Visi zina, ka divdesmitajos gados ASV bija izsludināts «sausais likums», taču no kolektīvās atmiņas ir padzisis fakts, ka vēl agrāk, Pirmā pasaules kara laikā, alkohola tirdzniecības aizliegums pastāvēja arī Krievijā.
Pirmo padomju šņabja pudeli izlaida 1924. gadā. To dēvēja par rikovku - par godu tā laika padomju Krievijas valdības vadītājam Aleksejam Rikovam. Iepriekšējos desmit gadus, sākot no 1914. gada, Krievijā darbojās «sausais likums». Varlams Šalamovs, politieslodzītais un rakstnieks, kurš piecdesmitajos gados pasaulei pavēstīja par GULAG šausmām, padomju vodkas atnākšanu aprakstīja šādi: «Šī rikovka bija pirmais 40 grādu šņabis, un, kad to valsts negaidīti sāka tirgot, tas izraisīja lielu ažiotāžu.» Te gan rakstnieks kļūdās, jo pirmajam padomju šņabim bija nevis 40, bet tikai 30 grādu. Taču tauta pēc desmit atturības gadiem bija priecīga arī par tik plānu padzērienu.
Garša sliktāka, bet maksā dārgāk
Rikovkas atnākšana kļuva par lieliem svētkiem vienkāršajai padomju tautai. Kāds aculiecinieks rakstīja: «Atceros, ka Tveras ielā pūlis ielauzās dzērienu veikalā. Puškina laukumā iereibuši cilvēki apstāja milici, lika viņam dejot, un milicis arī tiešām dejoja.»1924. gada decembrī rikovku savās piezīmēs pieminēja arī rakstnieks Mihails Bulgakovs, kurš bija liels dzērienu pazinējs un, starp citu, «Rīgas melnā balzama» cienītājs, ko no Latvijas viņam piegādāja sievasmāsa Jeļena Nirnberga: «Maskavā liels notikums - izlaiduši 30 grādu vodku, ko publika pilnīgi pamatoti nosauca par rikovku. No cara laiku degvīna atšķiras ar to, ka šai garša ir sliktāka, bet maksā četras reizes dārgāk.»
Atsākt alkohola ražošanu pēc desmit gadu dīkstāves nebija nemaz tik vienkārši. Gandrīz visas spirta rūpnīcas bija izpostītas pilsoņu kara laikā: kad 1922. gadā komunisti veica kādreizējo cara laiku degvīna brūžu inventarizāciju, nācās secināt, ka no 1905 ražotnēm tikai 523, lai arī bojātas, bet tomēr ir atjaunojamas. Rikovs tās saveda kārtībā un ar partijas uzdevumu atsākt degvīna ražošanu tika galā, tā izpelnoties godu nonākt uz amerikāņu žurnāla Time vāka. Tikai šoreiz negatīvā nozīmē - ASV spēkā bija «sausais likums», tādēļ turienes prese komunistu vēlmi atjaunot alkohola rūpniecību vērtēja visai kritiski.
Taču ne jau no labas dzīves boļševiki ķērās pie pudeles. Valsts budžets bija katastrofālā stāvoklī, rietumvalstis kredītus nedeva, bet alkohola monopols, kā zināms, ir viens no vienkāršākajiem valsts kases papildināšanas veidiem. Sava loma te bija arī zemniekiem, kuri nebija ar mieru atdot labību komunistiem par pusvelti un labprātāk to pārstrādāja kandžā, ko tirgoja visiem gribētājiem, taču nekādus nodokļus nemaksāja. Protams, daļu zemnieku boļševiki nošāva vai izsūtīja, bet labību tik un tā atņēma, taču budžetam ar to līdzēts nebija. Interesanti, ka ideja par «sausā likuma» atcelšanu dzima Staļina galvā, turklāt vainu viņš novēla uz Baltijas valstīm un Poliju. Taču, pirms nonākt pie stāsta par «sausā likuma» atcelšanu, atgriezīsimies pie tā dzimšanas 1914. gadā, kad Krievijas impērijas iedzīvotāji bija sadalījušies divās daļās - «atturībniekos» un «alkoholistos». Vieni bija par alkohola pilnīgu aizliegumu, bet otrie par kaut ko tādu pat dzirdēt negribēja.
Maskavā liels notikums - izlaiduši 30 grādu vodku, ko publika pilnīgi pamatoti nosauca par rikovku. No cara laiku degvīna atšķiras ar to, ka šai garša ir sliktāka, bet maksā četras reizes dārgāk.
Traktieru vietā tējnīcas!
«Atturībnieku» priekšgalā bija pareizticīgā baznīca. Sludinātājs Kronštates Joans vēstīja: «Mosties, krievu cilvēk! Beidz ļauties neprātam! Pietiek dzert no rūgtā un indes pilnā trauka!» «Atturībnieki» cīņā gāja ar skaļiem lozungiem par nācijas atskurbšanu, tautas veselības un enerģijas saglabāšanu, par dvēseles un miesas attīrīšanu no alkohola dvingas. Viņi no sirds ticēja, ka tauta, atmetot dzeršanu, priecīgi dosies uz atturības biedrības tējnīcu un turpmāk degvīna vietā dzers tikai tēju vien. Krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs gan izsmēja šo naivo loģiku: «Lai nedzertu, nav obligāti jāvācas baros. Ja jau cilvēki ir sapulcējušies, tad taču jāiedzer. Tās visas ir muļķības un blēņas!»
«Atturībnieku» nometni vadīja Valsts domes deputāts Mihails Čeliševs, kurš jau 1907. gadā paģērēja valdībai «enerģiski cīnīties ar tautas postu - dzeršanu - līdz tā pilnīgai iznīdēšanai». Atšķirībā no amerikāņu atturības kustības aizsācējiem Čeliševs ar cirvi rokās krogus nedemolēja, taču uzstājās ar kvēlām runām Valsts domē. Visu vainu par tautas nodzeršanos viņš uzvēla valstij, uzskatot, ka cīnīties ar alkoholismu par valsts līdzekļiem, kas iegūti no alkohola tirdzniecības, ir amorāli.
«Paši nodzirda un paši pēc tam ārstē! Nedodiet cilvēkiem degvīnu, un nevajadzēs ārstēt! Degvīns jāaizliedz uz visiem laikiem!» viņš kliedza no domes tribīnes. Sakāves iemeslus Krievu-japāņu karā Čeliševs saskatīja nevis korupcijā, kuras dēļ karakuģu bruņas bija aizdomīgi plānas un armijas apgāde vāja, bet gan tautas nodzirdīšanā. «Ja mēs nesāksim dzīvot skaidrā, drīz vien mūs noslaucīs no zemes virsas. Kas izlaupīja Odesu, kas izdedzināja Vladivostoku? Zvērīgs dzērāju pūlis!»
Te ir runa par grautiņiem, kas norisinājās Krievu-japāņu kara laikā, un lielā mērā tajos patiešām bija vainīgs alkohols. Rakstnieks Veresajevs, kurš tolaik dienēja armijas hospitālī Mukdenā, stāstīja: «Pilsēta visu laiku dzīvoja vienās bailēs. Piedzērušu zaldātu bari klīda pa pilsētu, aplaupīja garāmgājējus un demolēja dzērienu veikalus, aurojot: «Lai mūs nodod tiesai, ja grib - tik un tā būs jāmirst!» Tirgū klīda baumas, ka rezervisti gatavojas dumpoties...» Karavīri, kuri ešelonos brauca uz Tālajiem Austrumiem, bija pārdzērušies līdz neprātam, bet kulmināciju vispārējā dzeršana sasniedza pēc armijas bēgšanas no Mukdenas.
Lai nedzertu, nav obligāti jāvācas baros. Ja jau cilvēki ir sapulcējušies, tad taču jāiedzer. Tās visas ir muļķības un blēņas!
Kā aizpildīt caurumu budžetā?
«Alkoholistiem» bija savi argumenti. Ieviest «sauso likumu» un atteikties no milzīgiem budžeta ieņēmumiem? Uz kā rēķina tad dzīvos visa valsts? Kā piemērs tika minēts 1913. gada budžets, kurā ieņēmumi no valsts dzelzceļa bija 858 miljoni rubļu, no muitas - 370 miljoni, no naftas - nepilni 50 miljoni, no tabakas izstrādājumiem - nepilni pieci miljoni. Bet no alkohola ražošanas un tirdzniecības - 936 miljoni rubļu! Kā arī vēl 55 miljoni no restorānu un krogu nodokļiem. Ja šo summu izņem no budžeta, tajā neizbēgami veidojas milzīgs caurums.
Alkohola ražotāji apelēja pie veselā saprāta un meklēja kompromisu ar Valsts domi, taču neveiksmīgi. Tad «alkoholisti» vērsās pēc atbalsta augstākā instancē - Valsts padomē, ko iepazīstināja ar nepielūdzamajiem skaitļiem. Tur šis arguments nostrādāja - vismaz uz kādu laiku.
Dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara notika Viskrievijas degvīna ražotāju un tirgotāju kongress, kurā viesu statusā piedalījās virkne augstāko valsts amatpersonu. Kongresa lēmumā tika norādīts, ka Valsts domes ieteiktie pasākumi cīņai pret dzeršanu ir nepieņemami no ekonomiskā viedokļa un bezjēdzīgi no politiskā viedokļa, jo var padarīt Krieviju par apsmieklu visai Eiropai. Argumenti bija tik pārliecinoši, ka «sausā likuma» ideja izgāja no modes, bet Čeliševu neievēlēja nākamajā Valsts domes sastāvā.
«Alkoholisti» varēja svinēt uzvaru, taču prieki nebija ilgi. 1914. gada sākumā kā pērkons no skaidrām debesīm nāca imperatora Nikolaja II paziņojums: «Esmu nolēmis uz visiem laikiem aizliegt vīna (vodkas) tirdzniecību!»
Vācieši vainīgi?
Kas bija noticis? Nikolajs II pats nebija atturībnieks un itin labi pārzināja valsts budžeta veidošanas pamatprincipus. Atteikties no alkohola tirdzniecības kara priekšvakarā, zinot, ka armijai būs nepieciešami milzīgs finansējums?
Viena no drosmīgākajām versijām vēsta, ka 1914. gada lēmums par alkohola tirdzniecības aizliegumu Krievijā patiesībā varētu būt spīdošas vācu izlūkdienesta operācijas sekas. Jo citādi kā ar nodevību grūti izskaidrot lēmuma pieņemšanu, kas iedragāja valsts ekonomiku kara laikā. Bija skaidrs, ka bez alkohola tirdzniecības ieņēmumiem Krievijai būs grūti segt militāros izdevumus un tā drīz vien būs spiesta no kara izstāties. Tādēļ Vācijas izlūkdienests ar ietekmes aģentu palīdzību Krievijas augstākajās politiskajās aprindās izbīdīja «sauso likumu». Sazvērestības teoriju cienītāji norāda, ka viens no galvenajiem «sausā likuma» lobētājiem Čeliševs, kurš nekad nebija sūdzējies par veselību, negaidīti nomira 1915. gadā vienkāršas apendicīta operācijas laikā. Varbūt vācieši tā novāca nevēlamu liecinieku? Turklāt viņš nebija vienīgā ar «sausā likuma» ieviešanu saistītā persona, kas pāragri aizgāja aizsaulē.
Viens no lielākajiem «sausā likuma» pretiniekiem bija finanšu ministrs Vladimirs Kokovcevs. Tātad, lai panāktu likuma pieņemšanu, vispirms vajadzēja tikt no viņa vaļā. Un kaut kā dīvainā kārtā pret Kokovcevu izveidojās vesela savienība: publicists un rakstnieks kņazs Vladimirs Meščerskis, kuram bija labas attiecības ar caru, iekšlietu ministrs Nikolajs Maklakovs, baņķieris Ignatijs Manuss un bēdīgi slavenais «svētais tēvs» Grigorijs Rasputins. Savā pusē šī kompānija pārvilināja arī bijušo valdības vadītāju grāfu Sergeju Vitti, kurš XIX gadsimta beigās bija reorganizējis visu alkohola nozari, galveno ienākumu plūsmu novirzot valsts kasē. Vitti, kurš visu mūžu bija liels Krievijas patriots, ir grūti turēt aizdomās par darbošanos Vācijas interesēs, taču viņu varēja izmantot, pašam to nezinot, jo grāfs bija kritizējis Kokovcevu par degvīna cenu celšanu, uzskatot, ka šāds solis mazina valsts ienākumus.
Pa visiem kopā viņiem izdevās gāzt Kokovcevu no amata un vietā īsi pirms kara sākuma iebīdīt Pjotru Barku, vācu izcelsmes politiķi. Viņu apstiprinot, Nikolajs II pieteica paturēt prātā cīņu pret dzeršanu. No kurienes caram pēkšņi radās tādas rūpes par tautas skaidro saprātu, varam vien minēt - varbūt Rasputins caur carieni viņu ietekmēja, varbūt arī kāds no iepriekš minētās kompānijas, varbūt visi kopā. Taču fakts ir neapstrīdams - atturības tēma caram patiešām šķita aktuāla.
Sākumā nekas nemainījās. Jaunais finanšu ministrs 1914. gada budžetā paredzēja 936 miljonu rubļu ieņēmumus no alkohola tirdzniecības, kas kopumā veidoja 26 procentus visa budžeta. Ar šādu budžeta projektu tad viņš arī ieradās uz pieņemšanu pie cara. Nikolajs II, iepazinies ar projektu, saviebās un atgādināja, ka pienācis laiks domāt par alkohola tirdzniecības aizliegšanu. Barks palūdza pāris dienas pārdomām, kuru laikā izmisīgi centās izprātot, kā aizbāzt budžetā gigantisko caurumu. Bet, kamēr viņš domāja, tikmēr cars jau nāca klajā ar paziņojumu - dārgā tauta, būs «sausais likums»! Kurš viņam bija iestāstījis, ka šis lēmums nāks par labu valstij un tautai, varam vien minēt. Taču tas nenoliedzami bija viens no tiem liktenīgajiem lēmumiem, kas tuvināja carisma beigas.
Bet kas notika ar «sausā likuma» bīdītājiem un Kokovceva novācējiem? Rasputinu nogalināja 1916. gadā, Maklakovu un Manusu 1918. gadā. Meščerskis nomira vēl 1914. gadā, neilgi pēc «sausā likuma» izsludināšanas. Finanšu ministrs Barks revolūcijas laikā paspēja aizbēgt no Krievijas un nomira emigrācijā.
Kostromā Krievu tautas savienības ēdnīcā viesiem piedāvāja denaturātu tējkannās. Iznākumā vesels rezervistu vads saindējās. Pusotrs tūkstotis Orenburgā iesaukto rezervistu zaudēja redzi koka spirta dzeršanas dēļ.
Mobilizēto dumpji
1914. gada 19. jūlijā (1. augustā pēc jaunā stila) Krievijas impērijā sāka darboties «sausais likums». Vai tiešām cara valdība ņēma vērā bēdīgo Krievu-japāņu kara pieredzi? Nemaz arī ne. Mobilizējamo karavīru masveida pļēgurošanu novērst neizdevās. Virkni Krievijas pilsētu piemeklēja grautiņi, ko izraisīja piedzērušo ordas. Tomskas guberņā 1914. gada vasarā piecu dienu laikā izdemolēja un izlaupīja vairāk nekā 20 dzērienu veikalu un noliktavas. Kuzņeckā dzērienu noliktavu triecienuzbrukumā ieņēma rezerves karavīri, kuriem drīz bija jādodas uz fronti. Pēc tam viņi iebarikādējās veikalā un uzsāka daudzdienu «plostu». Policija baidījās iejaukties un uz šo ālēšanos noskatījās no malas. Barnaulā dzērienu noliktavu izlaupīja un pēc tam tai pielaida uguni. Mobilizēto dumpjiem sāka pievienoties arī zemnieki. Vietējās varas-iestādes uz Petrogradu sūtīja izmisuma pilnas telegrammas: «Tomskas guberņas rezervistu aizsāktās nekārtības draud pāraugt masveida dumpī!»
Sākumā degvīna un alus tirdzniecības aizliegums bija paredzēts tikai mobilizācijas periodam. Taču pēc neilga laika Valsts dome nolēma: «Aizliegt jebkādu degvīna, alus, portera, vīnogu vīna un visu citu veidu spirtotu dzērienu tirdzniecību visās tirdzniecības vietās, kā arī klubos un sapulcēs.» Par likuma pārkāpšanu draudēja iespaidīgs naudas sods vai arī triju mēnešu arests.
«Alkoholisti» mēģināja glābt kaut daļu dzērienu nozares un izraut no «sausā likuma» ķetnām vismaz alu, taču cars bija nepielūdzams - uz visiem laikiem aizliegts jebkāds alkohols! Par kandžas tecināšanu - pieci gadi aiz restēm! Pats Nikolajs oficiālos pasākumos demonstratīvi dzēra kvasu. Taču veikli ļaudis drīz vien iemanījās sākt gatavot reibinošu kvasu, paceļot tajā alkohola saturu no 0,7 procentiem līdz 12. Tātad 17 reizes!
Spirta ražošana tomēr turpinājās, jo bez tā nevarēja iztikt medicīnas iestādes. Brūvēja arī vīnu - tas bija paredzēts no ievainojumiem atlabstošajiem karavīriem. Apsviedīgi ļaudis prata organizēt dažus caurumus «sausā likuma» cietoksnī, piemēram, Maskavas un Petrogradas augstākās kategorijas restorānu īpašnieki, kuri bija ietekmīgi ļaudis augstākajās aprindās, panāca saviem iestādījumiem izņēmuma statusu. Tādēļ elitārajā Petrogradas restorānā Villa Rode, kura pastāvīgais viesis bija Rasputins, vodka un vīns plūda straumēm arī «sausā likuma» laikā. Dzēra ne tikai aizmugurē, bet arī frontē. Ir saglabājušās fotogrāfijas, kurās redzama virsnieku iedzeršana blindāžās un ierakumos. Ir arī attēli, kuros iemūžinātas Ziemassvētku vai Lieldienu svinības, un galdā ir ne tikai degvīns un vīns, bet pat šampanietis.
Varasiestādes centās neatkārtot agrākās kļūdas, taču iznākumā pieļāva jaunas. Sabiedrību plosīja pretrunas. Simtiem tūkstoši cilvēku «sausā likuma» dēļ cieta zaudējumus, Petrogradas un Maskavas traktiernieki izgāja demonstrācijā ar lozungu «Glābiet mūs no nabadzības un bada!». Savukārt zemnieku aptaujas 1914. un 1915. gadā rāda, ka laukos daudzi atbalstīja «sausā likuma» ieviešanu, sakot, ka ģimenēs atgriezusies saticība, daudzi vīri beiguši pļēgurot un «pat mājdzīvnieki kļuvuši priecīgāki».
Sausā Latvija
Latvijā par dzeršanas postu sāka runāt agrāk nekā Krievijā. Vēl 1832. gadā avīzē Tas Latviešu Ļaužu Draugs pastors Treijs publicēja pret alkoholu vērstu rakstu. Aicinājums doties cīņā pret zaļo pūķi atrada dzirdīgas ausis, piemēram, Alūksnē 7000 vietējo draudžu locekļi svinīgi solījās nelietot alkoholu. Uzņēmējs Augusts Dombrovskis 1904. gadā nodibināja pretalkohola biedrību Ziemeļblāzma un uzcēla tās vajadzībām greznu namu, kas bija domāts kultūras pasākumiem. XX gadsimta sākumā Latvijā bija 24 atturības biedrības, to paspārnē darbojās tējnīcas, ēdnīcas un lasītavas.
1914. gada «sausais likums» bija spēkā arī Latvijas teritorijā. Restorānos un kafejnīcās bija aizliegta alkohola tirdzniecība, ārpus likuma bija arī kandžas dzīšana. Slavenie Rīgas restorāni Romas pagrabs, Otto Švarcs un Operas kafejnīca cieta lielus zaudējumus. Alhambrā alkoholu tirgoja zem letes. Alkohola ražošanas aizlieguma dēļ darbību apturēja virkne dzērienu rūpnīcu, bet vēlāk to aprīkojumu evakuēja uz Krieviju.
Denaturāta uzvaras gājiens
1915. gadā Krieviju apmeklēja ASV Senāta delegācija, lai iepazītos ar pieredzi alkohola tirdzniecības ierobežošanā - līdz Amerikas «sausā likuma» ieviešanai tobrīd bija atlikuši trīs gadi. Taču amerikāņi neredzēja patieso tautas «pieredzi» - kā dzert iekšā visu, kas kaut mazliet ļauj apreibināties. Valsti bija pārņēmis, kā rakstīja tā laika avīzes, «dzēruma trakums». Kostromā Krievu tautas savienības ēdnīcā viesiem piedāvāja denaturātu tējkannās. Iznākumā vesels rezervistu vads saindējās. Pusotrs tūkstotis Orenburgā iesaukto rezervistu zaudēja redzi koka spirta dzeršanas dēļ. Jekaterinoslavļas hospitālī nomira vairāk nekā simts ievainoto, kuri bija sadzērušies nezināmas izcelsmes alkoholisku dziru. Visur vairumā tirgoja odekolonu, bērnu balzamu (to uz koka spirta bāzes ražoja kompānija Leopolds Stolkinds) un kuņģa pilienus.
Tika radīts revolucionārs denaturāta «attīrīšanas» veids: to vajag mazliet uzvārīt kopā ar rupjmaizes garozām, bet pēc tam atšķaidīt ar kvasu vai dzērveņu uzlējumu. Vai ar pienu. Vēl mēģināja «attīrīt» ar sāli, bet garšas uzlabošanai piespēra klāt ķiplokus vai piparus.
Laikā no 1913. gada augusta līdz 1914. gada augustam Petrogradā pārdeva 695 696 spaiņus denaturāta. Bet no 1914. gada augusta līdz 1915. gada augustam - vairāk nekā miljonu spaiņu. Lai atradinātu cilvēkus no denaturāta dzeršanas, ražotāji to sāka gatavot indīgāku un smirdīgāku. Tas neko daudz nelīdzēja, vien pircēji sāka rīkot skandālus, pieprasot veco, «sarkano», jo tas bija «garšīgāks». Tad varasiestādes denaturāta mīļotājiem sagādāja vēl vienu nepatīkamu pārsteigumu - 1915. gada pavasarī Petrogradā aizliedza denaturātu tirgot svētku un pirmssvētku dienās. Ko tas mainīja? Tikai to, ka turpmāk lielākā daļa saindēšanās gadījumu bija darbadienās.
Cenšoties vest dzērājus pie prāta, Permas gubernators 1915. gada vasarā izdeva rīkojumu «aizliegt lietot iekšķīgi ar mērķi apreibināties raugu gan atsevišķi, gan sajauktu ar jebkādiem šķidrumiem». Nelīdzēja. Ļaudis dzēra pat politūru. Tās attīrīšanai no piemaisījumiem Kalugas guberņas zemniece Timofejeva pat bija izgudrojusi īpašu recepti. Laikam jau patiešām labu, jo, kad policisti ieradās viņu arestēt, tad bija pārsteigti, par Timofejevas «preces» augsto kvalitāti. Diemžēl recepte nav saglabājusies.
Par 50 procentiem palielinājās odekolona patēriņš. Ne jau tādēļ, ka kungi būtu sākuši vairāk smaržoties, bet gan iekšķīgā patēriņa dēļ. Ja 1914. gadā Voroņežas parfimērijas fabrika saražoja 7300 spaiņu odekolona, gadu vēlāk ražošanas apjoms pieauga līdz 81 000 spaiņu. Odekolona dzeršanas tradīcijas vēlāk atdzima Padomju Savienībā Gorbačova «sausā likuma» laikā. To varēja dzert gan vienā rāvienā, gan nesteidzīgi malkot - kā nu kuram labāk tīk. Estēti to pirms lietošanas mēdza attīrīt ar vārītu olas dzeltenumu - to iemērca odekolonā, kur tas piesūcās ar kaitīgajām vielām un kļuva brūns. Viens otrs iemanījās spirtu izdabūt pat no zābaksmēra: to zieda uz maizes un lika uz apkures radiatora; spirts tad iesūcās maizē un to varēja ēst, pirms tam attīrot no smēra.
1915. gadā Krievijas Iekšlietu ministrija fiksēja rekordaugstu ielu noziedzības līmeni: laupīšanas, slepkavības, zādzības, huligānismu. No veikalu plauktiem pazuda cukurs, konfektes un raugs - tas viss aizgāja kandžas brūvēšanai. Strauji auga narkotiku lietošana, tādēļ valdība pieņēma likumu cīņai pret opija smēķēšanu, aizliedza audzēt magones un tirgot no tām izgatavotus preparātus. Vēlāk viss tas pats atkārtosies ASV un arī PSRS. Valsts, cenšoties vest tautu pie skaidra prāta, atkal un atkal kāps uz tiem pašiem grābekļiem.
Par 50 procentiem palielinājās odekolona patēriņš. Ja 1914. gadā Voroņežas parfimērijas fabrika saražoja 7300 spaiņu odekolona, gadu vēlāk ražošanas apjoms pieauga līdz 81 000 spaiņu.
Dzeram visi!
Ne 1917. gada februāra revolūcija, ne Pagaidu valdība neko nemainīja, cīņa pret alkoholu turpinājās, un sodi likuma pārkāpējiem kļuva tikai bargāki. Uz stingrāko tika noliegts tirgot dzērienus, kas stiprāki par pusotru grādu, turklāt sodīt sāka ne tikai tirgotājus, bet arī dzērājus. Par parādīšanos sabiedriskā vietā draudēja naudas sods vai ieslodzījums līdz pusotram gadam. Tika izveidots jauns amats - atturības inspektors. Šo amatpersonu pienākums bija novērst jebkādus «sausā likuma» pārkāpumus. Taču radās paradoksāla situācija: lai arī sodi kļuva arvien drakoniskāki, dzeršana nemazinājās. Gluži pretēji, tā, kā Krievijā dzēra «sausā likuma» gados, nedzēra ne pirms, ne pēc tam. Laikabiedri apgalvoja, ka par rūdītiem dzērājiem kļuvuši pat tie, kuri agrāk iedzēra vien pa kādai glāzītei.
Bruka ierastā zemnieku pasaule. Agrāk sējas darbu beigas un ražas novākšanu zemnieku kopiena atzīmēja ar draudzīgu iedzeršanu. Bet ko dzer «sausā likuma» apstākļos? Zemnieks pieņēma valsts mesto izaicinājumu - dzīsim kandžu! Pieķerto kandžas tecinātāju skaits auga ģeometriskā progresijā: Jeņisejas guberņā no 15 gadījumiem līdz 992, Smoļenskas guberņā no diviem līdz 213, Vitebskas - no 35 līdz 778. Absolūtā rekordiste bija Vjatskas guberņa: no 45 kandžas dzīšanas gadījumiem līdz 3561!
Pagaidu valdības vadītājs Aleksandrs Kerenskis izmisumā lauzīja rokas: «Ja tā turpināsies, jaunā Krievija noslīks dzērāju jūrā starp laupīšanām, ugunsgrēkiem un vardarbību!» 1917. gada otrajā pusē spirta dzelzceļa sastāvu un noliktavu izlaupīšana kļuva par masveida parādību. Valsts vara pieņēma ārkārtas mērus. Sibīrijā gar visām dzelzceļa līnijām tika slēgtas spirta un alus darītavas, to aprīkojums demontēts. Arhangeļskā šņabi lēja upē. Četras lielas alkohola noliktavas Ņižņijnovgorodā pēkšņi nodega, bet vainīgos tā arī neatrada. Ļoti iespējams, ka pati valsts vara bija izlēmusi pret dzeršanu cīnīties ar tik netradicionālām metodēm.
Taču arī tās nelīdzēja. Īsi pirms boļševiku apvērsuma Pagaidu valdība pieņēma nacionālo programmu cīņai pret dzeršanu, taču īstenot to nepaspēja. Pagaidu valdības vietā nāca Ļeņins ar domubiedriem, taču arī viņi bija spiesti domāt, ko iesākt ar vispārējo žūpības ligu.
Ar ložmetējiem pret dzērājiem
Ne velti par to laiku notikumiem radās šāda anekdote. «Hallo, vai Smoļnijs?» - «Smoļnijs.» - «Jums šņabis ir?» - «Nē, šņabis ir Ziemas pilī.» - «Urrā, biedri, visi dodamies šturmēt Ziemas pili!» Anekdotes pamatā ir pavisam reāli notikumi. Ziemas pils pagrabos glabājās izcila vīnu, konjaku un degvīna kolekcija, kas bija domāta cara ģimenes vajadzībām - tās vērtību lēsa piecu miljonu dolāru apmērā. Un visus šos dzērienus iznīcināja revolucionāru bari. Ne boļševiku aģitētāji, ne soda komandas nespēja tikt galā ar dzērāju sarīkotajiem grautiņiem. Ļeņins paģērēja ieņemt pastu, staciju un telegrāfu, bet tauta metās izlaupīt vīna pagrabus un spirta noliktavas. No revolucionārā apzinīguma un disciplīnas nepalika ne miņas.
Kad Ļeņinam ziņoja par dzeršanas un grautiņu epidēmiju, kas pārņēmusi revolucionāro Petrogradu, vadonis bija pārskaities līdz baltkvēlei: «Tie nelieši taču revolūciju noslīcinās vīnā! Laupītāji jāšauj uz vietas nost!» Revolūcijas tribūns Ļevs Trockis jau emigrācijā rakstīja: «Vīns tecēja pa kanāliem Ņevā un piesūcināja sniegu, bet žūpas laka «pa tiešo» no kanāla.» Alkohola radīto neprātu aprakstīja arī kreisi noskaņotais amerikāņu žurnālists Džons Rīds, kurš savām acīm redzēja tā laika notikumus: «Ielas bija pilnas ar piedzērušiem karavīriem. Beigu beigās revolucionārā kara komiteja kārtības ieviešanai nosūtīja vairākas matrožu rotas ar ložmetējiem. Matroži bez žēlastības atklāja uguni pa grautiņu dalībniekiem un daudzus nogalināja. Pēc tam īpašas komisijas devās uz visiem vīna pagrabiem, ar cirvjiem sacirta mucas un uzspridzināja pagrabus ar dinamītu.»
Ļeņins paniski baidījās no jēgu pārdzērušiem un bruņotiem cilvēkiem, tādēļ bez šaubīšanās iestājās par «sausā likuma» turpināšanu. Pēc viņa pavēles tika iecelts īpašs komisārs (protams, absolūts atturībnieks!), kura uzdevums bija žūpības apkarošana un grautiņu izbeigšana. Kā to darīt? Vienkārši - ar ložmetējiem un granātām! Lūk, vēl kādas to laiku atmiņas: «Alkohola liesmās revolūcija draudēja sadedzināt pati sevi, bet komisāri centās to novērst, ar ložmetējiem sašaujot pudeļu grēdas, bet paši pēc tam staigāja slapji, caurcaurēm pievilkušies ar labāko vīnu aromātu.»
Starp citu, Ziemas pils pagrabos glabājās lielas konjaka Camus rezerves, ko franči caram bija piegādājuši uz kredīta. Protams, neviens par tām tā arī nesamaksāja. Taču krietni vēlāk padomju vara sāka masveidā iepirkt Camus konjaku, tā kompensējot frančiem «revolucionāros» zaudējumus.
Spirtu smēla ar katliņiem, saujām, zābakiem, daži pieklupa pie mucām un strēba kā zirgi dzirdinātāvā. Spirta mucā peldēja cepures, cimdi un izsmēķi. Pašas lielākās mucas dibenā skaidri varēja saskatīt gvardes Preobraženskas pulka dragūnu šinelī un zābakos ar piešiem...
Degvīns armijas modernizācijai
Boļševiki atvēra Pandoras lādi, atļaujot «revolucionārajiem» karavīriem izlaupīt alkohola noliktavas. Pēc tam paši bija šausmās par pastrādāto. Lūk, viena aculiecinieka stāsts: «Aiz stacijas, kur atradās dzērienu noliktavas, dienu un nakti auroja un ālējās piedzēries tūkstošgalvains pūlis. Karavīri, kazaki un civilie lauzās vārtos, līda pāri ķieģeļu sētai. Pat tie, kuri bija pārdzērušies līdz nemaņai, nekrita zemē - jo nebija jau kur nokrist -, bet stāvēja iespiesti pūlī, viens otru balstīdami. Ja kāds nokrita, to sabradāja līdz nāvei. Noliktavas telpās dzērāji ņudzēja kā vēži grozā. Spirtu smēla ar katliņiem, saujām, zābakiem, daži pieklupa pie mucām un strēba kā zirgi dzirdinātāvā. Spirta mucā peldēja cepures, cimdi un izsmēķi. Pašas lielākās mucas dibenā skaidri varēja saskatīt gvardes Preobraženskas pulka dragūnu šinelī un zābakos ar piešiem... Visapkārt skanēja histēriski smiekli, lamas un vaimanas.»
Varasiestādes centās dzērājus vest pie prāta ar draudiem. «Mēģinājumi izlaupīt dzērienu pagrabus, noliktavas, rūpnīcas un privātos dzīvokļus tiks pārtraukti ar ložmetēju uguni bez brīdinājuma. Personas, kuras tirgos vai iegādāsies jebkādus alkoholiskus dzērienus, tiks nekavējoties arestētas un sodītas ar vislielāko bardzību.»
Ļeņins, iznīcinājis visu, kas bija saistīts ar cara režīmu (ieskaitot pašu caru un viņa ģimeni), tomēr atstāja spēka Nikolaja II ieviesto «sauso likumu». Dzeršana tika pielīdzināta pašam smagākajam noziegumam - kontrrevolucionāraidarbībai -, par to bez žēlastības šāva nost. Ļeņins vienmēr bija kategorisks alkohola pretinieks. Reti bija tie brīži, kad viņš nolaida rokas - pat bēguļojot no policijas, viņš pamanījās rakstīt vēstules un publikācijas. Taču 1917. gada novembrī, redzot dzērāju barus, kas izlaupa dzērienu noliktavas, revolūcijas vadonim sašļuka dūša un viņš nopietni sāka bažīties par revolūcija nākotni. Šķiet, tieši tajās trauksmainajās dienās Ļeņins pieņēma lēmumu neatcelt «sauso likumu» un turpināt cara iesākto cīņu pret alkoholu.
«Sausais likums» bija spēkā desmit gadu, līdz to īsi pirms Ļeņina nāves atcēla Staļins. Iemesli šādai rīcībai bija vairāki. Kā vienu no tiem minēja cīņu pret kandžas brūvētājiem, no kuriem valsts kasei nebija nekāda labuma. Taču vēl būtiskāks iemesls bija valsts budžeta papildināšana, jo vajadzēja taču atjaunot rūpniecību un modernizēt armiju. Tobrīd jau smagi slimais Ļeņins, kā arī virkne citu vadošo biedru gan mēģināja iebilst pret šādu soli, uzskatot, ka tā ir atgriešanās pagātnē un atkāpšanās no sapņa par skaidru nākotni bez reibinošiem dzērieniem, taču viņi palika zaudētājos.
Staļinam bija savi argumenti, un viņš piesauca raksta sākumā minētās Baltijas valstis un Poliju, no kurām draudot tādas briesmas, ka bez alkohola tirdzniecības atjaunošanas padomju valstij nebūs glābiņa. Vēstulē Vjačeslavam Molotovam Staļins rakstīja: «Poļi noteikti izveidos (ja nav jau to izdarījuši) Baltijas valstu bloku (Igaunija, Latvija, Somija), gatavojoties karam pret PSRS. Kamēr viņi nebūs izveidojuši šādu bloku, viņi diez vai sāks karu, bet, tikko tas būs gatavs, tā dosies karā (ieganstu atradīs). Lai dotu pretsparu gan poļiem un rumāņiem, gan baltiešiem, nepieciešams radīt apstākļus, lai kara gadījumā izveidotu 150-160 divīzijas. Kur ņemt naudu? Manuprāt, vajag palielināt degvīna ražošanu. Ir jāatmet liekulīgās kauna jūtas un maksimāli jāpalielina degvīna ražošanas jaudas, lai varētu nodrošināt valsts aizsardzību.»
Latvieši var justies lepni - kā izrādās, viņu dēļ Krievija atteicās no «sausā likuma»!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita