Juku laikos vienmēr atrodas cilvēki, kuriem izdodas veidot galvu reibinošu karjeru. Boļševiku apvērsums Krievijā un sekojošais pilsoņu karš ļoti daudziem pavēra šādu iespēju, taču vien retais uzkāpa tik augstu kā Mihails Tuhačevskis. Muižnieka dēls, kurš kļuva par sarkano maršalu.
Skatoties pēc viņa izcelšanās, Tuhačevskim nevajadzēja kļūt par sarkano komandieri, drīzāk jau atrasties pretējā pusē, balto ierakumos. Viņš bija muižnieka, lai arī trūcīga, dēls, tātad, raugoties no komunistu viedokļa, šķiras ienaidnieks, kas iznīcināms bez žēlastības. Tomēr Tuhačevskim kaut kā izdevās boļševikus pārliecināt par savu lojalitāti. Šajā ziņā viņš ļoti centās, lai izskatītos sarkanāks par sarkanu, piemēram, nežēlīgi apspieda gan Antonova vadīto zemnieku sacelšanos Tambovas apgabalā, gan Kronštates matrožu dumpi. Tomēr izcelšanās tik un tā lika sevi manīt - pārējo sarkano komandieru vidū Tuhačevskis bija kā baltais zvirbulis.
Pirmā pasaules kara varonis
Par armiju Tuhačevskis sapņoja jau no bērnības un militāro vēsturi pārzināja visos sīkumos. Pamatskolā gan ar spīdošām zināšanām neizcēlās, izņēmums bija tikai franču valoda, kurā Mihails bija teicamnieks. Citu skolēnu vidū izcēlās ar visai noliedzošo attieksmi pret reliģiju, kas vēlāk, boļševiku laikā, kļuva par nenoliedzamu plusu. Pēc pamatskolas iestājās kadetu korpusā, ko pabeidza 1912. gadā. Atšķirībā no pamatskolas te sekmes bija izcilas. Tālāk sekoja mācības karaskolā, ko Tuhačevskis absolvēja akurāt pirms pasaules kara sākuma - 1914. gada 12. jūlijā.
Jaunizcepto 21 gadu veco podporučiku ļoti labo sekmju dēļ ieskaitīja elitārajā Semjonovskas gvardes pulkā, kas frontē atradās jau no kara pirmajām dienām. Jau uzreiz bija skaidrs, ka viņš nonācis īstajā vietā un ir kā radīts karam. Līdz krišanai gūstā Tuhačevskis frontē pavadīja tikai piecus mēnešus, taču šajā neilgajā laikā nopelnīja piecus (!) ordeņus. Tātad pa ordenim mēnesī. Ja turpinātu tādā pašā garā un nebūtu nonācis gūstā, kara beigās viņam vajadzētu īpašu skapi apbalvojumu glabāšanai. Vai arī, kas ticamāk, kādudien veiksme no viņa novērstos un drosminieks kaujā dabūtu galu.
Apbalvojumu lietum beigas pienāca 1915. gada februārī, kad Tuhačevskis pie Lomžas krita vācu gūstā, jo viņa rota nonāca aplenkumā, no kura nespēja izlauzties. Taču, nonācis gūstekņu nometnē, podporučiks pat nedomāja rāmi sēdēt un gaidīt kara beigas. Vairākas reizes mēģināja bēgt (vienā bēgšanas reizē kājām nogāja 500 verstis, līdz beidzot tomēr tika aizturēts) un regulāri konfliktēja ar nometņu administrāciju. Te gan jāpiebilst, ka Pirmā pasaules kara laika nometnes ne tuvu neatgādināja tās, kurās vācieši Otrajā pasaules karā turēja padomju gūstekņus. Virsniekiem režīms bija ļoti viegls, piemēram, viņi varēja pirkt vīnu un sieru no tirgotājiem, kam bija tiesības andelēties nometņu teritorijā. Vīnu sadzērušies, gūstekņi mēdza meklēt kašķi ar apsargiem, kuri, ievērojot Ženēvas konvenciju, nekādus drastiskus soda mērus pieņemt nevarēja. Bargākais sods bija «mājas arests», kas nozīmēja aizliegumu brīvi pārvietoties pa nometnes teritoriju, nerunājot nemaz par tās pamešanu. Tuhačevskim par vienu no bēgšanas mēģinājumiem piemēroja trīs nedēļu «mājas arestu», par atteikšanos pildīt apsardzes norādījumus vēl 14 dienas, bet par nometnes komandanta izsmiešanu - trīs nedēļas. Gūstekņi pat varēja sarakstīties ar mājiniekiem, sūtot korespondenci caur neitrālajām valstīm - tā Tuhačevskis nosūtīja vēstuli, kurā lūdza armijas vadību pārskaitīt sev pienākošos algu brālim.
Kā uz bēgšanu tendētu recidīvistu vācieši Tuhačevski beigu beigās nosūtīja uz Ingolštates cietoksni, kas skaitījās sevišķi rūpīgi apsargāts. Interesanti, ka tobrīd tur jau sēdēja kāda cita vēlākā slavenība - franču armijas kapteinis un nākamais Francijas prezidents Šarls de Golls. Tuhačevskim ar franču gūstekņiem izveidojās ļoti labas attiecības, jo viņš brīvi runāja franciski.
Lai arī Ingolštate bija stingrā režīma nometne, taču arī tur ar virsniekiem apgājās cieņpilni un pat laida viņus pastaigās ārpus cietokšņa, pirms tam prasot dot godavārdu, ka tie nemēģinās bēgt. Tieši tādas pastaigas laikā tad arī Tuhačevskim 1917. gada augustā izdevās aizbēgt - un šoreiz veiksmīgi. Bet kā tad ar doto vārdu? Nelabvēļi pēc tam viņam ne vienreiz vien pieminēja dotā vārda laušanu kā virsnieka necienīgu rīcību, taču Tuhačevskis bija sev piemeklējis attaisnojumu, tiesa, ne pārāk pārliecinošu. Proti, kad pastaigā ejošajiem virsniekiem žurnālā vajadzēja ar savu parakstu apliecināt, ka viņi apsolās nebēgt, tad Tuhačevkis un otrs bēglis kapteinis Čerņiveckis bija parakstījušies viens otra vietā, tā būtībā viltojot parakstus. Sardzes virsnieks šo viltību nepamanīja, un abi krievi aizmuka, uzskatot, ka nekādu solījumu nav devuši. Tuhačevskis pat ar kāda franču gūstekņa starpniecību nākamajā dienā cietokšņa komandantam nodeva vēstuli, kurā informēja par šo parakstu samainīšanu, izmantojot apsardzes nevērību. «No sirds nožēloju, ka izmantoju šo jūsu kļūdu, taču notikumi Krievijā man neļauj vilcināties,» bija teikts vēstules noslēgumā.
Pēc veiksmīgās bēgšanas Tuhačevskis nonāca Šveicē, no kurienes tālāk Francijā. Parīzē sazinājās ar Krievijas pārstāvniecību, kas noformēja dokumentus, lai bēglis varētu doties tālāk uz Krieviju. Tur Tuhačevskis atkal ieradās lielu vēsturisku pārmaiņu priekšvakarā, jo jau pēc dažām dienām boļševiki sarīkoja apvērsumu.
Sarkano dienestā
Jau gūstā Tuhačevskis bija sācis interesēties par politiku un sekoja notikumiem Krievijā. Par cara režīmu viņš jau no laika gala nebija sevišķi augstās domās, tādēļ Nikolaja II gāšanu no troņa nepārdzīvoja, jo tobrīd savos uzskatos jau bija kļuvis diezgan kreiss. Sava loma te bija arī boļševiku aģitācijai, kas, lai cik tas izklausītos pārsteidzoši, sasniedza arī gūstekņu nometnes, uz kurām no Šveices (tur dzīvoja daudzi politiskie emigranti, sākot jau ar Ļeņinu) tika sūtītas musinošas grāmatas. Tādēļ nav brīnums, ka viņš brīvprātīgi pieteicās kalpot boļševiku varai. Vai Tuhačevskis tiešām ticēja marksisma idejām, vai arī vienkārši saskatīja lielisku iespēju veidot karjeru - tas ir jautājums, uz kuru grūti sniegt viennozīmīgu atbildi.
Tuhačevskim kaut kā izdevās iefiltrēties komunistu rindās un iekrist acīs viņu vadoņiem. Kvalificētu militāro speciālistu boļševikiem tobrīd nebija daudz, tādēļ Tuhačevski sākumā pieņēma kā konsultantu, bet drīz vien jau lika pie darba, lai organizētu jauna parauga armiju. Tas notika ar Ļeņina svētību, kurš par Tuhačevski esot teicis: «Militārie speciālisti - tā ir inteliģence, kas galvenokārt nāk no buržuāziskas un sīkburžuāziskas vides. Viņi nav pa dzimšanai baltgvardi, īpaši jau kājnieki.» Lai pierādītu savu uzticamību, 1918. gada aprīlī Tuhačevskis iestājās boļševiku partijā.
Pie jaunās armijas veidošanas viņš strādāja ar lielu aizrautību. Ātrums, kādā Tuhačevskis uzrāpās Sarkanās armijas hierarhijas virsotnē, bija pārsteidzošs pat tiem vētrainajiem laikiem. Lielā mērā par to jāpateicas diviem cilvēkiem - Avelam Jenukidzem, kurš boļševiku valdībā sākotnēji atbildēja par militāro sektoru, un Ļevam Trockim, kuru 1918. gada pavasarī iecēla par kara lietu tautas komisāru. Abas šīs pazīšanās gan vēlāk, jau trīsdesmitajos gados, veicinās Tuhačevska krišanu, jo Staļins abus minētos biedrus tad jau bija ierindojis tautas ienaidnieku kārtā.
1918. gada maijā Tuhačevski apstiprināja par Rjazaņas apgabala kara komisāru, pakļaujot viņa vadībai visus te dislocētos Sarkanās armijas spēkus. Vēl pēc neilga laika jau Tuhačevskim uzticēja veselas armijas komandēšanu. Vispirms viņš no baltajiem attīrīja Simbirskas apkaimi, bet pēc tam karoja Sibīrijā pret Kolčaku, visur gūstot vienu uzvaru pēc otras. Kolčaka krišanā gan lielu lomu spēlēja arī viņa paša pārlieku agresīvā vēršanās pret vietējiem iedzīvotājiem, būtībā rīkojot soda ekspedīcijas «sarkanās sērgas» iznīdēšanai. Ja tās vērstos tikai pret sarkano atbalstītājiem, tā nebūtu liela problēma, taču bieži vien cieta nevainīgi cilvēki, kā rezultātā sibīrieši Kolčaku sāka uzskatīt par vēl lielāku ļaunumu nekā boļševiki un viena pēc otras dzima pret viņu vērstas partizānu vienības. Taču beigu beigās Kolčaka uzvarētāja gods tika Tuhačevskim. Pēc Kolčaka pienāca kārta dienvidu virzienam un cīņām pret Deņikinu, no kurām arī Tuhačevskis izgāja kā uzvarētājs.
Plānojot militārās operācijas, Tuhačevskis īpaši nerēķinājās ar augstāk stāvošo viedokli un bieži vien rīkojās pats uz savu galvu, nonākot konfliktā ar priekšniecību. Taču, kamēr tika gūtas uzvaras, tikmēr viņam viss tika piedots. Pat aristokrātiskā izcelsme, kaut gan čekisti diezgan čakli vāca kompromitējošu informāciju, kas nebija grūti - balto pusē karoja ne viens vien Tuhačevska paziņa no agrākiem laikiem, tādēļ Mihailam nebija grūti vajadzības gadījumā «piešūt» sakarus ar buržujiem. Čekas ziņojumos minēts, ka Tuhačevskis pārvietojas guļamvagonā ar ģimeni un lielu apkalpojošo personālu. Tiesa, no mazliet vēlākiem laikiem ir saglabājušās liecības, ka līdzīgi rīkojās arī viens otrs čekists, piemēram, Jēkabs Peterss, kura rīcībā arī bijis personīgais vagons, tikai tajā dzīvoja nevis ģimene, bet mīļākās.
Daudzus kaitināja arī Tuhačevska uzvedība. Kāds no laikabiedriem atzīmēja: «Rodas iespaids, ka viņš ir sevī bezgala iemīlējies un nerēķinās ne ar ko, lai tikai sasniegtu savu mērķi, slavu un varu. Viņu neuztrauc, ka nākas iet pāri līķiem, viņš domā tikai par sevi.» Ja šo tēlu papildinām ar nevainojami izgludinātu uniformu, baltām krekla piedurknēm un manikirētiem nagiem, kļūs skaidrs, ka, redzot šādu kundziņu, vienam otram no proletariāta nākušam jaunajam sarkanajam komandierim roka stiepās pēc nagana.
Droši vien arī pats jaunais armijas komandieris (1919. gadā viņam bija tikai 26 gadi) apzinājās, ka daudzi sarkanie uz viņu skatās šķībi. Tādēļ nācās regulāri demonstrēt savu uzticību revolūcijai, brīžam pat pārspīlēti. Piemēram, reiz Tuhačevskis valdībā iesniedza projektu, kas paredzēja aizliegt kristietību un vietā par valsts reliģiju atzīt pagānismu. Grūti teikt, cik nopietni autors bija domājis šo priekšlikumu, taču valdība pilnīgi noteikti to neņēma par pilnu. Padomju valstī pilnīgi pietika ar vienu reliģiju - komunismu. Tai tad arī Tuhačevskis godam kalpoja. Un viss gāja lieliski, līdz pienāca 1920. gads un karš ar Poliju.
Krahs pie Varšavas
Kad boļševiku vara bija pietiekami nostiprinājusies un tikusi daudzmaz galā ar iekšējiem ienaidniekiem, pienāca kārta arī ārējiem. Pats neciešamākais no tiem bija Polija, kuras teritoriālās pretenzijas tobrīd jau stiepās līdz Ukrainai. Tuhačevskis bija viens no tiem sarkanajiem komandieriem, kam uzticēja karagājienu uz Poliju, bet no turienes varbūt vēl tālāk uz rietumiem - tolaik bija populāra ideja, ka ceļš uz vispasaules revolūciju ved pāri buržuāziskās Polijas līķim.
Karagājiena sākums bija spīdošs - pārspēka māktie poļi bija spiesti atkāpties līdz pat Varšavai. Jau šķita, ka Polijas liktenis ir izlemts, taču tad 1920. gada augustā notika tas, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu «brīnums pie Vislas». Proti, poļi, kuru operāciju plānošanā iesaistījās franču maršals Veigans, ne tikai apturēja sarkanās ordas, bet arī pilnībā tās sakāva. Kaujās bojā gāja vismaz 4500 poļu, bet sarkano zaudējumi bija daudzkārt lielāki - apmēram 20 000 kritušo, 66 000 sagūstīto un 45 000 internēto. Rēķinot procentos, tās bija apmēram divas trešdaļas padomju Rietumu frontes personālsastāva.
Tuhačevskim, kurš vadīja uzbrukumu Varšavai, šī sakāve bija smaga un pazemojoša. Viņš, ģeniālais karavadonis, kuru, ņemot vērā viņa jaunību un galvu reibinošo karjeru, dēvēja par sarkano Napoleonu, beidzot bija piedzīvojis zaudējumu, turklāt vienā no pašām izšķirošākajām kaujām. Kaujā, no kuras bija atkarīgs vispasaules revolūcijas liktenis!
Objektīvi spriežot, Tuhačevskis nebija pats lielākais vaininieks sakāvē. Pret viņu darbojās vairāki faktori, piemēram, pārlieku izstieptās komunikācijas līnijas un karavīru nogurums pēc garajiem maršiem. Bet pats galvenais no šiem faktoriem bija biedrs Staļins, kurš bija ieņēmis galvā, ka vienlaikus ar Varšavas operāciju jāmēģina ieņemt arī Ļvivu, kas nozīmēja spēku sadalīšanu. Ja visi sarkano rīcībā esošie spēki būtu gāzušies virsū Varšavai, tā diez vai būtu noturējusies. Taču daļa aizgāja uz Ļvivu, tā atvieglojot Varšavas stāvokli. Tuhačevskis pret Staļina lēmumu neko nevarēja iesākt, taču nav šaubu, ka viņam bija diezgan konkrēts viedoklis par to, kurš vainojams Polijas karagājiena krahā. Un gan jau arī Staļinam šis viedoklis nebija noslēpums, kas diez vai vairoja sarkanā diktatora simpātijas pret sarkano Napoleonu. 1937. gadā šis apstāklis būs viens no daudzajiem, kas veicinās Tuhačevska krišanu.
Ar gāzēm pret dumpiniekiem
Kaut gan nekādas sankcijas pret Tuhačevski pēc Varšavas fiasko netika piemērotas, viņam vajadzēja reabilitēties boļševiku valdības acīs. Šāda iespēja parādījās jau pavisam drīz - 1921. gada pavasarī, kad Kronštatē sadumpojās Baltijas flotes matroži, kuriem sarkano valdīšana bija līdz kaklam. Paradoksālā kārtā tieši matroži apvērsuma laikā bija viens no galvenajiem Ļeņina trumpjiem, taču triju gadu laikā viņi bija tiktāl vīlušies padomju varā, ka vērsās pret boļševikiem un aicināja sarīkot jaunu revolūciju. Protams, neko tādu padomju vara pieļaut nevarēja, tādēļ nosūtīja pret nesenajiem cīņubiedriem armiju. 17 000 sarkanarmiešu lielā grupējuma komandēšanu uzticēja Tuhačevskim.
Otrā pusē bija apmēram tikpat daudz bruņotu matrožu un viņu atbalstītāju. Tuhačevska uzdevumu apgrūtināja tas, ka Kronštate bija būvēta kā cietoksnis un tās aizstāvēšanā varēja iesaistīties te noenkuroto karakuģu artilērija. Turklāt daudzi sarkanarmieši nesaprata, kādēļ gan viņiem būtu jāšauj uz matrožiem, kuri taču arī ir cīnījušies par revolūciju. Tādēļ pirmais uzbrukums Kronštatei likumsakarīgi cieta neveiksmi.
Nākamajam triecienam boļševiki gatavojās nopietnāk, un viņu armijas skaitliskais sastāvs tika dubultots. Uzbrukumu ievadīja ilgstoša artilērijas apšaude un aviācijas bombardēšana. Tuhačevskis deva rīkojumu apšaudīt cietoksni ar indīgu gāzu lādiņiem, taču nepiemēroto laikapstākļu dēļ no šīs ieceres nācās atteikties. Mazliet vēlāk, Tambovas zemnieku sacelšanās apspiešanas laikā, Tuhačevskis pie šīs idejas atgriezīsies. Pēc divu dienu ilgām cīņām sarkanarmiešiem izdevās ielauzties cietoksnī, kur sākās ielu kaujas. Ja uzbrukums būtu sācies pāris nedēļas vēlāk, tad, iespējams, dumpiniekiem izdotos iziet jūrā, kur sarkanie viņiem netiktu klāt, taču martā ledus vēl bija pārāk biezs, lai kuģi to varētu pārvarēt. Daļai dumpinieku gan izdevās kājām aizbēgt uz Somiju, taču vairāk nekā tūkstotis krita kaujās, bet vēl divus tūkstošus sagūstīto nošāva pēc tribunāla sprieduma.
Pāris mēnešus vēlāk Tuhačevskim uzticēja līdzīgu uzdevumu, tikai nu jau daudz vērienīgāku - ieviest kārtību Tambovas guberņā, kur bija sākusies Aleksandra Antonova vadītā zemnieku sacelšanās. Tur viss bija ļoti nopietni, jo dumpinieku rindās bija vairāk nekā 50 000 bruņotu cilvēku, bet nemieri aptvēra plašu teritoriju. Padomju varas acīs šie zemnieki bija bandīti, un arī Tuhačevskis viņus tā dēvēja: «Ja arī bandītus kādreiz izdevās papluinīt vai pat sakaut, tad viņi ātri vien no jauna sakopoja spēkus savos rajonos, kas mūsu karavīrus noveda līdz izmisumam.» Tomēr par pavēli vadīt sacelšanās apspiešanu viņš nebija sajūsmā. Kā vēlāk stāstīja Tuhačevska māsa Olga, uzzinājis par jauno norīkojumu, viņš esot smagi piedzēries: «Brālis teica: «Tagad zemniekus...», aizgāja uz savu istabu un divas dienas dzēra. Mihails visu mūžu bija vienaldzīgs pret alkoholu, un šis bija vienīgais gadījums, kad viņš piedzērās līdz nemaņai. Tas man iespiedās atmiņā. Es toreiz maz ko sapratu, taču jutu, ka notiek kaut kas šausmīgs. Vairāk Mihails par šo tēmu nekad ar mani nerunāja.»
Var jau būt, ka Tuhačevski mocīja sirdsapziņas pārmetumi, taču pavēli viņš tik un tā izpildīja. Viņa rīcībā bija 56 000 vīru liela armija ar 103 lielgabaliem, 168 ložmetējiem un 18 lidmašīnām. Ko gan tādiem spēkiem varēja sūtīt pretī zemnieki? Jo vairāk tādēļ, ka Tuhačevskis Tambovā rīkojās kā okupētā teritorijā - ņēma ķīlniekus no vietējo iedzīvotāju vidus un ierīkoja improvizētas koncentrācijas nometnes. Guberņā tika ieviesti kara laika likumi. Ja kādās mājās atrada ieročus, tās iemītniekus nošāva bez tiesas. Ja mājās bija slēpies «bandīts», ģimenes galva uz vietas jānošauj, bet pārējie ģimenes locekļi jāapcietina, bet māja jānodedzina. Vienā no Tuhačevska parakstītajām pavēlēm teikts: «Ierodoties apdzīvotajā vietā, apkaime ir jānorobežo, kā ķīlnieki jāsaņem 60-100 zināmākie iedzīvotāji un jāievieš aplenkuma stāvoklis. Iedzīvotājiem tiek dotas divas stundas ieroču nodošanai, kā arī bandītu un viņu ģimenes locekļu izdošanai. Ja rīkojums šajā laikā netiek izpildīts, ķīlnieki iedzīvotāju acu priekšā jānošauj. Pēc tam jāsaņem jauni ķīlnieki un iedzīvotājus atkārtoti jāaicina nodot ieročus.»
Tā vairs nebija nekāda militārā operācija, bet vistīrākā soda ekspedīcija, turklāt pret savas valsts iedzīvotājiem. Ar nošaušanām vien Tuhačevskis neaprobežojās, jo 1921. gada augustā pavēlēja pret «bandītiem» izmantot indīgas gāzes: «Pavēlu mežus, kuros slēpjas bandīti, iztīrīt ar indīgām gāzēm, nodrošinot, ka gāzu mākonis izplatās pa visu mežu, iznīcinot visus, kas tur slēpjas.» Atskaitēs minēts, ka konkrētajā gadījumā izlietoti 50 gāzu lādiņi ar iprītu un fosgēnu, kā arī vēl 65 šrapneļu un 49 fugasa lādiņi. Iecerēto rezultātu sasniegt izdevās, un sacelšanās tika apspiesta, bet vairāk nekā 200 000 Tambovas guberņas iedzīvotāju tika represēti.
Štāba priekšnieks
Pēc pilsoņu kara sākās mierīgas un vienmuļas dienas. Pusgadu Tuhačevskis pildīja kara akadēmijas priekšnieka pienākumus, un varam tikai iedomāties, cik garlaicīgs viņam šis amats likās pēc nemitīgos karagājienos pavadītajiem gadiem. Pēc tam sekoja divi gadi Rietumu frontes komandiera amatā, līdz 1925. gadā Tuhačevski ieceļ par Sarkanās armijas štāba priekšnieku. Tobrīd viņam bija 32 gadi un augstāk īsti vairs nebija, kur kāpt. Armijas hierarhijā augstāks bija tikai viens amats - tautas aizsardzības komisārs jeb aizsardzības ministrs -, taču to jau bija aizņēmis Staļina senais līdzgaitnieks Kliments Vorošilovs, kuram ar Tuhačevski bija visai saspīlētas attiecības. Tuhačevskis savu visai nicīgo attieksmi pret Vorošilovu pat necentās slēpt, kopīgajās sapulcēs garlaikoti lasot grāmatas franču vai vācu valodā un ignorējot aizsardzības narkoma runas. Skaidrs, ka daļai augstāko virsnieku tik vīzdegunīgi aristokrātiska uzvedība pie sirds negāja un viņi Tuhačevski uzskatīja par izlēcēju. Arī čekisti turpināja viņu pieskatīt un rakstīja iekšējos ziņojumus par to, ka štāba priekšnieks pinas ar «dažādām sievietēm ne no mūsu šķiras» un pat ir atguvis tēva zemes īpašumu Smoļenskas apkaimē, tātad teju vai atgriezies pie muižniecības saknēm, turklāt uz šo lauku īpašumu lidojis ar lidmašīnu. Pēdējais apgalvojums gan laikam neatbilda patiesībai, vismaz pats Tuhačevskis to noliedza.
Ar vecā kaluma proletāriskās izcelsmes komandieriem Tuhačevskim bija diezgan grūti atrast kopīgu valodu. Ar Vorošilovu, kā jau teikts, viņš konfliktēja, neko labāk negāja ar leģendāro sarkanās kavalērijas komandieri Semjonu Budjonniju. Gan Vorošilovam, gan Budjonnijam nepatika Tuhačevska idejas par armijas mehanizāciju, jo viņi abi uzskatīja, ka kavalērijas laiks vēl nav beidzies.
Domstarpības ar Vorošilovu beidzās ar to, ka Tuhačevski uz laiku aizvāca no štāba un iecēla par Ļeņingradas kara apgabala komandieri, bet vēlāk par armijas bruņojuma pārvaldes priekšnieku. Trīsdesmito gadu vidū gan paaugstināja par aizsardzības komisāra vietnieku, turklāt piešķīra maršala pakāpi - reizē ar Vorošilovu, Budjonniju, Bliheru un Jegorovu. Abiem pēdējiem, tāpat kā Tuhačevskim, nebija lemts pārdzīvot Staļina uzsākto «lielo tīrīšanu».
Sarkanā maršala gigantomānija
Spriežot par Tuhačevska militāro talantu un plānošanas spējām, pētnieki nereti strīdas par sarkanā maršala Napoleona cienīgajiem plāniem armijas pārapbruņošanā. 1930. gadā viņš nāca klajā ar piedāvājumu Sarkano armija palielināt līdz 260 kājnieku un kavalērijas divīzijām, 50 artilērijas divīzijām, uzbūvēt 40 000 lidmašīnu un 50 000 tanku. Uz Rietumiem aizbēgušais padomju militārā izlūkdienesta virsnieks un vēstures pētnieks Viktors Suvorovs šos plānus uzskatīja par pierādījumu Tuhačevska nespējai pārvarēt soldafona domāšanu, jo tik milzīgas armijas veidošana sagrautu valsts ekonomiku. Atgādināsim, ka tobrīd nevienas valsts armijai nebija pat 5000 tanku, nerunājot nemaz par 50 000.
Vorošilovs šo piedāvājumu uztvēra ļoti kritiski, tāpat arī Staļins, kurš to novērtēja iznīcinoši: «Negaidīju, ka marksists, kurš nedrīkst atrauties no zemes, var aizstāvēt tik no zemes atrautu un fantastisku «plānu». Šajā «plānā» nav galvenā - saskares ar reālajām iespējām. Šis «plāns» pašos pamatos izjauc jebkādu pieņemamu proporciju starp armiju kā valsts daļu un valsti kā vienotu veselumu. Kā varēja tāds plāns rasties marksista, kurš izgājis pilsoņu kara skolu, galvā? Domāju, ka biedra Tuhačevska «plāns» ir rezultāts modernajai tendencei aizrauties ar «kreisām» frāzēm un kancelejas maksimālismu. Īstenot tādu «plānu» nozīmētu sagraut gan valsts saimniecību, gan armiju; tas būtu sliktāks par jebkādu kontrrevolūciju.»
