Padomju Krievija 1918. gada nogalē ar militāru spēku centās izplatīt un nostiprināt padomju varu visā bijušās Krievijas impērijas teritorijā un arī ārpus tās. Šo plānu ietvaros Latvijas Republikas robežu Sarkanā armijas vienības pārgāja jau 22. novembrī un Pleskavas strēlnieku divīzijas vienības sasniedza vācu karavīru atstāto Zilupi. Bija sācies Latvijas Neatkarības karš. Lieliniekiem ideoloģiski bija svarīgi demonstrēt, ka Latviju no citām varām «atbrīvo» tieši latviešu vienības, nevis iekaro krievu pulki, tāpēc jau no 1918. gada 29. decembra uzbrukumu turpināja tikai Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku padomju divīzijas pulki, kuri tika pārvesti uz Latvijas pierobežu no dažādām Krievijas Pilsoņu kara frontēm. Sarkanā armija turpināja virzīties uz priekšu un decembra pēdējās dienās pa vairākiem ceļiem tuvojās Rīgai. 1919. gada 3. janvāra rītā Rīgu sasniedza pirmās izlūku vienības, pēcpusdienā pilsētā ienāca 6. latviešu strēlnieku pulks.
Nākamajā dienā pēc Rīgas ieņemšanas - 1919. gada 4. janvārī - Sarkanās armijas vadība pieņēma lēmumu par Latviešu strēlnieku padomju divīzijas izslēgšanu no Sarkanās armijas un Padomju Latvijas armijas izveidošanu. Realitātē padotība nemainījās, turklāt Padomju Latvijas armijas karavīri turpināja nēsāt Sarkanās armijas atšķirības zīmes, tostarp kokardi sarkanas zvaigznes formā, kuras centrā atradās sakrustots arkls un āmurs kā zemnieku un strādnieku simboli.
Paplašinoties ieņemtajai teritorijai, lieliniekiem bija nepieciešama daudzskaitlīgāka armija. Sākotnēji Padomju Latvijas armijas rindas papildināja brīvprātīgie, taču ar to nepietika un nācās izsludināt mobilizācijas. Piecu mēnešu laikā lieliniekiem izdevās mobilizēt aptuveni 45 000 karavīru, un maija vidū Padomju Latvijas armijā un ar to saistītajās iestādēs dienošo kopskaits sasniedza 105 000 cilvēku. Pasliktinoties situācijai frontē, mobilizētos nereti nosūtīja uz pulkiem nesagatavotus. Lielinieku varasiestādēm kļuva arvien sarežģītāk nodrošināt karaspēku ar nepieciešamo pārtiku, bruņojumu un citiem kara materiāliem. Problēmas saasinājās pēc atkāpšanās no Rīgas. Izjūtot lielinieku īstenoto politiku, arvien biežāk latviešu sarkanie strēlnieki pārgāja frontes līniju un pieteicās cīņai pret lieliniekiem. Jūnija sākumā ārkārtīgi lielā dezertieru skaita dēļ Padomju Latvijas armija bija sarukusi līdz 35 000 karavīru. 7. jūnijā Padomju Latvijas armiju izformēja un pārveidoja par 15. armiju Padomju Krievijas Sarkanās armijas sastāvā. Lai novērstu turpmāko dezertēšanu, jūlijā latviešu pulkus nosūtīja uz citām Sarkanās armijas frontēm cīņai krievu baltajām armijām un Polijas karaspēku, viņu vietu ieņēma krievu pulki.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita