Cilvēks ir vājš - viņam parasti patīk palielīties ar panākumiem. Tas attiecas arī uz karavīriem, jo īpaši kaujas lidmašīnu pilotiem. Kad pirmajās gaisa kaujās kādam izdevās notriekt ienaidnieka lidmašīnu, drīz vien kļuva aktuāls jautājums - kā par šo uzvaru pavēstīt apkārtējiem? Risinājumu atrada itin ātri.
Krustiņi un zvaigznītes
1918. gadā amerikāņu lidotājs Alans Vinslovs Rietumu frontē notrieca vācu lidmašīnu Albatros D.III. Pilotam bija pamats ar sevi lepoties, jo tā bija pirmā kaujā gūtā uzvara ASV Gaisa spēku vēsturē. Kaut kā taču to vajadzēja atzīmēt, vai ne? Vinslovs dienēja 94. eskadriļā, kuras simbols bija ASV karoga krāsās izkrāsota cepure. Alans tad nu nolēma šo simbolu radoši papildināt un uz sava aeroplāna attēlotajai cepurei klāt piezīmēja iekšā iemestu vācu krustu. Kad arī citi amerikāņu piloti sāka gūt uzvaras, viņi rīkojās līdzīgi: viens uzzīmēja krustu virteni atbilstoši notriekto vācu lidmašīnu skaitam, cits ar krustiem sazīmēja veselu kapsētu. Taču karš drīz vien beidzās, tādēļ turpmāku attīstību uzvaru iemūžināšana uz savu lidmašīnu sāniem neguva. Nācās gaidīt nākamo karu.
Nebija jāgaida ilgi - pat ne līdz Otrā pasaules kara sākumam. 1937. gadā izcēlās Japānas-Ķīnas karš (daži vēsturnieki gan sliecas to uzskatīt par Otrā pasaules kara sastāvdaļu), un abu šo valstu kara lidotāji arī gribēja gan savējiem, gan ienaidniekiem pavēstīt par savām uzvarām. Japāņu pilots Tateo Kato notriektās ķīniešu lidmašīnas attēloja kā putnu spārnus. Viņa kolēģi izvēlējās citus simbolus - kurš ķeksīšus, kurš putniņus, kurš cirvīšus. Pie vienota risinājuma japāņi nonāca kauju laikā pie Halhingolas ezera, kur viņiem pretī stājās padomju aviācija - tad Japānas lidotāji notriektās lidmašīnas sāka atzīmēt ar mazām sarkanām zvaigznītēm, ko attēloja uz savu lidmašīnu sāniem, jo tieši tādas taču greznoja viņu pretinieku lidaparātus. Interesanti, ka ne vienmēr simbolu skaits atbilda pilota individuāli gūtajām uzvarām. Piemēram, japāņu asa Minoru Suzuki iznīcinātāju rotāja 28 zvaigznītes, kaut gan pats viņš bija notriecis tikai astoņus krievu I-16. Pārējos 20 pretiniekus bija notriekuši viņa kolēģi, kuri arī pēc kārtas lidoja ar šo konkrēto lidmašīnu.
Austrāliešu asa Klaiva Koldvela lidmašīnas sānus greznoja 17 krustiņi, septiņas saulītes un trīs aplīši ar latīņu burtiem. Tas nozīmēja, ka viņš notriecis 17 vācu, septiņas japāņu un trīs itāļu lidmašīnas. Tātad dzīve pati pateica priekšā pareizos simbolus. No vācu pilotu viedokļa visai dīvaini izskatījās padomju lidotāju ieradums savas uzvaras atzīmēt ar sarkanām zvaigznītēm, ko attēloja uz lidmašīnu sāniem. Vai tiešām savējos notriekuši? Patiesībā jau sākumā arī padomju piloti uzvaras, tāpat kā amerikāņi un briti, atzīmēja ar krustiņiem, taču tad kādam «augšā» ienāca prātā, ka godīgs padomju pilots nedrīkst uz savas lidmašīnas zīmēt visādus fašistu simbolus, tādēļ nācās pāriet uz zvaigznītēm.
Bet kādas gan tradīcijas bija Luftwaffe pilotiem? Luftwaffe terminoloģijā ir vārds Abschussbalken, ar ko apzīmē simbolu, kas liecina par gūto uzvaru. Tos zīmēja nevis uz fizelāžas, bet gan astes aizmugurējā daļā, kur atrodas stūre - tādu kā resnu burtu I, virs kura uzlika vai nu mazītiņu sarkanu zvaigzni (notriekta padomju lidmašīna), vai nu baltu zvaigzni (amerikāņu), vai zilu aplīti ar sarkanu punktiņu (britu). Simbolu zīmēšanas tradīciju jau Spānijas pilsoņu kara laikā atjaunoja leģiona Condor lidotāji, kuri katru notriekto lidmašīnu apzīmēja ar baltu trīsstūrīti. Ja tā smailākais gals bija uz augšu, uzvara gūta gaisā. Ja uz leju, ienaidnieks iznīcināts uz zemes. Ja uzvara gūta ar kolēģu atbalstu, zīmēja tikai pusi trīsstūra. Sākoties Otrajam pasaules karam, šo praksi sāka izmantot visi Luftwaffe piloti, taču simbolus nolēma zīmēt nevis uz fizelāžas, kur galveno vietu aizņēma eskadras emblēma un īpašas pazīšanās zīmes, un ne uz astes ķīļa, kur jau bija uzzīmēta svastika, bet gan pašā astes galā, uz stūres.
Simbolu krāsa varēja atšķirties - melna, dzeltena, sarkana. Viena versija vēsta, ka tā atzīmējuši dažādu tipu iznīcinātājus un bumbvedējus, taču ir arī pavisam prozaisks skaidrojums - kāda krāsa bija pa rokai, tādu izmantoja.
Vienpadsmit vienā kaujā
Vācieši diezgan ātri saskārās ar nopietnu problēmu - dažiem asiem uzvaru bija tik daudz, ka uz astes nepietika vietas to atzīmēšanai. Viens otrs izcilnieks pat vienā kaujas lidojumā spēja notriekt vairākas ienaidnieka lidmašīnas. Tāds bija Ērihs Rudorfers (vairāk nekā 1000 kaujas lidojumu, 302 gaisa kaujas un 222 uzvaras), kurš 1943. gada 9. februārī virs Tunisijas iesaistījās gaisa kaujā un notrieca astoņas britu lidmašīnas. Pēc nedēļas vēl viena kauja..., un vēl septiņi jauni uzvaru simboli uz lidmašīnas astes! Drīz vien viņu iecēla par JG.54 grupas Grunherz komandieri un nosūtīja uz Ļeņingradas apkaimi, kur viņš ievāca jaunu uzvaru ražu. 1943. gada 6. novembrī Rudorfers 20 minūšu laikā notrieca 13 padomju iznīcinātājus Jak-7 un Jak-9. Tiesa, ne visas no šīm uzvarām guva oficiālu apstiprinājumu.
Grunherz vienībā bija ļoti augsts konkurences līmenis. 74 tās piloti saņēma Bruņinieka krustu. Te karoja tādi asi kā Valters Novotnijs (258 uzvaras), Makss Helmuts Ostermans (102), Otto Kitels (267), Hanss Filips (206), Gerhards Tibens (157, pēdējo uzvaru viņš izcīnīja virs Baltijas jūras, sedzot kuģus, kas izveda karavīrus no Kurzemes), Zigfrīds Šnels (93). Visa kara laikā šī vienība zaudēja 416 savu lidotāju. No tiem 112 pilotiem, kas karoja no kara pirmās dienas, līdz 1945. gada maijam nodzīvoja vien četri.
Viens no šiem četriem bija Rudorfers. 1944. gada 28. oktobrī viņš vienā kaujā notrieca 11 (!) pretinieka lidmašīnas. Viņam pieder vēl kāds rekords: paša Rudorfera lidmašīnu notrieca 16 reizes, taču allaž viņam izdevās izlēkt ar izpletni vai veikt avārijas nosēšanos, lai drīz vien atkal sēstos pie iznīcinātāja stūres. Pēc kara viņš strādāja civilajā aviācijā un nomira cienījamā 98 gadu vecumā.Arī padomju pusē bija «vienas kaujas» varonis. Viņu sauca Aleksandrs Gorovecs. Vienā kaujā viņš notrieca deviņas vācu lidmašīnas, taču arī pats gāja bojā. Taču visas šīs uzvaras nav oficiāli apstiprinātas atšķirībā no amerikāņu pilota Deivida Makembela, kurš arī vienā kaujā notrieca deviņas lidmašīnas. Padomju pilotam Vaslijam Sidorenkovam kara gaitā izdevās notriekt divus ievērojamus vācu asus - Ksavjeru Milleru (47 uzvaras) un Heinrihu Jungu (68), taču mūsu ievērību viņš pelnījis cita iemesla dēļ. Proti, netālu no Igaunijas Antslas pilsētas viņš vienatnē iesaistījās kaujā ar 52 vācu lidmašīnām un pamanījās notriekt trīs bumbvedējus Ju-87 un vienu iznīcinātāju FW-190, taču arī pats tika notriekts, tomēr izdzīvoja un atgriezās pie savējiem.
Grunherz galvenā konkurente bija eskadra JG.52, kur dienēja tādi izcili asi kā Ērihs Hartmans (352 uzvaras), Gerhards Barkhorns (301), Hermanis Grafs (212), Ginters Ralls (275 uzvaras, pats astoņas reizes notriekts un trīs reizes ievainots), Heincs Šmits (173), Dītrihs Hrabaks (125), Johanness Vīze (133), Valters Krupinskis (197), Gerhards Hofmans (130), Vilhelms Bacs (237), Johanness Šteinhofs. Pēdējais ir īpašas pieminēšanas vērts. 993 kaujas lidojumi, 176 uzvaras gaisa kaujās. 12 reizes pats bija notriekts, taču vienmēr prata nosēdināt sašauto lidmašīnu. Reiz nosēšanās laikā degošajā lidmašīnā sāka eksplodēt munīcija un lidotājs tikai par mata tiesu izvairījās no nāves. Guva tik smagus sejas apdegumus, ka apsvila pat acu plakstiņi, un viņš gulēja, neaizverot acis. Pēc kara iesaistījās Rietumvācijas militārās aviācijas veidošanā un saņēma ģenerāļa pakāpi.
Ja atgriežamies pie uzvaru uzskaites uz lidmašīnas astes, tieši JG.52 radās ideja neatzīmēt katru atsevišķu uzvaru, bet grupēt tās desmitos un simtos - kā nu kuram. Kopējo uzvaru skaitu ierakstīja ozollapu vainagā - 50, 100, 150, 200... Reizēm blakus uzzīmēja Dzelzs krustu vai ordeņa lenti, dažreiz arī notriekto lidmašīnu pazīšanās zīmes. Skaitlis vainagā varēja arī nebūt apaļš.