Tātad Staļins nolika lielummānijas pārņemto Tuhačevski pie vietas? Ne gluži, jo abu sarakstei bija turpinājums. Maršals paskaidroja, ka ar 50 000 tanku būvi viņš domājis nevis tankus, kas uzreiz jāuzbūvē, bet gan nepieciešamību rūpniecību piemērot ātrai pārejai uz militāru ražošanu, traktoru vietā vajadzības gadījumā sākot lielā skaitā būvēt tankus. Šāds risinājums Staļinam jau patika krietni labāk, un viņš pat Tuhačevskim atvainojās par aso kritiku. Vēlāk, kara laikā, patiešām traktoru rūpnīcas ražoja tankus, tiesa, līdz kara sākumam Sarkanās armijas rīcībā bija tikai 23 000 tanku, tātad krietni mazāk, nekā bija iecerējis Tuhačevskis.
Daudz spriests arī par to, vai Tuhačevskis, ja nebūtu nošauts 1937. gadā, būtu spējis novērst Sarkanās armijas katastrofu 1941. gada vasarā. Visticamāk, neko viņš tur nebūtu varējis mainīt, jo pie pašas robežas izvietotā armija konkrētajos apstākļos bija tik neizdevīgā pozīcijā, ka pat īstais Napoleons diez vai spētu tur ko līdzēt. Nav arī pamata domāt, ka vēlākajā kara gaitā Tuhačevskis būtu demonstrējis ģeniālas spējas, jo padomju armija no pirmās līdz pēdējai dienai karoja, pamatojoties tikai uz skaitlisko pārsvaru, nevis izdomu un iniciatīvu.
Liktenīgā draudzība ar vāciešiem
Interesantāka par sapulcēm Tuhačevskim šķita kāda cita viņa darba daļa - sadarbība ar Vāciju. Pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karā uzvarētāji Vācijai uzlika vairākus ierobežojumus, tostarp tanku un militārās aviācijas jomā, tādēļ vācieši ātri vien atrada kopīgu valodu ar citiem Eiropas izstumtajiem - sarkano Krieviju. Abas puses noslēdza slepenu vienošanos, kas vāciešiem ļāva PSRS teritorijā ierīkot tankistu un lidotāju skolas, kurās mācīja vācu personālu.
Tuhačevskis šajā slepenajā starpvalstu projektā bija viena no galvenajām figūrām. Kā gan citādi - viņš zināja svešvalodas, prata uzvesties smalkā sabiedrībā un ar savu erudīciju apburt sarunas biedrus. Sarkanais komandieris regulāri brauca uz Vāciju un uzņēma pie sevis vācu kolēģus. Abas puses viena ar otru bija apmierinātas un droši vien būtu sadarbojušās ilgāk, ja vien 1933. gadā Vācijā pie varas nenāktu Ādolfs Hitlers, kurš komunistus necieta ne acu galā. Viņš abu valstu militāristu draudzībai pielika punktu un drīz vien uzsāka pavisam atklātu Vācijas bruņošanās programmu, īpaši neslēpjot, ka vajadzības gadījumā nebaidīsies arī karot ar boļševikiem.
1937. gadā senās saites ar vācu militāristiem kļuva Tuhačevskim liktenīgas, jo, sākoties Staļina represiju vilnim pret armijas augstākajiem komandieriem, kam par vienu no pirmajiem upuriem kļuva maršals, viens no galvenajiem apsūdzības punktiem bija tieši spiegošana vācu labā. Skaidrs, ka nekāds vācu spiegs Tuhačevskis nebija un visa informācijas apmaiņa divdesmitajos gados notika uz abpusējas vienošanās pamata, taču no sakariem ar vāciešiem maršals nevarēja atkratīties.
Eļļu ugunij pielēja materiāli, ko Staļinam ar Hitlera sankciju piespēlēja Vācijas drošības dienests - no krievu emigrantu aprindām saņemtu informāciju par to, ka Tuhačevskis gatavojas Maskavā veikt valsts apvērsumu. Kaut gan par šo ziņu ticamību nebija ne mazākās pārliecības, vācieši tās caur Čehoslovākijas prezidentu noplūdināja Staļinam, turklāt pēdējais vēl par šo dosjē dāsni samaksāja. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka tieši šī vācu specdienestu operācija nosēdināja Tuhačevski uz apsūdzēto sola, taču vēlāki pētījumi liecina, ka NKVD lietu pret maršalu sāka izstrādāt krietni agrāk un diez vai vācu dosjē tur kaut ko īpaši ietekmēja, jo to saņēma īsi pirms viņa aresta 1937. gada maijā. Ja nu vienīgi vēl vairāk stiprināja Staļina pārliecību, ka Tuhačevskis ir jānovāc.
Tas, ka sarkanā Napoleona zvaigzne sāk rietēt, bija jūtams jau pāris mēnešus iepriekš, kad sākās runas par to, ka armijā ir ieperinājušies trockisti. Bet Tuhačevskis, kā atceramies, pilsoņu kara laikā bija visai cieši saistīts ar Trocki. Aprīlī maršalu neizlaida no valsts uz Britānijas karaļa Džordža VI kronēšanas ceremoniju, uz kuru viņš bija uzaicināts. Atteikums tika pamatots ar drošības apsvērumiem. 10. maijā maršalu atcēla no aizsardzības tautas komisāra vietnieka amata un nosūtīja komandēt Pievolgas kara apgabalu, bet vēl pēc 12 dienām arestēja. Apcietināšanu vadīja latviešu izcelsmes čekists Neļķe, kuru arī pašu pēc dažiem mēnešiem arestēja. Šīs pašas lietas ietvaros tika arestēti arī augsta ranga komandieri Vitālijs Primakovs, Vitauts Putna, Jona Jakirs, Jeronīms Uborevičs, Boriss Feldmans, Augusts Korks un Roberts Eidemanis. Uz apsūdzēto sola sēdēja vesela internacionāle - krievi, lietuvieši, ebrejs, igaunis un latvietis. Vēl viens latvietis sēdēja tiesas prezidijā - gaisa spēku komandieris Jēkabs Alksnis, kurš pirms tam bija labos draugos ar Tuhačevski, taču tagad bez šaubu ēnas aicināja viņam piespriest nāvessodu, nezinot, ka arī pats drīz vien nonāks čekas pagrabā.
Apsūdzētajiem inkriminēja spiegošanu ārvalstu labā un sazvērestību ar mērķi gāzt likumīgo varu. Kā jau varēja gaidīt, visi savu vainu atzina, tikai Tuhačevskis noraidīja saistību ar spiegošanu. Kā vēlāk atminējās nedaudzie aculiecinieki, Tuhačevskis tiesas laikā turējies visai atsvešināti, agrāk sniegtās liecības nav mēģinājis būtiski mainīt un pēdējā vārdā lūdzis ņemt vērā, ka ilgus gadus ir cīnījies revolūcijas labā. Tiesa, protams, neko vērā neņēma un 1937. gada 11. jūnijā īsi pirms pusnakts pasludināja spriedumu - nāvessods nošaujot. Spriedumu bez vilcināšanās izpildīja turpat Augstākās tiesas ēkas pagrabā. Sarkanajam Napoleonam tobrīd bija 44 gadi - tātad par septiņiem mazāk nekā īstajam Bonapartam, kad tas devās aizsaulē.
Bija vai nebija sazvērestība?
Visai izplatīts ir viedoklis, ka visas 1937. gada tiesas procesa apsūdzības bija safabricētas un apsūdzētie nebija ne vācu spiegi, ne arī sazvērnieki. Vienkārši Staļins bija nolēmis atbrīvoties no armijas komandieriem, kuriem neuzticējās. Taču ir arī pētnieki, piemēram, Jeļena Prudņikova, kuri uzskata, ka sazvērestība ir pastāvējusi, un min argumentus par labu savai versijai. Pēc Prudņikovas domām, virkne augstāko komandieru jau trīsdesmito gadu sākumā nav bijuši apmierināti ar Staļina uzņemto kursu, turklāt daļa no viņiem bijuši slēpti no PSRS padzītā Ļeva Trocka domubiedri. Diezgan droši var apgalvot, ka daļai komandieru bija nepieņemama arvien izteiktākā Staļina personības kulta veidošana, piedēvējot viņam teju vai visus nopelnus pilsoņu karā. Kā gan varēja justies Tuhačevskis, dzirdot, ka oficiālās runās par galveno uzvaras kaldinātāju pār Kolčaku un Deņikinu tiek pasludināts Staļins? Neko labu nevēstīja arī politiskie tiesas procesi, kas trīsdesmito gadu vidū sākās pret vecajiem boļševikiem.
Tādēļ diezgan droši var apgalvot, ka kaut kāda rūgšana sarkanās virsniecības vidū bija. Cits jautājums, vai tā tiešām pieņēma reālas sazvērestības apveidus? Ja pieņemam, ka sazvērestības plāns dzimis trīsdesmito gadu sākumā, tad jājautā, kādēļ sazvērnieki muļļājās piecus gadus un tā arī neko neizdarīja lietas labā? Viena no versijām pieļauj, ka apvērsums bija paredzēts 1937. gada 1. maija parādes laikā, taču kaut kādu iemeslu dēļ to neizdevās īstenot. Ir liecības, ka tajās dienās Kremlī valdījusi diezgan liela panika, steigšus mainītas caurlaides, NKVD vienībām izsludināta kaujas gatavība, bet Vorošilovs staigājis ar revolveri pie jostas, ko agrāk nav darījis. Krietni vēlāk, jau septiņdesmitajos gados, Staļina uzticamais līdzgaitnieks Vjačeslavs Molotovs kādā sarunā izmetis, ka valdībai pat esot bijis zināms ieplānotā apvērsuma datums. Tādēļ jautājums paliek atklāts - cik no tā visa, ko inkriminēja Tuhačevskim un viņa kolēģiem, bija pilnīgas muļķības, un vai kaut kur dziļi apakšā tiešām bija kāds patiesības grauds? Pilnīgi skaidras atbildes uz to nav vēl šobaltdien.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita