Pagājušajā gadsimtā Latvija bija spiesta pārdzīvot divus pasaules karus un divu naidīgu lielvalstu okupācijas. Mūsu valsts pilsoņiem nācās mugurā vilkt svešu lielvaru armiju karavīru šineļus, ņemt rokās svešu karakungu iedotos ieročus, karot dažreiz pat pretējos ierakumos, raugoties vienam uz otru caur šauteņu tēmēkļiem. Abās pusēs karojošo latviešu vidū bija arī cilvēki, latviešu karavīri, kurus šodien varam uzskatīt par patiesiem varoņiem viņu frontē paveiktā dēļ. Motivāciju un jautājumu par pareizās puses izvēli šajā asiņainajā karā atstājot vēstures tiesai…
1940. gada vasarā padomju okupācijas dēļ Latvijas valsts neatkarība bija likvidēta. Šajā laikā Eiropā jau plosījās Otrais pasaules karš, bet vēl pēc pusgada šis karš atnāca arī līdz Latvijai un padomju okupāciju nomainīja Vācijas okupācija. 1941. gada 3. augustā Padomju Savienības vadība pieņēma lēmumu izveidot Latvijas strēlnieku divīziju, tajā mobilizējot gan uz Krieviju evakuētos Latvijas pilsoņus, gan iesaistot Krievijā dzīvojošos latviešus, tostarp citās Sarkanās armijas vienībās esošos karavīrus. Šī mūsu tautas vārdā nosauktā Padomju Savienības karaspēka vienība ieguva 201. latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu, kas vēlāk pārtapa par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju, bet 1944. gadā - par no divām strēlnieku divīzijām sastāvošu 130. latviešu strēlnieku korpusu. Par vienu no leģendārākajiem šo sarkano latviešu vienību karavīriem kļuva Jānis Vilhelms.
Strādniekgvards un milicis
Jānis Vilhelms dzimis 1903. gadā Ādažu pusē mežstrādnieka Voldemāra Vilhelma ģimenē. Viņa ģimene smagi cieta 1905. gada revolūcijas notikumos: togad Vilhelmu ģimenes mājās iebruka soda ekspedīcija, arestējot un vēlāk nošaujot mazā Jāņa tēvu un māti. Mazo zēnu audzināja vecaistēvs, bērnību puika pavadīja Rīgā, Torņakalnā. Jaunības gados Vilhelms sāka aizrauties ar radikāli kreisajām politiskajām idejām, par ko neatkarīgās Latvijas varasiestādes 1927. gadā viņu arestēja un notiesāja uz trīsarpus gadiem cietumā, bet 1934. gadā - vēl uz pusotru gadu ieslodzījumā, ko viņš pavadīja Kalnciema akmeņlauztuvēs. Vilhelms bija viens no tiem, kas atbalstīja padomju okupāciju 1940. gadā, jau no pirmajām dienām iesaistoties jaunās varas spēka struktūrās, sākumā iestājoties strādnieku gvardē, bet vēlāk kļuva par milici.
Jau tūlīt pēc karadarbības sākuma Jānis Vilhelms brīvprātīgi iestājās sarkanarmijā. Mobilizāciju padomju vara Latvijā izvest nepaguva, jo vācu armijas uzbrukums bija tik straujš, ka bija jādomā par ātru atkāpšanos, kas dažviet atgādināja bēgšanu. «Par ienaidnieku ziņu nav» - tā ļoti bieži sākās padomju karaspēka vienību ziņojumi savai pavēlniecībai. Sarkanarmija atkāpās haotiski, tikai atsevišķos brīžos izrādot pretestību vācu karaspēkam. 1941. gada 8. jūlijā jau Igaunijas teritorijā no pamatīgi sakautajiem atsevišķiem Latvijas Sarkanās gvardes bataljoniem izveidoja divus pulkus, kas turpināja savu «kaujas ceļu», citiem vārdiem sakot, atkāpšanos Ļeņingradas virzienā. Vienā no tiem bija arī Jānis Vilhelms. Nonākot pie Ļeņingradas, pāri bija palikuši tikai daži desmiti karotāju un pulkus izformēja. Bet Vilhelms kopā ar saviem cīņu biedriem 1941. gada nogalē nonāca Gorohovecas nometnē, kur veidojās jau minētā 201. latviešu strēlnieku divīzija.
Snaiperis gadījuma pēc
1942. gada janvārī divīziju iesaistīja kaujās pie Maskavas Narofominskas un Borovskas apkārtnē, kur tā cieta lielus zaudējumus. 1942. gada februārī to pārvietoja uz Staraja Rusas apkārtni. Šajās kaujās Vilhelmu, kurš karoja kā frontes izlūks, trīs reizes ievainoja, bet uz hospitāli viņš negāja. «Žēl tērēt laiku,» viņš esot teicis. Sākumā viņu iecēla par vada komandieri, pēc tam jau rotas. Kaujā iznīcināja tanku, bet reiz atvairīšanas kaujā aizvietojot kritušo biedru, ar ložmetēju uguni esot iznīcinājis 88 vācu karavīru. Par kaujas nopelniem paaugstināja dienesta pakāpē par jaunāko leitnantu. Bet tad kara liktenis Vilhelmu padarīja par snaiperi.
«Par snaiperi es kļuvu gadījuma pēc. Mūsu rotas frontes sektoru negaidot sāka apšaudīt snaiperi. Katru dienu tika nogalināti vai ievainoti vairāki karavīri. Tad nu es nolēmu pārbaudīt savas spējas šaušanā. Kādu nakti kopā ar biedru, tērpušies baltos maskēšanās ģērbos, pametām savas pozīcijas un aizlīdām uz neitrālo joslu. Tur ierakāmies sniegā. Visu nakti un dienu, nepakustoties stindzinošajā salā, nogulējām sniegā un novērojām ienaidnieka pozīcijas. Ienaidnieka snaiperi nepamanījām. Tikai pievakarē atskanēja šāviens. Tas tika raidīts kādam, kas atradās aiz mums un bija neuzmanīgi parādījies virs ierakumiem. Ievēroju, ka šāviena uguns uzplaiksnījās pie kupla ozola. Vajadzēja precīzi noteikt ienaidnieka snaipera atrašanās vietu. Liku savam biedram mazliet virs sniega pacelt bruņu cepuri. Momentāni vienu aiz otras to caururba divas ienaidnieka lodes. Bet ienaidnieka snaiperis pārrēķinājās. Uz viņa diviem šāvieniem es atbildēju ar vienu…,» tā kara veterāns vēlāk stāstīja padomju skolu jaunatnes laikrakstam Pionieris.
