Larošelas vārds noteikti būs zināms ikvienam, kurš lasījis Dimā Trīs musketierus - kā atceramies, romāna varoņiem nācās piedalīties Larošelas aplenkumā. Taču krietni mazāk būs to, kuri zina šā Francijas iekšējā konflikta cēloņus un detaļas, tādēļ mēģināsim aizkrāsot šo balto plankumu.
![]()
1598. gada 30. aprīlī Francijas karalis Anrī IV parakstīja Nantes ediktu - dokumentu, kas izbeidza Francijas asiņainos reliģiskos karus starp katoļiem un protestantiem, par Francijas valsts reliģiju pasludinot katolicismu, bet protestantiem sniedzot reliģisko brīvību. Reliģiskā brīvība šajā gadījumā nenozīmēja tikai morālās tiesības, bet arī reālu militāro spēku - protestantiem, ko Francijā sauca par hugenotiem, tika dotas tiesības uzturēt savu armiju, ko daļēji finansēja Francijas valsts, kā arī savas baznīcas un aptuveni 100 nocietinātas pilsētas - cietokšņus. Viens no tiem bija Larošela - nozīmīga ostas pilsēta pie Biskajas līča, kas hugenotiem sniedza gan drošus vārtus saziņai ar protestantisko Angliju, gan ļoti spēcīgas aizsardzības pozīcijas pret uzbrukumu no sauszemes.
Pēc Anrī IV bojāejas (viņu nogalināja katoļu fanātiķis Fransuā Ravaljaks) edikta nosacījumi palika spēkā, taču konflikts bija neizbēgams. Anrī IV dēls Luijs XIII centās centralizēt karaļa varu, un nākamie divdesmit gadi drīzāk bija ne tik daudz miera, cik pamieru virkne pēc lielākām vai mazākām sadursmēm. Ietekmīgais Francijas pirmais ministrs kardināls Rišeljē hugenotu stāvokli Francijā nosauca par situāciju, kur «hugenoti dala valsti ar karali», kas turpmāk tā nevar turpināties. Trieciens pa hugenotu politisko cietoksni bija jādod Larošelā - pilsētā ar 28 000 iedzīvotājiem, kura kontrolēja nozīmīgas valsts tirdzniecības plūsmas, tostarp sāls tirgu.
Drošs miers, pilnīga uzvara vai godpilna nāve
Larošela bija republikāniska pilsēta, kurā vadību veidoja īpašs Senāts, kura priekšsēža amats nebija mantojams. Pilsētā nebija ne karaļa vietvalža, ne karaļa garnizona vienību. Par pilsētas drošību rūpējās pilsētnieki paši, paļaujoties uz trim salām (Re, Aikas un Oleronas), kas kontrolēja pieeju jūras vārtiem un applūstošo pļavu un purvu virkni ap pilsētu no sauszemes puses, kas ļāva Larošelai piekļūt tikai pa nedaudziem sausiem ceļiem un takām. Dabīgo šķēršļu veidoto aizsardzības sistēmu papildināja 1569. gadā venēciešu inženiera Scīpiona Vergano projektētie vaļņi, bastioni un ravelīni. Ostu sedza milzīga dzelzs ķēde, ko vajadzības gadījumā bija iespējams nospriegot, tā bloķējot koka kuģiem ieeju ostā, kurā varēja patverties pat 200 lieli kuģi.
Larošela solījās būt ciets rieksts aplencējiem ne tikai teorētiski vien. 1573. gadā Francijas karalis Kārlis IX pilsētu aplenca, taču nelīdzēja pat vairāk nekā 34 tūkstoši izšauto lielgabala ložu - karalis astoņos neveiksmīgos uzbrukumos zaudēja vairāk nekā 20 tūkstošus vīru un bija spiests aiziet no pilsētas. Tā kā hugenotiem bija izdevies noskaidrot kardināla plānus, laika sagatavoties ilgam aplenkumam pietika. Anglijas karalis Čarlzs I nosūtīja Larošelas aizstāvjiem palīgā 7000 karavīru hercoga Bakingema vadībā. 10. jūlijā 80 angļu kuģi ieradās pie franču karaļa armijas ieņemtās Re salas un uzsāka kauju par to. Pilsētu uz salas Bakingema vīri ieņēma bez lieliem sarežģījumiem, taču tās citadeli franči aizstāvēja visiem spēkiem. Paradoksālā kārtā larošelieši, uzzinājuši par angļu flotes ierašanos, atteicās to laist pilsētā, jo vēlējās pierādīt savu uzticību Francijas karalim - lai gan karaļa lēmums acīmredzot bija netaisns, tas sākotnēji netika uzskatīts par pietiekamu iemeslu, lai pilsētā ielaistu svešzemniekus.
Rišeljē būvētais dambis pie Larošelas. Larošelas aplenkuma karte.
Pēc asām diskusijām pilsētnieku vidū virsroku ņēma ietekmīgās patricietes Katrīnas de Partenī un viņas divu dēlu viedoklis, ka nepieciešams tomēr uzsākt sarunas ar angļiem. Tikmēr 1627. gada 4. augustā pie Larošelas ieradās 11 tūkstošus karavīru liela Francijas armija Egiljēnas hercoga Kārļa de Valuā vadībā, kurš nekavējoties pieprasīja pilsētas kapitulāciju. Sarunas beidzās brīdī, kad hercoga vīri nostiprināja Sentluisa cietoksni netālu no Larošelas mūriem, kas savulaik bija izbūvēts kā atgādinājums karaļa varai. Sašutušie pilsētnieki atklāja uguni, un sākās savstarpēja apšaude.
Pēc Larošelas ieradās arī kardināls Rišeljē un pēc apspriedes ar Egiljēnas hercogu nolēma cietoksni bloķēt - tā ieņemšanai karaļa vīriem trūka spēka, savukārt pilnvērtīga aplenkšana nebija iespējama, jo purvainajā augsnē nebija iespējams rakt ierakumus. Trūka arī spēku - tikai 11 tūkstoši franču nevarēja cerēt ieņemt pilsētu, kur gandrīz katrs pilsētnieks ne tikai prata rīkoties ar ieročiem, bet arī zināja, kuras pilsētas daļas aizsardzība ir viņa atbildībā. Šā iemesla dēļ uz Larošelu sāka plūst karaļa spēki no visas Francijas, un jau oktobrī pie pilsētas ieradās arī karalis, aplencēju skaitu palielinot līdz par 22 tūkstošiem.
Pilsēta no sauszemes puses bija bloķēta, tāpēc beidzot pilsētnieki pieņēma Bakingema piedāvājumu ar vārdiem: «Mēs vienmēr esam cienījuši mūsu karali, lai gan viņš mūs spiež meklēt pakļauties svešam suverēnam. Mēs nemeklējam jaunu valdnieku, bet gan aizstāvi.» Bija tomēr par vēlu - 7. novembrī Bakingems, nespējis ieņemt Re salas citadeli, devās atpakaļ uz Portsmutu. Pilsētnieki, nobažījušies par nākotni, lūdza Rišeljē ļaut pilsētu pamest sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, taču kardināls šo lūgumu noraidīja - bruņinieku laiki bija garām. Katrīna de Partenī izmisusi rakstīja Luijam XIII, lūdzot atļauju pamest pilsētu kopā ar 200 sievietēm. Karaļa atbilde bija īsa: «Vai nu aiziet visi, vai neviens.» Saniknota Katrīna de Partenī kļuva par vienu no aplenkto līderēm, izmantojot Anrī IV sievas, Navarras karalienes Žannas, devīzi: «Drošs miers, pilnīga uzvara vai godpilna nāve!»
Blokāde
Lai gan angļu karaspēks militāri pilsētai palīdzēt nebija spējīgs, tās apgāde no jūras turpinājās. Tādēļ bija nepieciešams uzsākt arī jūras blokādi, taču franču kara flote nespēja mēroties spēkiem ar angļu floti. Vienīgais risinājums bija pilsētu fiziski nošķirt no jūras ar dambi. Tā autors bija inženieris un arhitekts Pompejo Targone, kurš pirms ceturtdaļgadsimta bija mēģinājis īstenot līdzīgu projektu Ostendes aplenkumā Nīderlandē, taču cietis sāpīgu neveiksmi. Rišeljē rakstīja: «Ir neiespējami viņam uzticēties, jo viņš ir sniedzis tik maz pierādījumu par to, ka tiešām zina, par ko runā.» Skepsei bija pamats - Larošelas blokādei bija nepieciešams izbūvēt pusotru kilometru garu šķērsli, kas neļautu ostā iebraukt kuģiem, spētu izturēt gan angļu flotes apšaudi, gan Biskajas līča untumus.
Uzdevuma izpildei Targone izstrādāja īpašus peldošos posmus, ko savstarpēji varēja savienot ar āķiem un ķēdēm. Teorētiski šādai konstrukcijai vajadzētu vienlaikus kalpot par platformu, kas bloķētu kuģus, gan arī netraucētu jūras straumēm. Taču jau pirmā ziemas vētra aizskaloja cerības kopā ar visiem peldošajiem posmiem.
Tad operācijas vadība tika uzticēta diviem inženieriem - karaliskajam arhitektam Klementam Matezo un Parīzes mūrniekam Žanam Tirio, kuri sāka izbūvēt pirmās konstrukcijas tieši aiz larošeliešu artilērijas sniedzamības robežas. Tas bija savam laikam neredzēts projekts - tūkstošiem strādnieku dienu no dienas pārvietoja akmeņus uz dambja vietu. Lai nodrošinātu maksimālu efektivitāti, Rišeljē personīgi gādāja, lai strādnieki būtu apģērbti, labi apmaksāti un pabaroti. Drīz vien dambis bija gatavs tik tālu, lai uz tā varētu uzstādīt pirmās artilērijas baterijas, kuru uzdevums bija turēt britu kuģus pa gabalu.
Aprīlī par Larošelas mēru kļuva pieredzējis jūrnieks un tirgotājs Žans Gitons, kura pirmā runa bija arī pirmā pavēle: «Es pieņemu man izrādīto godu tikai ar vienu noteikumu - katram pilsētas aizstāvim ir jācīnās no visas sirds, un to, kurš uzdrīkstēsies pieminēt kapitulāciju, man būs tiesības sodīt ar nāvi.» Bargajai nostājai bija pamats - pārtikas un munīcijas krājumi pilsētā sāka izsīkt, cenas cēlās. Sāka plosīties bads. «Kamēr vīri notur vārtus aizvērtus, es nepiekritīšu tos atvērt,» paziņoja pilsētas mērs, zinot, ka vienīgā cerība šajā situācijā ir angļi.
![]()
Pilsētas mērs Žans Gitons kopā ar Larošelas iedzīvotājiem apspriež aizstāvēšanās plānus.
Likteņa varā pamestie
«Dieva vārdā, steidzieties!» rakstīja Gitons. 1. maijā franči pie horizonta ieraudzīja angļu karakuģu mastus. Angļi iegāja ostas vārtos un atklāja uguni pa franču molu. Lai gan tas nebija pabeigts, pēc trīs dienu neveiksmīgiem uzbrukumiem, kuros angļu jūrnieki gan neizrādīja lielu apņēmību, angļu flote devās mājup. Larošelas aizstāvju vidū valdīja izmisums, ar kuru cīnīties palīdzēja vien Gitona un Katrīnas de Partenī nelokāmā nostāja. Reimatisma mocītā sieviete pilsētniekiem rādīja piemēru, pārtiekot tikai no zirga gaļas un 250 gramiem maizes dienā.
Anglijas karalis Čarlzs I, neapmierināts ar ekspedīcijas panākumiem, uz Larošelu sūtīja trešo ekspedīciju, taču tā pilsētu varēja sasniegt ne ātrāk kā septembrī. Angļu eskadrai ierodoties, atklājās, ka mols ir pabeigts un tā abos galos franči ir uzbūvējuši spēcīgus nocietinājumus, kuru baterijas sedza pieejas ceļus molam. Divas reizes angļu kuģi devās uzbrukumā, un abos gadījumos angļu kuģi nespēja izlauzties cauri franču blokādei gan vēja, gan franču artilēristu uguns dēļ.
23. oktobrī angļu komandieris admirālis Lidsijs pavēlēja izveidot ko līdzīgu torpēdai - tā bija ar plānu vara kārtu izklāta koka kaste, pilna ar šaujampulveri. Sistēmu vajadzēja iedarbināt kontakta detonatoram. Neraksturīgi šādiem eksperimentiem sistēma tiešām nostrādāja, taču kastes vāks būtiski noslāpēja sprādziena efektu. Pēc šā mēģinājuma angļi atkāpās. Larošelas blokādi nu mēģināja salauzt cits pretinieks - slavenās Biskajas līča rudens vētras. Katoļi notiekošajā redzēja Dieva pirkstu - mols bija izturējis, savukārt mēris, kas plosījās visā Francijā, aplencēju nometni neskāra.
Savukārt pilsētā rūga neapmierinātība. Gitons, baidoties par savu dzīvību, līdzi allaž nēsāja pielādētu pistoli, turklāt viņu visur pavadīja desmit uzticami karavīri. Pilsētas garnizonā nu bija atlikuši tikai pāris simti ieročus nest spējīgu vīru. Beidzot pie Rišeljē tika sūtīta delegācija, kas bez ierunām parakstīja padošanās dokumentus. Kardināls bija žēlīgs - hugenotiem tika garantētas tiesības piekopt savu ticību, lielākā daļa pilsētnieku tika apžēloti par sadarbošanos ar angļiem. Gitons tika izraidīts, savukārt de Partenī nonāca cietumā.
![]()
Luijs XIII pieņem Larošelas kapitulāciju.
Larošela krita 1628. gada 28. oktobrī pēc 14 mēnešus un 16 dienas ilga aplenkuma. Kad trīs dienas vēlāk Luijs XIII ienāca pilsētā, no 28 000 iedzīvotāju Larošelā bija palikusi vien trešdaļa. Karalis pilsētai atņēma visas privilēģijas - tā zaudēja mēru un Senātu, bet neviens hugenots, kas dzimis ārpus Larošelas, tajā nedrīkstēja apmesties uz dzīvi. Pilsētā tika izveidota katoļu bīskapija, bet Larošelas neieņemamie mūri nolīdzināti līdz ar zemi. Pāris dienu vēlāk spēcīga vētra aizskaloja Rišeljē molu, taču tas vairs neko nemainīja - hugenoti šo spēli bija zaudējuši.
Sarežģītā starptautiskā spēle
Lai gan pierasts Larošelas aplenkumu skatīt kā starptautiski nenozīmīgu daļu Francijas iekšējo konfliktu ceļā uz pilnīgu karaļa varas absolutizāciju, plašākā kontekstā aplenkums atklāj interesantas nianses. Katoļu baznīca cīņai pret ķeceriem ne tikai ziedoja tūkstošiem livru, bet arī nofraktēja nīderlandiešu kuģus militārās operācijas atbalstam no jūras. Protestantiskie nīderlandieši, kas tobrīd cīnījās pret Spānijas varu, atbalstīja savu pretinieku pretiniekus - frančus.
Trīsdesmitgadu karš bieži vien tiek uzskatīts par pirmo sava veida pasaules karu, kurā lielākā vai mazākā mērā bija iesaistītas visas Eiropas valstis no Spānijas līdz Zviedrijai. Šajā kontekstā Larošelas aplenkums iekļaujas sarežģītā politiskajā un militārajā spēlē, kuras redzamākie gājieni ir septiņi aplenkumi visā Eiropā - Larošelas Francijā, Hertongenbosas Nīderlandē, Kasāles Pjemontā, Mantujas Ziemeļitālijā, Magedburgas, Gdaņskas un Štrālzundes Ziemeļvācijā.
Šādā kontekstā katrs no šiem aplenkumiem bija iemesls, kāpēc karojošās puses nespēja pārmest savus spēkus citur, tādējādi izvairoties no vienlaicīgas Trīsdesmitgadu kara aktivitāšu uzliesmošanas visā Eiropā. Tā vietā Francijai, Zviedrijai, Svētās Romas impērijai un Spānijas impērijai bija nepieciešams vispirms izbrīvēt spēkus, ko tās tērēja šo pilsētu aplenkšanai. Konflikta ķēde bija sarežģīta - Svētās Romas imperators Ferdinands II uzlika smagus nodokļus Ziemeļvācijas pilsētām ar mērķi gūt līdzekļus, lai pilnībā pabeigtu Dānijas karaļa Kristiāna IV sakāvi, bet vienlaikus Spānijas impērija bija iesaistījusies asiņainos konfliktos ar mērķi saglabāt kontroli pār Nīderlandi, kas centās izcīnīt neatkarību karā, kas ilga jau astoņdesmit gadu.
Tā kā Lamanša šaurumu kontrolēja protestantiskā Anglija, kas bija Nīderlandes sabiedrotā, spāņiem apgādes līnijas vajadzēja vilkt pa «Spāņu ceļu» pāri visai Centrāleiropai no Itālijas, kas veda cauri Kasāles un Mantujas cietokšņiem. Abos cietokšņos valdošie itāļu aristokrātu nami bija uz izzušanas robežas, kas lika par ietekmi Itālijā cīnīties Spānijai un tās pretiniecei Francijai, kuras rokas saistīja protestantu nemieri pašu mājās. Šajā notikumu ķēdē Larošelas aplenkums bija pirmais posms, un tās krišana aizsāka notikumu ķēdi, kuras tiešs rezultāts bija vairāku lokālu Eiropas konfliktu savīšanās vienā lielā Trīsdesmitgadu karā.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
