Cilvēces vēsturē gandrīz visām senākajām valstīm bijusi kāda kopīga iezīme - līdzās tām mitušas mazāk attīstītas tautas. Piemēram, senajiem ēģiptiešiem, kas apdzīvoja Nīlas krastus, kaimiņos dzīvoja tuksnešu un stepju ciltis. Senās Divupes valstīm ik pa brīdim uzbruka gan semītu izcelsmes klejotāji lopkopji, gan indoeiropiešu cilmes nomadi. Sengrieķu pasaule atradās nemitīgā kontaktā ar skitu un sarmatu klejotājiem - lopkopjiem, tas pats sakāms arī par seno romiešu attiecībām ar ķeltu un ģermāņu pasauli. Civilizētajiem reģioniem mazattīstītie un kareivīgie kaimiņi bija ne tikai ārējs drauds, bet vienlaikus arī lielisks iemesls stiprināt valdnieku varu sabiedrības iekšienē, konsolidēt pavalstniekus ap valsts un reliģiskajām institūcijām, kas senatnē parasti bija vienas un tās pašas.
Āzijas huņņi un Ķīna
No primitīvu cilšu iebrukumiem nespēja izvairīties arī Senā Ķīna. Atgādināsim, ka jau otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Huanhes un Jandzi upju auglīgajās ielejās bija izveidojusies Ķīnas senākā zemkopju civilizācija un pirmās ķīniešu valstis. Senās Ķīnas kultūrtelpai visumā bija labas dabīgās robežas: austrumos - Klusais okeāns, dienvidos - subtropisko džungļu rajoni, rietumos - Himalaju kalnu masīvi, ziemeļos - Gobi tuksnesis. Pēdējais atdalīja Ķīnas auglīgās ielejas un pakalnus no kalnainās stepju zonas mūsdienu Mongolijā. Šķiet, ka tieši Gobi tuksnesis bija Ķīnas «robežu» vājākais posms. Ticams ir pieņēmums, ka šis tuksnesis mūs interesējošā laikā bijis tikai pustuksnesis, kas vietām atgādināja stepi. Pirms diviem trim tūkstošiem gadu klimats Āzijā bija mitrāks, stepes un pustuksneša veģetācija ļāva ceļotājiem to šķērsot, sevišķi dienvidu - ziemeļu virzienā.
Gobi tuksneša ziemeļu pusē - Mongolijas stepēs un kalnienēs - pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras mita primitīvi un kareivīgi klejotāji - lopkopji. Domājams, ka etniskās izcelsmes ziņā tās bija ļoti dažādas ciltis. Stepju dzimtas lopu un sieviešu dēļ nemitīgi karoja viena pret otru, taču nereti apvienojās kopīgiem sirojumiem Ķīnas virzienā, bet dažreiz devās laupīt uz Centrālāziju vai ziemeļos uz Sibīrijas mežiem un Baikāla ezera apkārtni. Sirojot civilizētajā Ķīnā, lopkopju karotāji vienlaikus arī vēroja un apguva ķīniešu civilizācijas atsevišķus sasniegumus. Tie bija gan metalurģijas paņēmieni, gan ķīniešu ieroču veidi, taču pats galvenais - primitīvie un mežonīgie klejotāji sāka iepazīt valsts, proti, valdnieka varas izpausmes. Pastāv varbūtība, ka senās Ķīnas reliģijas iespaidā veidojās stepju tautu vidū vēlāk izplatītais Tengri jeb Debesu dieva kults. Abpusējo apmaiņu veicināja arī ķīniešu valdnieku organizētie karagājieni ziemeļu virzienā pāri Gobi tuksnesim, tāpat ķīniešu tirgotāju centieni nodibināt kontaktus ar stepju tautām. Ķīniešu tekstos sastopami apraksti, kas liecina par pašu ķīniešu bēgšanu prom ar nomadiem Ķīnas ziemeļu virzienā pāri Gobi tuksnesim. Šādai izceļošanai toreiz bija gan saimnieciski, gan politiski cēloņi. Tātad ķīniešu bēgļu grupas laika gaitā, visticamāk, saplūda, bet vienlaikus arī atnesa atziņas par Ķīnas valdnieka varu. Tās iedvesmoja primitīvos nomadus.
Pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras stepēs uz ziemeļiem no Gobi izveidojās jauna tauta, ko ķīnieši dēvēja par hiongnu un sjonniem. Mūsdienu vēstures zinātnē pieņemts viņus apzīmēt kā huņņus jeb, precīzāk, - Āzijas huņņus. Tagad neviens vairs nevar droši atbildēt uz jautājumu, kas tā īsti bija par tautu, kādā valodā viņi runāja. Savas rakstības Āzijas huņņiem, protams, nebija. Senvēstures pētnieku vidū dominē hipotēze, ka huņņi bija altajiešu jeb tjurku cilmes tauta. Nav atmesta doma par viņu mongolisko vai pat tungusu etnisko izcelsmi. Tungusu valodu grupai pieder evenku, udegeju, mandžūru u.c. dažu Sibīrijas tautu valodas. Šobrīd tungusu valodas atrodas uz izmiršanas robežas. Neliela pētnieku grupa izvirza mazāk pārliecinošu hipotēzi par Āzijas huņņu indoeiropeisko jeb, precīzāk, - irānisko cilmi. Par to liecinot Āzijas huņņu personvārdi, kuros samanāmas indoeiropeiskas skaņas. Šī teorija tomēr disonē ar Āzijas huņņu piederību mongolīdajai rasei.
Pēdējā laikā zinātnieki arvien vairāk runā, ka visas iepriekš minētās etniskās grupas varēja veidot huņņu kopību jeb līdzīgu klejotāju kultūru konglomerātu. Tātad tā bijusi stepju lopkopju politiska un militāra savienība, nevis viena tauta. Augstprātīgo ķīniešu acīs viņi visi bija radības, kas nav «mūsējie», bet «svešie», ķīniešu autorus neinteresēja ne huņņu kultūras specifika, ne valoda, ja nu vienīgi tik, cik tā skāra attiecības ar pašiem ķīniešiem. Tāpēc arī radās priekšstats par huņņiem kā vienu cilti.
Ķīnieši savos tekstos akcentēja, ka sjonni bija mežonīgi un ļoti kareivīgi ļaudis. Viņi dzīvojuši dzimtu iekārtā, stepē ganījuši savus zirgus, cikliski klejojot no vienām ganībām uz citām. Āzijas huņņu sabiedrībā pastāvējusi daudzsievība, un, ja vīrs nomiris, viņa radinieki, piemēram, brāļi, mantojuši ne tikai zirgus, jurtu un sadzīves priekšmetus, bet arī mirušā sievas. Mazu zēnu izturību huņņi pārbaudījuši ziemā ar aukstumu: ja bērns, iemests sniegā, nomiris, tā bijusi Debesu dieva griba, ja izdzīvojis - būs labs karotājs, kurš savai dzimtai nesīs laupījumu. III un II gadsimtā pirms mūsu ēras visa huņņu savienība sastāvējusi no 24 dzimtām, kuras bijušas apvienotas piecās ciltīs. Huņņi ievēlējuši savus vadoņus, kuri saukti par «šaņjui». Huņņu valdnieks varu baudījis līdz pat mūža galam. Paši huņņi uzskatījuši, ka viņu šaņjui ir līdzvērtīgi Ķīnas imperatoriem. II gadsimtā pirms mūsu ēras izveidojās veidojums ko varētu nodēvēt par Āzijas huņņu «impēriju». To paveica leģendārais šaņjui vārdā Mode (234. pirms m. ē. - 174. pirms m. ē.), centralizējot savu varu Āzijas huņņu sabiedrības iekšienē un veicot daudzus sekmīgus iekarojumus Ķīnas, Centrālāzijas un Sibīrijas virzienos. Viņš bija pats slavenākais Āzijas huņņu vadonis.
Mūsu ēras III-V gadsimtā Āzijas huņņu varenība pamazām sāka izgaist. Lai gan daži huņņu cilmes cilvēki spēja pat kļūt par ķīniešu valdniekiem, huņņu klejotāju grupas pamazām sašķēlās atsevišķos valstiskos veidojumos. Dažas Āzijas huņņu grupas nonāca Ķīnas varā un pamazām saplūda ar ķīniešiem. Ziemeļu stepju huņņi ieplūda jaunās etniskās un politiskās grupās, kas sāka dominēt Ziemeļķīnas un Mongolijas zemēs - tās bija dažādas tjurku un mongoļu cilmes cilšu savienības.
Huņņu valdnieks Mode
Kāds ķīniešu teksts vēsta, ka huņņu valdnieks Mode izgudrojis bultas uzgali, kas lidojot radīja svilpjošu skaņu. Viņš licis visiem saviem karavīriem šaut tajā virzienā, kurā viņš pats izšāvis savu pirmo bultu. Reiz šaņjui Mode ar šādu bultu iešāvis savam mīļotajam zirgam, bet huņņu karavīrus, kas atteikušies sekot šim piemēram, licis nogalināt. Pēcāk to pašu viņš izdarījis ar savu sievu un atkal nokāvis tos savus padotos, kas atturējušies no šaņjui sievas nogalināšanas. Visbeidzot Mode šāvis savam no šaņjui troņa gāztajam tēvam, un visi huņņu karavīri sekojuši valdnieka piemēram, ar bultām caururbjot savu iepriekšējo vadoni. Varam tikai lauzīt galvu, vai tā patiesi bija, vai tie tomēr bija tikai ķīniešu autora centieni parādīt huņņu mežonību un nežēlību, lai tādējādi slavinātu pašus ķīniešus - huņņu pretiniekus.
Daudzus gadsimtus vēlāk dažādas tjurku un mongoļu valstis Modi kā leģendāru senatnes klejotāju valdnieku vārdā Metehans sāka uzskatīt par savas varas mītisko avotu un aizsācēju. XIX gadsimtā pat daži osmaņu turku inteliģenti, iepazinuši Senās Ķīnas vēsturi, Modes jeb Metehana valdīšanu un viņa vadīto huņņu karaspēku centās sasaistīt ar turku armijas sākumiem. Tam, protams, nebija nekāda vēsturiska pamata.
Lielais Ķīnas mūris
Viens no pēdējiem ķīniešu Cjiņu dinastijas valdniekiem bija slavenais Šihuandi jeb Šihuans (259. pirms m. ē. - 210. pirms m. ē). Viņš tiek uzskatīts par pirmo Ķīnas imperatoru, piļu un ceļu būvētāju, viņš bija arī pasaulslavenās terakotas «armijas» veidotājs. Šihuans pavēlēja sākt būvēt pret Āzijas huņņiem Ķīnas ziemeļos aizsargsienu. To uzskata par Lielā Ķīnas mūra celtniecības sākumu.
Tomēr jāatzīmē, ka mūrim tā sākumos bija maz līdzības ar to mūri, ko šodien varam redzēt dabā, sevišķi ar tā restaurēto posmu Pekinas tuvumā. Āzijas huņņu varenības laikā Ķīnas mūris esot bijis būvēts galvenokārt no māliem, lietavas to skalojušas no gada uz gadu. Mūris bija fragmentārs, un, kā liecina tā laika politiskie notikumi, huņņi to pratuši apiet vai pāriet. Militārās vēstures eksperti norāda, ka mūra konstrukcijas funkcijas bija ne tikai apturēt klejotāju uzbrukumus, bet arī neļaut savas valsts iedzīvotājiem bēgt uz ziemeļiem.Mūsdienu arhitektonisko izskatu Lielais Ķīnas mūris ieguva tikai Minu dinastijas laikā XIV-XVII gadsimtā - laikā, kad huņņi jau bija ļoti sena pagātne. Tomēr Lielā Ķīnas mūra nepārtrauktā būve un pilnveide, kas ilga pusotra tūkstoša gadu garumā, apliecināja ķīniešu vēlmi norobežot savu civilizēto pasauli no ziemeļu barbaru tautām - huņņiem, tjurkiem, mongoļiem un mandžūriem. Vēsture liecina, ka mūris nebija šķērslis nevienai no ziemeļu ciltīm. Svarīgs bija pats mūra būves process, jo tā tika apliecināta ķīniešu valdnieka vara un konsolidēta tauta.
Kas bija Eiropas huņņi
Mūsu ēras II gadsimtā dzīvojošais slavenais Aleksandrijas hellēņu ģeogrāfs Klaudijs Ptolemajs pirmo reizi piemin huņņus, kas mituši Kaspijas jūras stepēs. Nekādas sīkākas ziņas vēstures rakstītajos avotos nav atrodamas. Huņņu vārds arvien biežāk sāka izskanēt seno romiešu un grieķu tekstos, sākot ar IV gadsimtu. Huņņu tauta, pieveikusi alanu ciltis, izveidojusi savu «valsti» Volgas jeb Itilas upes lejasteces reģionā. Turpmākajā Eiropas vēsturē šim, tobrīd vēl nenozīmīgajam notikumam, būs grandioza nozīme, bet par to nedaudz vēlāk.
Vēsturnieku vidū valda liela vienprātība, ka huņņiem, kas apmetās uz dzīvi mūsdienu Krievijas un Ukrainas stepēs, bijusi aziātiska izcelsme. Tomēr mūsu rīcībā nav nekādu liecību, kā, kāpēc un kad viņi tur ieradās. Līdzīgi kā Āzijas huņņu gadījumā, Eiropā nav saglabājušies šo huņņu valodas pieraksti, izņemot trīs vārdus, kā arī virkne huņņu vadoņu vārdu: Balambers, Uldins, Mandzuka, Oktars, Rugila, Bleda, Atila, Dengiziks, Erlaks u.c. Visticamāk, Eiropā pazīstamie huņņi bija senie tjurki, bet pilnībā nevar izslēgt arī viņu mongolisko cilmi. Te jāņem vērā fakts, ka senatnē starp t.s. altajiešiem - tjurku un mongoļu ciltīm - nebija lielu kulturālu atšķirību, dažādas bija tikai valodas. Eiropas huņņu vēsturi ļoti grūti izpētīt arī arheoloģiski - huņņi bija klejotāji, kas neatstāja aiz sevis paliekošu kultūrslāni. Huņņu apmetnes un pat senlietas ir ļoti grūti identificēt, tās ir līdzīgas citu vēlāko laiku tjurku cilmes klejotājtautu - avāru, bulgāru, hazāru - dzīvesvietām un artefaktiem, piemēram, jostas sprādzēm, piekariņiem, bultu uzgaļiem, dekoratīvajiem simboliem.
Pats fascinējošākais jautājums - vai starp huņņiem, ko pazina antīkā laikmeta beigu Eiropa, un Āzijas huņņiem ir atrodama kāda vēsturiska saistība? Citiem vārdiem sakot, vai tā tauta, kuras dēļ tika uzsākta Lielā Ķīnas mūra izbūve, ir tā pati, kas piecus gadsimtus vēlāk uzbruka ģermāņiem un Romas impērijas robežām? Skaidras atbildes nav. Te jāņem vērā, ka pats termins «Āzijas huņņi» ir eiropiešu izgudrots, par pamatu ņemot zināmas attālinātas vārda «huņņi» līdzības ar ķīniešu apzīmējumu saviem ziemeļu kaimiņiem. Arheologi piemin dažas analoģijas starp abu reģionu iedzīvotāju amatniecības izstrādājumiem, piemēram, primitīvajiem bronzas katliem, loku un bultu izgatavošanas tehnoloģiju. Tas pats sakāms par galvaskausa deformēšanas tradīciju. Āzijas huņņiem bija tradīcija bērniem nosiet galvas ar stipru audumu, lai pieaugot galvaskauss deformētos. Tam varēja būt reliģisks cēlonis vai praktisks - tādā veidā viņi pretinieku acīs izskatījās briesmīgāki. Interesanti, ka šāda tradīcija bijusi pazīstama arī sarmatu ciltīm vēl pirms huņņu atnākšanas Eiropas stepēs. Nepārprotami, ka Āzijas huņņi tā vienkārši un nejauši viena cilvēka dzīves laikā neatklejoja no Ziemeļķīnas uz Eiropu. Ja šāda migrācija bija, tā nenotika ne vienas un ne pat divu trīs paaudžu garumā, bet bija ilgstošs un pakāpenisks process. Iespējams, ka migrēja galvenokārt kultūra, ne tik daudz cilvēki, kuri bija tai piederīgi. Viena cilts no otras pārņēma noteiktas tradīcijas un tehnoloģijas. Kultūras migrācijā varēja būt iesaistītas arī dažādas Centrālāzijā dzīvojošās tautas.
Modernajā vēstures zinātnē arvien biežāk izskan doma, ka arī Eiropas huņņus, tāpat kā Āzijas huņņus, nevajadzētu uztvert kā vienotu etnisku grupu. Tā drīzāk bijusi militāra un politiska apvienība - visi, kas pieņēma klejotāju paražas, reliģiskos priekšstatus un atzina huņņu kagana (valdnieka) varu, kļuva par huņņiem. Tādējādi Volgas lejasteces zemēs par huņņiem kļuva arī tur agrāk dzīvojošie sarmati, viņu pēcteči vai atzars - alani, kas piederēja irāņu valodu grupai, tāpat par huņņiem varēja kļūt arī ģermāņu un varbūt pat slāvu, baltu un somugru cilšu piederīgie. Saskaņā ar šādu teoriju huņņu vēstures jautājums kļūst nedaudz saprotamāks - no Mongolijas un Ziemeļķīnas stepēm līdz Eiropai gadsimtu gaitā atnāca noteikts dzīvesveids, Āzijas klejotāju kultūra, nevis konkrēta tauta. Izcilais Āzijas seno tautu pētnieks un nedaudz arī vēstures fantasts Ļevs Gumiļevs izvirzīja hipotēzi, ka aziātiska cilme un mongoloīdais antropoloģiskais tips piemitis tikai Eiropas huņņu elitei, pārējie ierindas huņņi varēja būt pilnīgi eiropeīda izskata cilvēki.
Romiešu vēsturnieks Ammiāns Marcellīns(330-395) par huņņiem
Viņi (huņņi) mēdz tūlīt pēc puisēna piedzimšanas tam sagraizīt vaigus un zodu, lai ievainojuma rētas aizkavē bārdas augšanu [..] Viņi ir drukna un pazema auguma, resnām galvām un platiem pleciem, nejaukām dzeltenbrūnām sejām, mazām, dziļi gulošām acīm un uz āru izspiestiem vaigu kauliem, viņu izskats vairāk atgādina divkājainus zvērus nekā cilvēkus. Šis izskats ir tas nejaukākais, un reizē viņi ir tik izturīgi, ka iztiek bez uguns un izsmalcinātiem pārtikas līdzekļiem. Tie pārtiek no stādu saknēm un ēd visu dzīvnieku jēlo gaļu [..]. Viņi nemitīgi klejo pa kalniem un mežiem, no bērnu dienām pierod paciest aukstumu, badu, slāpes. Savas drēbes viņi gatavo no linu auduma vai kopā sašūtām peļu ādām. Viņi apsedz galvas zvērādas cepurēm vai vienkārši ādām [..]. Viņi ir nevarīgi kājnieku cīņās, bet turas kā pieauguši savu neglīto, bet izturīgo zirgu mugurās. Tie pavada jāšus dienas un naktis, ēd un dzer, pat guļ un sapņo, zirgos sēdēdami [..]. Viņiem nav valdnieka, bet vajadzības brīdī tie steigšus izvēlē sev vadoņus no virsaišu vidus un, saslēgušies ķīļveida ierindā, brūk ienaidniekam virsū ar nikniem kaujas saucieniem. [..] Ieņemti vienā, dzimuši otrā un uzauguši trešā vietā, viņi nezina saukt savu dzimteni vārdā. Tā viņi dzīvo kā lopi, kam nav dota cilvēku saprašana, un nekā nezinādami par tikumiem un grēkiem, bez ticības un reliģiozitātes.
Huņņi maina Eiropu
III un IV gadsimtā - laikā, kad stepēs pie Kaspijas jūras izveidojās huņņu «valsts» - ievērojamas Centrāleiropas un Austrumeiropas teritorijas apdzīvoja ģermāņu zemkopju ciltis. Norādītajā laikā tās sāka izcelties ar izteiktām ekspansionisma tieksmēm, kuru cēlonis bija meklējams ekstensīvajā zemkopībā (aramzemes noplicināšanā), militārās demokrātijas un vadoņa varas nostiprināšanas centienos, iedzīvotāju skaita pieaugumā. Iespējams, jaunu teritoriju iekārošanu un iekarošanu sekmēja arī klimatiskās izmaiņas, visticamāk, sausums. Tas viss mudināja ģermāņus ar skaudību un agresiju lūkoties Romas impērijas un savu tuvāko kaimiņu cilšu zemju virzienā. Jau III gadsimtā atsevišķas ģermāņu ciltis ielauzās Romas impērijā, savukārt citas slēdza ar romiešiem līgumus par impērijas robežu apsargāšanu no saviem ģermāņu kaimiņiem un radiniekiem.
373. gadā huņņi pārcēlās pāri Volgai un Donai un negaidot uzbruka ģermāņu ciltij ostgotiem jeb austrumgotiem, kas tolaik apdzīvoja Ukrainas stepes un Krimas pussalu. Viņi tikai pirms dažiem gadsimtiem tur bija ienākuši no Baltijas jūras reģiona. Starp Zviedrijas gutu, Gutlandes, Gotlandes un gotu vārdiem ir tieša vēsturiska saistība. Ostgoti bija spiesti bēgt un meklēt patvērumu rietumu virzienā. Neiedziļinoties neskaitāmos tā laika vēstures faktos, jāsecina, ka tādējādi tika iekustināta gandrīz visa ģermāņu cilšu pasaule - tā sāka «kustēties» Eiropas mērogos. Vēsturnieki šos procesus apzīmē kā Lielo tautu staigāšanu. To var raksturot kā savdabīgu krītošu domino kauliņu principu - viena cilts bēga no citas, uzgrūžoties saviem kaimiņiem, šādā veidā turpinot bēgšanas un uzbrukšanas procesu. Bēgļi vienlaikus kļuva par iebrucējiem, padarot savus iekarojamos par bēgļiem, kas kļuva par nākamo kaimiņu iekarotājiem. Tautu staigāšanas ietekmē mainījās visa Eiropas etniskā un politiskā karte. Vestgoti jeb rietumgoti no Ziemeļbalkāniem, izsirojot Romas impēriju, aizklejoja līdz Pirenejiem, kur izveidoja savu vestgotu karalisti, ostgoti apmetās uz dzīvi Itālijā, franki ieceļoja Romai piederošajā Gallijā, angļi un sakši no mūsdienu Dānijas un Ziemeļvācijas zemēm pārcēlās uz Britu salām, vandaļi no savas dzimtenes mūsdienu Polijas un Čehijas teritorijās devās uz Pirenejiem, bet pēc laika no turienes kopā ar alaniem migrēja pāri Gibraltāram uz Ziemeļāfriku, no kuras pamanījās atkuģot un izlaupīt Romas pilsētu. Alanu viena daļa apmetās Pirenejos, dodot Katalonijas (gotu Alanijas) apzīmējumu, cita alanu grupa nonāca Kaukāzā un kļuva par pamatu vēlākajiem osetīniem.
Visos šajos neskaitāmajos klejojumos un karos līdz pat V gadsimta beigām aktīvi piedalījās arī huņņi. Viņu valdnieks jeb kagans Atila (406-453) savā varā apvienoja dažādas ģermāņu ciltis, izveidojot milzīgu, bet īslaicīgu impēriju. Tajā ietilpa gan Romas impērijas provinces, gan ģermāņu cilšu zemes ārpus tās. Pēc Atilas nāves viņa dēli Dengiziks, Ellaks un Ernaks nespēja saglābt huņņu impēriju no sabrukuma. Eiropas huņņi jau V gadsimta beigās apbrīnojami ātri pazuda no vēstures skatuves. Domājams, ka viņi dažu paaudžu laikā sakusa ar ģermāņu, romiešu un slāvu kopienām. Tomēr huņņu un Atilas vārdi un tēli gadsimtiem ilgi saglabājās turpmākās viduslaiku Eiropas kultūrā - nostāstos, pasakās, sāgās, leģendās, politiskajos aprakstos un simbolos. Eiropieši par «huņņiem» nākamajos gadsimtos turpināja dēvēt citas austrumu cilmes tautas, kurām ar mūs interesējošo tautu nebija nekāda sakara - avārus, bulgārus, bet pats galvenais - maģārus, kuru teritoriju Panonijas līdzenumā X gadsimtā sāka saukt par «huņņu karalisti» jeb Ungāriju (Hunngaria).
Interesanti, ka mūsdienu Ungārijas autoritārais vadītājs Viktors Orbāns mēdz uzsvērt ungāru it kā vēsturisko saistību ar huņņiem, tādējādi cenšoties tuvināties Turcijas un citu tjurku valstu saimei. Šāda nostāja tiek pamatota ar DNS pētījumu rezultātu brīvu un pat spekulatīvu interpretāciju. Ungārijas vadītājs piedalījās pat Tjurku valstu kongresā, lai gan vispārzināms, ka ungāri valodiski ir piederīgi ugru tautām, bet kulturāli ir kristīgi eiropieši. Ar nedaudz pamatotāku argumentāciju huņņus kā savus senčus mēģina «adoptēt» arī kazahu, uzbeku un kirgīzu vēsturnieki-ideologi. Bet apgalvojums, ka Atila bijis slāvs jeb senkrievs, kura priekšā bailēs trīcējusi Romas impērija un katoļu baznīca, komentārus neprasa. Tas viss parāda, cik izdevīgi reizēm ir manipulēt pat ar ļoti senu vēsturi.
Atila - «Dieva rīksts»
Atilas vārda nozīme tiek skaidrota dažādi: cilvēks no Volgas (tjurku Itil); tēvs (tjurku atta); jātnieks (tjurku atli). Atila bija viens no huņņu kagana Mandzuka dēliem, sākotnēji viņš valdīja kopā ar savu vecāko brāli Bledu. Vēlāk Atila esot licis Bledu nogalināt. Atila bija gana labs diplomāts, domājams, ka viņš prata lasīt un rakstīt latīņu un gotu valodā. Ar saviem karapulkiem Atila vairākas reizes iebruka Austrumromā, viņam izdevās pat aplenkt Konstantinopoli, taču ieņemt to nespēja. Huņņu kagans piespieda Austrumromas imperatoru Teodosiju noslēgt mieru un pieņemt huņņu izvirzītos noteikumus.
Pēc Austrumromas kampaņām Atila pārgāja uzbrukumā Rietumromas impērijai, ieņemot un pakļaujot daudzas zemes uz ziemeļiem no Alpiem. Atila pieprasīja imperatoram Valentīnam III atdot viņam par vienu no sievām imperatora vecāko māsu Horniju. Viņa pirms tam sarakstījās ar huņņu kaganu un cerēja ar Atilas atbalstu iegūt varu Romā, tomēr imperators atmaskoja māsas plānus. Kad Hornija netika atsūtīta uz Atilas galmu, huņņi uzsāka karu. Gallijas provincē Katalaunas laukos 451. gadā Atilas vadītie huņņi, alani, gepidi, vandaļi u.c. ciltis izcīnīja kauju pret romiešiem, ko vadīja romiešu viltīgais karavadonis Aecijs un kura sabiedrotie bija franki un vestgoti. Kauja beidzās neizšķirti, lai gan Atilas spēki cieta lielākus zaudējumus. Gadu vēlāk tas viņam netraucēja šķērsot Alpus un ieņemt Itālijas ziemeļus. Imperators Valentīns III lūdza pāvestu Leo I doties pie Atilas un uzsākt sarunas. Tās bija veiksmīgas. Nav zināms, ko Leo solīja huņņu valdniekam, taču galu galā Atilas pulki pameta ne tikai Itāliju, bet atkāpās uz saviem valdījumiem pie Donavas upes. Pēc gada kagans apprecējās ar jaunu sievu no huņņu cilts un kāzu naktī nomira.
Vēlāk baznīca pāvesta un Atilas tikšanos interpretēja kā Dieva labvēlības izpausmi, baznīcas uzvaru pār barbariem. Par huņņu draudu novēršanu un citiem panākumiem ticības stiprināšanā Leo I tika kanonizēts kā svētais un ieguva apzīmējumu Lielais. Kristīgās baznīcas autoritāte sabiedrībā strauji pieauga. Kristiešu vidū, kuri jau tolaik gaidīja pasaules galu, iedibinājās tradīcija uzskatīt, ka huņņi un Atila bijuši Dieva sods jeb Dieva rīksts (Flagellum Dei), kas uzsūtīti ticīgajiem par viņu grēkiem.
Eftalīti jeb «baltie huņņi»
Huņņu vārds vēstures avotos hronoloģiski pēdējo reizi parādās saistībā ar t.s. «baltajiem huņņiem» jeb eftalītiem laikā no V līdz VIII gadsimtam. «Baltie huņņi» izveidoja savu valsti Centrālāzijā - mūsdienu Turkmenistānas, Uzbekistānas, Afganistānas, Pakistānas un pat Indijas zemēs. Atšķirībā no Āzijas un Eiropas huņņu iekarojumiem eftalītu varas laikā nenotika Centrālāzijas un Ziemeļindijas kulturāls pagrimums. Jāņem vērā, ka šīs Centrālāzijas zemes lepojās ar ļoti raibu un bagātīgu kultūras mantojumu. Te reiz bija pastāvējusi senā Persijas impērija, šīs teritorijas vēlāk nonāca Aleksandra Lielā impērijas sastāvā, tur bija pastāvējusi persiešu hellēniskā Baktrijas valsts.
Arī «balto huņņu» izcelsme paliek noslēpumā tīta. Centrālāzijas senākās vēstures pētnieki domā, ka eftalītu izcelsme varēja būt saistīta gan ar Āzijas huņņiem, gan Eiropas huņņiem vai kādu pilnīgi nezināmu huņņu nomadu atzaru. Centrālāzijā eftalīti ļoti strauji asimilējās vietējo irāņu cilmes tautu vidū. Viņu pieņemtā indoeiropiešu valoda un kultūra vēlreiz apliecina, ka huņņi nebija kāda konkrēta tauta, bet politiska organizācija un kulturāli ļoti mainīga sabiedrība.
Grieķu autori, kas dzīvoja VIII gadsimtā, rakstīja, ka «baltie huņņi» esot gaišāku ādas krāsu un daudz civilizētāki par Eiropas huņņiem - viņi neesot klejotāji un pazīstot kodificētus likumus. Te gan jāpiebilst, ka VIII gadsimta grieķiem vairs nebija nekādu objektīvu liecību par bijušajiem Eiropas huņņiem - bija saglabājušies tikai seni mīti un stereotipi. Citos tekstos runāts, ka eftalīti runājuši baktriešu valodā, kas bija viens no irāņu valodas izmirušiem atzariem, bet rakstījuši, izmantojot grieķu burtus. Arheologi ir atraduši šādas monētas. Saskaņā ar ķīniešu tekstiem «balto huņņu» sabiedrībā valdījusi daudzvīrība jeb poliandrija. Ķīniešu avoti piemin kādu interesantu faktu, kas «baltos huņņus» saista ar huņņiem - galvaskausu deformēšana. Eftalītu impēriju galu galā iznīcināja tjurku un persiešu apvienotie spēki, bet vēlāk eftalītu bijušās impērijas zemes nonāca arābu ietekmē un tika islamizētas. Sastopams pieņēmums, ka eftalītu pēcteči mūsdienās ir Afganistānas puštunu ciltis.
Huņņi atstāja neizdzēšamas pēdas plašās Eirāzijas vēsturē. Lai gan huņņi bija primitīvu lopkopju un karavīru kopiena, tās darbības sekas mēs varam ieraudzīt no Mandžūrijas austrumos līdz Francijai rietumos, no Baikālā ezera ziemeļos līdz Indijai dienvidos.
Huņņi Lietuvā
2001. gadā vairākas ASV kinokompānijas sadarbībā ar Lietuvu uzņēma mākslas filmu Atila - hunnis, kurā Atilas lomu spēlēja slavenais Džerards Batlers. Daudzas ainas tika filmētas Lietuvā. Katalaunas kaujas skati tika uzņemti pie Ķērnavas pilskalnu kompleksa Neres upes krastos. Šo pilskalnu izveide attiecināma uz daudz vēlāku laika posmu, tomēr vēstures ironija, ka tieši Ķērnavas agrīnajā kultūrslānī atrasti t.s. lapveida bultu uzgaļi, kas raksturīgi huņņiem, kā arī konstatētas Ķērnavas seno ēku degšanas pēdas.
Vai huņņi patiesi bija atklejojuši līdz pat Lietuvai? Arī šoreiz atbildes nav, arheologi vien piebilst, ka daudzas ģermāņu ciltis bija pārņēmušas šo huņņu militāro tehnoloģiju. Tie varēja būt bijuši gan huņņi, gan viņiem kaimiņos dzīvojošie ģermāņi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita