Kad Otrā pasaules kara laikā Vācija okupēja Latviju, izveidoja īpašu latviešu kara reportieru vienību - 6. rotu Kurt Eggers. 1943. gada jūnijā jauniesauktos, topošos kara ziņotājus (Kriegsberichter) nosūtīja uz Cellendorfu Berlīnē uz trīs mēnešu mācībām. Starp pirmajiem 14 kursantiem (to vidū bija Latvijā labi pazīstami vārdi: Laimonis Gaigals, Aleksandrs Pelēcis, Juris Soikāns, Jānis Gulbis, Vitolds Svirskis un vēlāk čekas kalpībā pārgājušais Pauls Ducmanis) kursantiem bija arī Stepans Burkevics no Kuldīgas. Viņa identifikācijas žetona numurs bija 894. Tāpat kā visi kara reportieri viņš valkāja karavīra formu un korespondenta aproci uz kreisās rokas. Mēnesī saņēma 22 reihsmarkas. Viņa rīcībā bija fotokamera Zeis Icon un pistole. Apbalvojumu nebija.
«Uzdevums bija parādīt armijas ikdienu...»
![]()
Kara ziņotājs Stepans Burkevics.
Stepans Burkevics dzimis 1919. gadā Permas apgabalā. Beidzis Kuldīgas Viļa Plūdoņa ģimnāziju. Līdz 1942. gadam strādāja Kuldīgas ķieģeļu fabrikā. Tad pārgāja darbā uz Rīgu, 1943. gadā sāka strādāt firmā Foto-Radio centrāle par laborantu. 1943. gada martā Stepanu iesauca vācu armijā un iedalīja kā speciālistu-fotogrāfu 10. latviešu kara ziņotāju grupā. 1943. gada aprīlī nosūtīja kursos uz Cellendorfu, kur atradās Kurt Egger štābs. Pēc trīs mēnešu mācībām Stepanu Burkevicu nosūtīja uz Volhovas fronti un ieskaitīja 19. latviešu divīzijā.
Burkevics raksta: «Frontes rajonā mans uzdevums bija attēlot karavīru dzīvi, ko man uzdeva ar pavēli grupas komandieris. Citi uzdevumi man kā karavīram nebija jāpilda. Visi fotokorespondenti bija apvienoti vienā orgānā Standart Kurt Eggers. Es biju pakļauts kara korespondentu grupas komandierim, savukārt tas pakļāvās vācu armijas kapteinim Geslingam, kurš skaitījās latviešu nodaļas Standart Kurt Eggers vadītājs. Mans uzdevums bija parādīt vācu armijas ikdienu, kā viņi stāv sardzē, ēd, atpūšas. Pārsvarā fotografēju pēc grupas komandiera pavēles, dažreiz arī pēc savas iniciatīvas. Bija gadījumi, ka fotogrāfijas falsificējām, piemēram, lai apģērbs vienmēr būtu formas. Pirms fotografēšanas vienmēr brīdinājām. Zem fotogrāfijas vienmēr parakstīju saturu un uzvārdu. Redakcija bieži mainīja uzņēmuma saturu, liekot citu parakstu. Uzņēmumus pats redakcijā nenodevu, bet nodevu grupas komandierim, kas nodeva rotas komandierim, bet no turienes tie nonāca avīzē. Ar redakciju es nesadarbojos. Centrālajā nodaļā Kurt Egger apvienojās visi kas bija saistīti ar vācu propagandu: žurnālisti aktieri, fotogrāfi, filmu operatori u.c.»
![]()
Stepana Burkevica fotogrāfijas vācu okupācijas laika izdevumā Daugavas Vanagi.
«Mūs apsolīja nesodīt...»
Stepans Burkevics 19. latviešu divīzijā dienēja kā korespondents no 1943. gada septembra līdz 1944. gada decembrim, kad viņu pārcēla uz Reinas fronti, kas cīnījās pret Rietumu sabiedrotajiem, konkrēti frančiem. Pēc speciālas komisijas atlases tika ieskaitīts vācu propagandas nodaļā Skorpion Oberrein. Jau pēc kara uz padomju prokurora jautājumu par viņa darbību šajā nodaļā Stepans atbildēja: «Es nebiju vairs korespondents, bet izpildīju saimnieciskus darbus un ar mīnmetēju šāvu propagandas lapiņas, lai franči pāriet vācu pusē. Es biju vienkāršs zaldāts, man bija pistole, es saņēmu parasta zaldāta algu. Reinas frontē izmetu lapiņas, bet, kas tajās bija rakstīts, es nezinu, jo bija rakstīts franču valodā un es franču valodu nepārzinu.»
Kasācijas lūgumā, ko Stepans Burkevics iesniedza 1948. gada 13. jūlijā Latvijas PSR kara tribunālam, viņš raksta: «Pēc vācu armijas kapitulācijas 1945. gada 28. aprīlī padevos franču armijas gūstā. Vienu mēnesi atrados Parīzē. No franču gūsta atbrīvoja 1945. gada 28. decembrī, un es pieteicos Padomju Savienības kara gūstekņu repatriācijas misijai. Pēc pieteikšanās mums, kara gūstekņiem, apsolīja, atgriežoties dzimtenē, mūs nesodīt, brīvu dzīvi un brīvi izmeklētu darbu...»
Kā atceras Stepana brāļa Viktora dēls Ansis Grūbe, Burkevics viņam stāstījis, ka bijis vienīgais no visas lielās gūstekņu nometnes, kurš pieteicies atgriezties Latvijā. Visi atrunājuši un brīdinājuši, ka viņš nonāks Sibīrijā, bet viņa vēlme atgriezties mājās pie vecākiem Kuldīgā bijusi tik liela, ka padomos neieklausījies. Turpinājumā Stepana rakstītais: «Bet vēlāk par lielu pārsteigumu mani ievietoja Brandenburgas cietumā, kur pavadīju sešus mēnešus. Pēc tam pārsūtīja uz Latvijas lēģeriem. 1946. gada augusta mēnesī mani atbrīvoja no lēģera un es iestājos darbā.» Burkevics sāka strādāt Rīgas ģeodēzijas kantorī, taču brīvē pavadītais laiks bija īss, jo Stepanu arestēja 1948. gada 28. aprīlī un ievietoja cietumā Rīgā, kur jau priekšā bija kara biedri, tostarp Laimonis Gaigals.
10. jūnijā pratināšana iesākta pulksten 21.00 un pabeigta 24.00. No lietas materiāliem redzams, ka Burkevicu pratinājuši trīs dienas pēc kārtas. 1948. gada 12. jūlijā Latvijas PSR kara tribunāls pēc panta par dzimtenes nodevību viņam piesprieda 25 gadus darba labošanas nometnē un piecus gadus bez pilsoņa tiesībām ar mantas konfiskāciju. Pamatojums apsūdzībai: Stepans Burkevics esot brīvprātīgi iestājies vācu armijā. Kasācijas lūgums tika noraidīts. 1955. gada 17. jūnijā sods tika samazināts uz desmit gadiem, un Latvijā Stepans Burkevics, izbaudījis daudzu Sibīrijas lēģeru «labumus», atgriezās 1956. gadā.
«Reabilitācija nav piemērojama...»
![]()
Pēc atgriešanās no Sibīrijas ar brāļadēlu Ansi.
Fotografēšana Stepanam ir tuvu pie sirds, un pēc atbrīvošanas viņš sāka strādāt kā individuālais fotogrāfs. Pieprasījums bija gana liels: skolu izlaidumi, kāzas, kristības... Taču padomju sistēmai nebija pieņemams, ka kāds pats uz savu roku pelnītu iztiku, tādēļ nodokļi tika celti arvien augstāki, līdz vairs nebija iespējams nopelnīt tik daudz, lai tos nomaksātu.
Stepans mīlestību uz fotogrāfiju nodeva brāļa dēlam Ansim − praktiskās zināšanas, kompozīcijas veidošanas prasmi un fotogrāfijas filozofiju. Ansis atceras, ka onkulis vienmēr atgādinājis, ka fotogrāfijas jāskalo septiņos ūdeņos, lai tās saglabātos ilgi. Skolniekam vēlākos gados arī izdevās atzīstams skolotāja portrets, kas ir paliekoša vēsturiska liecība par latviešu leģiona kara reportieri.
1974. gada 7. janvārī Stepans Burkevics iesniedza sūdzību, lūdzot veikt savā lietā papildu izmeklēšanu. Tika sameklēti lietiskie pierādījumi, viņa publikācijas vācu laika presē. Izmeklēšanu veica Latvijas PSR Valsts drošības komitejas izmeklētājs kapteinis Saulīts. Stepana publicēto fotoattēlu sameklēšana notika Viļa Lāča Valsts bibliotēkas specfondā, piesaistot bibliotēkas darbinieces Ivetu Jaunbrāli un Alisi Baumani. Fotogrāfiju identificēšana, kā teikts lietas materiālos, notika pie dienas gaismas un elektrības apgaismojuma no pulksten 14.00 un pabeigta pulksten 17.00 Tika veikti izraksti un izgatavotas kopijas. Gala slēdzienu veica Valsts drošības komitejas majors Nevickis, secinot, ka Burkevics esot tiesāts pamatoti un reabilitācija viņam nav piemērojama.
Stepans Burkevics no dzīves aizgāja 1991. gada 6. februārī, kad Latvija bija ceļā uz brīvības atgūšanu. 1995. gada 13. decembrī viņš beidzot tika reabilitēts saskaņā ar 1990. gada 3. augusta Latvijas Republikas likumu. Godinot onkuļa Stepana Burkevica piemiņu, Ansis Grūbe 2016. gadā Kuldīgas kapos uzstādīja atturīgu, bet elegantu piemiņas zīmi.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
