Latviešu virsnieki un 1905. gads

1905. gada notikumus pavadīja vardarbība no abām pusēm.

Tie latviešu virsnieki, kuri dienēja tepat Baltijā, 1905. gadā nonāca neapskaužamā situācijā. No vienas puses, pienākums lika pildīt pavēles un piedalīties nemieru apspiešanā, bet, no otras - revolucionārajos notikumos bija iesaistīti viņu tuvinieki, novadnieki un paziņas. Karaspēks šeit piedalījās pretdarbībā revolūcijas norisēm jau kopš to sākuma - 1905. gada 12.-13. janvāra, kad, Rīgā sākoties ģenerālstreikam, ar karaspēka palīdzību tika uzturēta kārtība pilsētā, bet Rīgas unteroficieru mācību bataljona 2. rota atklāja uguni uz demonstrācijas dalībniekiem Daugavmalā. Visa gada laikā karaspēks regulāri piedalījās kārtības uzturēšanā pilsētās un laukos, bet 1905. gada novembrī un decembrī vienības pat tika iesaistītas īstā kaujasdarbībā ar bruņotu kaujinieku grupām.

Kapteinis Bušs pret nemierniekiem

Izteiksmīga bija situācija Kurzemes guberņas gubernatora rezidences un galveno iestāžu pilsētā Jelgavā. Samērā lielajam vietējam garnizonam (divi kājnieku pulki) 1904. gada rudenī bija dota pavēle «ar nemierniekiem apieties saudzīgi un nekādā gadījumā nelietot ieročus», taču demonstrācijas ielās un streiku kustība uzņēmumos kļuva arvien stiprāka, turklāt jau kopš 1904. gada nogales karaspēka vienības «kārtības nodrošināšanai» laiku pa laikam tika izsūtītas ielās strādnieku demonstrāciju laikā. 1905. gada janvāra otrajā pusē tajā dienošo virsnieku latviešu skaita ziņā visbagātākā armijas vienība - 114. kājnieku pulka 8. rota kapteiņa latvieša Jāņa Buša vadībā ‒ saskaņā ar oficiālo pulka vēsturi tika nosūtīta nestreikojošo strādnieku apsardzībai no streikotāju agresijas. Rotai «bez sevišķām pūlēm izdevās nemierniekus izklīdināt un daudzus arestēt. Pie arestētiem atrada ieročus un proklamācijas». Taču ap plkst. 16.00 tajā pašā dienā milzīgs pūlis sapulcējās pilsētas Tirgus laukumā, un pilsētas garnizona priekšnieks deva pavēli Buša rotai «sapulcējušos padzīt»; pulka vēstures aprakstā lietotajā valodā - Bušs devis pavēli «sist šauteņu resgaļiem» (laidēm; v priklady!), ko karavīri arī darījuši, 15 minūšu laikā pavēli izpildot. Turklāt darījuši to ļoti enerģiski, ko apliecinājis fakts, ka Tirgus laukumā atrastas septiņas «nolauztas laides». Kapteinim Bušam par to pilsētas revolucionārā komiteja it kā piespriedusi nāvessodu, kas gan palika neizpildīts.
Pēc 17. oktobra manifesta, kurā cars būtiski liberalizēja iekārtu, revolūcijas kustība īpaši aktivizējās, un arī Jelgavā, Medema villā Ezera ielā, katru dienu notikuši trokšņaini mītiņi. Lai «pūli atturētu no varas darbiem», Medema dārzā pastāvīgi turētas kaujas gatavībā viena vai divas 114. pulka rotas. Pēc tam, kad revolucionāri nošāva vairākus cilvēkus, apvainojot viņus «nodevībā» un nepaklausībā streiku organizatoriem, karaspēks pastāvīgi iesaistījās kārtības uzturēšanā ielās. Nākamajā mēnesī, pilsētā izplatoties baumām par 28. novembrī gaidāmo kaujinieku uzbrukumu valsts iestādēm un karaspēka noliktavām, 114. pulka noliktavā šautenēm tika izņemti aizslēgi, tās pārvietotas uz citām telpām, kājnieki un jātnieki patrulēja ielās, pārbaudot un kratot visus iebraucējus pilsētā.
Tomēr 28. novembra pēcpusdienā Lielās un Pasta ielas krustojumā sapulcējās liels cilvēku pūlis, un to izklīdināt atkal uzdeva kapteinim Jānim Bušam ar rotu, taču «izklīdinātais pūlis par jaunu salasījās un devās uz Pils ielu. Pretim Pēterpils viesnīcai pūlis sadūrās ar kazaku patruļu. No pūļa atskanēja vairāki šāvieni. Kazaku komandiera zirgs paklupa un nosvieda jātnieku. Pūlis metās tam virsū. Lai glābtu komandieri, kazaki atklāja uguni. Arī revolucionāri atbildēja ar šāvieniem. Sadursmes vietā piesteidzās kapteinis Bušs ar savu rotu un pavēlēja šaut pūlī un tuvākajās mājās. Pūlis izklīda, pamezdams septiņus nošautus un trīs smagi ievainotus». Interesanti, ka 1. decembrī Jelgavas laikrakstā Spēks tika kritiski atstāstīts minētais notikums, vainojot Bušu un viņa komandēto karavīru grupu «kāda nama un vairāku arestēto, starp citiem arī mākslinieka, apšaudīšanā». Par neslavas celšanu Bušs vērsās tiesā pret redaktoru Konstantīnu Hiršu, kuram Jelgavas apgabaltiesa 1906. gada septembrī piesprieda 300 rubļu naudas sodu vai divus mēnešus cietumā.
Tā paša Jelgavā izvietotā 114. kājnieku pulka kapteinis Juris Tīdens kā 7. rotas komandieris 1905. gadā vairākkārt tika komandēts uz Liepāju un Ventspili «sadarbībai ar civiliestādēm» ‒ faktiski, kā divdesmitajos gados Latvijas pensijas saņemšanai nepieciešamajā dienesta sarakstā ierakstīja pats bijušais Krievijas armijas pulkvedis, «palīdzēt apspiest nemierus». Visu 1905. gadu 114. pulka vienības pastāvīgi un tieši bija iesaistītas nemieru apspiešanā dažādās vietās Kurzemē un Zemgalē (arī Tukumā, Aizputē un apkārtējās muižās, Dundagā, Ugālē, Stendē, Popē u. c.). Vasarā Liepājā pulka vienības palīdzēja apspiest gan cietumā ieslodzīto sacelšanās mēģinājumu (1. rota 7. jūnijā), gan arī Kara ostā izvietotās Kara flotes matrožu nemierus, turklāt Tīdena 7. rota un tās komandieris īpaši minēts 1913. gadā izdotajā pulka vēsturē.

«Zemes nomierināšana»

Ieraksti par dalību nemieru apspiešanā parādās gandrīz visu to latviešu tautības virsnieku dienesta dokumentos, kuri nebija nosūtīti piedalīties Krievijas‒Japānas karā un palika garnizonos Latvijā. 114. pulka podporučiks Fricis Slāģis no 1905. gada 7. jūnija līdz 9. augustam atradās Liepājā «sadarbībai ar civiliestādēm», bet pēc tam saistībā ar 21. armijas korpusa mobilizāciju līdz karalaika sastāvam (arī saistībā ar Krievijas‒Japānas kara notikumiem) tika komandēts uz 132. kājnieku pulku Kijivā, kura sastāvā tā paša gada septembrī-novembrī atradās nemieru apņemtajā Baku Aizkaukāzā (savā pulkā Jelgavā atgriezās 1906. gada jūnijā). Jelgavas garnizona 180. kājnieku pulka podporučiks Ģederts Teodors Biernis 1905. gada martā tika iesaukts no rezerves un jau jūnijā nosūtīts karot pret Japānu, taču starplaikā, no 23. marta līdz 24. aprīlim, pēc Jelgavas garnizona priekšnieka pavēles savas apakšvienības sastāvā bija komandējumā Tukumā (Kurzemes guberņas gubernatora jeb policijas iestāžu rīcībā), no 24. aprīļa līdz 9. maijam ‒ Dundagas muižā (kara apgabala priekšnieka rīcībā), bet no 9. maija līdz 1. jūnijam ‒ Ventspilī, acīmredzot kārtības nodrošināšanai. Savukārt Rīgā novietotā 116. kājnieku pulka kapteinis Frīdrihs Grants, kurš tikko bija atgriezies no ilgstoša vairāku gadu komandējuma Kaukāza kara apgabala karaspēka pavēlnieka rīcībā, 1905. gada augustā un septembrī ar savu rotu tika komandēts uz Ogres staciju un Lielvārdes muižu «nemieru nepieļaušanai» jeb novēršanai.

Mītiņi un demonstrācijas 1905. gadā bija ierastas parādības.

Arī Daugavpils garnizona vienības, kuras 1906. gadā bija atbraukušas no Japānas kara, paspēja piedalīties revolūcijas atskaņu izraisītajās norisēs, piemēram, 97. kājnieku pulka rotas komandieris kapteinis Jānis Krastiņš no 1907. gada oktobra līdz 1908. gada februārim pulka sastāvā «ar civilajām varas iestādēm» atradās komandējumā Piebaltijas apgabalā jeb zemē (Pribaltijskij kraj) Cēsīs «zemes nomierināšanai» (dlja usmirenija kraja), par ko 1908. gada martā viņam tika piešķirts naudas pabalsts. Citadelē izvietotajā Rīgas unteroficieru mācību bataljonā, kura 2. rota tās komandiera kapteiņa Nikolaja Jordanska vadībā 1905. gada 13. janvārī atklāja šauteņu uguni pret demonstrācijas dalībniekiem Daugavmalā, nogalinot vairākus desmitus demonstrantu, līdz 1906. gada oktobrim dienēja štābkapteinis Jukums Vācietis (šajā pakāpē no 1905. gada septembra) un kapteinis Jānis Mežmals (no 2. Kauņas cietokšņa kājnieku pulka pārvietots uz rotu kā tās komandieris tikai 1905. gada augustā, jaunajā dienesta vietā Rīgā Mežmals ieradās 2. oktobrī). Latvieši bija arī bataljona ierindas karavīri, kuri piedalījās akcijā Daugavmalā 1905. gada 13. janvārī, piemēram, 2. rotas zaldāts Fricis Miķelsons.

Tuvinieki - revolucionāri

Spilgtu liecību par situāciju Skrīveros un Rīgā revolūcijas laikā atstājis Rūdolfs Bangerskis, kurš 1905. gada novembrī kā virsnieks no kara ar Japānu Tālajos Austrumos atgriezās Latvijā. Viņš, neapbruņots virsnieks, dzīvoja revolūcijas un soda ekspedīciju vajāšanu apņemtajos Skrīveros, bet par to pārsteigtajiem krievu virsniekiem skaidrojis, ka «revolucionāri tomēr ir tik apzinīgi, ka nevienu bez iemesla neaizskar un ka neapzinās kaut ko ļaunu kādam nodarījis».

Soda ekspedīcijas ierašanās Gulbenē.

Satraukumu Bangerskim gan sagādājis viņa jaunākais brālis - Rīgas ormanis, kurš pat uzstājies ar runu kādā mītiņā, stāvot uz lielgabala lafetes. Savukārt Rīgas unteroficieru mācību bataljona štābkapteinis Jukums Vācietis bija spiests izmantot savu virsnieka stāvokli, lai «ar grūtībām» panāktu par revolucionāro darbību (uzstāšanos dzelzceļa strādnieku sapulcē Tukumā) apcietinātā brāļa atbrīvošanu. Voldemārs Ozols atcerējās, ka 1907. gadā pēc Viļņas junkurskolas beigšanas ieradies Rīgā atvaļinājumā pirms došanās uz dienesta vietu elitārā grenadieru pulkā Tverā un kopā ar ģimeni viņam bijis jāiesaistās mēģinājumos panākt par sociāldemokrātisku darbību arestētā jaunākā brāļa Pētera atbrīvošanu (vēlākais Latvijas armijas pulkvedis-leitnants).
Grodņā dienošā kapteiņa Teodora Viļķera (vēlākā pulkveža ‒ dzejnieka Ceroņa) jaunākais brālis Kārlis bija viens no vadošajiem sociāldemokrātu partijas darbiniekiem Zemgalē un Vircavas pagastā 1905. gada revolūcijas laikā (viņš arī dzejnieks Zvanpūtis un aktīvs Jaunās strāvas kustības dalībnieks līdz 1897. gadam, kad tika apcietināts, atradās policijas uzraudzībā, karā pret Japānu mobilizēts un kaujās kontuzēts). Viņš bija spiests bēgt uz Sibīriju, kur 1911. gadā Kamčatkā gāja bojā, nogrimstot zvejas kuģim.
Viens no leģendārākajiem latviešu revolucionāriem bija Jānis Žāklis (segvārds «Mērnieks», pazīstams kā Pēteris Krāsotājs jeb Peter the Painter) viņa tēvabrālis ‒ kapteinis (no 1914. gada janvāra apakšpulkvedis) Juris Žāklis daļēji finansēja jaunekļa mācības vācu klasiskajā ģimnāzijā Kuldīgā, būtībā pie viņa Bobruiskā no 1903. gada Jānis slēpās no policijas līdz pat arestam 1904. gadā. Revolūcijas laikā un pēc tam Jānis Žāklis kļuva par vienu no redzamākajiem Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kaujas organizācijas (faktiski - terorisma) operāciju plānotājiem un īstenotājiem Latvijā un pēc tam Anglijā. Šie un daudzi citi piemēri diezgan labi ilustrē to, ka Krievijas varas iestādes praktiski nekā vai gandrīz nekā nevērsās pret revolūcijas aktīvo dalībnieku tuviniekiem, kuri atradās civilajā vai militārajā dienestā, un nevajāja viņus.
Ir liecības par citu latviešu tautības virsnieku līdzjušanu represētajiem, piemēram, 1905. gada decembra beigās Tukumā tika apcietināti vairāki sabiedrībā pazīstami latvieši un ebreji un līdz janvāra beigām paturēti kā ķīlnieki, lai novērstu atkārtotus bruņotu kaujinieku uzbrukumus karaspēkam un policijai. Skolotājs Andrejs Zvaigzne atcerējās, kā sargzaldāts kādu dienu paziņojis, ka ar viņu vēlas runāt kāds flotes virsnieks. Ievests par aresta telpām pārvērstā Tukuma Viesīgās biedrības nama bufetes telpās, viņš, būdams patīkami pārsteigts, ieraudzījis savu bijušo skolnieku, jūras praporščiku un rezerves virsnieku Andreju Lonfeldu, kurš tikko bija atgriezies dzimtenē no japāņu gūsta un atnācis viņu apciemot. Zvaigzne bija pārliecināts, ka tiek izsaukts uz pratināšanu. Šis notikums liecina arī par virsnieka statusa uztveri sabiedrībā un armijā ‒ apmeklētāju virsnieka formā apsargi nekavējoties ielaida pie ķīlniekiem vai faktiski apcietinātajiem.

_{Soda ekspedīcijas nodarītie postījumi Talsos. Nemiernieku nopostītā Mazstraupes muiža.}

Policistu grūtā izvēle

Ļoti sarežģītā stāvoklī nonāca latviešu tautības virsnieki un daudzie latvieši-policijas ierēdņi policijas dienestā Latvijā. Viņi nokļuva dzirnakmeņos starp varas iestādēm, vietējo vācbaltiešu eliti un savu tautiešu nospiedošā vairākuma prasībām, kas sāka izpausties arvien radikālāk. 1905. gadā amatu bija spiests atstāt atvaļinātais štābkapteinis, Talsu apriņķa priekšnieka palīgs Pēteris Kauliņš. Vēlāk prese atzīmēja, ka viņu sagaidījis «tāds pats liktenis kā dažam labam iecienītam policistam un administratoram - uz Talsu apriņķa muižnieku spiediena viņam savs amats bija galīgi jāatstāj».
Ļoti būtisku liecību par norisēm Saldū revolūcijas laikā atstājis Alberts Dravnieks, kurš atceras, ka pēc 17. oktobra cara manifesta pilsētā notikusi sapulce, kurā ieradies apriņķa priekšnieka jaunākais palīgs poručiks Pēteris Āboliņš un lūdzis sapulci noturēt ārpus pilsētas robežām. Nedaudz vēlāk pilsētā atbruņota policija, turklāt tas noticis «bez kādiem asumiem», un «lāga vīrs, policijas priekšnieks - pristavs Āboliņš, kas šo posteni ieņem 17 gadus, atbruņotājus saņēmis ar īsta latvieša labsirdības smaidu un lūdzis, lai zobenu un valdības revolveru viņam noņem atbruņošanas komitejas locekle, kura ir kāda turīga un visā apkārtnē populāra zemtura meita; viņas tēvs Āboliņam labs draugs». Turklāt pēc atbruņošanas Āboliņš visiem spiedis roku un novēlējis: «Lai Dievs dod, ka nepienāktu sliktāki laiki, kā tas bija līdz šim.»

Latvieši ārpus Latvijas

Oskaram Kalpakam kā karaskolas audzēknim nācās piedalīties nemieru apspiešanā Irkutskā

Latvieši, kuri dienēja Iekškrievijas garnizonos, savu vienību sastāvā regulāri tika iesaistīti cīņā pret revolūcijas norišu izraisītajām nekārtībām. Tā 2. kājnieku pulks no Smoļenskas ar štābkapteini Jāni Sīpolu tā sastāvā 1905. gada aprīlī tika steigšus izsaukts uz Voroņežas guberņu («sadarbībai ar civiliestādēm», kas bija izplatītākais formulējums šāda veida darbībai), poručiks Mārtiņš Peniķis no 121. kājnieku pulka Harkivā no 1907. gada 15. jūlija līdz 29. augustam ar tādu pašu uzdevumu atradās Ļubotinas dzelzceļa stacijā.Līdzīgā situācijā nonāca arī daudzi latvieši karaskolās, to spilgti apliecina piemērs ar Irkutskas junkurskolas I kursa (klases) junkuru Oskaru Kalpaku, kurš kopā ar vairākiem desmitiem junkuru (arī 1906. gadā šo skolu beigušo rūjienieti Eduardu Kalcenavu) 1906. gada martā saņēma sudraba medaļu «Par centību» - par piedalīšanos «nekārtību» apspiešanā Irkutskā 1905. gada oktobrī (mēnesi pēc Kalpaka iestāšanās junkurskolā). Savukārt Jēkabs Īle, kurš 1902. gadā iestājās obligātajā karadienestā Polijā dislocētajā 22. kājnieku pulkā, pēc dienesta beigām 1905. gada decembrī tika paaugstināts par rezerves virsnieku jeb praporščiku un 1906. gada augustā ieskaitīts tajā pašā pulkā. Līdz 1907. gadam viņš dienēja «miera uzturēšanā» Lodzā, Dombrovas rūpnieciskajā rajonā un citur Polijā, kur, līdzīgi kā Baltijas guberņās, dažkārt situācija bija ļoti saspringta, jo īpaši rūpnieciskajos rajonos.

Svešs starp savējiem

Saprotams, ka starpkaru periodā neatkarīgajā Latvijā minēto apstākļu dēļ daudzu latviešu - bijušo Krievijas armijas virsnieku ‒ darbība 1905. gada revolūcijas norišu kontekstā tika uzlūkota ar aizdomām. Īpaši, ja atklājās darbība pagaidu kara tiesās, kas tolaik karaspēka daļu virsniekiem bija diezgan vispārpieņemta prakse. Rīgā izvietotā 116. Malojaroslavļas kājnieku pulka virsnieks Jēkabs Plūme, kurš 1906. gada februārī tika paaugstināts par pulkvedi, no 1906. gada oktobra līdz 1907. gada janvārim (arī 1907. gada martā-maijā) bija pagaidu kara tiesas loceklis Citadelē, kas iztiesāja revolucionāru lietas. Vēlāk, jau Latvijas Republikas laikā, kad sabiedrībā izcēlās sašutums par valsts pensijas piešķiršanu Plūmem, atvaļinātais ģenerālmajors skaidroja, ka šajā laikā piedalījies galvenokārt militāra rakstura pārkāpumu iztiesāšanā un ka tikai viena apsūdzētā tiesāta par politisku proklamāciju izplatīšanu. 1929. gada oktobrī viņš rakstīja: «būdams Rīgā, Malojaroslavļas pulkā kā vecākais štāba virsnieks no 1902. gada līdz manai atvaļināšanai no kara dienesta 1914. gadā - es nekādu dalību Latvijas tautas brīvības cīnītāju vajāšanā neesmu ņēmis. Ja arī dažus mēnešus 1906., 1907. gados pēc kārtas biju iecelts par apriņķa kara tiesas locekli, kurā, cik tagad varu atcerēties, galvenā kārtā tika iztiesāti karadienesta pārkāpumi, un tikai vienā lietā bija apsūdzēta viena sieviete par proklamāciju izplatīšanu. Manu attiecību pret augšā minēto gadu kustībām vislabāk raksturo tas, ka personiski es pats saņēmu no augstākās apriņķa virsniecības stingru rājienu un brīdinājumu par manu liberālo attiecību pret brīvības cīnītājiem un dažas reizes viņu aizstāvību. Vispārīgi varu sacīt, ka mana apziņa pret manu dzimteni un tautu ir tīra un neaptraipīta.»
Katrā ziņā valsts pensija Jēkabam Plūmem tika piešķirta.

«Būs grūti saprasties ar bijušiem biedriem...»

Nav ne mazāko šaubu, ka liels skaits latviešu karadienestā atradās gan starp kārtības uzturēšanā un pat represijās iesaistītajiem virsniekiem, gan ierindas karavīriem un apakšvirsniekiem ‒ to noteica revolūcijas raksturs un armijas vienību iesaistīšana sabiedriskajās norisēs. Vēsturniece Līga Lapa piemin 50. dragūnu pulka rotmistra Jevgeņija Albovska atmiņas ‒ viņa vienība piedalījās kaujā ar revolucionāriem pie Rokas birzs 1905. gada beigās un vēlākās soda ekspedīcijas sastāvā darbojās Kurzemē. Autors atzīmē latviešu tautības dragūnu cietsirdību attieksmē pret gūstekņiem salīdzinājumā ar krieviem. Tomēr ļoti ticams, ka šā apstākļa atspoguļojumā zināma loma bija autora nepatikai pret latviešiem kopumā, tādēļ viņš, iespējams, uzsvēra šādu faktu, kas liecina tiem par sliktu.
Arī Rūdolfs Bangerskis stāstījis par savām izjūtām revolūcijas laikā. Pēc kara ar Japānu atgriežoties iepriekšējā dienesta vietā - 93. Irkutskas kājnieku pulkā Pleskavā ‒, noskaidrojās, ka pulka vienības kara laikā piedalījušās revolūcijas apspiešanā Baltijas guberņās un ka daži virsnieki par to pat saņēmuši apbalvojumus: «Visu to dzirdot, man bija skaidrs, ka būs grūti saprasties ar bijušajiem dienesta biedriem, kas atgriezīsies no aizmugures «cīņu laukiem», varbūt arī manas dzimtenes, un stāstīs par tur izrādīto varonību un gūtajiem apbalvojumiem. Nez vai viņi maz sapratīs starpību starp cīņu tur, Tālajos Austrumos, pret ienaidnieku, kas apbruņots ar vismodernākajiem ieročiem, un viņu cīņu pret strādniekiem un zemniekiem šeit, kas bruņoti ar visprimitīvākām medību bisēm un rungām.» Rezultātā viņš izšķīrās palikt dienēt 36. kājnieku pulkā Ukrainā, kura sastāvā bija piedalījies karā.

Revolucionārie virsnieki

Īpašs ir gadījums ar podporučiku Otto Rolli, kurš 1907. gada augustā beidza Tiflisas junkurskolas trīsgadīgo kursu un tika iedalīts 34. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā Vladivostokā. Viņa dienesta sarakstā parādās informācija bez sīkākiem paskaidrojumiem ‒ saskaņā ar to Rollis jau 1907. gada 1. novembrī atvaļināts no armijas (oficiālais iemesls - «mājas apstākļu dēļ», turklāt nevis rezervē, kā bija parasti, bet «pavisam no dienesta»). Ievērojot to, ka junkurskolu viņš beidza «ar izcilību», gadījums ir patiesi neordinārs. Savukārt saskaņā ar tuvinieku liecībām pēc junkurskolas beigšanas, atrazdamies atvaļinājumā Liepājā saticies ar «veciem draugiem», kas bijuši kaujinieki, un pat iesaistījies bruņotā sadursmē ar policiju.

Vēlākais strēlnieku komandieris Jukums Vācietis dienēja bataljonā, kura karavīri 1905. gada 13. janvārī Daugavmalā atklāja uguni uz demonstrantiem.

Sekoja apcietinājums, un Rollim tika piespriests nāvessods, kas vēlāk aizvietots ar astoņiem gadiem ieslodzījumā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Rollis kā podporučiks tika iesaukts armijā un sasniedza štābkapteiņa pakāpi, vēlāk dienēja Latvijas armijā.
Savdabīgs ir arī Andreja Pekkas gadījums. Nelegālā politiska rakstura darbībā viņš bija iesaistīts jau mācību laikā Viļņas junkurskolā, pēc tās beigšanas 1906. gada martā kā podporučiks iedalīts 25. kājnieku pulkā Kozeņicē, Polijā, (rotas jaunākais virsnieks, bet periodiski pildīja rotas komandiera, 3. bataljona adjutanta, izlūku komandas priekšnieka pienākumus), it kā pat izplatīja starp karavīriem nelegālu literatūru, ko saņēma no vietējiem poļu iedzīvotājiem (friziera Pokšiviņska) u. c., kā arī it kā palīdzēja bēgt vairākiem politiskajiem ieslodzītajiem no Novogeorgijevskas cietokšņa. Par visu šo darbošanos pēc pusotra gada, kad tā atklājās, viņš 1907. gada 26. oktobrī tika klusi atvaļināts «mājas apstākļu dēļ» bez tiesībām nēsāt uniformu, taču juties tik apdraudēts, ka pat kādu laiku slēpies pie Kozeņicē iepazītā latviešu tautības mežsarga Laksberga Hmeļņiku mežniecībā. Tiesa, pret šīm viņa liecībām jāizturas piesardzīgi, jo Pekkam piemita zināms avantūrisms un bagāta fantāzija, turklāt daļa no tām sniegtas padomju ieslodzījumā 25 gadus pēc aprakstītajiem notikumiem.
Pastāv arī norādes uz Andreja (Andrieva) Tomsona junkurskolā gūto militāro pieredzi (dažviet minēts, ka junkurskolā viņš bijis vecākais unteroficieris, citur ‒ ka to beidzis). Tomsons ir bijis viens no vadošajiem Skrīveru apkārtnes kaujiniekiem, kuru varas iestādes pēc kara tiesas sprieduma 31 gada vecumā sodīja ar nāvi 1907. gada septembrī Rīgā, bet tas nākotnē vēl jāpārbauda. Turklāt ļoti būtiski - viņš un pārējie tika apsūdzēti par «savienošanos partijā patvaldības gāšanai un latviešu sociāldemokrātiskas brīvvalsts dibināšanai».

Ciemos pie vācbaltiešiem

Revolūcijas notikumi Latvijā būtiski sarežģīja latviešu un vācbaltiešu zemes īpašnieku attiecības laukos, kā arī visu latviešu sabiedrisko grupu un vācbaltiešu elites attiecības pilsētās. Tas atspoguļojās arī latviešu izcelsmes virsnieku darbībā. 1916. gada februārī kāds no latviešu strēlnieku bataljonu komandieriem Rīgā krievu laikraksta Večerņeje Vremia korespondentam stāstīja, ka revolūcijas norišu laikā viņš kā rotas komandieris kapteiņa pakāpē nosūtīts uz Tukuma apriņķi «nomierināšanas nolūkā», kur rota apmetusies kādā lielākā muižā. Viņu vakariņās uzaicinājusi muižas īpašniece un vācu valodā sūdzējusies par latviešiem, cita starpā atzīmējot, ka rotā esot arī astoņi latviešu karavīri. Uz to virsnieks atbildējis, ka viņš esot devītais, izraisot muižnieces apjukumu. Grūti noteikt, par kuru bataljona komandieri ir runa, jo no viņiem revolūcijas laikā Latvijā novietotās vienībās dienēja vienīgi Jukums Vācietis (Rīgas unteroficieru bataljonā), Ansis Lielgalvis un Jānis Francis (Liepājas un Jelgavas garnizonā), taču Vācietis bija štābkapteinis, Lielgalvis un Francis - poručiki. Tomēr runa acīmredzot ir par kādu no viņiem, ļoti iespējams - Lielgalvi, jo viņa komandētais 6. Tukuma bataljons minētajā laikā vēl atradās formēšanās stadijā Rīgā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
_{Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita}

• label#SIF_MAF2023
• labelNezināmā Kara Vēsture