīja aktu par atkāpšanos. Šis solis izglāba viņam dzīvību - gāztais monarhs emigrēja un nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam.
Rumāņu buržuāzijas kaps
Mēnesi vēlāk Staļins Georgiu-Dežam un viņa līdzgaitniecei Annai Paukerei deva dīvainu un neizprotamu uzdevumu - uzbūvēt pasaulē trešo lielāko un Eiropā vislielāko kanālu, kas savienoja Donavu un Melno jūru. Drīz vien objekts iemantoja iesauku «rumāņu buržuāzijas kaps», jo 95 kilometrus garā kanāla būvē bojā gāja tūkstošiem «tautas ienaidnieku». Staļina dzīves laikā celtniecību tā arī neizdevās pabeigt, mazliet izmainītā projektā to pabeidza jau Čaušesku valdīšanas laikā. Georgiu-Dežs esot mēģinājis nesekmīgi iebilst: «Mēs par šo priekšlikumu bijām izbrīnīti un vienlaikus mūs biedēja perspektīva, ka rūpniecības attīstības vietā - tas bija mērķis, kādēļ mēs ieradāmies Maskavā - paliksim ar caurumu zemē.»
Kaut gan Staļins «jaunākos brāļus» neinformēja par saviem tālejošajiem plāniem, jau tolaik Dežs esot nojautis par rumāņu gadsimta būves patieso sūtību: «Mēs domājām, ka šo lēmumu mums uztiepa tā saukto stratēģisko apsvērumu dēļ...» Vēlāk, 1973. gadā, Rumānijas kompartijas Centrālkomitejas sēdē Čaušesku bija saviem līdzgaitniekiem stāstījis: «Toreiz (1949-1952) kanālu būvēja ne jau lauksaimniecības vajadzībām, bet gan militāriem mērķiem. Protams, toreiz celtniecība apstājās, jo mūsu tehniskās un materiālās iespējas neļāva to pabeigt, turklāt Maskavas militārās vajadzības vairs nebija tādas kā agrāk, tādēļ viņi nebija ieinteresēti palīdzēt mums celtniecību pabeigt.» Citiem vārdiem sakot, pēc Staļina nāves PSRS pārtrauca nepieciešamās tehnikas un inženieru piegādes. Bet līdz tam gan tehniku, gan inženierus atrāva no iesāktiem projektiem Padomju Savienībā un sūtīja uz Rumāniju - tātad Staļina iecerēs šim kanālam bija liela nozīme.
Uz Belgradu!
Vēl nesen Rumānijas vēstures pētnieku aprindās cirkulēja tikai viena hipotēze par kanāla izmantošanas plāniem: Valentīns Hosu-Longins uzskatīja, ka to raka ar domu veidot zemūdeņu bāzi Mīdijas zemesraga apkaimē un nodrošināt to ar visu nepieciešamo. Tas ļautu veikt zemūdeņu operācijas Bosfora un Dardaneļu apvidū un pat domāt par izlaušanos Vidusjūrā. Taču vienlaikus PSRS netālu, Sevastopolē, būvēja vēl vienu zemūdeņu bāzi ar klintīs izcirstiem tuneļiem, kas ļautu pārlaist pat kodoluzbrukumu. Protams, divas bāzes ir labāk nekā viena, taču abi šie projekti izmaksāja ārkārtīgi dārgi, un te vietā ir jautājums: vai tiešām Donavas-Melnās jūras kanāls bija domāts tikai zemūdeņu bāzes apgādei?
Jāatceras, ka izslavētie Staļina kanāli - sākot no Baltās jūras kanāla (1933. g.) līdz Volgas-Donas kanālam (1952. g.) - galvenokārt bija domāti militārām vajadzībām, kaut gan propaganda, protams, apgalvoja, ka to mērķis ir ekonomikas attīstīšana un iedzīvotāju labklājības veicināšana. Pēc kara flotes pieprasījuma visu padomju upju un hidrotehnisko būvju dziļumam bija jāsasniedz 3,65 metrus, kas ļautu pārvietoties mīnukuģiem un zemūdenēm. Piecdesmitajos gados šāda transportēšana jau bija ierasta lieta un pāri visai valstij virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem (un otrādāk) bija iespējams masveidā pārvietot zemūdenes, tralerus un torpēdkuterus. 1953. gada novembrī īpašā aizsardzības ministra pavēlē bija uzslavēti visi jūrnieki, kuri sekmīgi izpildījuši rīkojumu par kuģu transportēšanu un nogādāšanu jaunajās bāzes vietās. Taču tur tie arī palika, jo nebija vairs Staļina, kurš varētu dot pavēli sākt uzbrukumu.
Zinot par šo kuģu pārdislokāciju, nevar izslēgt vēl kādu iespēju - varbūt Donavas-Melnās jūras kanāls bija domāts uzbrukumam Belgradai? Attiecības starp Staļinu un Dienvidslāvijas vadoni Josipu Brozu Tito bija ļoti saspīlētas, un uz zināmām pārdomām vedina brīdis, kad Kremļa saimnieks rumāņiem paziņoja par kanāla rakšanas plāniem. Tas notika 1948. gada 3. februārī, kad PSRS un Dienvidslāvijas domstarpības sasniedza apogeju. Nav izslēgts, ka Staļins Donavas operācijā bija iecerējis izmantot ne tikai Melnās jūras, bet arī citu flotu kuģus, jo 1948. gada 27. februārī viņš parakstīja rīkojumu par Volgas-Donas ūdensceļa būvi.
Donavas-Melnās jūras kanāls flotei deva vismaz vienu priekšrocību - samazināja laiku, kas nepieciešams, lai no Melnās jūras sasniegtu Donavas vidusteci, un tātad pavēra iespēju pārsteigt pretinieku nesagatavotu. Labākais laiks šādai operācijai būtu no marta līdz jūnijam, kad Donavas ūdenslīmenis ir visaugstākais. Ja padomju karakuģi negaidīti parādītos Donavā Belgradas tuvumā, tas dienvidslāviem būtu ļoti nepatīkams pārsteigums. Pat ja pieņemam, ka šāds plāns būtu ļoti avantūristisks (un tāds tas tiešām ir), jāpatur prātā, ka Staļinam risks bija ierasta lieta. Jebkurā gadījumā līdzīgu operāciju, lai arī ne tik vērienīgu, pieredze padomju armijai bija: Otrā pasaules kara beigās Donavas flotile piedalījās ne tikai Belgradas, bet arī Budapeštas un Vīnes ieņemšanā.
Turcijas šantāža
Jau kopš divdesmitajiem gadiem Staļinu interesēja arī Melnās jūras šaurumi un padomju diplomāti nepārtraukti centās izcīnīt sarkanajai flotei izeju uz Vidusjūru. Arī pēc Otrā pasaules kara viņš vairākkārt mēģināja panākt, lai padomju kara flotei tiktu piešķirtas tiesības būvēt kara bāzes Bosfora un Dardaneļu apkaimē. Lai atkautos no šīs uzmācības, Turcija vērsās pēc atbalsta pie ASV un to arī saņēma. Taču arī tad padomju puse nelikās mierā, un 1948. gada novembrī PSRS sūtnis Aleksandrs Lavriščevs bija mēģinājis tiešā tekstā iebiedēt turku premjerministru Hasanu Saku: «Sacīju viņam, ka dažas Turcijas amatpersonas domā, ka padomju-turku attiecības var tikt noregulētas ar Amerikas palīdzību, kaut gan patiesībā šādus jautājumus var atrisināt tikai tās valstis, uz kurām tie attiecas, tātad PSRS un Turcija. Vēl teicu, ka dažas personas Turcijā, acīmredzot iespaidojušās no dažu simtu amerikāņu tanku un lidmašīnu ierašanās, ir sasirgušas ar kara histēriju un ka šādi cilvēki, pēc manām domām, nerēķinās ar Turcijas patiesajām interesēm un nespēj pat iedomāties to vērienu un šausmas, kas piemīt mūsdienu karam. Kā piemēru pieminēju Otrā pasaules kara kaujas, kurās vienas dienas laikā tika izsisti no ierindas simtiem vācu tanku un lidmašīnu.»
Taču turki neļāva sevi iebiedēt un 1952. gadā iestājās NATO. Vienlaikus to izdarīja arī Grieķija - sarkanie draudi piespieda aliansē stāties pat tādas valstis, kas bija naidīgas viena otrai.
Var pieņemt, ka Donavas tilta būve, kas savienoja Rumāniju un Bulgāriju, bija paredzēta padomju armijas pārsviešanai Stambulas virzienā. Pēc Grieķijas ģenerālštāba aplēsēm, piecdesmito gadu sākumā tikai ar Bulgārijas bruņotajiem spēkiem vien (īpaši jau tankiem) pietika, lai ieņemtu Grieķijas lielāko daļu. Briesmas vēl vairāk pastiprināja apstāklis, ka nesenajā pilsoņu karā daļa grieķu atbalstīja komunistus, bet 3000 grieķu bēgļi, kas 1950. gadā ieradās PSRS, tika nosūtīti uz karaskolām - diez vai ar domu gatavot kadrus Grieķijas armijai. Cik liela loma var būt «piektajai kolonnai», Staļins zināja itin labi - ne jau velti viņš laikā no 1944. līdz 1948. gadam no topošo satelītu teritorijām (sākot no Polijas līdz pat Bulgārijai) izmēza apmēram 15 miljonus etnisko vāciešu, tā īstenojot pasaules vēsturē lielāko deportāciju.
Vadonis ieteica «jaunākajiem brāļiem» atbrīvoties arī no citu tautību potenciālajiem «nodevējiem», deportējot tos uz vēsturisko dzimteni. 1949. gada jūlijā vizītē pie Staļina bija ieradies Bulgārijas kompartijas līderis Vilko Červenkovs un pasūdzējās, ka «pēdējā laikā sākuši rosīties Bulgārijas turki - tabakas audzētāji, prasot atļauju izbraukt uz Turciju. Šī kampaņa ir inspirēta no ārienes.» Staļins rekomendēja rīkoties enerģiski un nerēķinoties ar saimnieciskas dabas apsvērumiem: «Šos turkus vajag padzīt, neraugoties uz ne uz kādu tabaku. Mēs šādu publiku jau esam izveduši no pierobežas rajoniem.» Pēc tam painteresējās, vai Turcija viņus ņems pretī. Bulgāru iekšlietu ministrs Antons Jugovs atbildēja, ka tas ir apšaubāmi, tā liekot manīt, ka Červenkovs sarunājis muļķības un nekādas ārvalstu ietekmes turku vēlmē pamest Bulgāriju nav. Staļins tad ieteica noskaidrot Turcijas viedokli, bet tabakas audzētājus padzīt rudenī - acīmredzot pēc tabakas ražas novākšanas. Jugovs ieminējās, ka vispirms vajadzētu turkus izvākt no pierobežas joslas 25 kilometru platumā, ko Staļins akceptēja ar vārdiem: «Pierobežā spiegus nedrīkst turēt.»
Tajā pašā sarunā Staļins painteresējās, vai bulgāru izlūkdienestam ir aģentūra Turcijā un «vai turku spēki atrodas uz ziemeļiem no Konstantinopoles, un vai tie ir spēcīgi?» Čerenkovs atteica, ka atrodas gan, taču par šo vienību kaujasspējām neko nezināja teikt. Ja Staļins 1953. gada martā nebūtu nomiris, ļoti iespējams, ka turku armijas kaujasspējas viņš pamēģinātu noskaidrot empīriskā ceļā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita