Kā Čērčils un Rūzvelts piekāpās Staļina prasībām, ļaujot Kremļa diktatoram sagrābt pusi Eiropas.
Pirms 80 gadiem, laikā no 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim, Irānā notika pirmā Lielā trijnieka konference, kurā ASV, Lielbritānijas un PSRS līderi ieskicēja ne tikai Eiropas, bet arī Āzijas nākotni. Apsverot iespējamās konferences norises vietas, tika izskatīta Islandes, Kairas, Ankaras un Bagdādes kandidatūra, taču tās visas nederēja aizdomu māktajam Staļinam, kurš nevēlējās atstāt Padomju Savienības teritoriju. Beigu beigās viņš piekrita Teherānas kandidatūrai, taču šajā gadījumā vadonis tomēr ievēroja principu, kam bija uzticīgs no 1917. gada oktobra līdz pat mūža beigām - nespert kāju uz zemes, ko nekontrolē Sarkanā armija. Konference norisinājās Irānas ziemeļu daļā, kuru jau kopš 1941. gada bija ieņēmis padomju karaspēks.
Lielā brāļa ausis
Tirāna drošības garantēšana bija tikai medaļas viena puse, jo ne mazāk svarīgs faktors bija tas, ka Teherānā padomju pusei pavērās tehniskas iespējas uzzināt pārējo konferences dalībnieku konfidenciālās sarunas. Šim nolūkam vajadzēja tikai viņus iemānīt padomju vēstniecības ēkā, kas bija piebāzta ar nomaskētiem mikrofoniem. Lai to panāktu, Staļins lika lietā dezinformāciju. Čērčils vēlāk atcerējās: «Molotovs, kurš Teherānā ieradās 24 stundas pirms mūsu atbraukšanas, nāca klajā ar paziņojumu, ka padomju izlūkdienests atklājis nacistu aģentūras sazvērestību, kuras mērķis ir nogalināt vienu vai vairākus Lielā trijnieka, kā mūs mēdza dēvēt, dalībniekus. Tādēļ doma, ka kādam no mums vajadzēs pastāvīgi braukāt šurpu turpu, viņu darīja ļoti bažīgu. [..] Es pilnībā atbalstīju Molotova piedāvājumu prezidentam pārcelties uz padomju vēstniecības ēku.»
Šī dezinformācijas kampaņa atstāja paliekošas pēdas vēsturē, jo jau pēc kara padomju propagandisti un drošības dienestu veterāni turpināja uzturēt mītu par sazvērestību. Piemēram, mistiski nacistu algotie slepkavnieki tiek pieminēti gan kādreizējās padomju drošības dienesta specvienības Uzvarētāji komandiera Dmitrija Medvedeva, gan drošības komisariāta 4. pārvaldes priekšnieka Pāvela Sudoplatova memuāros, gan arī savulaik visai populārajā padomju-franču kopražojuma filmā Teherāna 43.
Kad Rūzvelts pārcēlās uz padomju vēstniecību, čekistiem vairs nebija nepieciešamības par varītēm mēģināt noklausīties sarunas britu misijā, kas atradās turpat netālu. Jo Čērčils pats ieradās padomju vēstniecībā uz konfidenciālām pārrunām ar ASV prezidentu, kuram invaliditātes dēļ bija grūti pārvietoties.
NKVD šefa Lavrentija Berijas dēls Sergo savās atmiņās sīki ir aprakstījis, kā padomju specdienesti ne tikai noklausījās «buržujus», bet arī rekordīsā laikā veica šo sarunu tulkojumu un analīzi. Nav izslēgts, ka Sergo šo to ir mazliet piepušķojis, taču kopumā šis viņa memuāru fragments šķiet visai ticams: «Visas Rūzvelta un Čērčila sarunas tika noklausītas, atšifrētas un ik dienu par tām ziņots personīgi Staļinam. [..] Jau vēlāk uzzināju, ka sarunas noklausījās sešās vai septiņās vēstniecības istabās, kas bija atvēlētas Rūzveltam. Visas viņa sarunas ar Čērčilu notika tieši tur. Parasti viņi sarunājās vai nu pirms konferences sēdēm, vai arī uzreiz pēc tām. Kaut kādas sarunas notika arī starp citiem delegāciju dalībniekiem un arī atpūtas stundās.
Visas Rūzvelta un Čērčila sarunas tika noklausītas, atšifrētas un ik dienu par tām ziņots personīgi Staļinam.
Ja runājam par tehnoloģijām, ierakstus veica magnetofonos, kas gan tolaik bija krietni lielāki. Visas sarunas ierakstīja un apstrādāja. Protams, pats Staļins visu šo papīru kaudzi nekad nelasīja un pat negrasījās to darīt. Jāņem taču vērā, ka tikai Rūzveltam vien bija iespaidīga svīta. Iedomājieties, cik stundu ieraksti tur bija! Mūs galvenokārt interesēja Rūzvelts. Gan viņu, gan Čērčilu vajadzēja atpazīt pēc balss tembra, izrunas. Bet mikrofoni atradās dažādās telpās. Vēl kaut kādus jautājumus apsprieda arī armijas štābu pārstāvji. No visu šo sarunu gūzmas atlasīt tieši to, ko vajadzēja Staļinam, nebija vienkārši. Rūzvelta un Čērčila, kā arī štābu priekšnieku dialogus apstrādāja pirmos.
No rītiem, pirms sēdes sākuma, devos pie Staļina. Pamatteksts, ko es viņam aiznesu, bija apjoma ziņā neliels, tikai dažas lappuses. Tas bija tieši tas, kas viņu interesēja. Materiāli bija pārtulkoti krieviski, taču Staļins pavēlēja, lai vienmēr pa rokai būtu arī angliskais teksts. Stundu vai pusotru viņš katru dienu strādāja tikai ar mums. Tā bija savdabīga gatavošanās pirms kārtējās tikšanās ar Rūzveltu un Čērčilu. Viņš ļoti rūpīgi gatavojās pirms ikvienas sarunas. Staļinam vienmēr bija sagatavots uzziņas materiāls par jebkuru apspriežamo jautājumu, viņš to pārzināja detaļās. Atceros, ka viņš lasīja krievisko tekstu un ik pa brīdim jautāja: «Vai viņš to teica ar pārliecību vai arī šauboties? Kā tu domā? Bet šeit? Kā tev šķiet? Vai te viņi ir gatavi piekāpties? Bet šeit uzstās uz savu?» Bez teksta angļu valodā un personīgajām piezīmēm uz šādiem jautājumiem nebija iespējams atbildēt. Tādēļ strādājām nopietni. Ņēmām vērā gan balss tembru, gan intonāciju.»
Sarunas zem četrām acīm
Kaut gan ASV un Anglijas sadarbība laikā no 1941. līdz 1945. gadam bija ļoti cieša, tomēr vairākos jautājumos Vašingtonai un Londonai bija atšķirīgs viedoklis. ASV ar piesardzību raudzījās uz Britāniju ar tās plašajām kolonijām un milzīgo iedzīvotāju skaitu, kuru dēļ tā varēja pretendēt uz lielvalsts statusu arī pēc kara, turklāt nereti amerikāņi britus uzskatīja par aziātu un afrikāņu apspiedējiem. Staļins galvenajos vilcienos bija informēts par šo niansi, kā arī par to, ka vēl kopš trīsdesmitajiem gadiem Rūzvelts nebija pienācīgi novērtējis PSRS ekspansīvos plānus, uzskatot «tēvoci Džo» par uzticamu partneri pēckara gados.
Lasot konferences protokolus, rodas sajūta, ka Staļins itin labi būtu varējis iztikt arī bez noklausīšanās. Katrs no abu pārējo lielvalstu līderiem centās padarīt Staļinu par sabiedroto spēlē pret otru angliski runājošo partneri, un abi divi viņam stāstīja par pretrunām starp abām valstīm.
Rūzvelts pirmais nolēma parunāties ar Staļinu bez Čērčila klātbūtnes un, cenšoties izpelnīties padomju vadoņa atbalstu, piesolīja viņam pēc kara atdot daļu ASV un pat Britānijas tirdzniecības flotes, bet pēc tam izrādīja interesi par padomju dabas resursu piegādēm, kā arī pastāstīja par plāniem atbrīvot no franču kundzības Indoķīnu, bet no angļu - Indiju, turklāt aizrunājās pat līdz pēdējās sovetizācijai: «Indijai neder parlamentārā pārvaldes sistēma. Būtu labāk Indijā izveidot kaut ko līdzīgu padomju sistēmai, taču no apakšas, ne no augšas.» ASV un PSRS līderi vienojās šo jautājumu pārrunāt vēlāk, turklāt Rūzvelts uzstāja britu koloniju nākotni apspriest bez Čērčila klātbūtnes. Staļins uz to atbildēja visai diplomātiski: «Protams, cilvēki, kas nav saistīti ar Indiju, spēs objektīvāk skatīties uz lietām.»
Staļins turpināja veltīt dzēlīgas piezīmes Čērčilam un cita starpā piedāvāja nošaut 50 līdz 100 tūkstošus sagūstīto vācu virsnieku un seržantu. Rūzvelts to mēģināja uztvert kā joku, bet Čērčils sāka šausmināties un kategoriski noraidīja šo ierosinājumu.
Pirmā diena
Baltijas jautājums nav apspriežams
Tajā pašā 28. novembrī notikušajā trīspusējā sēdē, kas bija veltīta militārās stratēģijas jautājumiem, Staļins centās sabiedrotos atrunāt no uzbrukuma Itālijā un desanta Dienvidslāvijā, tā vietā aicinot visus spēkus koncentrēt kombinētam triecienam Francijā - gan no ziemeļiem, gan no dienvidiem. Sarunā viņš to motivēja ar bažām par nevajadzīgu spēku sadalīšanu pārāk daudzos virzienos, kā arī ar nepieciešamību sākt uzbrukumu jau pavasarī. Faktiskais motīvs gan bija mazliet cits: panākt, lai Austrumeiropu, Centrāleiropu un Balkānus ieņemtu Sarkanā armija vai sliktākajā gadījumā vietējie komunistiskie partizāni, nevis demokrātisko valstu karaspēks.
Turklāt Staļins par lielu prieku pārējiem konferences dalībniekiem paziņoja, ka ir gatavs lauzt neitralitātes līgumu ar Japānu, taču neminēja nekādus konkrētus termiņus, vien to, ka tas varētu notikt pēc Vācijas kapitulācijas. Tā viņam izdevās panākt sev izdevīgus noteikumus kara beigu posmā: vispirms sagrābt iespējami daudz teritorijas Eiropā, ļaujot, lai sabiedrotie tikmēr novājina Japānu, bet pēc tam iekarot arī daļu Āzijas.
Ar šiem apsvērumiem skaidrojama Staļina visai atturīgā attieksme pret sabiedroto aicinājumiem kopīgiem spēkiem piedabūt Turciju iesaistīties karā pret Vāciju: «Es šaubos, vai Turcija iesaistīsies karā. Lai kādu spiedienu izdarītu, tā izvairīsies no šāda soļa.» Skaidrs, ka Staļins bija ieinteresēts, lai Balkānus iekarotu Sarkanā armija, nevis apvienotie britu un turku spēki.
Otrajā trīspusējā tikšanās reizē - tā bija neformāla un notika tajā pašā dienā vakariņu laikā - Staļins ierosināja atņemt Vācijai zemes uz austrumiem no Oderas un atdot tās Polijai. Šādu risinājumu viņš britiem piedāvāja jau 1941. gada decembrī, taču šoreiz beidzot saņēma Čērčila piekrišanu, kurš tostarp lika manīt, ka neiebilst pret Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas, ko PSRS Polijai atņēma 1939. gada rudenī, palikšanu Padomju Savienības sastāvā. Šādas politikas mērķis, ko atbalstīja arī Rūzvelts, bija Vācijas vājināšana, taču jau pēc gada šis lēmums prasīs daudzu jo daudzu vācu civiliedzīvotāju dzīvības...
Lai pievāktu Baltijas valstis, Staļins lika lietā viltību. Kad Rūzvelts sāka runāt par brīvas kuģošanas zonu no Atlantijas uz Baltiju cauri Ķīles kanālam, Staļins izlikās, ka tulks ir kļūdījies un asi paziņoja: «Latvija, Igaunija un Lietuva ir nobalsojušas par pievienošanos Padomju Savienībai, tādēļ šis jautājums nav apspriežams.» Ļāvis pārējiem sevi «nomierināt», ka runa ir par kaut ko citu, viņš piekrita Ķīles kanāla «internacionalizācijai», taču kopumā pēc šā incidenta iznāca, ka Rūzvelts un Čērčils klusējot ir piekrituši Baltijas valstu aneksijai. Pēc pāris dienām ASV prezidents to apstiprināja divpusējās sarunās ar Staļinu.
Lasot konferences materiālus, izbrīna ne tikai problēmu apspriešanas maniere, bet arī tas, par ko netika runāts. Piemēram, Rūzvelts ne ar pušplēstu vārdu neieminējās ne tikai par pilnīgu lendlīzes piegāžu izbeigšanu, bet pat par samazināšanu. Kaut gan sabiedrotajiem būtu argumenti šādam solim, jo viņi paši jau tobrīd bija sākuši operācijas Itālijā un gatavojās vēl vērienīgākam desantam Francijā. Bet notika pretējais, un kravu plūsma pat pieauga: 1943. gadā ASV piegādāja PSRS preces 2,9 miljardu dolāru vērtībā, bet 1944. gadā jau 3,4 miljarda vērtībā, tātad par 15 procentiem vairāk.
Nav grūti būt varonim un dižam vadonim, ja tev darīšana ar tādu tautu kā krievi. Sarkanā armija karo izcili, taču krievu tauta neko citu arī negaidīja no saviem bruņotajiem spēkiem.
Otrā diena
Varbūt nošaujam 100 000 vāciešu?
Konferences otrajā dienā, 29. novembrī, Staļins centās nostiprināt panākumus jautājumā par teritorijām Eiropā, ko vajadzēja iekarot Sarkanajai armijai. Jo vairāk tādēļ, ka Čērčils pats uzprasījās parunāt par operācijām Vidusjūrā: «Lai izlemtu, kādu ceļu mums izvēlēties, gribētu uzzināt maršala Staļina viedokli jautājumā par kopējo stratēģisko stāvokli, jo mūsu krievu sabiedroto pieredze mūs sajūsmina un iedvesmo.» Staļins labprāt deva padomu - lai iecerētais desants Normandijā būtu veiksmīgs, nepieciešama arī līdzīga operācija Francijas dienvidos, bet ar uzbrukumu Itālijā nevajag steigties.
Čērčils turpināja uzstāt, ka pēc iespējas ātrāk vajag ieņemt Romu, kā arī 1944. gada pirmajā pusē veikt otrā plāna operācijas Balkānos, taču konferences otrajā dienā jau kļuva skaidrs, kurš ir kļuvis par šā pasākuma neformālo līderi. To labi var noprast pēc reakcijas uz Staļina jautājumu par iecerēto konferences ilgumu - Rūzvelts uz to atbildēja, ka ir «gatavs palikt Teherānā tik ilgi, kamēr te būs maršals Staļins», bet Čērčils gāja vēl tālāk un teica, ka esot gatavs palikt Teherānā uz visiem laikiem. Staļins gan uz šīm glaimīgajām runām atbildēja visai nekaunīgi: «Krievu delegācijas atrašanās laiks Teherānā ir ierobežots. Mēs te varam palikt vēl 1. decembrī, bet 2. decembrī mums jādodas prom. Prezidents atceras, ka mēs runājām par trim četrām dienām.» Bet pēc tam klaji «uzbrauca» Čērčilam: «Es gribētu angļiem pajautāt, vai viņi tic desantoperācijai Normandijā vai arī tikai runā par to, lai nomierinātu krievus?»
Rūzvelts mēģināja nogludināt asumus un sāka runāt par svētku vakariņām, taču Staļins turpināja veltīt dzēlīgas piezīmes Čērčilam un cita starpā piedāvāja nošaut 50 līdz 100 tūkstošus sagūstīto vācu virsnieku un seržantu. Rūzvelts to mēģināja uztvert kā joku, bet Čērčils sāka šausmināties un kategoriski noraidīja šo ierosinājumu. Visticamāk, doma par masu nāvessodiem Staļina galvā bija radusies ar mērķi neļaut sabiedrotajiem pēc kara ātri atjaunot Vācijas armiju, kas varētu traucēt sarkanajām ordām aiziet līdz pat Gibraltāram. Taču sarunas laikā Staļins necentās uzstāt uz šāda lēmuma pieņemšanu un aprobežojās ar pāris jokiem par Čērčila germanofiliju.
Britu premjers nolēma spert samierināšanās soli un pieteikties personīgā vizītē pie Staļina. Kā pats atzina memuāros, lielā mērā ar domu iezāģēt Rūzveltam: «Tas, ka prezidents tikās ar maršalu Staļinu divpusējās sarunās un dzīvoja padomju vēstniecībā, turklāt izvairījās no personīgas tikšanās no manis, neraugoties uz mūsu agrāk siltajām attiecībām, spieda mani meklēt personīgu sarunu ar Staļinu.»
Ķīna paliek otrajā plānā
Mazāk zināms, ka Teherānas konference lielā mērā pārsvītroja novembra beigās Kairā notikušo Rūzvelta, Čērčila un Ķīnas nacionālistu līdera Čana Kaiši sarunu rezultātus. Čans Kaiši dedzīgi strīdējās ar Čērčilu, uzsverot, ka kara likteni Āzijā izšķirs Birma, no tās padzenot japāņus, Ķīnas nacionālistu spēki varētu pārņemt kontroli pār Ziemeļķīnu un Mandžūriju. Tādēļ Rūzvelts apsolīja Čanam Kaiši tuvākajā laikā atbrīvot Birmu un palielināt kara materiālu piegādes Ķīnas nacionālistu armijai. Taču Staļins uzskatīja Čanu Kaiši ne tikai par Ķīnas komunistu vadoņa Mao Dzeduna oponentu, bet arī par konkurentu uz lendlīzes piegādēm. Tādēļ Teherānā Kremļa saimnieks nekautrējās Rūzvelta acīs nomelnot Čanu Kaiši, paziņojot, ka tas vāji karo.
Taču vēl būtiskāk bija tas, ka Staļinam izdevās sabiedrotos pārliecināt nesteigties ar vērienīgām operācijām austrumos. Birmu atbrīvoja tikai 1945. gada vasarā, tādēļ Čanam Kaiši nebija iespējas noorganizēt militāro kravu piegādes cauri šai teritorijai un viņa armija saņēma tikai drupačas no lielā pīrāga. Ja PSRS kara laikā no ASV saņēma lendlīzes sūtījumus 11,3 miljardu dolāru vērtībā, tad Ķīna - tikai 1,6 miljardu vērtībā. Tādēļ Mandžūriju japāņiem atkarot Čanam Kaiši tā arī neizdevās. Bet tā bija turīga province, jo japāņi tur bija veikuši industrializāciju. Staļins bija iecerējis to sagrābt jau 1939. gadā, taču no šiem plāniem uz laiku nācās atteikties, līdz Teherānā amerikāņi paši piedāvāja krieviem to izdarīt. Sagrābis Mandžūriju un Ziemeļkoreju, Staļins no turienes izveda vērtīgu ražošanas aprīkojumu un tūkstošiem japāņu karagūstekņu, kas kļuva par bezmaksas darbaspēku, kā arī bioloģisko ieroču laboratorijas.
Bet pēc tam sākās vispasaules revolūcijas uzvaras gājiens Ķīnā. Kā vēlāk rakstīja Ņikita Hruščovs: «Pēc Japānas sagrāves mūsu rokās nonāca milzum daudz ieroču. Lielākā daļa, īpaši jau kaujas tehnika, tika atdota ķīniešu komunistiem. Pastāvēja gan vienošanās ar sabiedrotajiem par to, ka mums nav tiesību šo bruņojumu nodot kādai no Ķīnā karojošajām pusēm. Tādēļ to visu vajadzēja Mao nodot tā, lai nevienam nerastos iespaids, ka mēs esam pārkāpuši vienošanos. Tādēļ mēs ieročus kaut kur aizvedām, bet pēc tam Mao cilvēki tos it kā «nolaupīja» un apbruņoja savu armiju.»
1949. gada jūnijā apmierinātais Staļins sarunā ar Ķīnas komunistu delegāciju sacīja: «Revolūcijas centrs no rietumiem ir pārcēlies uz austrumiem, un šobrīd tas ir Ķīnā un Austrumāzijā.» Pēc gada ar Staļina rīkojumu Ziemeļkorejas sarkanais līderis Kims Irsens sāka uzbrukumu Dienvidkorejai, bet vēl pēc neilga laika ar Mao atbalstu tas pārauga Ķīnas-ASV karā.
Trešā diena
Daudz laimes, Vinston!
Un tā 30. novembrī, savā dzimšanas dienā, Čērčils ieradās apliecināt savu cieņu Staļinam un, lai pierādītu savus nopietnos nodomus, izdarīja Kremlim divus pakalpojumus. Pirmkārt, pastāstīja, ka starp Londonu un Vašingtonu ir domstarpības jautājumā par kopīgu desantu pret japāņiem Bengālijas līcī. Amerikāņi vēlas to īstenot jau 1944. gada martā, savukārt briti negrib steigties, jo par svarīgākām uzskata operācijas Vidusjūrā. Čērčils gan noklusēja, ka viņa pasivitāte lielā mērā saistīta ar amerikāņu plāniem apbruņot birmiešu pretošanās kustību, kas vēlāk varētu vērsties pret britiem. Staļins, to izdzirdējis, kļuva pavisam nekaunīgs un paziņoja, ka varētu noslēgt ar Vāciju separātu mieru, ja sabiedrotie jau maijā neizsēdinās desantu Normandijā.
Čērčils centās sarunu biedru nomierināt un izdarīja otru labās gribas žestu - uzdāvināja Staļinam karti, kurā britu izlūkdienests bija atspoguļojis reālo situāciju Dienvidslāvijā. Tā viņš lika manīt, ka britiem desantoperācija Dienvidslāvijā nav principa jautājums, kas tikai stiprināja Staļina apņemšanos pievākt Balkānus sev.
Pēc tam abiem pievienojās Rūzvelts, kurš Staļinam atnesa labu vēsti - pieņemts lēmums izcelt sabiedroto desantu Normandijā jau maijā, vienlaikus veicot līdzīgu operāciju Francijas dienvidos. ASV prezidents tā arī nesaprata, ka ar šādu soli viņš lielu daļu Eiropas dienvidu atstāj komunistu varā.
Bet 30. novembra vakarā Lielais trijnieks britu misijā svinēja Čērčila dzimšanas dienu, cenšoties viens otru pārlieku nenogurdināt ar pārrunām un vairāk bārstot viens otram komplimentus. Īpaši izcēlās jubilārs, kurš, uzsaucot tostu par godu Staļinam, atzīmēja, ka pēdējais esot «cienīgs atrasties vienā ierindā ar Krievijas vēstures izcilākajiem pārstāvjiem un pelnījis titulu «Dižais Staļins». Kremļa diktators uz to atbildēja ar viņam raksturīgā melnā humora pieskaņu: «Nav grūti būt varonim un dižam vadonim, ja tev darīšana ar tādu tautu kā krievi. Sarkanā armija karo izcili, taču krievu tauta neko citu arī negaidīja no saviem bruņotajiem spēkiem. Pat ne pārāk varonīgi cilvēki un gļēvuļi Krievijā kļūst par varoņiem. Bet tie, kuri nekļūst, iet bojā.» Diezgan nepārprotams mājiens uz represijām, kas draudēja ikvienam, kurš negribētu doties pat visbezjēdzīgākajā uzbrukumā.
Ceturtā diena
Gribam Austrumprūsiju!
Nākamajā dienā paģirainais Čērčils, vēloties pēc kara maksimāli novājināt Vāciju, iestājās par padomju militāri rūpnieciskā kompleksa stiprināšanu uz vācu rēķina: «Padomju Savienībai ir jāatņem Vācijai visas ražošanas iekārtas un darbagaldi.» To Staļins tiešām sāka darīt uzreiz pēc kara un jau 1947. gadā bija padomju rūpniecību atjaunojis tiktāl, ka varēja sākt domāt par nākamo pasaules karu.
Brīžam Čērčila vēlme vājināt Vāciju kļuva teju iracionāla, jo viņš piedāvāja sadalīt šo valsti un iemērīt Polijai arī daļu Prūsijas Silēzijas. Uz to Staļins atbildēja ar apzinātiem meliem: «Krieviem nav neaizsalstošu ostu Baltijas jūrā, tādēļ viņiem noderētu tādas neaizsalstošas ostas kā Kēnigsberga un Mēmele, kā arī attiecīgā Austrumprūsijas teritorija. Jo vairāk tādēļ, ka vēsturiski tās ir slāvu zemes. Ja angļi piekrīt nodot mums attiecīgo teritoriju, esam gatavi atbalstīt Čērčila piedāvāto formulu.»
Meli tie bija vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, PSRS tobrīd jau bija viena neaizsalstoša osta pie Baltijas jūras - Liepāja. Otrkārt, Austrumprūsiju diez vai varēja saukt par vēsturiskajām slāvu zemēm. Treškārt, lai pievāktu Mēmeli, nebija obligāti jāpievieno arī Austrumprūsija, jo šī pilsēta ar Klaipēdas nosaukumu līdz 1939. gadam bija piederējusi Lietuvai, ko PSRS anektēja 1940. gadā. Neatkarīgi no tā Čērčils Staļina ierosinājumu atzina par vērā ņemamu un apdomājamu. Savos memuāros britu premjers šo epizodi gan apraksta mazliet citādāk: «Staļins teica, ka krievi vēlētos iegūt Kēnigsbergas neaizsalstošo ostu, un uzvilka uz kartes iespējamo robežas līniju. Ja viņš to dabūs, piekritīs manai formulai par Poliju. Es pajautāju, kas būs ar Ļvivu, uz ko Staļins atbildēja, ka piekritīs «Kerzona līnijai», saskaņā ar ko Ļviva paliks poļiem.»
Lai palīdzētu Čērčilam domāt, Staļins jau pēc nepilna gada atļāva sarkanarmiešiem bez žēlastības izrēķināties ar Austrumprūsijas iedzīvotājiem - laupīt, slepkavot un izvarot. Laupīšanu sankcionēja 1944. gada 23. decembrī Valsts aizsardzības komitejas izdotā pavēle, kas ļāva reizi mēnesī sūtīt uz mājām paciņas: ierindas karavīriem piecu kilogramu svarā, virsniekiem - desmit kilogramus, bet ģenerāļiem - 16 kilogramus. Kur gan citur viņi varēja iegūt paciņu saturu, ja ne atņemot vietējiem iedzīvotājiem visu daudzmaz vērtīgo? 1946. un 1947. gadā gan paciņu satura lielākā daļa tik un tā nonāca valsts īpašumā, jo Staļina organizētā bada dēļ daudzi laucinieki nesa uz lombardiem vai komisijas veikaliem visu savu mantību, ieskaitot Vācijā salaupīto. Būtībā ar nelielām izmaiņām vadonis atkārtoja 1932. un 1933. gada metodi vērtslietu atsavināšanai iedzīvotājiem.
Viktora Tjomina slavenā fotogrāfija, kurā redzams plakāts «Lūk, viņa, nolādētā Vācija!», ir tapusi 1944. gada beigās tieši Austrumprūsijā. Tā bija mērķtiecīga politika, par ko liecina arī Iļjas Ērenburga raksti, ko tolaik publicēja laikraksts Krasnaja Zvezda - tie aicināja atriebties ne tikai vācu karavīriem, bet arī visai vācu tautai kā tādai. Tikai 1945. gada aprīlī pašā galvenajā padomju avīzē Pravda parādījās nepārprotama norāde, ka nu jau gan būs gana atriebības.
Ko Staļins ar to ieguva? Viņš varēja sabiedrotos nostādīt fakta priekšā - Austrumprūsijā nekādu vāciešu vairs nav, tādēļ nav arī vairs nekādu problēmu šo neapdzīvoto teritoriju atdot PSRS un Polijai. Kur palika vācieši? Jutās vainīgi un paši aizbēga! Bet attiecībā uz Ļvivu Staļins vienkārši piemānīja Čērčilu, jo 1945. gadā Polijas marionešu valdība šo pilsētu bez diskusijām atdeva Padomju Savienībai.
Pārsteidzoši, taču 1943. gada 1. decembrī Staļins ļoti godīgi atzina, kādēļ viņam vajadzīga Austrumprūsija - lai tiktu pie neaizsalstošas ostas. Jau 1945. gadā te, vistālāk rietumos izvietotajā Krievijas pilsētā, tika izveidota jūras kara flotes bāze - pareizāk sakot, pārņemta vācu bāze. 1946. gadā padomju Baltijas floti sadalīja divās daļās: Ziemeļbaltijas flote (no 1947. gada - 8. flote) ar galveno bāzi Tallinā un Dienvidbaltijas flote (no 1947. gada - 4. flote) ar galveno bāzi Pilavā, kas drīz vien ar Baltijskas nosaukumu kļuva par slēgtu pilsētu. Kara gadījumā šī 4. flote veiktu operācijas Atlantijas okeānā, pārsvarā pret Britāniju.
Sagruvušās cerības
Noslēdzot sarunu par Staļina diplomātiskajām uzvarām, jāpiemin, ka 1943. gada beigās un 1944. gada sākumā Turcija apmaiņā pret savu iesaistīšanos karā pret Hitleru pieprasīja angļiem un amerikāņiem tik daudz bruņojuma, ka tie atteicās no domas sniegt turkiem militāru palīdzību. Turklāt Staļins necentās izdarīt uz Turciju tādu spiedienu, uz kādu būtu spējīgs. Šo jautājumu padziļināti pētījušais Džamils Hasanli raksta: «Padomju Savienība uzskatīja, ka Turcija ir nokavējusi iesaistīšanos karā un tagad izdarīt uz to spiedienu vairs nav jēgas. Te jāatceras, ka PSRS nevēlējas pieļaut Turcijas aktivizēšanos Balkānos, savukārt britu piedalīšanās Balkānu notikumos lielā mērā bija atkarīga no Turcijas.» Ja ņemam vērā, ka trīs no pieciem punktiem dokumentā Teherānas konferences militārie lēmumi, ko bija parakstījuši triju valstu līderi, bija veltīti Turcijas iesaistīšanai karā, var teikt, ka Staļinam izdevās sabotēt 40% no konferences lēmumiem. Un tas ļāva krieviem iekarot Bulgāriju, kas kopā ar Albāniju kļuva par PSRS satelītiem.
Būtībā visi Čērčila un Rūzvelta 1943. gada nogales plāni par pasaules kārtību pēc kara tika saplosīti lupatu lēveros. Turklāt ne tikai attiecībā uz Eiropu vien, jo, par spīti britu premjera centieniem, 1947. gadā neatkarību ieguva Indija, bet gadu vēlāk Birma. Pretēji ASV prezidenta iecerēm Indoķīna kļuva par ilgstoša kara zonu, jo Staļins apgādāja ar bruņojumu vjetnamiešu komunistus. Tiesa, Indijā padomju vara tā arī netika nodibināta, taču to izdarīt Staļins gluži vienkārši nepaspēja.
Aleksandrs Goguns ir vēsturnieks, kurš specializējies staļinisma pētīšanā, vairāku grāmatu autors. Viņa pētījumi atrodami vietnē gogun.org/lv
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita